Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[essy]

Kaut kur skanēja zvans. Amandu vilināja doma uzlikt spilvenu uz galvas un gulēt tālāk, neviena netraucētai. Galu galā, bija taču svētdiena! Bet tad līdz viņas pusaizmigušajai apziņai aizčāpoja doma, ka šodien taču darba intervija muižā! Tas jaunajai sievietei lika uzšauties no iemīļotās mīkstās apaļās gultas kā raķetei.

"Tā, kur mans vakar saliktais tērps? Kur lielā dokumentu mape?" viņa skaļi vaicāja savam attēlam lielajā ģērbistabas spogulī. Jārada taču atbilstošs iespaids. Te nu tas bija - pusgarie rūtainie svārki, kas viņai tā piestāvēja, baltā blūze un zaļā vestīte. Ausīs, protams, mazie sudraba lāšu auskariņi un kājās smalkās zaļās kurpītes. Mati gludi savākti zirgastē un sasieti ar zaļu lentu. Jā, Amanda bija gatava muižai. Bet vai muiža bija gatava Amandai?


Jaunā sieviete izgāja no sava iemīļotā vecpilsētas dzīvoklīša un devās prom pa ielu. Labi, ka līdz muižai nebija tāls ceļš ejams – varēja izbaudīt skaisto dienu. Amanda lēnā garā soļoja un vēroja apkārt notiekošo - kā ģimenes un pati daba bauda saulaino dienu. Necik ilgs laiks nepagāja, līdz klāt bija arī lielie muižas vārti. Viņa ievilka elpu un devās iekšā, cerot, ka krāšņo apkārtni, kas pavērās skatam, izdosies apskatīt arī vēlāk.

Mazliet uztraukusies, Amanda devās tālāk...uz krāšņo ēku, kas slējās priekšā. Soli pa solim viņa tuvojās, uztraukums auga... kādā mirklī aizdomājusies par to kā būtu, ja būtu, viņa paklupa, un mapes saturs izbira uz celiņa... Drudžaini viņa vāca papīrus kopā... Te nu bija pirmā iespaida radīšana, viņa bēdīgi nodomāja, nu man šo darbu nedabūt, kam viņiem tādu neveikli kā mani. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif)

Beidzot savākusi un salikusi mapē visas lietiņas, viņa pacēla acis un tikai tad pamanīja skaisto gaišmataino sievieti, kas stāvēja pie durvīm.

"Labdien! Vai Jūs arī uz darba interviju?", Amanda aizelsusies un no uztraukuma sasarkusi jautāja svešiniecei.