Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[Pūķēns Sāra]

-Tu zini, ja nepasteigsies, es nokavēšu,- Trēla norādīja šoferim, sēžot tam blakus pasažiera vietā.
-Bet tu zini, ka es nevaru...- vīrietis aši palūkojās uz Trēlu, sastopoties ar gaišmates zaļajām acīm un apklustot pusvārdā, sejā parādoties smīnam, kas lika sievietei tikai nogrozīt galvu un palūkoties laukā pa logu, kamēr lūpas arī klāja viegls smaids. Viņa sajuta kā vīrieša roka maigi aizskar tās augštilbu, bet nekādi nereaģēja, domas nodarbināja pavisam, kas cits. -Ja vēlies, es tevi varu sagaidīt vakarā,- jau apstājoties pie krāšņās mājas vārtiem, kas jau bija vaļā, vīrietis piedāvāja savu palīdzību, liekot blondīnei klusu iemsieities. -Kad būs brīvs brīdis tev piezvanīšu, Greg.- Vīrietis pamāja, kad satvēris Trēlas zodu, sievieti noskūpstīja, -Es gaidīšu ar nepacietību tavu zvanu,- Gregs, atrāvies no viņas lūpām, karsti bilda, liekot gaišmatei, kura jau kāpa laukā no mašīnas, pasmaidīt. Viņi visi grib tikai vienu, Trēla māja jau aizbraucošajai Grega mašīnai, pēc tam pagriežoties pret krāšņajiem vārtiem.

Cikos īsti bija jābūt? Trēla bija nedaudz, būtu viegli teikt nedaudz, satraukusies. Bija tādas aizdomas, ka sevi nepiespiežot, viņa vien būtu sadabūjusi telefonu un jau sēdētu blakus Gregam, braucot atpakaļ uz pilsētu, bet viņa to neatļāvās.
Meitene sāka soļot uz priekšu pa ceļu, aina apkārt bija skaista, bet kaut tai bija pievērsts skatiens, viņa pilnībā neko no tās neredzēja, domās cīkstoties ar vēlmi pagriezties un doties atpakaļ. Beidzot viņa bija nonākusi pie durvīm, dziļi nopūšoties, viņa paraustīja aukliņu, kad uzgrieza durvīm muguru, lūkojoties uz ainu, kamēr pirksti kārtoja kārtējo īso kleitiņu.