Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[Ungaarijas ragas...]

Necik ilgi durvis klusi atvērās un tajās parādījās vīrietis pagariem, sirmiem matiem, kas bija saņemti īsā zirgastē, uz gadiem septiņdesmit. Viņa stāja bija stalta un nelikās, ka vecums tajā būtu atstājis kādas pēdas, atšķirībā no matiem un krunkām izvagotās sejas. Mugurā vīrietim bija tumši zaļa samta livreja un rokās spoži balti cimdi. Sulainis, kas sulainis. Turklāt to apliecināja arī nopietnā, pat mazliet vīzdegunīgā sejas izteiksme, kas liecinaja, ka viņš neapšaubāmi apzinās savu vērtību un stāvokli šajā vietā.
— Labdien, jaunkundz, — viņš stīvi noteica, nopētījis caururbjošu skatienu Sāru. Tad aizlicis vienu roku aiz muguras, viņš pakāpās malā, un viegli palocījās, ar labo roku norādīdams dziļāk mājas iekšienē, kas neapšaubāmi nozīmēja aicinājumu ienākt.

Ienākot Sāras acīm pavērās liels, saules apspīdēts foajē, kura vidū atradās platas, elegantas marmora kāpnes, kas acīmredzami veda uz otro stāvu. Gar sienām bija novietoti četri divvietīgi un ērti dīvāniņi, kur viesiem pasēdēt, gaidot, kamēr mājas saimnieces viņus pieņems. Sulainis, klusējot norādīja uz tiem.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 07.10.2008 20:27