Babilona 6 "Jaunā cerība", [GM][PZP][sci-fi] Opcijas

[Seila]

1. aina
Visa zeme vēl klusu dusēja, kad pie dažām mājām apstājās dīvaina paskata būtnes, kuras nu nekādi nevarēja nosaukt par cilvēkiem. Nē nu iespējams, ka augums viņām bija cilvēcīgs, bet viss pārējais? Nē nekādā gadījumā. Drīzāk viņas atgādināja milzīgus skafandrus violetīgā krāsā, kuri kutējās kā ēnas. Klusu un vienmērīgi.
Bet nē. viņi nebija vieni. Starp viņiem bija kāds. ļoti līdzīgs cilvēkam. Nu jā ļoti līdzīgs, ja neskaita kaulu izaugumu uz viņa galvas un garu talāru, kurš vilkās pa zemi.
-Vai esat pārliecināti, ka tie ir īstie?
Cilvēkam līdzāigais apjautājās īsti nebūdams pārliecināts, ka saņems atbildi.
-Viss plūst un mainās.
Viens no viņa pavadoņiem klusā- šņācošā balsī noteica.
-Bet vai viņi ir īstie?
Pirmais nerimās.
-Laika tecējumam ir liela nozīme.
-Bet es gribu zināt vai tie patiešām ir viņi?
-Tikai visums var atbbildēt uz visiem jautājumiem...
Dīvainā kompānija pazuda mirdzošā kuģī, kurš pacēlies gaisā iegrima kosmosa dzīlē.

Kuģa izskats
(IMG:http://www.b5.ru/VEX/techpic/mvgun01.jpg)

2. aina
-Ko teica reindžeri?
-Kā vienmēr visu ko par kosmosu un visādām citādām lietām, bet neatbildēja uz galveno jautājumu vai viņi ir īstie....Vai sūtņi ir ieradušies?
Pēc stundas ierodas Alfas Centaura sūtnis un Vēl pēc stundas ieradīsies mūsu sūtnis no Menbāra.
Abas būtnes paklanījās viena otrai un aizgāja katra uz savu pusi

***
Babilonas 6 izskats
(IMG:http://www.b5.ru/VEX/location/b502.jpg)

Tea, Magdalēna Plea, Kali un Lanaels atjēdzās nelielā, bet omulīgi iekārtotā istabiņā.

[Džezā tikai Meit...]

Tea bija neizsakāmi pārgurusi. Visu dienu viņai bija jāpavada uz lauka, jāravē lielās puķu dobes, jāsanes ūdens, jātīra māja, jāgatavo ēst.. tik daudz darba vienai dienai. Māsa šodien bija īpaši nežēlīga un padarīja visu grūtāku, liedzot pusdienas un vakariņas. Tikai vēlu naktī viņai bija atļauts doties beidzot gulēt, taču ļaunākais bija tas, ka Neiko bija kļuvis sliktāk. Šodien viņš nespēja pat parunāt. Zāles bija izbeigušās, mašīna saplīsusi, pats muižkungs aizbraucis uz lielpilsētu, lai nokārtotu kārtējo pasūtījumu par liellopiem. Domājot par nabaga brāļa likteni, kurš šobrīd savā istabā mocījās aiz sāpēm, Teas acīs sariesās asaras un ap sirdi kļuva vēl grūtāk. Pēc garas nakts lūgsnas, kuras laikā pa viņas vaigiem ritēja sājas asaras, sieviete beidzot bija spējīga aiziet gulēt..

Viņas garie mati maigi ieskāva smalko ķermeni un seju, radot pasargātības sajūtu. Teai mugurā bija sudrabaini pelēcīga kleita, kura atklāja viņas muguru un sniedzās līdz pašai zemei. Viņa miegā izskatījās vēl vairāk aizsargājama un maigums, jaucoties ar skumjām, staroja no viņas. Sievietes rokas bija sažņaugušās dūrēs un pār vaigu pārritēja asara.
Mās.. vai tu mani dzirdi? Skanēja viņas galvā. Neiko. Viņa pie sevis domāja. Manu Neiko.. es esmu tev līdzās mans brāli. Viņa pēkšņi juta savādu tukšumu un nemieru. Strauji pamodusies, viņa piecēlās sēdus un jau taisījās rāpties laukā no gultas, lai skrietu pie sava brāļa, kad atklāja, ka atrodas pilnīgi svešā vietā kopā ar cilvēkiem, kurus nekad agrāk nebija redzējusi.
- K - kas jūs esat? Kur es esmu? - Viņa pēc mirkļa jautāja, kad bija sapratusi, ka viss ir īstenība. Teas sejā jaucās bailes un pārsteigums, acis bija tumši zilas, kā jūra, pat gandrīz melnas.
- Man jātiek pie brāļa. Lai kas jūs būtu, laidiet mani. Vai jūs sūtīja mana māsa? Jūs sūtīja Leila? Vai muižkungs ir atpakaļ? Viņš zāles dabūja? - Sievietes balss bija satraukta un viņa nemierīgi parāvās attālāk no pārējiem. Tea domāja, ka Leila atkal likusi viņu pārnest uz citu istabu, lai pārmeklētu viņējo. Muižkungam bija jābūt atpakaļ, ja jau viņa atradās šeit. Savādāk viņa būtu iemesta aplī, pakļauta mokām.

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 16.05.2008 18:36