1. aina
Visa zeme vēl klusu dusēja, kad pie dažām mājām apstājās dīvaina paskata būtnes, kuras nu nekādi nevarēja nosaukt par cilvēkiem. Nē nu iespējams, ka augums viņām bija cilvēcīgs, bet viss pārējais? Nē nekādā gadījumā. Drīzāk viņas atgādināja milzīgus skafandrus violetīgā krāsā, kuri kutējās kā ēnas. Klusu un vienmērīgi.
Bet nē. viņi nebija vieni. Starp viņiem bija kāds. ļoti līdzīgs cilvēkam. Nu jā ļoti līdzīgs, ja neskaita kaulu izaugumu uz viņa galvas un garu talāru, kurš vilkās pa zemi.
-Vai esat pārliecināti, ka tie ir īstie?
Cilvēkam līdzāigais apjautājās īsti nebūdams pārliecināts, ka saņems atbildi.
-Viss plūst un mainās.
Viens no viņa pavadoņiem klusā- šņācošā balsī noteica.
-Bet vai viņi ir īstie?
Pirmais nerimās.
-Laika tecējumam ir liela nozīme.
-Bet es gribu zināt vai tie patiešām ir viņi?
-Tikai visums var atbbildēt uz visiem jautājumiem...
Dīvainā kompānija pazuda mirdzošā kuģī, kurš pacēlies gaisā iegrima kosmosa dzīlē.

Kuģa izskats


2. aina
-Ko teica reindžeri?
-Kā vienmēr visu ko par kosmosu un visādām citādām lietām, bet neatbildēja uz galveno jautājumu vai viņi ir īstie....Vai sūtņi ir ieradušies?
Pēc stundas ierodas Alfas Centaura sūtnis un Vēl pēc stundas ieradīsies mūsu sūtnis no Menbāra.
Abas būtnes paklanījās viena otrai un aizgāja katra uz savu pusi

***
Babilonas 6 izskats


Tea, Magdalēna Plea, Kali un Lanaels atjēdzās nelielā, bet omulīgi iekārtotā istabiņā.

Lanelam nebija viegli sākumā aptvert kas noticis.
Viņš bija kopā ar pieciem svešiem cilvēkiem kaut kādā telpā. Viņš nezināja, kā te nokļuvis un bija grūti atcerēties, ko pēdējo darīja. Liekas, devās cauri mežam... bet kas notika pēc tam?
Viņš piecēlās un dziļi ieelpoja. Apkārt esošie vēl gulēja, bet likās, ka mostas.
Visaugstākā vārdā, kas notiek?
Lanels piegāja pie durvīm, domājot, vai tās var atvērt un iziet āra, lai saprastu, ku viņš ir.

Durvis kuras Lanels ieraudzīja bija grūti nosaukt par durvīm. nekur nebija redzams neviens rokturis vai atslēgas caurums. Šeit pilnīgi noteikti bija kaut kāds mehānisms, bet kāds? gludajā plāksnē, kas nosedza ieeju nebija nevienas vietas pie kuras pieķerties.

Kali pamodās dīvainu nojautu un sapņu vajāta, neticībā veroties apkārt, mēģinot atcerēties, kāpēc šeit nokļuvusi un, pēc pāris minūšu pētīšanas izbrīnā konstatēja, ka te nav viena, kaut arī bija sajūtas, ka labāk būtu bijis otrādi, bet ar vēl pāris cilvēkiem, no kuriem viens stāvēja pie tādām kā durvīm.
Kali pieceļoties viņai apkārt novēdīja kaut kas labs un maģisks, sievietes stāja bija stalta un cienīga, rokas viņa bija sadevusi plaukstās sev priekšā un ar nopietnu acu skatienu pētīja mazo, bet pēc skata omulīgo telpu.

Vīrietis izskatījās tikpat nezinošs cik viņa pati, tāpēc Kali neuzdeva liekus jautājumus, bet krustiņiem šķindot pie katra līganā soļa devās pie druvīm.
"Tās nevar atvērt, vai ne?" viņas balss tonis bija ikdienišķs, mierīgs, neuzkrītošs un balss skanēja melodiski un nopietni.
Lanels Kali redzēja tādu kādu būtu iedomājies visšķīstāko un labestīgāko, nopietnu pienākumu apziņu, apveltīto cilvēku pasaulē.

Magdalēna pavēra acis un pārsteigumā sarāvās.
Velns un elle, viņa vairākkārt pamirkšķināja acis cenšoties ievērot, ko redzētāku un ierastāku, bet apkārtne palikan nemainīga. Tīri ciešama, bet nepazīstama.
Magdalēna piecēlās sēdus un ar pētošu skatienu pavērās apkārt.
-Nojaušu, ka neviens nezin kur mēs atrodamies, bet varbūt ir zināms kā varam tikt prom?
Kaut, varam te arī uzkavēties kādu laiciņu.
Viņa vēroja kā lielākā daļa uzmanības ir pievērsta durvīm, bet pati palika nekustīgi sēžam uz dīvāna malas. Cieta.. viņa nedaudz ar saviem smalkajiem pirkstiem iespieda savas apmešanās vietas pamatnē un saprata, ka ilgi te vairs neizturēs.
Interesanti.. Magdalēna pavērās apkārt un novērtēja telpas kopskatu.

Lanels skumji pamāja.
Viņš izskatījāš vecāks par saviem gadiem. Sirmo matu dēļ viņam varēja dot 40 gadus. Jo īpaši tagad, kad viņs bija norūpējies un nesaprašanā.
"Tik tiešām nevar atvērt. Rādās, ka mēs esam cietumnieki."
Šī vieta likās ārkārtīgi savāda. Negribējās ticēt, ka šāda vieta būtu dēvējama par cietumu.
Un tomēr viņi bija ieslodzīti.
"Dīvainā kārtā es neatceros ne to, kā šeit nokļuvu, ne arī zinu kādu iemeslu, kā dēļ padarīt mani par cietumnieku. Vai ar jums ir tāpat?"
Vismaz viņam tāds iespaids radās, vērojot kali. Arī otra sieviete nelikās pēc noziedznieces. Lai gan varēja būt arī citādi. Varbūt tikai viņam uznāca atmiņas zudums.
Redzot, ka durvis atvērt nevar, viņš stipri pie tām pieklauvēja.

-Godīgi sakot.. Man pat neienāca prātā tāda doma, ka šis varētu būt cietums. Bet kas zin. Varbūt mēs šeit neesam vienīgie? Magdalēna palūkojās apkārt un nevienu nemanīdama turpināja, katrā gadījumā - mums vajag tikt no šejienes prom. Viņa bažīgi palūkojās apkārt kā meklēdama citu izeju, bet atmetusi cerības ko ieraudzīt, viņa aizvēra acis un centās koncentrēties uz to, kas notika pirms viņa šeit nonāca. -Arī es neko neatceros. Pareizāk sakot, neatceros kā šeit nonācu un ko šeit daru.

Kali palūkojās uz dīvainajām durvīm. Viņa zināja, ka viņas klātbūtnē mehānismi nestrādās, kamēr sieviete to netaļaus. Sākumā viņa lūdza durvīm atvērties, bet pamanījusi, ka vīrietis pie tām pieklauvē, Kali savu lūgumu pārfrāzēja. Viņa gribēja, ja durvis kāds vērs vaļā, tad lai tās dod zīmi par to, kas viņas ver. Ja atvērējs būs labs cilvēks durvis atvērsies klusi un viegli, bet, ja slikts, čīkstot un ķeroties.

"Tieši tāpat." viņa atbildēja uz Lanela jautājumu: "Un kamēr mēs nezinām kur atrodamies, zināt kā tikt prom nemaz nevar." viņa aizrādīja meitenei, kas tikko bija atjēgusies, mierīgā un neuzstājīgā tonī. "Pēc cietuma gan neizskatās, tiešām." viņa piekrita vēlreiz apskatīdama telpu un arī pārējos guļošos. Juzdama, ka viņa, lai arī šeit, nav atstādināta no Gaismas pienākumiem, Kali klusi un mierīgi, lai krustiņi pārāk nešķindētu, piegāja klāt pārējiem guļošajiem, ar lietpratīgām roku kustībām pārbaudīdama viņu veselības stāvokli un to vai nav nepieciešama palīdzība.

Tea bija neizsakāmi pārgurusi. Visu dienu viņai bija jāpavada uz lauka, jāravē lielās puķu dobes, jāsanes ūdens, jātīra māja, jāgatavo ēst.. tik daudz darba vienai dienai. Māsa šodien bija īpaši nežēlīga un padarīja visu grūtāku, liedzot pusdienas un vakariņas. Tikai vēlu naktī viņai bija atļauts doties beidzot gulēt, taču ļaunākais bija tas, ka Neiko bija kļuvis sliktāk. Šodien viņš nespēja pat parunāt. Zāles bija izbeigušās, mašīna saplīsusi, pats muižkungs aizbraucis uz lielpilsētu, lai nokārtotu kārtējo pasūtījumu par liellopiem. Domājot par nabaga brāļa likteni, kurš šobrīd savā istabā mocījās aiz sāpēm, Teas acīs sariesās asaras un ap sirdi kļuva vēl grūtāk. Pēc garas nakts lūgsnas, kuras laikā pa viņas vaigiem ritēja sājas asaras, sieviete beidzot bija spējīga aiziet gulēt..

Viņas garie mati maigi ieskāva smalko ķermeni un seju, radot pasargātības sajūtu. Teai mugurā bija sudrabaini pelēcīga kleita, kura atklāja viņas muguru un sniedzās līdz pašai zemei. Viņa miegā izskatījās vēl vairāk aizsargājama un maigums, jaucoties ar skumjām, staroja no viņas. Sievietes rokas bija sažņaugušās dūrēs un pār vaigu pārritēja asara.
Mās.. vai tu mani dzirdi? Skanēja viņas galvā. Neiko. Viņa pie sevis domāja. Manu Neiko.. es esmu tev līdzās mans brāli. Viņa pēkšņi juta savādu tukšumu un nemieru. Strauji pamodusies, viņa piecēlās sēdus un jau taisījās rāpties laukā no gultas, lai skrietu pie sava brāļa, kad atklāja, ka atrodas pilnīgi svešā vietā kopā ar cilvēkiem, kurus nekad agrāk nebija redzējusi.
- K - kas jūs esat? Kur es esmu? - Viņa pēc mirkļa jautāja, kad bija sapratusi, ka viss ir īstenība. Teas sejā jaucās bailes un pārsteigums, acis bija tumši zilas, kā jūra, pat gandrīz melnas.
- Man jātiek pie brāļa. Lai kas jūs būtu, laidiet mani. Vai jūs sūtīja mana māsa? Jūs sūtīja Leila? Vai muižkungs ir atpakaļ? Viņš zāles dabūja? - Sievietes balss bija satraukta un viņa nemierīgi parāvās attālāk no pārējiem. Tea domāja, ka Leila atkal likusi viņu pārnest uz citu istabu, lai pārmeklētu viņējo. Muižkungam bija jābūt atpakaļ, ja jau viņa atradās šeit. Savādāk viņa būtu iemesta aplī, pakļauta mokām.

Mierīgām cīm pievērsusies uztrauktās Tea virzienā, Kali sāji pasmaidīja:
"Mani sauc Kali. Un tā nu ir sanācis, ka neviens no mums nezina, kas otrs ir un kāpēc esam šeit. Mēs pat nezinām, kur mēs esam." viņa paskaidroja, maigi pieskaroties meitenes rokai, tādejādi atņemot viņas uztraukumu un nogurumu, ļaujot domām noskaidroties. Kali nezināja, kādu Tea viņu redz, bet zināja, ka tam vajadzētu nomierināt.

Tea pavērās nomierinošās balss virzienā un ieraudzīja sirmu večiņu ar sirsnīgu smaidu sejā, kura ļoti līdzinājās Selēsijai. Kādai zemniecei, kura kādu laiku viņai bija otrs dārgākais cilvēks, uzticības persona. Sieviete pie viņas bieži gāja pēc padoma vai mierinājuma. Līdz viņa pazuda..
- Kali.. - Viņa klusi nočukstēja. Pēc viņas pieskāriena, Teas acis pamazām kļuva gaišākas, tās vērtās zaļganas. Viņa nespēja to izskaidrot, taču ķermeni pēkšņi pārņēma tāds miers un skaidrība. Viņa pavirzījās tuvāk gaišajai, sirsnīgajai personai un teica.
- Mani sauc Teomija Arī Kameija.. Vai tiešām neviens nezin? Man jātiek pie brāļa.. viņš sauc. Vai esmu nolaupīta? - Viņa mierīgā balsī jautāja, veroties Kali acīs. Savādi, taču viņa vēlējās uzticēties šai personai, vēlējās lai tā viņu pasargā un pasaka, ka viss būs labi. Selēsij.. viņa domās noteica. Bet pēkšņi sapratusi, ka nav labi tik vienkārši uzticēties nepazīstamiem cilvēkiem, viņa pavirzījās atkal nostāk, bet neizlaida večiņu no acīm.

"Sveika, Teomij." Kali vienkārši sveicināja, labvēlīgā balsī. "Lai arī, no kurienes tu nāc, lai arī, ko tu dzirdi sevi saucam, tu pašlaik nevari tur nokļūt. Mēs neviens nevaram nokļūt tur, kur pašlaik vēlamies, kamēr tās durvis nebūs atvērtas no tās puses. Un tikmēr mēs arī nevaram zināt vai esam nolaupīti, vai nē." viņa mierīgi paskaidoroja to, ko bija pieņēmusi par iespējamību, taču viņas tonis nebija kategorisks, kā apgalvojot kaut ko patiesu, bet secinošs.
"Nebaidies no mums. Pašlaik visi šeit esam vienādi." Kali teica viegli pasmaidot un palūkojoties gan uz Magdalēnu, gan Lanelu.

"Mani sauc Lanels. Es esmu mūks." viņš paklanījās cilvēkiem telpā un līdzjutīgi uzlūkoja Teomiju.
"Tik tiešām, baidīties nevajag. Lai kāda iemesla dēļ mēs būtu ieslēgti šajā telpā, domāju, ka viss drīz noskaidrosies."
Viņš uzmundrinoši pasmaidīja.
"Lūgšu Visaugstako par mums un arī tavu brali, Teomij." Lanels atgāja no durvīm. Viņš iebāza vienu roku sutanā, lai satvertu krustiņu uz krūtīm. Nolaida galvu un aizvēra acis.

Sievieti nedaudz mulsināja šāda labestība. Tik pozitīvas enerģijas saņemt no svešiem cilvēkiem.. viņai bija tikai brālis, no kura viņa tika atrauta. Tea pavērās te uz Lanelu te uz Kali.
- Es nebaidos.. esmu apjukusi. - Viņa nomurmināja. Viņa nespēja neko vairāk ne bilst, ne pakustēties. Īstenībā viņai atkal uznāktu vēlme aizbēgt no šī visa, darīt visam galu un nomirt, ja vien nomierinošā večiņa nebūtu tuvumā. Kas tā bija par savādu maģiju šai telpā? Tā burtiski grieza viņas jūtās, cenšoties aizkavēt izmisumu. Viņa jutās pārāk savādi. Sarāvusies čokurā, viņa atspiedās pret sienu un aizvēra acis. Mati ieskāva plecus, neļaujot saskatīt tetovējumus uz rokām. Pirksti nervozi virpināja kādu matu šķipsnu.

-Šobrīd mēs visi esam daudz maz apjukuši.. Magdalēna aizsapņojusies par to, ko darīs tālāk noteica. Starp citu, mani sauc Magdalēna. Meitene viņai uzsmaidīja ar nedaudz sagurušu skatienu.
Magdalēna apstaigāja telpu, kurā viņi atradās un centās ievērot kādu slepeno sviru, āķi, pogu, rokturi, kas atvērtu kaut ko. Vismaz kaut ko. Kaut logu,lai varētu apjaust, kur viņi atrodas un ko iesākt tālāk. Galvenais ir saglabāt vēsu prātu.. viņa paskatījās uz nervozo mūku, ārēji mierīgo Kali un apjukušo Teomiju. Katrai bezizejai ir kāda ieeja.

Telpā noraustījās gaisma un durvis pavisam lēnis paslīdēja uz vienu pusi. Kaut kur kaut kas ieslēdzās un telpā atskanēja sievietes balss...
-Pareizs laiks Vienpadsmit un divdesmit piecas minūtes pēc zemes laika. Šodien jums nav ieplānoti nekādi darbi. Veiksmīgu dienu...
Tajā pašā laikā durvīs parādījās divi dumši tēli.
-Len esi lūdzu tik laipns un sagaidi sūtņus...
Viens no viņiem pagriezās pret pavadoni un tas klusēdams pamājis ar galvu kau kurp aizdevās. Otrs viņa biedrs lēnām ienāca telpā. Durvis nedzirdami aizvērās, bet pārējo acīm pavērās cilvēkveidīga būtne ar ragveidīgu izaugumu uz galvas un bez matiem. Viņš, jo tas laikam bija vīrietis. Godprātīgi paklanījās.
-Valēna vārdā. Esiet sveicināti mājās...
Viņš godbijīgi nolieca galvu telpā atrodošos cilvēku priekšā.

Lanels atvēra acis.
Viņš neuzticīgi uzlūoja atnācējus, kad palika viens un atklāja savu galvu, priesteris to uzlūkoja vēl neuzticīgāk.
Lanels pagāja uz priekš un nostājās stap atnāceju un Kali, lai to aizsargātu. Viņa delna cieši turēja kristiņa medaljonu ap kaklu.
"Tu izskaties pēc dēmona, svešiniek. Vai tu tas esi un mēs - tavi gūstekņi?" tas tika teikts skarbi, lai neizrāditu bailes.

-Dēmoni?
Cilvēkam līdzīgā būtne iesmējās...
-Svētā Delēna būtu ļoti pārsteigta, ka viņas tauta tiek pielīdzināta zemes mitoloģijas dēmoniem.
Un tad viņās tapa nopietnāks.
-Mans vārd ir Drāls. Esmu nosauksts svētā Drāla vārdā un esmu menbārietis ar cilvēka asiņu piejaukumu. Mana dzimtā planēta Menbārs gadu tūkstošiem uzkrāj zināšanas. Un neesat jūs gūstekņi, jo īstenie cilvēki nespēj būt gūstekņi....

***
Lens lēni iznāca kuģu nosēšanās laukumiņā. Pēc pāris minūtēm vajadzēja ierasties pirmajam sūtņu kuģiem...

Tea bija aizvērusi acis un centusies vēlreiz aizmigt, cerot, ka viss ir tikai muļķīgs sapnis. Tas nekad nepiepildīsies un viņa aizvien atrodas savā tumšajā, šaurajā bunkurītī, bet brālis kaut kur istabā mokās. Pēkšņi kaut kas mainījās. Viņa atvēra acis un vispirms tās sastapās ar kādu savādu būtni pie durvīm, bet pēc tam pārslīdēja pāri vienīgajai izejai. Sieviete strauji piecēlās kājās un devās uz to pusi, lai beidzot tiktu no šejienes laukā un izbeigtu šo murgu. Tūlīt brāli, tūlīt.. viņa klusi noteica, ejot garām savādajam tēlam, neko citu neievērojot.

Asīra ar neidomājamu gandarījumu un lepnumu pabeidza rituālu. Pieci vīriešu kārtas menbārieši devās laukā no telpas, no skata apgaroti. Menbāriete steigšus novāca visus rituāla piederumus, jo bija laiks doties ceļā.
Kosmosa kuģis jau gaidīja. Pēc nesataustāma mirkļa Asīra atradās Lena redzeslokā.

-Cienītā, Asīra, esiet sveicināta...
Lens tikko ieraudzījis menbārieti paklanījās savienojis plaukstas savā starpā...
-Mēs ļoti sen jau gaidījām jūsu ierašanos. Ja ļausiet es ierādīšu jums jūsu telpas un pēc tam Azīns sagaidīs jūs konferenču telpā kopā ar visiem pārējiem sūtņiem...
Lens bija pati laipnība.

***
Durvis aiz Azīna tā arī palika aizvērtas un viņš domīgi nolūkojās telpā esošajos cilvēkos.
Vai patiešām viņi ir īstie?

Cienītais... Asīra zemu palocīja galvu, tomēr neizrādīja godu paklanīties sūtņu sagaidītāja priekšā. Par daudz atļauties nedrīkstēja.
Tas ir ļoti labi, viņa laiski izteicās par sagaidāmajām ērtībām, dziļdomīgi lūkojoties apkārtnē aiz Lena un gaidīdama pavēli doties.

Sieviete jau gribēja iziet, taču durvis pēkšņi bija aizvērušās. Kleita noplīvoja, Teai strauji apstājoties. Paraudzījusies uz svešo tēlu, viņa jautāja.
- Kā no šejienes var izkļūt? Vai jūs neatvērtu durvis? Man jātiek pie brāļa.. - Viņas balsī skanēja sāpes un neliels izmisum, jo Kaali vairs nebija tik tuvu, lai ar savu maģiju spētu to apspiest.
- Lūdzu, cienītais Azīn. - Viņa piebilda, skatienam kļūstot tumšākam.

-Lūdzu sekojiet man.
Lens pavadīja sūtni līdz liftam un sagaidījis kamēr pēdējais pienās palaida sūtni pa priekšu dziļi paklanījies. Tālu viņiem nebija jādodas jo, jau nākamajā stāvā lifta durvis apstājās.
-Šis ir brūnais sektors tas ir paredzēsts priekš sūtņiem, bet jūsu durvis ir otrās no kreisās puses. Tās atsauksies uz balss komandu. ļoti atvainojos, bet man ir jāsagaida Centaura sūtnis.
Lens dziļi ar godbijību paklanījās un devās atpakaļ uz kuģu piestātni.

***
-Jūs zinat manu vārdu?
Būtne izskatījās pārsteigta.

Nu viņas skatienā ievizējās arī dusmas un nepacietība. Acu krāsa bija gandrīz melna.
- Nav svarīgi! Laidiet mani atpakaļ pie brāļa! Tūlīt! - Nu jau viņa bija pacēlusi balsi. Kā viņi nesaprata! Bez zālēm viņš nomirtu ātrāk, turklāt ciešot nežēlīgas sāpes. Viņas augums nedaudz trīcēja un rokas atkal sažņaudzās dūrēs. Viņa atmeta garos matus atpakaļ, atklājot tetovējumus uz rokām, kas viņas izskatu tagad padarīja mežonīgāku un bīstamāku, taču lieliski viņai piestāvēja.

Kali lūkojās atnācējā ar savādu skatienu, klusi pieceļoties un nostājoties blakus, nedaudz gan vairāk aiz muguras, Teai un tikko dzirdami viņai iečukstēja ausī:
"Viss būs labi, dargā. Noskaidrosim, ko šie ļaudis no mums vēlas un uzklausīsim, kas viņiem sakāms, varbūt tas ir svarīgi. Pēc tam, ja mums atļaus, es izdziedēšu tavu brāli, labi?" viņas balss skanēja nomierinoši, ierosinot to, ko zināja, ka šī meitene vēlējās, cerot, ka viņa tiešām to velējās pietiekami stipri, jo Klai gribēja zināt kāpēc viņi visi ir šeit un tas bija jādara pēc iespējas mierīgāk, ar iespējām tikt uzklausītiem.

Kaut kas sirdī notrīsēja, kad Tea atkal izdzirdēja mierinošo un kluso Kali balsi, sajūtot viņas maģisko klātbūtni sev blakus. Viņas acīs sariesās asaras. Pagriezusies pret savādo večiņu, viņa jautāja.
- Vai jūs to spētu? Vai jūs spētu atgriezt viņam gaismu, spēju brīvi staigāt un priecāties? Vai jūs spētu viņam palīdzēt atkal izbaudīt dzīvi, dabu, sauli? Vismaz nejust sāpes? - Nu jau nedaudz mierīgākā balsī viņa jautāja. Bija skaidri jūtams, ka tas ir viskvēlākais, ko šī sieviete vēlas. Viņas acīs tas bija burtiski nolasāms, kad tās pēkšņi vērtās pārsteidzoši dzidri zilas. Neko citu viņa pašlaik nevēlējās. Ja tas būtu iespējams.. viņa darītu visu, lai tikai ātrāk izbeigtu ciešanas. Ja tiktu dots solījums, viņa paciestu jebko.

Caur zvaigžņu vārtiem izbrauca Octurian klases kaujas kuģis, ko pavadīja 3 Vorchan klases kreiseri, kuri nebija redzēti kopš Ēnu kariem un bija aprīkoti ar Ēnu tehnoloģijām.
Tā bija atklāta spēka demonstrācija un zināma nekaunība, jo Vorchan klases kreiseru būve bija aizliegta. Sajūtot alianses vājumu un sadrumstalotību, Centauru Impērija bija izšķīrusies pārkāpt šo aizliegumu, pie tam demonstratīvi.

No Octurian klases kaujas kuģa atdalījās transportkuģis un pieprasīja atļauju nolaisties Babilonas 6 stacijā. Saņēmis atļauju, tas ielidoja 3. angārā.
Kad ārējie slūžu vārti bija aizvērušies un angārā atjaunots normāls gaisa spiediens, atvērās kuģa lūka un pa to nokāpa lords Rialdo Arro Rīfa 4 apsardzes karavīru pavadībā. 2 palika pie kuģa, 2 sekoja lordam apmēram soļa atstatumā.
Nogājuši pa nelielo trapu, viņi izgāja cauri angāra pasažieru slūžām un sastapa sagaidošos Babilonas 6 pārstāvjus.

Esmu lords Rialdo Arro Rīfa, Centaura Impērijas pilnvarotais sūtnis Babilonas 6 stacijā, stādījās priekšā lords.

"Ja Kali ir enģelis, tad viņai tas būtu jāspēj." ierunājās Lanels, viņš joprojām neuzticīgi vēroja svešinieku.
"Bet ja viņa ir enģelis, tad būtu saprātīgi pieņemt, ka esat dēmons. Bet jūs sakāt, ka tāds neesat. Manā zemē nav zināms tāda svētā, ko sauktu par Delēnu. Un jūs sakāt, ka esat no zvaigznēm... planētas ir tās zvaigznes pie debesīm, kas kustas savādāk. Un jūs runājat man svešas lietas. Varbūt kāds no tiem, kas šeit iekšienē ko saprot, es atzīstu ka ne. Bet ja Kali teiks, ka neesat dēmons, tad es ticēšu."
Lanels pagriezās pret Kali, gaidot viņas viedokli.

Drāls uzmanīgi uzlūkoja telpā savākušos cilvēkus un mierīgā balsī noteica.
-Dator. Krēslus...
Tajā pašā brīdī istabā atkal nomirgoja gaisma un tur pat istabas vidū parādījās neliels galds uz kura atradās vairākas glāzes un krūka ar kaut kādu sulai līdzīgu šķidrumu. Apkārt ap galdu atradās pieci krēsli. Drāls laipni paklanījās un apsēdās uz viena no tiem.
-Man nav pārāk daudz laika, lai visu jums skaidrotu jo pēc pusstundas jāsagaida Reinžeru sūtnis. Tāpēc visu nepieciešano informāciju jūs iegūsiet no datora. Mis Tea. Viņš palūkojās uz sievieti. Jūsu brālis atrodas drošībā uz Menbāra kur viņam tiek sniegta pati labākā medicīniskā aprūpe visā galaktikā. Tiklīdz viņš būs pietiekami atlabis, jūs noteikti varēsiet satikies.

***
Lens bija pamatīgi satraukts. Un kā nu ne. Centaura Impērija pēdējā laikā reti, kad interesējās par visumā notiekošo un te pēkšņi parādās ziņojums par to, ka pie viņiem ieradīsies sūtnis. Nabaga menbārietis bija bez gala apjucis. Par Lordu Rialdo Arro Rīfu visumā klīda daudzas leģendas, bet te redzēt viņu uz babilonas stacijas bija milzīgs pagodinājums.
-Jūsu gaišība Lord Rialdo Arro Rīf...mēs ļoti priecājamies redzēt jūs Babilonas seši stacijā un ceram, ka visu laiku ko pavadīsiet kā sūtnis, jūs jutīsieties patīkami un ērti.

"Jā, spētu izdziedēt tavu brāli pilnībā, Tea. sievietei teica, saņemot uz īsu brīdi un paspiezot savās rokās, meitenes rokas.
Kad Lanels ierunājās, Kali viegli pasmaidīja, skatoties uz personu, kas bija ienākusi telpā.
"Es neesmu ne eņģelis, ne cilvēks. Tāpat arī viņš nav ne dēmons, ne cilvēks. Un viņam nav pret mums ļaunu nodomu."

Ieraugot, ka telpā parādās krēsli, Kali dziļi iekšā sajuta bailes, ka viņa ir zaudējusi savas spējas. Tāpēc viņa diskrēti, kā vienmēr cēlā un drošā, klusā un krustiņu šķindoņas pavadītā gaitā, piegāja klāt Drālam, palūkojoties viņam acīs un tieši pajautāja, norādot uz krēsliem:
"Vai es būtu zaudējusi savas spējas?"

-Zaudējusi spējas? Ak nē nekādā gadījumā mans bērns. Vienkārši tavas spējas ir nedaudz nobloķētas. Jāatzīst, gan, ka menbāra zinātniekiem nācās ļoti ilgi nopūlēties kamēr izdevās ievietot rācijā nelielu mikročipu, kurš bloķē tavas spējas. Tās kuras neļauj tavā klātbūtnē darboties tehnikai.
Drāls viegli pasmaidīja norādīdams sievietei uz nelielu baltam audeklam līdzīgu plāksnīti uz rokas. Ja pārējie palūkotos uz savām rokām tad ieraudzītu tādas pašas plāksnītes. Tāda plāksnīte uz rokas bija arī Drālam...
-Šīs ir sazināšanās iekārtas. Lai kur jūs atrastos uz kosmiskās stacijas- jūs vienmēr varēsiet savā starp asazināties. Plāksnes ir viegli noņemamas, bet tomēr neiesaku riskēt.

Kali acis iegailējās, taču to nevarēja redzēt neviens, kas neredzēja Kali pašu, ja kāds tāds bija, nevis savu iedomu tēlu.
Un viņas balss skanēja nopietni, tikai tiem, kas redzēja viņu pašu, bet pārejiem apbrīnojami mierīgi un gaiši:
"Un cik ilgi es tās nevarēšu izmantot?"
Par rācijas iespējamību viņai nebija nekādu iebildumu, bet ierobežojumi tam, ko daba devusi, viņai nepatika un lika justies neomulīgi.

-Noņemot rāciju tavas spējas atkal atjaunosies, bet man patiešām negribētos, lai tu bez iemesla to darītu, jo gadījumā, ja noņemsi bloķētāju tavas spēkas var iznīcināt visu staciju vienas stundas laikā, jo šeit pilnīgi viss darbojas uz tehnikas. Un tā kā mēs atrodamies dziļi kosmosā netālu no planētas Epsilons 3 tad neiesaku nīcināt ārā staciju jo rezultātā varat aiziet bojā paši un vēl ceturtdaļmiljons dažadu rasu pārstāvju.
Viņš mierīgi atbildēja uz jautājumu it kā viņam tādi tiktu uzdoti katru dienu.

Par atbildi Kali pamāja ar galvu, samierinādamās, ka labāk, viņai savas spējas šobrīd īpaši neakcentēt, kaut kā priesteriene viņa bija pieradusi pie konkrētas cieņas un rīcības, un apsēdās kādā no tuvākajiem krēsliem:
"Dators mums visu pats pastāstīs, vai tas būs jānogurdina ar jautājumiem?"

Prātam atgrūdusi šīs vienmēr esošās un nekad neatkāpjošās Visuma problēmas, Asīra vadīja sevi uz norādītajām durvīm pa kreisi. Savā nevērībā aizmirsusies, menbāriete skaļi izteica savu vārdu, lai durvis pēc viņas balss atšifrējuma atvērtos. Galvenokārt, ātri nodarīt lietas konferecē, lai nokļūtu mājās. Darbs negāja mazumā. Jo šodienas darāmā sarakstā bija instalēt Miera teorijas pirmo posmu, kas prasīja lielu atbildību un koncentrēšanās spējas, kuras tik ļoti ātri var pazaudēt.

Kad Kaali saņēma atkal viņas rokas, tāds miers apņēma meitenes prātu un sirdi. Tika dots solījums. Gan no viņas - šīs gaišās, maģiskās personas, gan svešā vīrieša. Viņš teica, ka brālis ir jau drošībā, jau tiek ārstēts. Uz Menbāras.. ko tādu viņa dzirdēja pirmo reizi.
- Vai.. vai tad ir cerība viņu izārstēt? - Viņa trīcošā balsī iejautājās. Neviens ārsts nebija spējis Neiko palīdzēt. Sirdī atkal pa ilgiem laikiem iezagās cerība. Teas acu krāsa kārtējo reizi mainījās, kļūstot zaļgana.

Viss tikai kļuva neskaidrāks un neskaidrāks.
Ne cilvēki, ne enģeļi, ne dēmoni... Tas kas? Kas ir Menbārietis?
Turpmākās lietas viņu mulsināja vēl vairāk.
"Burvestība..." Lanels nočukstēja, redzot kā parādās krēsli un galds.
Tas, ka uz rokas bija kaut kas jocīgs, kas ļauj sarunāties no attāluma bija tikpat savādi.
Un viņš nesaprata vismaz pusi no tā, par ko šeit runāja,
Tomēr vienu aptvēra.
"Pag, jūs teicāt planēta... tas nozīmē, ka mēs esam debesīs, stap zvaigznēm?"
Priesteris nespēja aptvert kādā sapnī vai brīnumā nonācis.

-Planēta, zvaigznes.. Magdalēna pie sevis burkšķēja it kā apdomādama šo vārdu patieso nozīmi un ticamību, tad skaļi noteica, nu ko, izklausās interesanti.
-Drīkst zināt, kādā stacijā mēs atrodamies? Magdalēna ieinteresēta par visu, kas apkārt notiek un par situāciju, kurā viņa bija nonākusi, jautāja Dārlam,
Un kas ir tas?! viņa nedaudz saviebās ieraudzīdama dīvaino šķidrumu savā priekšā, nu labi viņa ātri paķēra glāzi un kā negribot izbaudīja dzeršanas procesu, tīri tā neko.. Un kas tālāk?

Menbārieša satraukums un pagodinājums glaimoja Rialdo patmīlībai, bet viņš bija pārāk pieredzējis, lai ļautos tik seklam sentimentam. Taču tas atmaidzināja lorda stingo sejas izteiksmi un viņš teica, Pateicos, bet es nesadzirdēju jūsu vārdu, ar ko man ir tas gods sasveicināties?

-Dators jums visu pastāstīs un, ja jums būs jautājumi atbildēs arī uz tiem. Cerības izārstēt jūsu brāli lēdij, ir un nekādas mazās tās nav. Protams viņa slimība ir krietni ielaista un jūsu dzīves apstākļos to neizdotos izārstēt, bet paldies svētajam Valēnam, mūsu rokās jau daudzus gadus ir visas iespējamās galaktikas zāles un esmu pārliecināts, ka ārstēšanās izdosies. Ja runājam par priekšmetu parādīšanos tad tā nav burvestība, bet tikai datorizācija par kuru jūsu senči jau zināja divus gadsimtus atpakaļ. Atrodaties jūs uz kosmiskās stacijas "Babilona seši". Tā ir vieta, kur dažādas starpplanētu rases var risināt svaus konfliktus mierīgā ceļā. Un jā jūs esat starp zvaigzēm, bet debesis gan ir ļoti tālu no jums.
Drāls labrātīgi visu izstāstīja, kad pēkšņi no viņa uz rokas esošās rācijas izlauzās balss....
-Azīr, mums ir problēma. Tikko ieradās Alfa Centauras sūtnis. Viņam līdzi ir flote no ēnu kuģu tehnoloģijas veidotajiem kuģiem. Būtu nepieciešama jūsu klātbūtne....
-Atvainojiet, bet man jādodas. Nelielas problēmas. Palūdziet datoram un jums taps izstāstīts viss par pagātni, bet par nākotni parunāsim, kad būsiet visu izpratuši...
Drāls laipni paklanījies pameta telpu...

***
Lens novērsās no rācijas. Centaura sūtnis viņu bija izsitis no ierastās dzīves kārtības.
-MAns vārds ir Lens. Esmu Azīra palīgs...

Pār Rialdo vaigu pārslīdēja tumša ēna, Tikai palīgs, tā viņi mūs sagaida, nekas, gan viņi būs spiesti ar mums rēķināties. Un atguvis pašsavaldīšanos laipni apvaicājās, Azīra kungam šķiet svarīgas darīšanas?

-Azīrs sagaida jaunos pārvaldniekus. Jūs tak ziniet cik svarīgi ir, lai staciju komandētu zemes cilvēki. Tāpēc pašlaik viņš tos ievada lietas kursā, bet kuru katru brīdi Azīrs ieradīsies pats personīgi, lai saveicinātos ar jūsu gaišību un pavadītu līdz jums atvēlētajām telpām...
Lens cienīgi paklanījās izrādīdams pašu dziļāko cieņu sūtnim, kad aiz viņa muguras atskanēja balss...
-Paldies Lens...Esmu ieradies. Mūsu viesi pašlaik tiek iepazīstināti ar nepieciešamo informāciju, bet jums es palūgšu doties sagaidīt Narna sūtni. Viņš būs 12. nodaļā...pēc divdesmit minūtēm...
Azīrs novērsās no sava palīga un pievērsās Sūtnim....
-Ser...Mēs negaidījām, ka uz jauno babilonas staciju atsūtīs tik augstu stāvošu personu. Esmu Azīrs. Patreizējais Babilonas pārvaldnieks. Lūdzu sekojiet man. Es parādīšu jums jūsu telpas. Esmu pārliecināts, ka jums tās patiks. Viņas ir īpaši iekārtotas pēc vecajām babilonas pieci skicēm. Pēc tam, ja vēlēsieties jums parādīs kur atrodas kazino.

Palūkojusies kā Azīrs pamet telpu, Kali palūkojās uz pārējiem, mierīgā balsī sakot:
"Lūdzu, apsēdieties, lai varam visbeidzot uzzināt, kāpēc esam šeit."

Kad visi bija sasēdušies, viņa vērsās pie datora:
"Dator, lūdzu, pastāstiet, kas stāstāms, par mūsu uzturēšanos uz Babilonas seši." Kali bija nopietna, jo tas, kas notika kavēja viņas Priesterienes pienākumus, tādā gadījumā, ja viņi šeit nebija labestības un miera uzdevumā.

Datorā kaut kas nočerkstēja.
-Saku pagātnes atskatu...
Atskanēja blss no ekrāna
-Aptuveni trīs simtus tūkstošu gadu pirms mūsu ēras sāka veidoties visums. simts tūkstošus gadu pirms mūsu ēras parādījās pirmās galaktikas. Aptuveni ap to pašu laiku visumā parādījās būtnes sauktas par "Pirmajiem". Aptuveni simts gadus pirms mūsu ēras viņiem pievienojās būtnes, kuras sauca par ēnām un Vorloniešiem. Tās bija pirmās apzinīgās būtnes kuras kopojās rasēs. Vairākus tūkstošus gadu pēc tam lielākā daļa "Pirmo" pameta visumu un atstātja Vorloniešus un ēnas pieskatīt jaunās rases. Tajā laikā par jaunajām rasēm tika saukti menbārieši, centaurieši, narni un vēl dažas. Starp centauriešiem un narniem ir neizlīdzināms kara stāvoklis, kurš ilga līdz pat 2265. gadam, kad kapteinim Šeridanam, kurš vadīja babilonu pieci izdevās pārtraukt šo konfliktu. Konflikts atjaunosjās 300. gadā, kad toreizējais Afas Centaura imperātors Molari gāja bojā nenoskaidrotos apstākļos.
Vorloniešiem un ēnām bija dažādi uzskati par jauno rasu pieskatīšanu. Vorlonieši uzskatīja, ka visu var risināt mierīgā ceļā, bet ēnas uzskatīja, ka jaunās rases var attīstītis tikai kara rezultātā. Izdzīvo stiprākais....
Aptuveni vairāk nekā tūktoti gadu atpakaļ sākās karš. Kurā uzvarēt ēnas menbāra tautai palīdzēja vorloniešu kara kuģi no kuriem viņi ieguva jaunas tehnoloģijas. Tūkstots gadu vēlāk uz zemes sāka attīstīties rase, kura iepazinās ar Alfas Centaura pārstāvjiem, kuri tiem palīdzēja ar jaunu tehnoloģiju un visuma apgūšanu....
...Dators apklusa.
-Vai ievadīt datus par karu starp menbāru un zemi?
Atskanēja balss no datora

"Jā." Kali vienzilbīgi atbildēja datoram, zinot, ka apkārtējie visticamāk labprāt girbēs dzirdēt, kas un kā noticis pirms viss gājis bojā un sācies no jauna.

Pateicos, cienītais Azīra kungs, Rialdo saprata, ka bez narniem jau neiztiks, bet to pieminēšana viņa klātbūtnē, tas bija apvainojums, tā pat Babilonas 5 pieminēšana. Bet ne jau pa velti viņš bija norīkots par diplomātu. Lords mācēja savaldīties un neizrādīt savu sašutumu, tā būtu vājuma izrādīšana.
Gan jau pienāks arī laiks sašutumam un protestiem, bet pagaidām apskatīsimies, kas šiem aiz ādas, nodomāja Rialdo.

-Turpinu rādīt...
Atkanēja datora balss...
-Menbāra un cilvēku karš sākās desmit gadu pirms babilonas pieci stacijas izveides. Kara iemesls. Cilvēki izpēta visumu. Nezinot pārējo taurtu tradīcijas viņi atklāja uguni pa menbāriešu kara kreiseriem, kuri pietuvojās viņiem ar atvērtām šaujam lūkām, kas nozīmēja miera piedāvājumu un draudzības apliecinājumu. Pirmā konflikta rezultātā gāja bojā viens no garīgajiem planētas menbārs līderiem. Delēna pavēlēja atkālt uguni pa zemes izpētes kreiseriem. "pelēkā padome" to atbalstīja. Karš ilga desmit gadus.
Tālākai informācijai ievadiet ko vēlaties zināt. Piedāvājas. Sinklers, Pelēkā padome, Karš uz robežas.

***
-Cienījamais sūtni lūdzu sekojiet man.
Drāls devās uz lifta pusi.

"Visu pēc kārta. Sākumā Sinkleru, pēc tam Padomi, pēc tam karu uz robežas." Priesteriene negrib kavēties, bet uzzināt visu pēc iespējas ātrāk un detalizētāk, cerot, ka apkārtējie neiebildīs un būs tikpat kāri pēc informācijas, kā viņa pati.

Lanels gan apsēdās, kā Kali norādija, bet tas, ko viņš dzirdeja, visu tikai putroja.
"No tā visa es spriežu, ka mēs esam uz kaut kāda gaisa kuģa, kas atrodas starp zvaigznēm. Un ir citas tautas, kas nedzīvo mūsu pasaulē, bet gan uz zvaigznēm. Un kaut kas par to, ka cilvēki reiz ceļoja uz zvaigznēm... kā rakstīts senajos mītos."
Viņš saķēra galvu un tad izslējās.
"Bet kas ir Dators? Kur viņš atrodas, ja dzirdam viņa balsi? Un ko no mums grib?" Lanels parasti centās būt mierīgs, bet šis, aks notika...
Viņš atkal satvēra krustiņu un lūdzās spēkus Visaugstākajam.