Ugunsmēles |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
Ugunsmēles |
10.04.2008 19:10
Raksts
#1
|
|
Velvet goldmine Grupa: Biedri Pievienojās: 26.08.04 Stāstnieks 2009 |
Seibelkrākes Saules tempļa priesteriene Aurinko stāvēja tempļa puspavērtajās durvīs un ar bažīgu skatienu pētīja pamalē sadugušos negaisa mākoņus. Viņas vīrs, Mēness priesteris Kuu jau bija brīdinājis par gaidāmo vētru, taču jaunā meitene nekādi nespēja tam noticēt - visu dienu saule bija dāsni lējusi savus zelta starus pār pilsētu, gaiss, piebriedis smags ar tempļa puķu un ziedu smaržām, patīkami reibināja, un no austrumiem bija iegriezies maigs vējš. Bet tagad... Augšā pats debesu dievs kailām rokām stumdīja mākoņu grēdas, celdams tumšus cietokšņus, kuros dārdēja viņa varenās taures un bungas.
Aurinko acu priekšā noplaiksnīja šķelta zibens pātaga, un viņa pat nepaspēja noskaitīt līdz viens, kad tai sekoja varens pērkongrands. Skaidra lieta, - Seibelkrāke atradās tieši vētras acī, un tas nebūt nenozīmēja mieru. Vēl jo vairāk, Aurinko satraucās, ka viņai nepietiks spēka palīdzēt izmirkušajiem un nogurušajiem varoņiem, kad tie ieradīsies, jo visu dienu priesteriene bija gatavojusies gaidāmajiem vīna dieva svētkiem, rotājot tempļa zāles un gatavojot cienastu. Kad pērkons nodunēja jau trešo reizi, viņa aizvēra durvis un nolēma pagaidīt iekšpusē, plašajā telpā, ko tikko bija izgreznojusi ar sarkanām rožu vītnēm un vīnogām, ko tieši šiem svētkiem no dienvidiem bija atveduši grāfienes sūtņi. Basās kājas klusi aiztecēja līdz tuvākajai marmora kolonnai pret kuru Aurinko atspiedās, atļaudamās smagi nopūsties. Viņa bija pavisam jauniņa, mazāk kā divdesmit vasaras veca, augumā ļoti īsa un smalka kā bērns, taču sprigana un nevaldāma, gaiša gara pilna. Priesteriene daudz laik pavadīja tempļa dārzos, tādēļ gludā āda bija iedegusi siltā bronzas tonī, viņas mati bija saules gaismas pielieti - zeltaini kā kvieši tie sīksīkās sprogās krita Aurinko pār kailajiem pleciem un spožajām, zaļajām acīm. Tērpusies viņa bija vienkāršā smilšu krāsas priesteru tērpā, basām kājām. Katru viņas kustību pavadīja glāsmainas zvārgulīšu skaņas,- jaunekle bija piemirsusi novilkt ap kāju aplikto ķēdīti pēc ikrīta saules sveikšanas rituāla. Ik pa brīdim tukšajā zālē atbalsojās negaisa troksnis un drīz vien priesteriene juta vēsumu un lietu kā nelūgtus viesus ieklīstam caur plašajiem, nestiklotajiem logiem un izmērcējam daļu bāli dzeltenās akmens grīdas. Citu reizi viņa būtu pasaukusi kādu no elementālistu skolotājiem, lai tie ar savām burvestībām aizklāj logus un neļauj lietum sabojāt viņas rotājumus, taču tagad meitenei bija svarīgāks uzdevums- viņai bija jāgaida varoņi. Ne tikai! Drīz vien bija jāierodas pašai grāfienei, taču nez vai lēdija šādā laikā grasījās kaut mazo pirkstiņu bāzt laukā no savas pils. |
|
|
10.05.2008 15:18
Raksts
#2
|
|
Perfect Nobody Grupa: Biedri Pievienojās: 30.10.07 Kur: Vanity Fair |
ooc: nekas, būs labi, pārdzīvošu.^^
Amedeo, klusi iedams tur, kur jāiet, ar skatienu kavējās pie pilsētas arhitektūras, zirgu atstādams templī, kājām kliedzot pēc pastaigas pa tik jauku, pēc-negaisa laiku. Nopētījis veikaliņa skatlogā redzamās kleitas ar rūpību un sīkumus uztverošu skatienu, rituālists atzinīgi pamāja un pieklauvēja pie druvīm. Milēdijas izskats Amedeo nekādi neietekmēja. Šādas izturēšanās maskas viņs bija redzējis pa pilnam, tās viņam nepatika, taču savādāk vīrietis neizrādija nekādas emocijas. Durvju aizciršana likās smieklīga izdarība no jaukundzes puses, Amedeo pat vēlējās pabiedēt sievieti, vienkārši ieslīdēdams caur durvīm veikala telpās, taču novaldījās un pieklauvēja vēlreiz, sākot stingri, nopietni un skaļi taču labvēlīgā tonī, teikt: "Mana visaugstā milēdij, mēs šeit esam ieradušies pašas grāfienes sūtīti, bet jūs aizcērtat durvis mūsu deguna priekšā, pat nepajautājusi. Es to nesauktu par uzvedību, kuru drīz aizmirsīšu, jo tā ir reti smieklīga." Pēc šis runas, Amedeo gaidīja vai sievietei pietiks prāta šoreiz reaģēt adekvāti un atvērt durvis, ielaižot viesus iekšā. |
|
|
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 03.06.2024 06:04 |