Muižas gūstā., [C] Un spēle var sākties.. ^_^ Opcijas

[Nīcele]

LS „Muižas gūstā.”

(IMG:http://content5-foto.inbox.lv/albums64362279/iewuxiite/06-04-2008/013f2f21230739bd145112343f82b960.jpg)

Vietas apraksts.

Muiža, kurp dodas tūristi, atrodas Taimiras pussalā. Precīzāk – Čeļuskina zemes ragā. Pat reiz ir rudens. Silts. Pat ļoti.
Muiža ir milzīga. Tajā ir 24 guļamistabas. Katram tūristam būs iespēja izvēlēties savu istabu. Istabas atrodas otrajā un dažas trešajā stāvā. Durvis uz torņiem ir slēgtas. Muižas teritorija atrodas mežā. Visapkārt ir viens vienīgs zāliens.
Ieejot muižā paveras liela halle. Nedaudz pa labi no ieejas durvīm, kuras tūristiem ierodoties atvērās, atrodas lielas kāpnes, kas ved uz otro stāvu. Tieši priekšā ir garš, tumšs gaitenis. Pa kreisi plaša telpa – dzīvojamā istaba. Izejot cauri dzīvojamajai istabai, kurā ir „apaļais galds”, kam apkārt vairāki dīvāni, ir iespēja nonākt senā bibliotēkā. No lielās istabas ved vēl vienas durvis – uz virtuvi. No virtuves ir iespējams nokļūt lielā pieliekamajā, kurš ir pilns ar ēdienu. Pārējo muižas iekārtojumu paši laika gaitā iepazīsiet.

Dalībnieku sākuma pozīcijas.

Tikšanās vieta tūristu grupai pie Muižas vārtiem. Posmā no vārtiem līdz muižas durvīm ceļa nav – tikai zāliens. Visi tiekas ārpusē – pie vārtiem, pl. 16.30. Katrs līdz muižas vārtiem tiek kā vēlas. Brīdī, kad visi ir klāt (visi 13 cilvēki) vārti atveras.
Kas notiks tālāk – redzēsiet.

Dalībnieki, kas piedalās spēlē no sākuma.
-Sagaida vārtu atvēršanu, kas notiek, kad visi ir klāt!.

smaidīgā.
mesmers
Tējas lapa
washulis
Elony
Samāra.
Pūķēns Sāra
Ného
Hworang666
storyteller
Hermiiione
Alija
krelle

Brīdinu, ka spēles laikā jums varētu kāds pievienoties!
Veiksmi spēlētājiem.

Sāksim! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

[Malduguns]

No mežmalas atskanēja svilpošana un kāds mutes harmoniku pīkstiens. Kopā tas veidoja mazliet nesekmīgu, bet jautru dziesmiņu, kuras radītājs drīz vien parādījās arī pārējiem. Mutes harmonikas apklusa un tika ieslidinātas novalkāto džinsa bikšu kabatā. Pavērtā un mazliet cietusī ādas jaka slēpa pievilcīgo augumu, bet brūnās acis nopētīja gan muižas ēku, gan cilvēku pulciņu pie tās. Svilpošana nebija apklususi un nu tā skandēja kādu krogus dziesmiņu no senākiem laikiem. Pedro Rodrigess lēnā, bet drošā solī, sabāzis rokas kabatā un pārmetis mugursomu pari vienam plecam pamazām tuvojās pulciņam, kurš gaidīja tikšanu iekšā. Sejas vaibstus apēnoja matroža cepure, kuru puisis bija nevērīgi uzlicis galvā. Viss radīja mazliet nevīžīgu, tomēr patīkamu iespaidu.
Pedro pats brīnījās, kāpēc māsa bija viņu aizsūtījusi uz tādu Krievijas nostūri, tomēr puiša prātā uzausa arī iespēja, ka māsa vēlējās viņu aizsūtīt pēc iespējas tālāk no viņas līgavaiņa, jo abiem bija būtiskas nesaskaņas. Pedro uzskatīja, ka tas maitas gabals viņa māsu sit, bet viņa to noliedza, lai gan zilumi jaunajai sievietei parādījās regulāri. Un Perdo bija nosolījies savu māsu sagrāt un atriebties par katru nodarījumu viņai. Droši vien, sargājot savu līgavaini, viņa bija nosūtījusi brāli brīvmākslinieku kaut kur tālāk no dzimtās Anglijas.
Pedro nopūtās. Atmiņu urķēšana nebija īpaši uzjautrinoša vai patīkama, jauneklis vēlreiz domīgi nopētīja kompāniju. Visi izskatījās tik bezgala turīgi un pat mazliet neatbilstoši tam, ko Pedro uzskatīja par labu kompāniju. Vismaz jauneklis uzskatīja, ka labi atpūsties var, ja esi kopā ar cilvēkiem, kuri ir ar tevi vienā līmenī. Sabiedrības augstākās aprindas parasti bija nogurdinošas ar savām bezgala garlaicīgajām runām par ekonomiku un tamlīdzīgām lietām.
Pedro nopūtās. Bija jāiet pie viņiem ar pozitīvismu un tad jau redzēs, kas kopā sanāks. Vismaz mēģināt jau viņš vismaz varēja. Tas nekas, ka viņu kāda daļa droši vien uzskatīs par plukatu un diedelnieku, kuram te nav ko darīt.
Bet patiesībā mantiskās vērtības Pedro bija vienaldzīgas, viņu vairāk interesēja garīgās vērtības un patiesi cilvēki.
Puisis paspēra vēl pāris soļus uz priekšu un izbeidza savu mazliet muļķīgo svilpošanu.
Vēl pāris soļi un viņš jau bija nonācis pie pulciņa.
-Sveiki, sveiki,-Pedro enerģiski sacīja un pasmaidīja savu plato smaidu, atklājot baltu, līdzenu zobu rindu.-Vēl iekšā nelaiž, vai ne?

[Alija]

Muižas virzienā tuvojās melns auto ar tonētiem logiem. Iekšpus mašīnā sēdēja jauna sieviete - žurnāliste. Brūnās acis rūpīgi nopētīja arvien tuvojošos muižu. Izskatījās cerīgi, ņemot vērā to cik Elvīra Kosiņa bija izvēlīga.
Viesbeidzot mašīnas nobremzēja netālu no vārtiņiem, kur jau pulcējās krietns cilvēku bariņš. Elvīra atvēra duvis uz izkāpa laukā. Viņa ievilka dziļu elpu.
Kembridž! Izņem no bagāžas nodalījuma manas mantas! Viņa nokomandēja un izvilka no rokassomiņas saulesbrilles. Par Kembridžu nosauktais izcēla no bagāžas nodalījuma divus palielus koferus.
Es ar jums sazināšos Kembridž! Elvīra saņēma aiz rokturiem koferus un apņēmīgi devās iepazīties ar pārējiem cilvēkiem, kas ieradušies šeit dažādu iemeslu dēļ. Mašīna saceļot neliesus putekļus drīz bija prom.
Nonākusi pie pārējiem Elvīra atlaida koferu rokturus un lūkoja pēc kāda sulaiņa, ko nez kāpēc nemanīja.
Sveiki visapkārt! Viņa sacīja aplūkodama apkārtējos ar smaidu uz lūpām. Šīm vajadzētu būt labām brīvdienām! viņa klusi, lai tikai pati varētu sadzirdēt - nomurmināja.