Ugunsmēles Opcijas

[novemberunge]

Seibelkrākes Saules tempļa priesteriene Aurinko stāvēja tempļa puspavērtajās durvīs un ar bažīgu skatienu pētīja pamalē sadugušos negaisa mākoņus. Viņas vīrs, Mēness priesteris Kuu jau bija brīdinājis par gaidāmo vētru, taču jaunā meitene nekādi nespēja tam noticēt - visu dienu saule bija dāsni lējusi savus zelta starus pār pilsētu, gaiss, piebriedis smags ar tempļa puķu un ziedu smaržām, patīkami reibināja, un no austrumiem bija iegriezies maigs vējš. Bet tagad... Augšā pats debesu dievs kailām rokām stumdīja mākoņu grēdas, celdams tumšus cietokšņus, kuros dārdēja viņa varenās taures un bungas.
Aurinko acu priekšā noplaiksnīja šķelta zibens pātaga, un viņa pat nepaspēja noskaitīt līdz viens, kad tai sekoja varens pērkongrands. Skaidra lieta, - Seibelkrāke atradās tieši vētras acī, un tas nebūt nenozīmēja mieru. Vēl jo vairāk, Aurinko satraucās, ka viņai nepietiks spēka palīdzēt izmirkušajiem un nogurušajiem varoņiem, kad tie ieradīsies, jo visu dienu priesteriene bija gatavojusies gaidāmajiem vīna dieva svētkiem, rotājot tempļa zāles un gatavojot cienastu.

Kad pērkons nodunēja jau trešo reizi, viņa aizvēra durvis un nolēma pagaidīt iekšpusē, plašajā telpā, ko tikko bija izgreznojusi ar sarkanām rožu vītnēm un vīnogām, ko tieši šiem svētkiem no dienvidiem bija atveduši grāfienes sūtņi. Basās kājas klusi aiztecēja līdz tuvākajai marmora kolonnai pret kuru Aurinko atspiedās, atļaudamās smagi nopūsties.
Viņa bija pavisam jauniņa, mazāk kā divdesmit vasaras veca, augumā ļoti īsa un smalka kā bērns, taču sprigana un nevaldāma, gaiša gara pilna. Priesteriene daudz laik pavadīja tempļa dārzos, tādēļ gludā āda bija iedegusi siltā bronzas tonī, viņas mati bija saules gaismas pielieti - zeltaini kā kvieši tie sīksīkās sprogās krita Aurinko pār kailajiem pleciem un spožajām, zaļajām acīm. Tērpusies viņa bija vienkāršā smilšu krāsas priesteru tērpā, basām kājām. Katru viņas kustību pavadīja glāsmainas zvārgulīšu skaņas,- jaunekle bija piemirsusi novilkt ap kāju aplikto ķēdīti pēc ikrīta saules sveikšanas rituāla.

Ik pa brīdim tukšajā zālē atbalsojās negaisa troksnis un drīz vien priesteriene juta vēsumu un lietu kā nelūgtus viesus ieklīstam caur plašajiem, nestiklotajiem logiem un izmērcējam daļu bāli dzeltenās akmens grīdas. Citu reizi viņa būtu pasaukusi kādu no elementālistu skolotājiem, lai tie ar savām burvestībām aizklāj logus un neļauj lietum sabojāt viņas rotājumus, taču tagad meitenei bija svarīgāks uzdevums- viņai bija jāgaida varoņi. Ne tikai! Drīz vien bija jāierodas pašai grāfienei, taču nez vai lēdija šādā laikā grasījās kaut mazo pirkstiņu bāzt laukā no savas pils.

[Miss Doherty]

Protams! Annea visu šo padarīšanu uzņēma ar vāji slēptu sajūsmu. Mīļākās, intrigas, pazuduši grāfi - ak jel, jebkura pilsētas meitene šito intrigu un klaču dēļ aiz laimes čurātu biksēs, turklāt vairāk nekā vienu reizi! Te tik būs ko pastāstīt, ak jel, kad viņa tiks pie runāšanas būs jāņem ūdens krūka līdz, lai mēle nenokalst! Protams, ka lēdija ir jānopratina! Veltījusi gandrīz nicinošu skatienu bruņās tērptajam vīram, Annea turpināja tikpat kaismīgi, cik citi bija atturīgi Jūs pat iedomāties nevarat, cik daudz vīri stāsta savām mīļākajām! Un cik spēji nāca izsauciens, tik spēji viņas vaigos iesitās sārtums un mute aizcirtās kā atsperu durvis. Ko viņa nupat pateica? Ai, ai, ai...

Visi izrādīja vēlmi pēc gatava plāna, pēc izpildāma uzdevuma, bet uzdevums numur viens - saprast, kas vispār jādara, no kura gala jāsāk. Vismaz cik to saprata meitene, jo vai tad citādi grāfiene griestos pie šitādiem te? Anneas izskaidrojums tam bija tikai viens - situācija ir tik čābīga, ka jāķeras pie pēdējā salmiņa. Vai vēl trakāk - viņa nevar uzticēties savam iekšējam dienestam, vajadzīga jauna, netradicionāla pieeja, vajadzīgi jauni cilvēki, kas uzticīgi vismaz atalgojumam. Protams! Tas viss tā vien ved pie sazvērestības! Tā kā no ģeopolitiskās situācijas viņa nesaprata ne bū ne bē, tik vien, ka būs slikti, ja orki iebruks, tad viņai šāda teorija par nodevējiem, sazvērestībām, mīļākajām un privātām intrigām patika daudz, daudz labāk!

Ja viņiem būtu standarta situācija, grāfiene griestos pie savas sardzes priekšsēdētāja, ne tā? Armanda dumjais, vismaz viņasprāt, jautājums Anneā izsauca tikpat kaismīgu reakciju kā iepriekš tikai šoreiz paskatoties uz vīrieti kā uz mazliet pajocīgu. Ir vajadzīga pavisam cita pieeja šai lietai! Tiesa gan par to - kāda? - arī lielajai runātājai nebija ne jausmas.