Ugunsmēles Opcijas

[novemberunge]

Seibelkrākes Saules tempļa priesteriene Aurinko stāvēja tempļa puspavērtajās durvīs un ar bažīgu skatienu pētīja pamalē sadugušos negaisa mākoņus. Viņas vīrs, Mēness priesteris Kuu jau bija brīdinājis par gaidāmo vētru, taču jaunā meitene nekādi nespēja tam noticēt - visu dienu saule bija dāsni lējusi savus zelta starus pār pilsētu, gaiss, piebriedis smags ar tempļa puķu un ziedu smaržām, patīkami reibināja, un no austrumiem bija iegriezies maigs vējš. Bet tagad... Augšā pats debesu dievs kailām rokām stumdīja mākoņu grēdas, celdams tumšus cietokšņus, kuros dārdēja viņa varenās taures un bungas.
Aurinko acu priekšā noplaiksnīja šķelta zibens pātaga, un viņa pat nepaspēja noskaitīt līdz viens, kad tai sekoja varens pērkongrands. Skaidra lieta, - Seibelkrāke atradās tieši vētras acī, un tas nebūt nenozīmēja mieru. Vēl jo vairāk, Aurinko satraucās, ka viņai nepietiks spēka palīdzēt izmirkušajiem un nogurušajiem varoņiem, kad tie ieradīsies, jo visu dienu priesteriene bija gatavojusies gaidāmajiem vīna dieva svētkiem, rotājot tempļa zāles un gatavojot cienastu.

Kad pērkons nodunēja jau trešo reizi, viņa aizvēra durvis un nolēma pagaidīt iekšpusē, plašajā telpā, ko tikko bija izgreznojusi ar sarkanām rožu vītnēm un vīnogām, ko tieši šiem svētkiem no dienvidiem bija atveduši grāfienes sūtņi. Basās kājas klusi aiztecēja līdz tuvākajai marmora kolonnai pret kuru Aurinko atspiedās, atļaudamās smagi nopūsties.
Viņa bija pavisam jauniņa, mazāk kā divdesmit vasaras veca, augumā ļoti īsa un smalka kā bērns, taču sprigana un nevaldāma, gaiša gara pilna. Priesteriene daudz laik pavadīja tempļa dārzos, tādēļ gludā āda bija iedegusi siltā bronzas tonī, viņas mati bija saules gaismas pielieti - zeltaini kā kvieši tie sīksīkās sprogās krita Aurinko pār kailajiem pleciem un spožajām, zaļajām acīm. Tērpusies viņa bija vienkāršā smilšu krāsas priesteru tērpā, basām kājām. Katru viņas kustību pavadīja glāsmainas zvārgulīšu skaņas,- jaunekle bija piemirsusi novilkt ap kāju aplikto ķēdīti pēc ikrīta saules sveikšanas rituāla.

Ik pa brīdim tukšajā zālē atbalsojās negaisa troksnis un drīz vien priesteriene juta vēsumu un lietu kā nelūgtus viesus ieklīstam caur plašajiem, nestiklotajiem logiem un izmērcējam daļu bāli dzeltenās akmens grīdas. Citu reizi viņa būtu pasaukusi kādu no elementālistu skolotājiem, lai tie ar savām burvestībām aizklāj logus un neļauj lietum sabojāt viņas rotājumus, taču tagad meitenei bija svarīgāks uzdevums- viņai bija jāgaida varoņi. Ne tikai! Drīz vien bija jāierodas pašai grāfienei, taču nez vai lēdija šādā laikā grasījās kaut mazo pirkstiņu bāzt laukā no savas pils.

[novemberunge]

Grāfienes stindzinoši zilais skatiens pievērsās vispirms Enlilam, tad Laniduram, un viņas vecajie vaibsti pauda teju nekādas emocijas.
-Bloķējošie talismani ir brīvi pieejami katram Sarkanacainajam, bet mans dēls tos veidot nemāk. Viņam gan viens tika uzdāvināt, taču tas, tāpat kā visi pārējie, joprojām atrodās pilī.
Kā jūs labi zināt, katram topošajam grāfam un armijas ģenerālim, arī Glorbaus bija jāmācās par drāhu un kareici, un magu vienā personā. Es viņu nebiju redzējusi vairākus gadus tieši viņa mācību dēļ, tādēļ nejautājiet man, uz ko viņš ir spējīgs. Kaut es to zinātu! Bet man šķiet, ka akadēmijas meistari un skolotāji varētu palīdzēt jums šajā ziņā daudz vairāk. balss tonī ieskanējās viegls rūgtums, taču tas tūlīt tika aizvākts, acīm nedabiski ātri pārlēcot pie nekromanta, Nihila.
-Cienījamais kungs, ja man būtu kaut mazākā nojausma, kā rīkoties, es nebūtu tik izmisusi.
Līdz ar to sieviete pieklusa, pakāpdamās soli atpakaļ, kamēr viņas apteksnis, viens no vīriem ar lietussargiem, pasniedza dāmai zīda lakatiņu, ar ko majestāte nemanāmi noslaucīja miklos acu kaktiņus, ar roku galanti pamādama un vēsi uzsmaidīdama tiem, kas iepazīstināja ar sevi un izrādīja savu cieņu. Cieņa! Šķiet, ka tas, kas šobrīd grāfienei visvairāk bija vajadzīgs bija saudzīga līdzjūtība.

Līdz ar klusuma mirkli pie vārda atkal tika armija virspavēlnieks, nezināma iemesla dēļ jūtoties vareni apmierināts un gandarīts.
-Ja neskaita šodien saņemto informāciju no noziedzinieka, pēdējā reize, kad sers Glorbaus tika redzēts bija aizgājušā mēneša pēdējā piektdiena, tātad tieši pirms četrām dienām, vēlā rītā pēc brokastu laika pastaigājamies pils dārzā ar viņa... šajā mirklī tika ieturēta zīmīga pauze.-Ar lēdiju Maibranēlu.
Pareģis viņam blakus krekšķoši iesmējās un klusi, klusi nopurpināja. -Ar viņa mīļāko, tu gribēji teikt.
Bruņās tērptais vīrs nobolīja acis. -Manu piedošanu, Augtais pareģi, viedais tēv, bet šo tematu labāk šobrīd necilāt. Ja vēlaties, varat uzmeklēt lēdiju, taču viņa neko daudz nezina. Varbūt jums izdosies izvilināt no meitenes ko vairāk, taču es šaubos.
Pareģis atkal noklepojās savā garajā bārdā, zem kuras novizēja viņa spītīgā smīna atblāzma.
-Viņi no kunga istabām laukā nenāca vairākas dienas. Lai sasper mani zibens, bet es domāju, nē, es zinu, ka jaunkundze kaut ko slēpj.
Virspavēlnieks nopūtās. -Vecums ir aizmiglojis jūsu prātu, Augstais pareģi.
Večuks draudoši pakratīja savu koka nūju pret jaunāko vīrieti, tad ielocijās ceļgalos, jau iepriekš atvainojoties grāfienei, kas šobrīd uz abiem skatījās ieplestām acīm, savu kabatas drāniņu stingri sažņaugusi starp kārnajiem, gredzenotajiem pirkstiem.
-Mans prāts ir skaidrs kā nakts zvaigšņotās debesis un Mēness! Lēdija Maibranēla kaut ko zina, un tas nav noliedzams!