Ugunsmēles Opcijas

[novemberunge]

Seibelkrākes Saules tempļa priesteriene Aurinko stāvēja tempļa puspavērtajās durvīs un ar bažīgu skatienu pētīja pamalē sadugušos negaisa mākoņus. Viņas vīrs, Mēness priesteris Kuu jau bija brīdinājis par gaidāmo vētru, taču jaunā meitene nekādi nespēja tam noticēt - visu dienu saule bija dāsni lējusi savus zelta starus pār pilsētu, gaiss, piebriedis smags ar tempļa puķu un ziedu smaržām, patīkami reibināja, un no austrumiem bija iegriezies maigs vējš. Bet tagad... Augšā pats debesu dievs kailām rokām stumdīja mākoņu grēdas, celdams tumšus cietokšņus, kuros dārdēja viņa varenās taures un bungas.
Aurinko acu priekšā noplaiksnīja šķelta zibens pātaga, un viņa pat nepaspēja noskaitīt līdz viens, kad tai sekoja varens pērkongrands. Skaidra lieta, - Seibelkrāke atradās tieši vētras acī, un tas nebūt nenozīmēja mieru. Vēl jo vairāk, Aurinko satraucās, ka viņai nepietiks spēka palīdzēt izmirkušajiem un nogurušajiem varoņiem, kad tie ieradīsies, jo visu dienu priesteriene bija gatavojusies gaidāmajiem vīna dieva svētkiem, rotājot tempļa zāles un gatavojot cienastu.

Kad pērkons nodunēja jau trešo reizi, viņa aizvēra durvis un nolēma pagaidīt iekšpusē, plašajā telpā, ko tikko bija izgreznojusi ar sarkanām rožu vītnēm un vīnogām, ko tieši šiem svētkiem no dienvidiem bija atveduši grāfienes sūtņi. Basās kājas klusi aiztecēja līdz tuvākajai marmora kolonnai pret kuru Aurinko atspiedās, atļaudamās smagi nopūsties.
Viņa bija pavisam jauniņa, mazāk kā divdesmit vasaras veca, augumā ļoti īsa un smalka kā bērns, taču sprigana un nevaldāma, gaiša gara pilna. Priesteriene daudz laik pavadīja tempļa dārzos, tādēļ gludā āda bija iedegusi siltā bronzas tonī, viņas mati bija saules gaismas pielieti - zeltaini kā kvieši tie sīksīkās sprogās krita Aurinko pār kailajiem pleciem un spožajām, zaļajām acīm. Tērpusies viņa bija vienkāršā smilšu krāsas priesteru tērpā, basām kājām. Katru viņas kustību pavadīja glāsmainas zvārgulīšu skaņas,- jaunekle bija piemirsusi novilkt ap kāju aplikto ķēdīti pēc ikrīta saules sveikšanas rituāla.

Ik pa brīdim tukšajā zālē atbalsojās negaisa troksnis un drīz vien priesteriene juta vēsumu un lietu kā nelūgtus viesus ieklīstam caur plašajiem, nestiklotajiem logiem un izmērcējam daļu bāli dzeltenās akmens grīdas. Citu reizi viņa būtu pasaukusi kādu no elementālistu skolotājiem, lai tie ar savām burvestībām aizklāj logus un neļauj lietum sabojāt viņas rotājumus, taču tagad meitenei bija svarīgāks uzdevums- viņai bija jāgaida varoņi. Ne tikai! Drīz vien bija jāierodas pašai grāfienei, taču nez vai lēdija šādā laikā grasījās kaut mazo pirkstiņu bāzt laukā no savas pils.

[novemberunge]

No zāles otra gala atskanēja priesterienes zvārgulīšu jautrās skaņas un drīz tām pievienojās arī pati Aurinko, aizelsusies, straukta, taču joprojām ar smaidu sejā. Apstājusies tikai pie paša galda, viņa atspiedās pret tuvāko kolonnu, mirkli atguva elpu un tad svinīgi nokrekšķinājās, lai pievērstu varoņu uzmanību.
-Grāfiene! Atvainojos, ka man nākas pārtraukt jūsu vakariņas un atpūtu, bet viņas majestāte ir ieradusies! meitene nobēra, iztaisnojās un metās klāt pie durvīm, lai atvērtu tās plaši vaļā tieši brīdī, kad ārpusē noplaiksnīja zibens un apdullinoši nogranda pērkons.

Gulhamāras grāfiene Graabetēla Erī bija ieradusies. Pašā priekšgalā viņai soļoja divi spožās bruņās tērpti sargi, aiz viņiem straujā solī tecēja pazudušā grāfienes dēla pāžs, kas ziņoja par majestātes ierašanos ar augstu taures noti, tam sekoja grāfienes palīgi - pareģis un Gulhamāras armijas nodaļas virspavēlnieks, kurus no lietus sargāja trīs vīri ar grezniem auduma lietussargiem. Delegāciju noslēdza vēl divi sargi, kas aiz sevis aizvēra durvis, kamēr svinīgā svīta klusējot noraudzījās uz saklāto galdu un tiem varoņiem, kas pie tā sēdēja.

Grāfiene bija sieviete labākajos gados, kas savas kaulainās miesas slēpa kuplā, asinssarkanā kleitā. Viņas sejas izteiksme bija nepielūdzami auksta un akmenscieta, piere - augsta un rūpju grumbu izrotāta, skatiens caururbjoši zils kā vanagam. Viņas lūpas bija sakniebtas mūžam neapmierinātā murskulī, jau sirmot sākušie, agrāk rudie mati - savīti ciešā mezglā un izgreznoti ar rubīna saspraudi. Savu dižciltību viņa izcēla ar dažām dārgām zelta rotaslietām, kas uz bālās ādas mirdzēja kā medus pienā.
Seibelkrākes Augstais pareģis kalpoja Erī dzimtai jau trešo paaudzi - tas bija ļoti, ļoti vecs, salīcis vīrs ar uzkumpušu muguru un līku degunu, kas ejot balstījās uz divreiz garāka koka spieķa ar vienkāršu, baltu lodi galā. Viņa sudrabainā bārda un mati teju teju vilkās pa zemi, un skatienu zem biezajiem uzacu kumšķiem nevarēja redzēt teju vispār. Vecais vīrs arī bija vienīgais, kas klusi iekurnējās un pasveicināja Saules priesterieni, kas atbildēja viņam ar gādīgu, mīlošu smaidu.
Savukārt virspavēlnieks lielā mērā atgādināja pašu grāfieni - stalts, nopietns un nesalaužams viņš nekustīgi stāvēja savās bruņās, noņēmis vien bruņucepuri, kas atklāja rētu klātu, saules iedegušu, gludi skūtu seju un melnus, nelielā astē sasietus matus.

Taču, lai kā varētu likties, grāfiene runāja pati un viņas balsī, lai arī pieredzējušā un neiedomājami skarbā, bija jaušamas pavisam vieglas mātišķas skumjas.
-Man ir liels prieks jūs visus šeit redzēt. Prieks redzēt mūsu pašu tautas cilvēkus, kas gatavi uzupurēties augstāka mērķa labā, prieks redzēt, ka kādam vēl rūp šīs valsts nākotne, kamēr austrumos plosās nemieri ar Raumu un mūsu pašu robežās aizvien biežāk ieklīst orku ordas.
Viņa atkal saknieba lūpas un nomērīja katru ar savu caururbjošo, ledaino skatienu.
-Jūs, protams, variet droši smīkņāt un domāt, ka tāda veca sakārne un Sarkanacainā kā es neapzinos - liela daļa no jums ir šeit izsolītās atlīdzības dēļ. viņa klusi iesmējās, un vēsajām ņirgām pievienojās arī pāžs un virspavēlnieks, kas ātri vien apklusa, Graabetēlas acu pāra pavadīti. -Bet lēnām pār tiltu, mani varoņi. Vispirms noskaidrosim situāciju. Lūgšu jūs, kung virspavēlniek, izskaidrojiet cenzoņiem situāciju.
Bruņās tērptais vīrs pakāpās soli uz priekšu, paklanījās grāfienei un pievērsās pārējiem.
-Jūs droši vien esat dzirdējuši, ka mūsu majestātes dēls jau kādu laiku ir pazudis. Ja vēlamies būt precīzi, tad tās ir četras naktis. Ja pašreizējie valstiskie apstākļi būtu citādi, mēs pieņemtu, ka viņš uz kādu laiku ir aizbēdzis kartējā savā afērā vai ceļojumā pie elfiem, vai aizkavējies medībās kādā kaimiņu grāfistē, bet lietas ir tādas, kādas ir un tieši tādas mums tās jāpieņem. Jaunais kungs patiesi ir pazudis. Neviena lode viņu neredz, tāpat neviens mūsu sargs un spiegs, pat kalnu harpijas, lai Nāve parauj viņas pazamē, nav neko manījušas. Mums ir pamatotas aizdomas, ka viņa majestāte ir nolaupīts. Šobrīd tās krīt uz Raumas spiegiem un slepkavām, kas varējuši viņu nolaupīt, lai kā izpirkuma maksu pieprasītu atkārtotas sarunas par kalnu teritorijām. Taču tik pat labi pie vainas var būt Litmangas orki. Šobrīd Litmangā notiek aktīva cīņa par valsts varu un teritorijām, līdz ar to draudi tiek vēsryi arī pret mums. Ja orku karaministrs nāks pie varas, ar mums ir cauri, it īpaši, ja pie viņiem ir grāfienes dēls.
Taču, bez šaubām, pastāv arī citas iespējas. Šajā pēcpusdienā sagūstītais noziedzinieks mums ir pastāstījis, ka jauno kungu ir redzējis uz brīvām kājām, netālu no Dūnesgāles. Neko vairāk viņš nav mums pateicis. Piekritīsiet, tas šobrīd šķiet maz ticami - kādēļ lai viņa augstība klejotu gar galvaspilsētu, kur to pazīst ik viens, ņemot vērā, ka bija paredzētas viņa un karaļa meitas kāzas.

Grāfiene ar elegantu rokas mājienu apklusināja virspavēlnieku.
-Man atliek tikai piebilst, ka jums manā grāfistē tiek dota brīva vaļa darīt, ko vien vēlaties. Un, ja kādam no jums ir vajadzīgs zirgs, apbruņojums, papildus līdzekļi - lūdzu, tikai atrodiet manu dēlu! Atalgojums būs bagātīgs, to es jums solu! Pieci pūri naudas katram, īpašumi pēc jūsu pašu izvēles un pūķi, kaut vislabākie baltie pūķi, ja jūs tā vēlēsieties!
Tādēļ jautājiet, varoņi, un izklāstiet man, kāds šobrīd ir jūsu rīcības plāns. Varu sniegt jums visu informāciju, ko vien vēlaties un sarīkot tikšanās ar visiem, kas manu dēlu pazīst, ja tas būs nepieciešams.