Ugunsmēles Opcijas

[novemberunge]

Seibelkrākes Saules tempļa priesteriene Aurinko stāvēja tempļa puspavērtajās durvīs un ar bažīgu skatienu pētīja pamalē sadugušos negaisa mākoņus. Viņas vīrs, Mēness priesteris Kuu jau bija brīdinājis par gaidāmo vētru, taču jaunā meitene nekādi nespēja tam noticēt - visu dienu saule bija dāsni lējusi savus zelta starus pār pilsētu, gaiss, piebriedis smags ar tempļa puķu un ziedu smaržām, patīkami reibināja, un no austrumiem bija iegriezies maigs vējš. Bet tagad... Augšā pats debesu dievs kailām rokām stumdīja mākoņu grēdas, celdams tumšus cietokšņus, kuros dārdēja viņa varenās taures un bungas.
Aurinko acu priekšā noplaiksnīja šķelta zibens pātaga, un viņa pat nepaspēja noskaitīt līdz viens, kad tai sekoja varens pērkongrands. Skaidra lieta, - Seibelkrāke atradās tieši vētras acī, un tas nebūt nenozīmēja mieru. Vēl jo vairāk, Aurinko satraucās, ka viņai nepietiks spēka palīdzēt izmirkušajiem un nogurušajiem varoņiem, kad tie ieradīsies, jo visu dienu priesteriene bija gatavojusies gaidāmajiem vīna dieva svētkiem, rotājot tempļa zāles un gatavojot cienastu.

Kad pērkons nodunēja jau trešo reizi, viņa aizvēra durvis un nolēma pagaidīt iekšpusē, plašajā telpā, ko tikko bija izgreznojusi ar sarkanām rožu vītnēm un vīnogām, ko tieši šiem svētkiem no dienvidiem bija atveduši grāfienes sūtņi. Basās kājas klusi aiztecēja līdz tuvākajai marmora kolonnai pret kuru Aurinko atspiedās, atļaudamās smagi nopūsties.
Viņa bija pavisam jauniņa, mazāk kā divdesmit vasaras veca, augumā ļoti īsa un smalka kā bērns, taču sprigana un nevaldāma, gaiša gara pilna. Priesteriene daudz laik pavadīja tempļa dārzos, tādēļ gludā āda bija iedegusi siltā bronzas tonī, viņas mati bija saules gaismas pielieti - zeltaini kā kvieši tie sīksīkās sprogās krita Aurinko pār kailajiem pleciem un spožajām, zaļajām acīm. Tērpusies viņa bija vienkāršā smilšu krāsas priesteru tērpā, basām kājām. Katru viņas kustību pavadīja glāsmainas zvārgulīšu skaņas,- jaunekle bija piemirsusi novilkt ap kāju aplikto ķēdīti pēc ikrīta saules sveikšanas rituāla.

Ik pa brīdim tukšajā zālē atbalsojās negaisa troksnis un drīz vien priesteriene juta vēsumu un lietu kā nelūgtus viesus ieklīstam caur plašajiem, nestiklotajiem logiem un izmērcējam daļu bāli dzeltenās akmens grīdas. Citu reizi viņa būtu pasaukusi kādu no elementālistu skolotājiem, lai tie ar savām burvestībām aizklāj logus un neļauj lietum sabojāt viņas rotājumus, taču tagad meitenei bija svarīgāks uzdevums- viņai bija jāgaida varoņi. Ne tikai! Drīz vien bija jāierodas pašai grāfienei, taču nez vai lēdija šādā laikā grasījās kaut mazo pirkstiņu bāzt laukā no savas pils.

[Bizii van Dope]

Ar klusu dunoņu pavērās viena tempļa durvju puse. Pa to ielauzās vētras auri un pāris lietus lāses. Durvis atvērās pavisam un pa tām, klabot rokā turētajai nūjai, ienāca kāds savāda paskata tēls garās, lietū izmirkušās drēbēs. Tam aiz muguras lavījās pelēks vilks ar baltu zvaigzni pierē.
Pirmajā mirklī nebija saskatāma seja milzīgās kapuces ēnā, bet jau nākamajā mirklī tā tapa atpazīstama un definējama kā dziednieku sievietes Animas seja. Sieviete ar pirkstu galiem viegli pieskārās durvīm, un tās pakļāvīgi aizvērās. Animas rokās bija tumši zili cimdi.
Dziedniece kādu mirkli palika stāvam pie durvīm, tad drošā gaitā devās uz priekšu, pa ceļam uz galdu arī noņemot kapuci. Drē sekoja saimniecei un domīgi lūkojās noklātā galda un pie tā esošo cilvēku virzienā. Animas seja neko neizteica. Tā bija vienkārša un tāda, kas nevienam cilvēku pazinējam nestāstīja nekādus stāstus. Arī iekšēji Anima bija tikpat mierīga un, ja arī nebūtu, tad svešiniekiem tas pilnīgi noteikti nebūtu pamanāms.
Sievietes soļi bija slāpēti aiz daudzo apģērbu kārtas un skanēja vairāk viņas apģērba švīkstoņa, vilka Drē soļi bija visskaļākie un viņa ķepu nagi skrapstēja uz tempļa grīdas. Bet, ja aizmirst par soļiem, tad ar patīkamu skaņu grabēja tik daudzie savādās formas amuleti, ar kuriem dziedniece bija apkārusies un apkārusi savu apģērbu.
Labvakar! Anima skanīgā balsī sveicināja, ar skatienu nomērojot pie galda sēdošos cilvēkus, taču gaidīto cilvēku pie tā neatrada. Esmu Anima, Timā meita! Viņa asi paklanījās, patiesajām auguma līnijām zem drēbēm mazliet iezīmējoties. Sieviete ar asu, graciozu žestu bija pavicinājusi cimdoto plaukstu, bet nūju (ko tikpat labi varēja noturēt par kādu mistisku zizli) noklabinājusi pret grīdu. Anima atliecās atpakaļ un izslējās tikpat taisni kā pirms mirkļa. Sievietes vārdi bija saprotami izskanējuši uz visiem sēdošajiem, taču tie bija tikpat nemelodiski un skopi dziednieces personībā kā viņas seja.Vai esmu kaut ko palaidusi garām? Anima jautāja.
Viņai nebija bail, sievieti arī nekad nesatrauca, jo te nebija neviena, kurš vispār spētu šo mierīgo klejotāju satraukt. Galu galā sieviete taču redzēja, ko varēja saredzēt, lūkojoties uz krāsainajām aurām, kas bija apņēmušas visus šeit sanākušos.


Šo rakstu rediģēja sirds1: 13.04.2008 20:40