Ugunsmēles Opcijas

[novemberunge]

Seibelkrākes Saules tempļa priesteriene Aurinko stāvēja tempļa puspavērtajās durvīs un ar bažīgu skatienu pētīja pamalē sadugušos negaisa mākoņus. Viņas vīrs, Mēness priesteris Kuu jau bija brīdinājis par gaidāmo vētru, taču jaunā meitene nekādi nespēja tam noticēt - visu dienu saule bija dāsni lējusi savus zelta starus pār pilsētu, gaiss, piebriedis smags ar tempļa puķu un ziedu smaržām, patīkami reibināja, un no austrumiem bija iegriezies maigs vējš. Bet tagad... Augšā pats debesu dievs kailām rokām stumdīja mākoņu grēdas, celdams tumšus cietokšņus, kuros dārdēja viņa varenās taures un bungas.
Aurinko acu priekšā noplaiksnīja šķelta zibens pātaga, un viņa pat nepaspēja noskaitīt līdz viens, kad tai sekoja varens pērkongrands. Skaidra lieta, - Seibelkrāke atradās tieši vētras acī, un tas nebūt nenozīmēja mieru. Vēl jo vairāk, Aurinko satraucās, ka viņai nepietiks spēka palīdzēt izmirkušajiem un nogurušajiem varoņiem, kad tie ieradīsies, jo visu dienu priesteriene bija gatavojusies gaidāmajiem vīna dieva svētkiem, rotājot tempļa zāles un gatavojot cienastu.

Kad pērkons nodunēja jau trešo reizi, viņa aizvēra durvis un nolēma pagaidīt iekšpusē, plašajā telpā, ko tikko bija izgreznojusi ar sarkanām rožu vītnēm un vīnogām, ko tieši šiem svētkiem no dienvidiem bija atveduši grāfienes sūtņi. Basās kājas klusi aiztecēja līdz tuvākajai marmora kolonnai pret kuru Aurinko atspiedās, atļaudamās smagi nopūsties.
Viņa bija pavisam jauniņa, mazāk kā divdesmit vasaras veca, augumā ļoti īsa un smalka kā bērns, taču sprigana un nevaldāma, gaiša gara pilna. Priesteriene daudz laik pavadīja tempļa dārzos, tādēļ gludā āda bija iedegusi siltā bronzas tonī, viņas mati bija saules gaismas pielieti - zeltaini kā kvieši tie sīksīkās sprogās krita Aurinko pār kailajiem pleciem un spožajām, zaļajām acīm. Tērpusies viņa bija vienkāršā smilšu krāsas priesteru tērpā, basām kājām. Katru viņas kustību pavadīja glāsmainas zvārgulīšu skaņas,- jaunekle bija piemirsusi novilkt ap kāju aplikto ķēdīti pēc ikrīta saules sveikšanas rituāla.

Ik pa brīdim tukšajā zālē atbalsojās negaisa troksnis un drīz vien priesteriene juta vēsumu un lietu kā nelūgtus viesus ieklīstam caur plašajiem, nestiklotajiem logiem un izmērcējam daļu bāli dzeltenās akmens grīdas. Citu reizi viņa būtu pasaukusi kādu no elementālistu skolotājiem, lai tie ar savām burvestībām aizklāj logus un neļauj lietum sabojāt viņas rotājumus, taču tagad meitenei bija svarīgāks uzdevums- viņai bija jāgaida varoņi. Ne tikai! Drīz vien bija jāierodas pašai grāfienei, taču nez vai lēdija šādā laikā grasījās kaut mazo pirkstiņu bāzt laukā no savas pils.

[IronBird]

Imela bija devusies ceļā jau pirms laba laika. Ņemot vērā, ka sievietei neviens dzīvnieks, kas varētu palīdzēt pārvietoties, nepiederēja, bija vajadzīgas vairākas dienas, lai veiktu garo pārceļojumu kājām. Taču Imela neiebilda, viņa pati bija piekritusi šim izaicinājumam, turklāt viņa taču zināja, kādos apstākļos dzīvo, kas viņai pieder un kas ne. Lai nu kā, ceļojums nenoritēja kā plānots, un šodienas vētra bija diezgan pamatīgs kavēklis. Diezgan loģiski, ka lietusgāze, pērkons un zibeņi aizkavē vientuļu ceļinieku un tā kā Imela pati pārvaldīja ūdens stihiju (cik nu labi tas viņai padodas, tas gan cits jautājums), bez šaubām lietus viņai ļoti patika, tādēļ sieviete īpaši nesteidzās nonākt templī laikā, bet izbaudīja šo dabas kaprīzi.

Viņa pati gan nenojauta, tieši cik ilgu laiku jau kavējas, bet tā kā citi jau bija aicināti pie galda, tas noteikti bija labs brīdis. Tumšais, izmirkušais, apmetnī tērptais stāvs piegāja pie varenajām durvīm un nekavējoties devās iekšā. Kavēties vairs nevarēja. Iegājusi iekšā, sieviete noņēma kapuci, atklādama izmirkušo seju un arī matus. Kapuce tomēr nespēja pilnībā nosegt garos, biezos matus, kuri bez šaubām pret lietu neiebilda tik pat ļoti kā pati to saimniece. Lai gan apmetnis bija kļuvis neizsakāmi smags ūdens dēļ, kas tajā bija sasūcies, sieviete nesteidzās to noņemt. Viņa pagājās tuvāk pārējiem. - Sveicināti. Es dziļi atvainojos par kavēšanos... bet laiks ir vienkārši burvīgs! - Imela starodama piebilda, lai arī lielākā daļa, ja ne visi, tā noteikti neuzskatīja.

Ar acīm sameklējusi brīvu un šķietami patīkamu vietu, viņa nekautrējās apsēsties pie galda. Priesterieni gan viņa neredzēja, lai gan būtu vēlējusies paziņot par savu ierašanos un atvainoties par kavēšanos. Vienīgais zaudējums, ko viņa bija guvusi vilcinoties, bija tas, ka viņa nezināja, kas notiek. Viņa nezināja, ka grāfiene kavēsies, jo pie viņas ir atvests noziedzinieks, lai gan, kāda tam nozīme. Nebija jau grūti pagaidīt mazliet ilgāk.
Imela nolēma remdēt apetīti un apmierināt tukšo un rūcošo vēderu ar maizi, gaļu un ūdeni. Tas bija vairāk kā viņa ēdusi pēdējās nedēļas laikā, taču sieviete ēda lēnām, nesteidzoties, rūpīgi sakošļājot katru gabalu. Izskatījās, ka viņa nebūt nav izsalkusi, lai gan vēders jau bija sarāvies čokurā. Sieviete pētīja visus, kas atradās telpā, cenzdamies izdibināt, kādi šie cilvēki varētu būt. Par cilvēku pazinēju gan viņu saukt nevarēja, tādēļ pirmais iespaids noteikti būs maldīgs.