Ugunsmēles Opcijas

[novemberunge]

Seibelkrākes Saules tempļa priesteriene Aurinko stāvēja tempļa puspavērtajās durvīs un ar bažīgu skatienu pētīja pamalē sadugušos negaisa mākoņus. Viņas vīrs, Mēness priesteris Kuu jau bija brīdinājis par gaidāmo vētru, taču jaunā meitene nekādi nespēja tam noticēt - visu dienu saule bija dāsni lējusi savus zelta starus pār pilsētu, gaiss, piebriedis smags ar tempļa puķu un ziedu smaržām, patīkami reibināja, un no austrumiem bija iegriezies maigs vējš. Bet tagad... Augšā pats debesu dievs kailām rokām stumdīja mākoņu grēdas, celdams tumšus cietokšņus, kuros dārdēja viņa varenās taures un bungas.
Aurinko acu priekšā noplaiksnīja šķelta zibens pātaga, un viņa pat nepaspēja noskaitīt līdz viens, kad tai sekoja varens pērkongrands. Skaidra lieta, - Seibelkrāke atradās tieši vētras acī, un tas nebūt nenozīmēja mieru. Vēl jo vairāk, Aurinko satraucās, ka viņai nepietiks spēka palīdzēt izmirkušajiem un nogurušajiem varoņiem, kad tie ieradīsies, jo visu dienu priesteriene bija gatavojusies gaidāmajiem vīna dieva svētkiem, rotājot tempļa zāles un gatavojot cienastu.

Kad pērkons nodunēja jau trešo reizi, viņa aizvēra durvis un nolēma pagaidīt iekšpusē, plašajā telpā, ko tikko bija izgreznojusi ar sarkanām rožu vītnēm un vīnogām, ko tieši šiem svētkiem no dienvidiem bija atveduši grāfienes sūtņi. Basās kājas klusi aiztecēja līdz tuvākajai marmora kolonnai pret kuru Aurinko atspiedās, atļaudamās smagi nopūsties.
Viņa bija pavisam jauniņa, mazāk kā divdesmit vasaras veca, augumā ļoti īsa un smalka kā bērns, taču sprigana un nevaldāma, gaiša gara pilna. Priesteriene daudz laik pavadīja tempļa dārzos, tādēļ gludā āda bija iedegusi siltā bronzas tonī, viņas mati bija saules gaismas pielieti - zeltaini kā kvieši tie sīksīkās sprogās krita Aurinko pār kailajiem pleciem un spožajām, zaļajām acīm. Tērpusies viņa bija vienkāršā smilšu krāsas priesteru tērpā, basām kājām. Katru viņas kustību pavadīja glāsmainas zvārgulīšu skaņas,- jaunekle bija piemirsusi novilkt ap kāju aplikto ķēdīti pēc ikrīta saules sveikšanas rituāla.

Ik pa brīdim tukšajā zālē atbalsojās negaisa troksnis un drīz vien priesteriene juta vēsumu un lietu kā nelūgtus viesus ieklīstam caur plašajiem, nestiklotajiem logiem un izmērcējam daļu bāli dzeltenās akmens grīdas. Citu reizi viņa būtu pasaukusi kādu no elementālistu skolotājiem, lai tie ar savām burvestībām aizklāj logus un neļauj lietum sabojāt viņas rotājumus, taču tagad meitenei bija svarīgāks uzdevums- viņai bija jāgaida varoņi. Ne tikai! Drīz vien bija jāierodas pašai grāfienei, taču nez vai lēdija šādā laikā grasījās kaut mazo pirkstiņu bāzt laukā no savas pils.

[Džezā tikai Meit...]

Ofēlija bija nolīdusi kādā kaktā kopā ar savu melno grifu, kurš uzvedās ļoti mierīgi un nelikās par otra grifa klātbūtni ne zinis. Viņš graciozi apgūlās un gaidīja ko viņa saimniece iesāks. Meitene nopētīja skaisto telpu un juta satraukumu sevī. Situācija nebija īsti tīra. Grāfienes kavēšanās nelikās vedam uz labu.. Ofēlija juta gan pozitīvas, gan negatīvas emocījas. Bija iepriecinoši, ka šeit atradās gan elementāristi, gan kareivji, gan arī nekromants. Viņa vēlējās iegūt jaunas zināšanas un likās, ka šis ceļojums viņai ko sniegs. Meitnene maigi noglāstīja Torusa spalvu un noteica.
- Paldies mans draugs. Es zinu, ka varēšu uz Tevi vienmēr paļauties. - Grifs pievēra acis un izdvesa tādu kā apstiprinošu rūcienu. Meitene pasmaidīja un devās uz tempļa meitu uzklāto galda pusi. Viņa uzsmaidīja kādai tikko ienākušai meitenei un noteica visiem.
- Labu apetīti. - Meitene paņēma lielāko tukšo trauku, kuru piepildija ar tīru ūdeni un uz cita šķīvīša uzlika maizi, sieru, gaļu un augļus. Meitene negribēja būt izšķērdīga, tādēļ ņēma tikai tik, lai apmierinātu ēstgribu un radītu jaunu enerģiju. Viņa aizgāja atpakaļ pie grifa un nolika tā priekšā ūdens trauku, bet pati apsēdās viņam blakus, atstutējoties ar muguru pret tā sānu. Torus noliecās un vienā mirklī izdzēra traukā atnesto ūdeni, kura svaigums piepildīja visu ķermeni. Viņš pievēra acis labpatikā un Ofēlija pa to laiku uzlika viņam uz vienas maizes šķēlītes visu gaļu, bet uz otras tikai sieru. Kad melnais grifs atvēra acis, viņš pieliecās pie meitenes un no tās rokām apēda gaļmaizīti. Ofēlija pati apēda siermeizi un pāris vīnogas. Kad viss bija apēsts un nu ķermeņos kūsāja jauna enerģija un spēks, meitene piecēlās kājās un teica.
- Torus, tu vari tagad nedaudz pagulēt. Tikai lūdzu nekur neej. - Meitene paņēma tukšos traukus un aizgāja tos nolikt atpakaļ uz galda. Tad viņa atgriezās, paņēma savu somu, zizli un devās uz Dievu zāli. Viņa gāja klusiem soļiem, nopētot katru dievu statuju, dziļā cieņā pieliecot galvu. Telpa bija vēl greznāka par iepriekšējo, kas gan bija visai saprotams, taču skulptūra iedvesa tādu varenību, ka ceļi vai paši liecās. Viņa pēkšņi pamanīja vēl kādu stāvu, kurš bija saliecies lūgsnā un uzmanīgi pagāja vīrietim garām, lai to neiztraucētu. Ofēlija nometās ceļos pie nāves dieva statujas turpat netālu un izņēmusi no somas savu galvaskausu, zizli noliekot sev turpat līdzās, uzsāka klusu lūgsnu.
- Visu varenais nāves diev, pateicos par tavu gādību un aizsardzību šajā dzīvē. Lūdzu tev dāvāt man un Torusam spēkus arī turpmāk un neievest mūs bezceļos. Palīdzi mums lemt pareizi un dod zīmi, ja kas nav pareizi un tuvojas briesmas.. - Sarkanās acis mirdzēja un pār viņas lūpām turpināja velties klusi čuksti. Viņa vērās uz dieva statuju un viņas tumšais stāvs izcēlās uz gaišās telpas fona.

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 12.04.2008 09:50