Ugunsmēles Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Pārslēgt uz: Lineārais+

[novemberunge]

Seibelkrākes Saules tempļa priesteriene Aurinko stāvēja tempļa puspavērtajās durvīs un ar bažīgu skatienu pētīja pamalē sadugušos negaisa mākoņus. Viņas vīrs, Mēness priesteris Kuu jau bija brīdinājis par gaidāmo vētru, taču jaunā meitene nekādi nespēja tam noticēt - visu dienu saule bija dāsni lējusi savus zelta starus pār pilsētu, gaiss, piebriedis smags ar tempļa puķu un ziedu smaržām, patīkami reibināja, un no austrumiem bija iegriezies maigs vējš. Bet tagad... Augšā pats debesu dievs kailām rokām stumdīja mākoņu grēdas, celdams tumšus cietokšņus, kuros dārdēja viņa varenās taures un bungas.
Aurinko acu priekšā noplaiksnīja šķelta zibens pātaga, un viņa pat nepaspēja noskaitīt līdz viens, kad tai sekoja varens pērkongrands. Skaidra lieta, - Seibelkrāke atradās tieši vētras acī, un tas nebūt nenozīmēja mieru. Vēl jo vairāk, Aurinko satraucās, ka viņai nepietiks spēka palīdzēt izmirkušajiem un nogurušajiem varoņiem, kad tie ieradīsies, jo visu dienu priesteriene bija gatavojusies gaidāmajiem vīna dieva svētkiem, rotājot tempļa zāles un gatavojot cienastu.

Kad pērkons nodunēja jau trešo reizi, viņa aizvēra durvis un nolēma pagaidīt iekšpusē, plašajā telpā, ko tikko bija izgreznojusi ar sarkanām rožu vītnēm un vīnogām, ko tieši šiem svētkiem no dienvidiem bija atveduši grāfienes sūtņi. Basās kājas klusi aiztecēja līdz tuvākajai marmora kolonnai pret kuru Aurinko atspiedās, atļaudamās smagi nopūsties.
Viņa bija pavisam jauniņa, mazāk kā divdesmit vasaras veca, augumā ļoti īsa un smalka kā bērns, taču sprigana un nevaldāma, gaiša gara pilna. Priesteriene daudz laik pavadīja tempļa dārzos, tādēļ gludā āda bija iedegusi siltā bronzas tonī, viņas mati bija saules gaismas pielieti - zeltaini kā kvieši tie sīksīkās sprogās krita Aurinko pār kailajiem pleciem un spožajām, zaļajām acīm. Tērpusies viņa bija vienkāršā smilšu krāsas priesteru tērpā, basām kājām. Katru viņas kustību pavadīja glāsmainas zvārgulīšu skaņas,- jaunekle bija piemirsusi novilkt ap kāju aplikto ķēdīti pēc ikrīta saules sveikšanas rituāla.

Ik pa brīdim tukšajā zālē atbalsojās negaisa troksnis un drīz vien priesteriene juta vēsumu un lietu kā nelūgtus viesus ieklīstam caur plašajiem, nestiklotajiem logiem un izmērcējam daļu bāli dzeltenās akmens grīdas. Citu reizi viņa būtu pasaukusi kādu no elementālistu skolotājiem, lai tie ar savām burvestībām aizklāj logus un neļauj lietum sabojāt viņas rotājumus, taču tagad meitenei bija svarīgāks uzdevums- viņai bija jāgaida varoņi. Ne tikai! Drīz vien bija jāierodas pašai grāfienei, taču nez vai lēdija šādā laikā grasījās kaut mazo pirkstiņu bāzt laukā no savas pils.

[Pūķēns Sāra]

Meitenes dzirkstoši zilās acis pievērsās vīrietim, kurš uzrunāja viņu.
-Ariadne Krīna,- viņa atrauca vīrietim, -Un nu jā, liels paldies,- viņa pateicās par informāciju, no kuras viņa īsti neko nesaprata, bet bija vienkārši jāpagaida, gan jau viss noskaidrosies, bet šobrīd varēja pasēdēt un atpūsties.
Slapjajiem matiem noplīvojot, Ariadne jau sēdēja blakus Brono, tas bija tikai mirklis, kad jau meitene atradās blakus viņam. -Jums ir ļoti skaists vilks,- viņa noteica, lūkojoties uz skaisto dzīvnieku, kad aizvēra acis un viegli pielieca galvu, nosakot vilkam, -Gods te Jūs satikt. Gaišmate vienmēr bija izjutusi bijību pret vilkiem, kā arī pret citiem zvēriem, bet vietā, kur auga viņa vilki nebija, vai pareizāk bija, bet kad vēl meitene bija maziņa to vilku saimi nogalināja malumednieki, kam bija vajadzīgs to kažoks priekš apģērba. Protams, slepkavas noķēra viņa tēvs un tie tika sodīti, bet vilkus jau tas vairs neatgrieza.
-Te smaržo pēc kaut kā laba, vai mani arī pacienāsi? Jau tā man somā jāsēž un ja tagad...- no meitenes zaļās somas atkal iznira smilškrāsas deguntiņš, ko neapmierināti sakot, kas lika viņai pasmaidīt, kad pievērsties somai sev klēpī. -Hai, hai. Tūlīt,- deguntiņš pazuda, bet jaunā sieviete saņēma nelielu maizes gabaliņu, to sadrupinot un pieliekot pie somas, kad no tās atkal izlīda tas pats purniņš. -Beidzot,- tas nomurmināja, kad saķēris maizi ar zobiem, atkal pazuda somā.
-No kurienes esat?- Ariadne pievērsās Brono, kurš sēdēja blakus.