Ugunsmēles Opcijas

[novemberunge]

Seibelkrākes Saules tempļa priesteriene Aurinko stāvēja tempļa puspavērtajās durvīs un ar bažīgu skatienu pētīja pamalē sadugušos negaisa mākoņus. Viņas vīrs, Mēness priesteris Kuu jau bija brīdinājis par gaidāmo vētru, taču jaunā meitene nekādi nespēja tam noticēt - visu dienu saule bija dāsni lējusi savus zelta starus pār pilsētu, gaiss, piebriedis smags ar tempļa puķu un ziedu smaržām, patīkami reibināja, un no austrumiem bija iegriezies maigs vējš. Bet tagad... Augšā pats debesu dievs kailām rokām stumdīja mākoņu grēdas, celdams tumšus cietokšņus, kuros dārdēja viņa varenās taures un bungas.
Aurinko acu priekšā noplaiksnīja šķelta zibens pātaga, un viņa pat nepaspēja noskaitīt līdz viens, kad tai sekoja varens pērkongrands. Skaidra lieta, - Seibelkrāke atradās tieši vētras acī, un tas nebūt nenozīmēja mieru. Vēl jo vairāk, Aurinko satraucās, ka viņai nepietiks spēka palīdzēt izmirkušajiem un nogurušajiem varoņiem, kad tie ieradīsies, jo visu dienu priesteriene bija gatavojusies gaidāmajiem vīna dieva svētkiem, rotājot tempļa zāles un gatavojot cienastu.

Kad pērkons nodunēja jau trešo reizi, viņa aizvēra durvis un nolēma pagaidīt iekšpusē, plašajā telpā, ko tikko bija izgreznojusi ar sarkanām rožu vītnēm un vīnogām, ko tieši šiem svētkiem no dienvidiem bija atveduši grāfienes sūtņi. Basās kājas klusi aiztecēja līdz tuvākajai marmora kolonnai pret kuru Aurinko atspiedās, atļaudamās smagi nopūsties.
Viņa bija pavisam jauniņa, mazāk kā divdesmit vasaras veca, augumā ļoti īsa un smalka kā bērns, taču sprigana un nevaldāma, gaiša gara pilna. Priesteriene daudz laik pavadīja tempļa dārzos, tādēļ gludā āda bija iedegusi siltā bronzas tonī, viņas mati bija saules gaismas pielieti - zeltaini kā kvieši tie sīksīkās sprogās krita Aurinko pār kailajiem pleciem un spožajām, zaļajām acīm. Tērpusies viņa bija vienkāršā smilšu krāsas priesteru tērpā, basām kājām. Katru viņas kustību pavadīja glāsmainas zvārgulīšu skaņas,- jaunekle bija piemirsusi novilkt ap kāju aplikto ķēdīti pēc ikrīta saules sveikšanas rituāla.

Ik pa brīdim tukšajā zālē atbalsojās negaisa troksnis un drīz vien priesteriene juta vēsumu un lietu kā nelūgtus viesus ieklīstam caur plašajiem, nestiklotajiem logiem un izmērcējam daļu bāli dzeltenās akmens grīdas. Citu reizi viņa būtu pasaukusi kādu no elementālistu skolotājiem, lai tie ar savām burvestībām aizklāj logus un neļauj lietum sabojāt viņas rotājumus, taču tagad meitenei bija svarīgāks uzdevums- viņai bija jāgaida varoņi. Ne tikai! Drīz vien bija jāierodas pašai grāfienei, taču nez vai lēdija šādā laikā grasījās kaut mazo pirkstiņu bāzt laukā no savas pils.

[mr Bl@ck]

Enlils no kolonas ēnas vēroja kā jaunās elementālistes ienes telpā ēdienus un dzērienus. Viņa seja neizpauda emocijas, tik vien vērību, kad viņš vēroja caur pievērtiem plakstiem vēroja maģijas plūsmas. Jā jaunavas varēja kļūt par spējīgām elementālistēm. Klusībā viņš piezīmēja sev, ka būs jāprunājas ar galveno tempļa elementālistu, apmainīties ar lielākajiem dārgumiem kādi vien pastāvēja zināšanām.
Bet nu vajadzēja aprunāties ar dievi. Vētra viņa skatījumā bija zīme, bet kāda?
Piegājis pie galda Enlils piepildīja biķeri ar vēsu ūdeni un lēniem malkiem to iztukšoja. Nolicis biķeri uz galda viņš devās iekšā dievu zālē. Iedams iekšā viņš nolaida kapuci atklājot saulē izbalojušu brūnu matu klājienu, kas sniedzās līdz maga pleciem.
Apstājies pretim Gaisa dievietes statujai viņš notupās tās pakājē meditācijas pozā. Aizvēris acis viņš atbrīvoja apziņu no visām emocijām, palika tikai viņš dēmons un vētra. Abi kas bija viens klausījās pērkona dārdos sniedzoties pēc nebūtībā esošā spēka. Viņš ievilka to iekš sevis likās ka gaiss sāk virmot ap Enlila stāvu kad viņš sāka ar dievi senā viem aizmirstā mēlē, vien priesteri varētu saprast viņa lūgumu.
Jel Augstā mēness meita,
Es sveicu tevi mirklī kad tu valdi debesu klajā. Es nāku pateikties par tavu aizsardzību ko tu man esi devusi. Jel dod man zīmi lai zinu, ka tava griba būs labvēlīga pret mani šai ceļā. Enlils sacīja atvērdams acis, kas nu atkal liesmoja zilās ugunīs.