Ugunsmēles Opcijas

[novemberunge]

Seibelkrākes Saules tempļa priesteriene Aurinko stāvēja tempļa puspavērtajās durvīs un ar bažīgu skatienu pētīja pamalē sadugušos negaisa mākoņus. Viņas vīrs, Mēness priesteris Kuu jau bija brīdinājis par gaidāmo vētru, taču jaunā meitene nekādi nespēja tam noticēt - visu dienu saule bija dāsni lējusi savus zelta starus pār pilsētu, gaiss, piebriedis smags ar tempļa puķu un ziedu smaržām, patīkami reibināja, un no austrumiem bija iegriezies maigs vējš. Bet tagad... Augšā pats debesu dievs kailām rokām stumdīja mākoņu grēdas, celdams tumšus cietokšņus, kuros dārdēja viņa varenās taures un bungas.
Aurinko acu priekšā noplaiksnīja šķelta zibens pātaga, un viņa pat nepaspēja noskaitīt līdz viens, kad tai sekoja varens pērkongrands. Skaidra lieta, - Seibelkrāke atradās tieši vētras acī, un tas nebūt nenozīmēja mieru. Vēl jo vairāk, Aurinko satraucās, ka viņai nepietiks spēka palīdzēt izmirkušajiem un nogurušajiem varoņiem, kad tie ieradīsies, jo visu dienu priesteriene bija gatavojusies gaidāmajiem vīna dieva svētkiem, rotājot tempļa zāles un gatavojot cienastu.

Kad pērkons nodunēja jau trešo reizi, viņa aizvēra durvis un nolēma pagaidīt iekšpusē, plašajā telpā, ko tikko bija izgreznojusi ar sarkanām rožu vītnēm un vīnogām, ko tieši šiem svētkiem no dienvidiem bija atveduši grāfienes sūtņi. Basās kājas klusi aiztecēja līdz tuvākajai marmora kolonnai pret kuru Aurinko atspiedās, atļaudamās smagi nopūsties.
Viņa bija pavisam jauniņa, mazāk kā divdesmit vasaras veca, augumā ļoti īsa un smalka kā bērns, taču sprigana un nevaldāma, gaiša gara pilna. Priesteriene daudz laik pavadīja tempļa dārzos, tādēļ gludā āda bija iedegusi siltā bronzas tonī, viņas mati bija saules gaismas pielieti - zeltaini kā kvieši tie sīksīkās sprogās krita Aurinko pār kailajiem pleciem un spožajām, zaļajām acīm. Tērpusies viņa bija vienkāršā smilšu krāsas priesteru tērpā, basām kājām. Katru viņas kustību pavadīja glāsmainas zvārgulīšu skaņas,- jaunekle bija piemirsusi novilkt ap kāju aplikto ķēdīti pēc ikrīta saules sveikšanas rituāla.

Ik pa brīdim tukšajā zālē atbalsojās negaisa troksnis un drīz vien priesteriene juta vēsumu un lietu kā nelūgtus viesus ieklīstam caur plašajiem, nestiklotajiem logiem un izmērcējam daļu bāli dzeltenās akmens grīdas. Citu reizi viņa būtu pasaukusi kādu no elementālistu skolotājiem, lai tie ar savām burvestībām aizklāj logus un neļauj lietum sabojāt viņas rotājumus, taču tagad meitenei bija svarīgāks uzdevums- viņai bija jāgaida varoņi. Ne tikai! Drīz vien bija jāierodas pašai grāfienei, taču nez vai lēdija šādā laikā grasījās kaut mazo pirkstiņu bāzt laukā no savas pils.

[novemberunge]

-Nē, nē! Nepūlieties, tas ir mans darbs! Aurinko izplūda gaišā smaidā, atgaiņājoties no piedāvājuma palīdzēt. Cik patīkami, jauki cilvēki... Viņas majestāte būs ļoti apmierināta. -Bez tam, grāfiene var ierasties jebkurā mirklī. Ja atvainosiet, es iešu glābt to, kas vēl glābjams un gādāšu, lai jūs visi tiekat labi pabarot un padzirdīt. Tempļa dievu zāle atrodas aiz šīm durvīm, ja vēlaties mirkli vientulības. Viņa norādīja uz lielām ozolkoka durvīm tieši pretī tām, pa kurām visi bija ieradušies; šobrīd tās stāvēja pusvirus vaļā, atklājot skatam vēl lielāku un greznāku zāli, pilnu ar apzeltītām un dārgakmeņiem rotātām dievību statujām, kas augstumā stiepās vairākus metrus līdz pat tempļa griestu velvēm. Visa grīda tur bija izlikta dārgiem, izrakstītiem paklājiem, kollonas apvītas vīnogulājiem un efejām. Par centrālo altāri kalpoja baltā akmenī izkalts Mēness un Saule, kas kopā dejoja rituāla deju; negaisa radītās dārdoņas dēļ to gan nevarēja dzirdēt, taču abiem gar kājām omulīgi šalca kristālskaidra ūdens strūklaka, uz kuras malas varēja apsēsties un atpūsties, aprunāties ar dievībām.

Jaunā Saules priesteriene vēl paklanījās tikko atnākušajiem, aicināja visus droši piesēt uz tiem pāris koka soliem un krēsliem, kas šeit bija atrodami, un pazuda kādā sānu arkā, zvargulīšu bezbēdīgās džinkstoņas pavadīta.

Pēc mirkļa pāris jaunie karavīru mācekļi ienesa telpā garu galdu un solus. Viņiem sekoja divas jautrībā smejošas, dzīvespriecīgas jaunkundzes, kas uzklāja baltu galdautu un, rokas izlocījušas kā gulbju kaklus, atlidināja šurp arī tīrus sudraba kausus un šķīvjus, un kristāla krūkas, pilnas ar vīnu un ūdeni. Ar ziņkārīgiem skatieniem topošās elementālistes nopētīja varoņus, tad saskatījās pašas un skaļi ķiķinot metās prom. Viņu spurdzieni atbalsojās zālē līdz tos nomainīja nākamie, vēl divām citām jaunām lēdijām tāpat ielidinot un uz galda atstājot varenu ēdmaņas klāstu - tur bija dažādi sieri, augļi, dārzeņi, mežziņu medīts brieža cepetis un, protams, labākā maize visā Seibelkrākē, atgādāta no grāfienes personīgās maiznīcas.

Pa to pašu arku telpā atgriezās Saules priesteriene. Lai arī labvēlīgais smaids nekur nebija nozudis, viņa izskatījās viegli satraukta un pat nobijusies. Zeltainie, čirkotie mati bija izmirkuši un, lai arī Aurinko bija uzvilkusi jaunu, sausu tērpu, viss liecināja, ka viņa bijusi ārā, vētrā.
-No pils tikko atnāca vēl viena ziņa. meitene nekonkrēti pamāja atpakaļ, norādot uz kādu bruņās tērptu pils sargu, kas tikko bija ienācis telpā, lai pārbaudītu, ka vēstījums nekavējoties tiek nodots varoņiem.
-Pie viņas majestātes atvests kāds noziedzinieks, kas apgalvo, ka ir redzējis viņas pazudušo dēlu. Šobrīd viņš tiek pratināts Lari iecirknī. priesteriene pameta bažīgu skatienu svešā vīrieša virzienā un tas iedrošinoši pamāja. -Grāfiene Erī uzstāj, ka viņai šis vīrs ir jāredz pašai. Viņa no sirds atvainojās par savu kavēšanos, un lūdz jūs visus vēl mirkli uzkavēties.

Un tomēr, Aurinko sejas izteiksme liecināja, ka viņu kaut kas satrauc. Klusējot izvadījusi vēstnesi pa parādes durvīm un cieši tās aizdarījusi, viņa aicināja visus sēsties pie galda un ieturēt vakariņas, kamēr pati vismaz trīs vai četras reizes atvainojusies atkal aizklīda plašā tempļa dzīlēs.