Ugunsmēles Opcijas

[novemberunge]

Seibelkrākes Saules tempļa priesteriene Aurinko stāvēja tempļa puspavērtajās durvīs un ar bažīgu skatienu pētīja pamalē sadugušos negaisa mākoņus. Viņas vīrs, Mēness priesteris Kuu jau bija brīdinājis par gaidāmo vētru, taču jaunā meitene nekādi nespēja tam noticēt - visu dienu saule bija dāsni lējusi savus zelta starus pār pilsētu, gaiss, piebriedis smags ar tempļa puķu un ziedu smaržām, patīkami reibināja, un no austrumiem bija iegriezies maigs vējš. Bet tagad... Augšā pats debesu dievs kailām rokām stumdīja mākoņu grēdas, celdams tumšus cietokšņus, kuros dārdēja viņa varenās taures un bungas.
Aurinko acu priekšā noplaiksnīja šķelta zibens pātaga, un viņa pat nepaspēja noskaitīt līdz viens, kad tai sekoja varens pērkongrands. Skaidra lieta, - Seibelkrāke atradās tieši vētras acī, un tas nebūt nenozīmēja mieru. Vēl jo vairāk, Aurinko satraucās, ka viņai nepietiks spēka palīdzēt izmirkušajiem un nogurušajiem varoņiem, kad tie ieradīsies, jo visu dienu priesteriene bija gatavojusies gaidāmajiem vīna dieva svētkiem, rotājot tempļa zāles un gatavojot cienastu.

Kad pērkons nodunēja jau trešo reizi, viņa aizvēra durvis un nolēma pagaidīt iekšpusē, plašajā telpā, ko tikko bija izgreznojusi ar sarkanām rožu vītnēm un vīnogām, ko tieši šiem svētkiem no dienvidiem bija atveduši grāfienes sūtņi. Basās kājas klusi aiztecēja līdz tuvākajai marmora kolonnai pret kuru Aurinko atspiedās, atļaudamās smagi nopūsties.
Viņa bija pavisam jauniņa, mazāk kā divdesmit vasaras veca, augumā ļoti īsa un smalka kā bērns, taču sprigana un nevaldāma, gaiša gara pilna. Priesteriene daudz laik pavadīja tempļa dārzos, tādēļ gludā āda bija iedegusi siltā bronzas tonī, viņas mati bija saules gaismas pielieti - zeltaini kā kvieši tie sīksīkās sprogās krita Aurinko pār kailajiem pleciem un spožajām, zaļajām acīm. Tērpusies viņa bija vienkāršā smilšu krāsas priesteru tērpā, basām kājām. Katru viņas kustību pavadīja glāsmainas zvārgulīšu skaņas,- jaunekle bija piemirsusi novilkt ap kāju aplikto ķēdīti pēc ikrīta saules sveikšanas rituāla.

Ik pa brīdim tukšajā zālē atbalsojās negaisa troksnis un drīz vien priesteriene juta vēsumu un lietu kā nelūgtus viesus ieklīstam caur plašajiem, nestiklotajiem logiem un izmērcējam daļu bāli dzeltenās akmens grīdas. Citu reizi viņa būtu pasaukusi kādu no elementālistu skolotājiem, lai tie ar savām burvestībām aizklāj logus un neļauj lietum sabojāt viņas rotājumus, taču tagad meitenei bija svarīgāks uzdevums- viņai bija jāgaida varoņi. Ne tikai! Drīz vien bija jāierodas pašai grāfienei, taču nez vai lēdija šādā laikā grasījās kaut mazo pirkstiņu bāzt laukā no savas pils.

[Andromeda]

Bija agrs rīts, kad Brons, vezdams Dāru sev blakus pavadā, uzsāka ceļu uz templi. Mēness brālis neatstājās ne soli, bet uzticīgi sekoja. Kādu laiku viņi visi trīs gāja klusējot pa meža taku, līdz klusumu pārtrauca Brons, sākdams dungot ļoti senu un aizmirstu dziesmu, kas bija veltīta mūžīgajām zaļajām koku dvēselēm.
Laiku pa laikam viņš apstājās un pārtrauca dungošanu, lai ieklausītos apkārt valdošajās skaņās, putnu dziedāšanā, koku vaimanās un lūgsnās. Viss liecināja, ka tuvojas neganta vētra. Gaisā virmoja satraukums un bailes.
Brons uzkāpa mugurā skaistajam zirgam un pieliecies tam pie auss čukstēja – Mums jāpasteidzas. Līdz templim vēl krietns gabals, bet vērta min mums uz papēžiem! -
Lai arī Dārs šāvās kā bulta, vētra tomēr viņus pārsteidza. Nonākuši galā viņi bija izmirkuši slapji līdz kauliem. Ūdens tērcītēm vien gāzās no Brona apmetņa.
Mēness brālis bija atpalicis krietnu gabalu, tikai šobrīd pieskrēja pie sava saimnieka, nopurinājās un izdvesa ko līdzīgu vaidam.
- Iesaku tev mans draugs tagad atrast kādu sausāku vietiņu- Brons noglāstīja zirga slapjo purnu. – Esi tuvumā. -
Zirgs nosprauslojās un, ar purnu piebukņīdams Bronam pie rokas, nozuda.
- Brāl, nāc vien, mēs nu dosimies iekšā!
Brons, sava vilka pavadībā iegāja templī.
Pirmajā brīdī viņš jutās pārsteigts par to, ka šeit bija sapulcējušies tik daudzi un dažādi sava amata pratēji. Viņš palocīja galvu sasveicinādamies ar raibo publiku un tad ievērojis priesterieni dziļā godbijībā paklanījies sacīja – Sveicināta Saules priesteriene! Brons Markhins, esmu šeit ieradies pēc grāfienes lūguma palīdzēt. -
Dzirdēdams, ka grāfiene vēl nav ieradusies viņš pateicās priesterienei par viesmīlību un pagājās nostāk.