Ugunsmēles Opcijas

[novemberunge]

Seibelkrākes Saules tempļa priesteriene Aurinko stāvēja tempļa puspavērtajās durvīs un ar bažīgu skatienu pētīja pamalē sadugušos negaisa mākoņus. Viņas vīrs, Mēness priesteris Kuu jau bija brīdinājis par gaidāmo vētru, taču jaunā meitene nekādi nespēja tam noticēt - visu dienu saule bija dāsni lējusi savus zelta starus pār pilsētu, gaiss, piebriedis smags ar tempļa puķu un ziedu smaržām, patīkami reibināja, un no austrumiem bija iegriezies maigs vējš. Bet tagad... Augšā pats debesu dievs kailām rokām stumdīja mākoņu grēdas, celdams tumšus cietokšņus, kuros dārdēja viņa varenās taures un bungas.
Aurinko acu priekšā noplaiksnīja šķelta zibens pātaga, un viņa pat nepaspēja noskaitīt līdz viens, kad tai sekoja varens pērkongrands. Skaidra lieta, - Seibelkrāke atradās tieši vētras acī, un tas nebūt nenozīmēja mieru. Vēl jo vairāk, Aurinko satraucās, ka viņai nepietiks spēka palīdzēt izmirkušajiem un nogurušajiem varoņiem, kad tie ieradīsies, jo visu dienu priesteriene bija gatavojusies gaidāmajiem vīna dieva svētkiem, rotājot tempļa zāles un gatavojot cienastu.

Kad pērkons nodunēja jau trešo reizi, viņa aizvēra durvis un nolēma pagaidīt iekšpusē, plašajā telpā, ko tikko bija izgreznojusi ar sarkanām rožu vītnēm un vīnogām, ko tieši šiem svētkiem no dienvidiem bija atveduši grāfienes sūtņi. Basās kājas klusi aiztecēja līdz tuvākajai marmora kolonnai pret kuru Aurinko atspiedās, atļaudamās smagi nopūsties.
Viņa bija pavisam jauniņa, mazāk kā divdesmit vasaras veca, augumā ļoti īsa un smalka kā bērns, taču sprigana un nevaldāma, gaiša gara pilna. Priesteriene daudz laik pavadīja tempļa dārzos, tādēļ gludā āda bija iedegusi siltā bronzas tonī, viņas mati bija saules gaismas pielieti - zeltaini kā kvieši tie sīksīkās sprogās krita Aurinko pār kailajiem pleciem un spožajām, zaļajām acīm. Tērpusies viņa bija vienkāršā smilšu krāsas priesteru tērpā, basām kājām. Katru viņas kustību pavadīja glāsmainas zvārgulīšu skaņas,- jaunekle bija piemirsusi novilkt ap kāju aplikto ķēdīti pēc ikrīta saules sveikšanas rituāla.

Ik pa brīdim tukšajā zālē atbalsojās negaisa troksnis un drīz vien priesteriene juta vēsumu un lietu kā nelūgtus viesus ieklīstam caur plašajiem, nestiklotajiem logiem un izmērcējam daļu bāli dzeltenās akmens grīdas. Citu reizi viņa būtu pasaukusi kādu no elementālistu skolotājiem, lai tie ar savām burvestībām aizklāj logus un neļauj lietum sabojāt viņas rotājumus, taču tagad meitenei bija svarīgāks uzdevums- viņai bija jāgaida varoņi. Ne tikai! Drīz vien bija jāierodas pašai grāfienei, taču nez vai lēdija šādā laikā grasījās kaut mazo pirkstiņu bāzt laukā no savas pils.

[Džezā tikai Meit...]

Ofēlija bija devusies ceļā pirms divām dienām, jo viņa dzīvoja ļoti tālu no Seibelkrākes Saules tempļa. Meitene jau agrāk bija savā garā klīdusi pa apkārtni, kopā ar melno grifu Torusu, vismaz nedēļu neiegriežoties mājās, vien klausoties dabas balsī un sazinoties ar garu pasauli. Viņas māte un māsiņa bija skumjas un satrauktas, kad Ofēlija izgāja pa mājas durvīm, pasakot vien klusu uzredzēšanos. Viņas zināja, ka šoreiz meitene viņas pametīs uz daudz ilgāku laiku, un kaut gan to negribēja, laida viņu brīvībā, pirms tam iedodot pāris ceļojumam nepieciešamas lietas. Viņas saprata meitenes vēlmes un zināja, ka viņa būs pietiekami stipra, lai tiktu galā viena. Turklāt - katram reiz ir laiks sākt dzīvot patstāvīgi.

Pirmajās divās dienās laiks bija vienkārši pasakains. Neko labāku Ofēlija nebija gaidījusi. Gaiss bija pilns putnu dziesmu, ziedu un mežu smaržas, apkārt urdza sīki strautiņi un visa daba bija tik dzīva un reibinoši raiba, ka Ofēlijai nācās bieži apstāties, jo prieks viņā bija tik liels, ka viņa ilgi spēja raudzīties kādā ainavā, nespējot apslāpēt vēlmi dziedāt un dejot. Viņas dzidro, skaisto balsi pavadīja melnā grifa dziedājums. Protams, Ofēlija varēja ceļot tā mugurā, jo dzīvnieks(vai putns?) bija liels un stiprs, un tā milzīgo spārnu vēzieni aizrautu uz priekšu vairākus metrus vienā mirklī, taču viņa vēlējās izbaudīt visu labāko no ceļojuma. Uz muguras meitene stiepa nelielu mugursomu, kurā atradās sausas drēbes, pārtika un citas lieterīgas lietas, kā arī no garu pasaules dāvinātais īpašais galvaskauss. Par atbalstu viņai līdzēja zizlis, kura acs bija spoži nopulēta un dažbrīt tajā skaisti atspīdēja saules stari. Trešā diena iesākās ar savādu kņudoņu meitenes vēderā. Viņa nojauta, ka saulainais laiks vairs ilgi neturpināsies un drīz jau virs viņas galvas mācās drūmas mākoņu gubas. Viņa beidzot varēja saskatīt tempļa aprises, kad pēkšņi sāka gāzt lielas lietus lāses, izmērcējot meiteni līdz pat kaulam. Melnais grifs nolaidās zemē un uzstājīgi norādīja uz savu muguru. Ofēlija padevās un ar nelielu nožēlas sajūtu uzsēdās varenā dzīvnieka mugurā. Pēc neilga brīža, viņi jau nolaidās pašā tempļa priekšā, un meitene nolēca no grifa muguras. Viņa ar plašu vēzienu atvēra durvis un iegāja templī. Ofēlijas melnie mati, kuros bija iesieta sarkana lente bija pilnībā izmirkuši un slapjās šķipsnas krita viņas bālajā, skaistajā, sajūsmas pilnajā sejā. Mugurā meitenei bija līdz celim gara, melna kleitiņa uz lencītēm, kura cieši piegūla viņas smalkajam, sievišķīgajam ķermenim. Ap kaklu karājās smalki izstrādāta kaulu kaklarota un ap labo roku - rokassprādze un sarkana lente. Sarkanās acis laipni nopētīja ikvienu telpā esošo, it īpaši pēc izskata satraukto saules priesterieni un vēl kādu vīru, ap kuru jautās viņai līdzīga aura. Viņa droši iesoļoja dziļāk telpā, viņai pa pēdām sekoja melnais grifs, kurš arī bija pamatīgi izmircis un piegājusi pie priesterienes, dziļā cieņā paklanījās viņas priekšā. Meitene klusi noteica.
- Pieņemiet manu cieņas apliecinājumu Jums un Jūsu vīram un atvainojiet par nekārtībām, kuras radu es un Toruss..- Viņa atkal nostājās stalti, taču viņā varēja just to pašu pagodinājumu un aiz Ofēlijas muguras arī melnais grifs bija noliecies kā tādā goda stājā. Meitene juta katru cilvēku atsevišķi, taču tagad viņas uzmanība visvairāk tika saistīta ar priesterieni, nevis citu enerģijas izpētīšanu. Katrā vērtās kas īpašs un ja kāds paskatījās uz viņu, to cilvēku pārņēma savāda sajūta, it kā meitenes te nemaz nebūtu. Ofēlija vien tikko manāmi pasmaidīja un palocīga galvu sveicienam.

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 10.04.2008 22:12