Ugunsmēles Opcijas

[novemberunge]

Seibelkrākes Saules tempļa priesteriene Aurinko stāvēja tempļa puspavērtajās durvīs un ar bažīgu skatienu pētīja pamalē sadugušos negaisa mākoņus. Viņas vīrs, Mēness priesteris Kuu jau bija brīdinājis par gaidāmo vētru, taču jaunā meitene nekādi nespēja tam noticēt - visu dienu saule bija dāsni lējusi savus zelta starus pār pilsētu, gaiss, piebriedis smags ar tempļa puķu un ziedu smaržām, patīkami reibināja, un no austrumiem bija iegriezies maigs vējš. Bet tagad... Augšā pats debesu dievs kailām rokām stumdīja mākoņu grēdas, celdams tumšus cietokšņus, kuros dārdēja viņa varenās taures un bungas.
Aurinko acu priekšā noplaiksnīja šķelta zibens pātaga, un viņa pat nepaspēja noskaitīt līdz viens, kad tai sekoja varens pērkongrands. Skaidra lieta, - Seibelkrāke atradās tieši vētras acī, un tas nebūt nenozīmēja mieru. Vēl jo vairāk, Aurinko satraucās, ka viņai nepietiks spēka palīdzēt izmirkušajiem un nogurušajiem varoņiem, kad tie ieradīsies, jo visu dienu priesteriene bija gatavojusies gaidāmajiem vīna dieva svētkiem, rotājot tempļa zāles un gatavojot cienastu.

Kad pērkons nodunēja jau trešo reizi, viņa aizvēra durvis un nolēma pagaidīt iekšpusē, plašajā telpā, ko tikko bija izgreznojusi ar sarkanām rožu vītnēm un vīnogām, ko tieši šiem svētkiem no dienvidiem bija atveduši grāfienes sūtņi. Basās kājas klusi aiztecēja līdz tuvākajai marmora kolonnai pret kuru Aurinko atspiedās, atļaudamās smagi nopūsties.
Viņa bija pavisam jauniņa, mazāk kā divdesmit vasaras veca, augumā ļoti īsa un smalka kā bērns, taču sprigana un nevaldāma, gaiša gara pilna. Priesteriene daudz laik pavadīja tempļa dārzos, tādēļ gludā āda bija iedegusi siltā bronzas tonī, viņas mati bija saules gaismas pielieti - zeltaini kā kvieši tie sīksīkās sprogās krita Aurinko pār kailajiem pleciem un spožajām, zaļajām acīm. Tērpusies viņa bija vienkāršā smilšu krāsas priesteru tērpā, basām kājām. Katru viņas kustību pavadīja glāsmainas zvārgulīšu skaņas,- jaunekle bija piemirsusi novilkt ap kāju aplikto ķēdīti pēc ikrīta saules sveikšanas rituāla.

Ik pa brīdim tukšajā zālē atbalsojās negaisa troksnis un drīz vien priesteriene juta vēsumu un lietu kā nelūgtus viesus ieklīstam caur plašajiem, nestiklotajiem logiem un izmērcējam daļu bāli dzeltenās akmens grīdas. Citu reizi viņa būtu pasaukusi kādu no elementālistu skolotājiem, lai tie ar savām burvestībām aizklāj logus un neļauj lietum sabojāt viņas rotājumus, taču tagad meitenei bija svarīgāks uzdevums- viņai bija jāgaida varoņi. Ne tikai! Drīz vien bija jāierodas pašai grāfienei, taču nez vai lēdija šādā laikā grasījās kaut mazo pirkstiņu bāzt laukā no savas pils.

[novemberunge]

Pat pēc vairākiem gadiem Aurinko nebija pieradusi pie šādas cieņas, it īpaši no vecākiem ļaudīm, - iedegušajos vaigos iesitās kautrs sārtums (Nimglārā mēdza teikt, ka tas liecinot par cilvēka plašo sirdi), un viņa pakniksēja katram atnākušajam, zvārgulīšiem izgaišinot negaisa radīto, drūmo un miklo noskaņu.
It īpaši vēlīgs smaids tika veltīts vīram, kas pieminējas viņas vīru, Mēness priesteri Kuu. -Paldies, paldies, bet templis nav tas, kas jūs aicinājis, mans kungs, tā ir mūsu dārgā grāfiene, lai Saule sargā viņas dvēseli!
Priesteriene uz mirkli pieklusa, ar zaļo skatienu novērtēja katru cenzoni, kāda ievesto grifu ieskaitot, un grūši nopūtās.
-Grāfiene pirms nepilnas stundas atsūtīja ziņu no pils, kas vēstīja par viņas drīzu ierašanos, taču laikam jau negaiss viņu aizturējis. viņas smalkā, gaišā balss itin viegli nozuda apkārtējā ņurdoņā un savstarpējas uzmanības apliecinājos, - tai piemita savāds tonis, kas lika aizdomāties par to, vai jaunā meitene runā ar pati ar sevi vai dieviem, vai klātesošajiem.

-Varbūt varu piedāvāt jums ko ēdamu, cienījamie viesi? Vīnu, skaidru strauta ūdeni? viņa apvaicājās. -Vēlaties, izrādīšu jums mūsu templi, dievu zāli? Kuu jau man teica,- "Aurinko, šovakar būs vētra", bet neklausījos un saklāju jums un grāfienei galdu dārzā!
Un tad, kā zibens ķerta, viņa salecās un piešāva plaukstu priekšā mutei.
-Dārzs! Es pavisam aizmirsu! Viss būs izmircis!