![]() |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
![]() |
![]()
Raksts
#1
|
|
Velvet goldmine ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 26.08.04 Stāstnieks 2009 ![]() |
Seibelkrākes Saules tempļa priesteriene Aurinko stāvēja tempļa puspavērtajās durvīs un ar bažīgu skatienu pētīja pamalē sadugušos negaisa mākoņus. Viņas vīrs, Mēness priesteris Kuu jau bija brīdinājis par gaidāmo vētru, taču jaunā meitene nekādi nespēja tam noticēt - visu dienu saule bija dāsni lējusi savus zelta starus pār pilsētu, gaiss, piebriedis smags ar tempļa puķu un ziedu smaržām, patīkami reibināja, un no austrumiem bija iegriezies maigs vējš. Bet tagad... Augšā pats debesu dievs kailām rokām stumdīja mākoņu grēdas, celdams tumšus cietokšņus, kuros dārdēja viņa varenās taures un bungas.
Aurinko acu priekšā noplaiksnīja šķelta zibens pātaga, un viņa pat nepaspēja noskaitīt līdz viens, kad tai sekoja varens pērkongrands. Skaidra lieta, - Seibelkrāke atradās tieši vētras acī, un tas nebūt nenozīmēja mieru. Vēl jo vairāk, Aurinko satraucās, ka viņai nepietiks spēka palīdzēt izmirkušajiem un nogurušajiem varoņiem, kad tie ieradīsies, jo visu dienu priesteriene bija gatavojusies gaidāmajiem vīna dieva svētkiem, rotājot tempļa zāles un gatavojot cienastu. Kad pērkons nodunēja jau trešo reizi, viņa aizvēra durvis un nolēma pagaidīt iekšpusē, plašajā telpā, ko tikko bija izgreznojusi ar sarkanām rožu vītnēm un vīnogām, ko tieši šiem svētkiem no dienvidiem bija atveduši grāfienes sūtņi. Basās kājas klusi aiztecēja līdz tuvākajai marmora kolonnai pret kuru Aurinko atspiedās, atļaudamās smagi nopūsties. Viņa bija pavisam jauniņa, mazāk kā divdesmit vasaras veca, augumā ļoti īsa un smalka kā bērns, taču sprigana un nevaldāma, gaiša gara pilna. Priesteriene daudz laik pavadīja tempļa dārzos, tādēļ gludā āda bija iedegusi siltā bronzas tonī, viņas mati bija saules gaismas pielieti - zeltaini kā kvieši tie sīksīkās sprogās krita Aurinko pār kailajiem pleciem un spožajām, zaļajām acīm. Tērpusies viņa bija vienkāršā smilšu krāsas priesteru tērpā, basām kājām. Katru viņas kustību pavadīja glāsmainas zvārgulīšu skaņas,- jaunekle bija piemirsusi novilkt ap kāju aplikto ķēdīti pēc ikrīta saules sveikšanas rituāla. Ik pa brīdim tukšajā zālē atbalsojās negaisa troksnis un drīz vien priesteriene juta vēsumu un lietu kā nelūgtus viesus ieklīstam caur plašajiem, nestiklotajiem logiem un izmērcējam daļu bāli dzeltenās akmens grīdas. Citu reizi viņa būtu pasaukusi kādu no elementālistu skolotājiem, lai tie ar savām burvestībām aizklāj logus un neļauj lietum sabojāt viņas rotājumus, taču tagad meitenei bija svarīgāks uzdevums- viņai bija jāgaida varoņi. Ne tikai! Drīz vien bija jāierodas pašai grāfienei, taču nez vai lēdija šādā laikā grasījās kaut mazo pirkstiņu bāzt laukā no savas pils. |
|
|
![]() |
![]()
Raksts
#2
|
|
Veic pētījumu par katlu dibenu biezumiem ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 19.02.04 Kur: house of the rising sun ![]() |
Uzmetusi apmetņa kapuci galvā, Annea skriešus devās uz tempļa pusi, tomēr tas nelīdzēja - lietusgāze bija tik gana pamatīga, lai zemes virskārta pārvērstos dubļos un sandalēs tērptās kājas kļūtu netīras. Visbeidzot sasniegusi tempļa durvis, viņa pirms iekšā iešanas noliecās, lai ar apmetņa malu noslaucītu dubļainās kājas. Kad vairums bija apslaucīts, viņa rezultātu atzina par labu esam, iztaisnojās un droši vēra vaļā durvis, lai pēc dažiem soļiem jau salīktu paklanīšanās pozā. ceļi šķiet paši saļima, bet trenēta uz šādām kustībām, viņa mirkli izturējusi pozu piecēlās.
Aurinko... Ceļi šķiet paši saļima, bet trenēta uz šādām kustībām, viņa mirkli izturējusi pozu piecēlās. Balsī jautās neviltota cieņa, jo Saules priesteriene - jebkurā pilsētā tā bija augsti godājama persona, īpaši viņa cienīja šo priesterieni tās jauno gadu dēļ, turklāt - Saule bija Annea tuvākais dievs. Kā gan viņa spētu necienīt viņu? Iztaisnojusies viņa tikai nupat pamanīja, ka kāds jau šeit stādās priekšā. Šis Lanidurs neizskatījās pēc diez cik svarīgas personas, turklāt pavisam noteikti nepiederēja tempļa cilvēkiem, tomēr nevēloties būt rupja, Annea viegli paklanījās arī viņam. UPD: Un tad pagriezusies, Anneas acis iepletās kā divas apakštasītes. Tiklīdz Amadeo bija stādījies priekšā priesterienei, viņa dziļi un eleganti (tomēr atceroties, ka izrādīt vīrietim vairāk cieņu kā priesterienei būtu nepiedienīgi) paklanījās. Amadeo... Viņš nepazinu Anneu, protams, ka nepazina. Bet viņa šo daiļo vīrieti, kuru tik viegli sajaukt ar priesteri, pazina. Protams, pazina. Kurš gan no rituālistiem, kas mācījušies Templī nezināja par šo lielisko, apdāvināto un talantīgo Amadeo Fra, kur turklāt bija tik daiļš no vaiga kā pati saule? Visu manu cieņu, es atvainojos. Vai tas maz bija pieklājīgi tik kaismīgi klanīties svešam vīrietim, kurš nav ne priekšā stādīts, ne kā? Man liels gods jūs šeit redzēt, nudien - cik lieliska sakritība! Šo rakstu rediģēja Kī Kī: 10.04.2008 20:57 |
|
|
![]() ![]() |
![]() |
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 26.06.2025 11:05 |