Ugunsmēles Opcijas

[novemberunge]

Seibelkrākes Saules tempļa priesteriene Aurinko stāvēja tempļa puspavērtajās durvīs un ar bažīgu skatienu pētīja pamalē sadugušos negaisa mākoņus. Viņas vīrs, Mēness priesteris Kuu jau bija brīdinājis par gaidāmo vētru, taču jaunā meitene nekādi nespēja tam noticēt - visu dienu saule bija dāsni lējusi savus zelta starus pār pilsētu, gaiss, piebriedis smags ar tempļa puķu un ziedu smaržām, patīkami reibināja, un no austrumiem bija iegriezies maigs vējš. Bet tagad... Augšā pats debesu dievs kailām rokām stumdīja mākoņu grēdas, celdams tumšus cietokšņus, kuros dārdēja viņa varenās taures un bungas.
Aurinko acu priekšā noplaiksnīja šķelta zibens pātaga, un viņa pat nepaspēja noskaitīt līdz viens, kad tai sekoja varens pērkongrands. Skaidra lieta, - Seibelkrāke atradās tieši vētras acī, un tas nebūt nenozīmēja mieru. Vēl jo vairāk, Aurinko satraucās, ka viņai nepietiks spēka palīdzēt izmirkušajiem un nogurušajiem varoņiem, kad tie ieradīsies, jo visu dienu priesteriene bija gatavojusies gaidāmajiem vīna dieva svētkiem, rotājot tempļa zāles un gatavojot cienastu.

Kad pērkons nodunēja jau trešo reizi, viņa aizvēra durvis un nolēma pagaidīt iekšpusē, plašajā telpā, ko tikko bija izgreznojusi ar sarkanām rožu vītnēm un vīnogām, ko tieši šiem svētkiem no dienvidiem bija atveduši grāfienes sūtņi. Basās kājas klusi aiztecēja līdz tuvākajai marmora kolonnai pret kuru Aurinko atspiedās, atļaudamās smagi nopūsties.
Viņa bija pavisam jauniņa, mazāk kā divdesmit vasaras veca, augumā ļoti īsa un smalka kā bērns, taču sprigana un nevaldāma, gaiša gara pilna. Priesteriene daudz laik pavadīja tempļa dārzos, tādēļ gludā āda bija iedegusi siltā bronzas tonī, viņas mati bija saules gaismas pielieti - zeltaini kā kvieši tie sīksīkās sprogās krita Aurinko pār kailajiem pleciem un spožajām, zaļajām acīm. Tērpusies viņa bija vienkāršā smilšu krāsas priesteru tērpā, basām kājām. Katru viņas kustību pavadīja glāsmainas zvārgulīšu skaņas,- jaunekle bija piemirsusi novilkt ap kāju aplikto ķēdīti pēc ikrīta saules sveikšanas rituāla.

Ik pa brīdim tukšajā zālē atbalsojās negaisa troksnis un drīz vien priesteriene juta vēsumu un lietu kā nelūgtus viesus ieklīstam caur plašajiem, nestiklotajiem logiem un izmērcējam daļu bāli dzeltenās akmens grīdas. Citu reizi viņa būtu pasaukusi kādu no elementālistu skolotājiem, lai tie ar savām burvestībām aizklāj logus un neļauj lietum sabojāt viņas rotājumus, taču tagad meitenei bija svarīgāks uzdevums- viņai bija jāgaida varoņi. Ne tikai! Drīz vien bija jāierodas pašai grāfienei, taču nez vai lēdija šādā laikā grasījās kaut mazo pirkstiņu bāzt laukā no savas pils.

[mr Bl@ck]

Enlils soļoja rāmiem mierīgiem soļiem pa nu jau slapjajiem brugakmeņiem. Apkārt valdīja vētra debesu dievs un Gaisa dieviete kopīgiem spēkiem šķistīja debesis debesis. Apkārt liesmoja zibeņi un vējš plandīja plato melno apmetni un meta sejā vēsās lietus lāses.
Jā Enlils bija laimīgs, šodien valdīja viņa stihija. Visā savā burvībā brīva un neapvaldīta. Katrs pērkona dārds iesvēla viņa sirdī jaunu liesmu. Gluži kā kalēja plēšas iesveļ dzīvību kvēlojošjām oglēm. Šīs neapvaldītās liesmas varēja redzēt elementālista acīs. Tās bija zilas un biedājoši caururbjošas it kā aiz acīm slēptos kaut kas mežonīgs un neapvaldāms.
Šis minējums nebija tālu ņemts dziļi apziņas dzīlēs kāds bija sācis mosties. Senais Enlila ienaidnieks un sabiedrotais Gaisa dēmons, tas bija sajutis stihiju no kuras pats bija dzimis un nu smēlās tajā spēku.
Drīz caur miglaino lietus priekškaru Enlils ieraudzīja plašās Tempļa durvis, durvis kuras viņš cienīja vairāk par visu, tās veda pie ģimens. Vienīgās kāda viņam bijusi.
Ienācis templī viņš uzlūkoja kareivi un vīru, kas varētu būt rituālists ja spriež pēc viņa apgērba, neveltījis viņiem vairāk par skatienu viņš devās pie Priesterienes. Enlils zemu nolieca galvu viņas priekšā, tikai retais no viņa izpelnījās šādu padevības zīmi.
Esi sveicināta Saules priesterien, lai gan mani spēki ir tava vīra aizgādībā es esmu tavā rīcībā. Es nāku pēc aicinājuma, ko Templis ir skandējis.
Vēlreiz dziļi paklanījies Enlils atkāpās Tempļa priekštelpas tālākajā stūrī un noslēpās ēnās.
Caur atvērto logu telpā ielaidās piekūns un nosēdās Enlilam uz pleca.
Tagad viņš gaidīja.