Elvendara, [GM][PZP][fantasy] Skaistajai zemei draud iznīcība Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Pārslēgt uz: Lineārais+

[Elony]

(IMG:http://i205.photobucket.com/albums/bb239/elsarels/elvendara/elvendarafoto.jpg)

Tad Pasaules Radītājs darīja zināmu visiem dieviem un gariem pasaules telpā:
„Šeit būs manas valstības troņa sirds un es šo zemi padarīšu par Elvendaru – Skaistuma un Dzīvības zemi.”
/Filonuvaluana/

Pasaule

Apjomīgā materiāla dēļ un arī spēlētāju ērtībai, informācija ir ievietota citā saitā.
Atrast informāciju par pietekšanos spēlei un apspriest jautajumus par spēli - Elvendaras ATD pavedienā.

Ģeogrāfija
Kartes
Pasaules Daras karte
Elvendaras ģeogrāfisko nosaukumu karte
Lielā Elvendaras karte
Politiskā karte
Elvendaras saimniecība
Dabas zonas
Gaisa vidējā temperatūra
Valodas un tautas
Rases, tautas un radības
Cilvēki, rūķi un elfi
Citas rases un tautas
Dažādas radības
Valstis un organizācijas
Sabiedrība
Vēsture
Maģija
Vispārīgi par maģiju.
Elementu maģijas
Citas maģijas
Dievi un reliģija

Sākums

Bija 7320. gads Impērijas ērā, un daudziem tas bija smags gads. Par spīti daudzsološajai ražai, Impērijas zemnieki nebija apmierināti, jo nodokļi kāpa debesīs, tāpēc daudzi dumpojās. Armijas, gatavodamās nopietniem kariem, vairs nepievērsa uzmanību laupītājiem un sirotājiem un to lieliski izmantoja gurgi. Imperatora bramanīgie draudi noskaņoja pret sevi daudzus, jo īpaši tikpat bramanīgo Markartijas Lielhanu. Rūķi austrumos runāja par aizdomīgām dēmonu un nekrosu kustībām. Vārdu sakot, Elvendara, jo sevišķi Impērija, draudēja noslīkt jauna kara asinīs, un nelikās, ka kādu tas īpaši uztrauktu, ja neskaita imperatoru, kurš karam gatavojās nopietni un palielināja samaksu par varenu maģisku ieroču un artefaktu piegādi.

Spārnots dēmons – izlūks atradās augsta kalna virsotnē un drebinājās no aukstuma. Lai arī bija vasara, kalna virsotni klāja ledus un temperatūra bija tuvu nullei, bet dēmons nebija uzģērbis pat kreklu. Bet viņam bija uzdevums un viņš to uzticīgi pildīja – novēroja vientuļu, tukšu zemi, kurā bija diezgan savāds arhitektūras objekts. Dēmons šo objektu novēroja stundām, pat dienām ilgi, un viņa sirdī dega karsta liesma to redzot...

Savukārt kāds spoks novēroja dēmonisko spēku kareivjus, kas pulcējās pie Dēmonu kalnu austrumu robežām. Spoks lidinājās uz tumšas klints fona un dienām ilgi vēroja dēmonus, līdz viņu beidzot pamanīja un aiztrenkāja prom.

Maza auguma vīrs baltā paltrakā sēdēja izpostītā, putekļu un zirnekļu tīklu pilnā istabā pie pūt sākuša koka galda. Krēsls uz kura viņš sēdēja, nebija labāks un viegli čīkstēja. Vīrietis bij pavecs, ar sirmu, īsi apgrieztu bārdu. Viņš pētīja vecus manuskriptus, kuriem katrs pieskāriens varēja būt liktenīgs, un norūpējies rauca pieri. Telpa bija tumšā, drūma, gar sienām atradās veci skapji un grāmatplaukti, klāti ar zirnekļu tīkliem un putekļiem.
Vecītim nemanot, no mugurpuses tuvojās trīs radījumi, kas atgādināja uz pakaļkājām staigājošas ķirzakas, bruņotas ar gariem, asiem zobeniem. Virs viņiem lidinājās pelēka ēna ar sarkani kvēlojošām acīm, un tādas pašas acis bija arī ķirzakveidīgajiem.
Nāvi... nāvi... nāvi! Ēna iedvesa ķirzakcilvēkiem un tie atkārtoja to savā valodā un metās virsū vecajam vīram ar zobeniem, kurš pagriezās pret tiem ar slinka pārsteiguma izteiksmi sejā.
Pēc minūtes vecais vīrs davās uz nelielu balkonu, atklājot, ka pirmītnējā telpa atradās augstā, vecā tornī. Vecais vīrs pacēlās gaisā un aizlidoja. Bet istabā uz zemes gulēja miruši ķirzakcilvēki, kas smirdēja pēc apdeguma. Ēna virs viņiem palika lielāka un pārklāja visus trijus mirušos, ietinot tos melnā, netīrā dūmakā. Tā bija dabūjusi nāvi.

Savukārt kāds cits vecs vīrs redzēja savādu sapni. Sapnis viņu satrauca tik ļoti, ka viņš uzsāka svarīgus, bet slepenus pētijumus.

Pēc visiem šiem notikumiem Impērijā un tās tuvākajās robežās 5. kārtas vidū izplatijās interesantas baumas. Piektā kārta bija Brīvā kārta, tas ir „brīva no likuma” kārta. To pārstāvēja zagļi, kontrabandisti, bruņinieki piedzīvojumu meklētāji, ceļojoši burvji, kapeņu laupītāji, slepkavas un tamlīdzīgi šaubīgi ļautiņi, kam nav pastāvīgas un sabiedrībā atzītas nodarbes.

Tā, piemēram, Ostas pilsētā, bija kāds neliels krodziņš, kur dienā pulcējās plukatas un dzīves pabērni. Savukārt vakaros sanāca pagrīdes darboņi, zagļi, kontrabandisti, zagtu mantu uzpircēji un tamlīdzīgi „darījumu vīri”. Gadījās, ka ieklīda arī kāds burvis vai ceļojoš bruņinieks, kam nebija armijas kam kalpot.
Kādu vakaru šajā krodziņā satikās kāds zaglis, kurš reiz bija burvju māceklis, un diezgan veiksmīgs kontrabandists vārdā Dunats.
- Esi dzirdējis par baigi slepeno taurīti? – dzerdams vīnu, vaicāja Dunats. „Taurīte” nozīmēja kādu netītu lietu, kurai brīvās kārtas pārstāvjus nolīgst likumiem paklausīgie ļautiņi.
- Pieņemsim, ka ne. Ko tad tu dzirdēji? – Zaglis pasmīnēja. Kājau vairums kroga apmeklētāju, viņam bija tumšs apmetnis ar kapuci, tomēr pēc balss varēja saprast, ka viņš vēl ir diezgan jauns.
- Nu, vispirms pats saproti, ka tas nav domāts muldēšanai. Šī lietiņa domāta tikai prasmīgiem darījumu vīriem un priekš tādiem arī tiek izpaltīta. Es zinu par taviem veiksmīgajiem darījumiem (abi pasmīķņāja) pēdējā laikā un nolēmu, ka tev der zināt, ja nu ir interese... Jebkurā gdījumā tālāk var teikt tikai uzticamie ļaudīm, tiem, kas var un grib iesaistīties. –
- Nevelc garumā. Zini, ka šādās lietiņās esmu mēms, ja vajag. – jau manāmi ieintriģēts vaicāja zaglis un pieliecās tuvāk kontrabandistam.
- Kāds bagāts, ievērojams, varens un noslēpumains likumpaklausīgais nolēmis sarīkot taurīti. Kas viņš ir, man neprasi, manuprāt neviens no mūsējiem to nezina.
Bet pasākumams sola visus debesu brīnumus: milzīgu atlīdzību, lielu slavu un godu, neiedomājamus piedzīvojumus. Protams, draud arī ar drošu nāvi. Vārdu sakot, jautrība ir garantēta. Aicināti ir burvji, bruņinieki un arī zagļi. Pilns komplekts.
Satikšanās noteikta 25. sivanā, Neimanā, privātā namā ar numuru 32 uz Tasaltas ielas, īpašnieks nav zināms, es jau apvaicājos... Vai tev ir interise? –
Zaglis - burvju māceklis nogrima pārdomās, tāpat kā to darīja ikviens, kas izdzirdēja šo stāstu un varēja piedalīties piedāvātajā pasākumā. Jo tas nebija sīks darījums, kurā jānozog nejauki dokomenti, vai kaudzīte zelta. Tas bija kas vairāk, daudz svarīgāks, daudz varenāks un daudz bīstamāks. Un tikai visdrosmīgākie, alkatīgākie, slavu un godu alkstošie un piedzīvojumu kārie uzdrīkstējās ierasties Neimanā.

Šo rakstu rediģēja Elony: 24.08.2008 13:14

[Elony]

"Jā, līdz šim bija zināms, ka Zobens ir kaut kur Posta zemēs. Bet tā ir milzīga teritorija, turklāt pa pusei atrodas Nosferijas, nekomantu valstības ietekmē. Bet precīzām ziņām atrast Kristala Zobenu būtu neiespējami."
piekrita patriarhs.

"Baznīcas vēsturē es atklāju, ka reiz kāds patriarhs rūpīgi meklēja burvju hronikas grāmatas. Es painterisējos rūpīgāk un atklāju tādu lietu:
6012.g. i.ē. tika nodibināta Maģijas Akadēmija un imperators atļāva pārvest uz turieni daudzas grāmatas un manuskriptus no Impērijas bibliotēkas Talaveransā. Pirms tas notika, viens no Baznīcas Patriarhiem izlūdzās imperatoram iespēju paturēt dažus vērtīgus rakstus, kas saistīti ar reliģiskām lietām. Viens no priesteriem, kas meklēja šādus rakstus, atrada senu grāmatu, kurā uzskaitīti burvji – hronisti. Kā viens no tiem minēts gados jaunais gaisa mags Etanains, kurš aprakstījis Lielā Nemirušo kara noslēgumu, kaut arī tā laikā bija Talaveransā. Šo darbu sauca „Kara atblāzma vējā”. Priesterim tas likās interesanti un viņš noskaidroja, ka magam Etanainam bija vecākais brālis Etandars, gaisa arhimags, kas kalpoja imperatoram Sirtalam un devās ar viņu karā pret Nāvi un iespējams bija viens no tiem, kas apglabāja imperatoru. Priesteris šo informāciju piegādāja Patriarham, kurš saprata, ka arhimags Etandars varēja maģiskā ceļā pa gaisu sazināties ar brāli un nodot viņam informāciju par Zobena atrašanās vietu.
Patriarhs meklēja Etanaina sarakstītos darbus, bet viņam tas neizdevās un meklējumiem tika pielikts punkts. Par laimi, Patriarhs vēl atstāja rakstisku liecību par šo iespējamo norādi un Kristāla Zobenu.

Es tad painteresējos impērijas bibliotēkā par seniem grāmatu sarakstiem, proti, kartotēku. Diemžēl Lielā Pilsoņu kara laikā bibliotēka smagi cieta... tomēr bija norāde, ka orģinālā „Kara atblāzma vējā” tika iznīcināta jau sen, 5651. gadā. Senā kartotēkā rakstīts, ka pēdējais šo darbu redzējis kaut kāds mags vārdā Astans, kurš pēc tam pazuda. Domāju, ka to bija noskaidrojis arī senais patriarhs un tāpēc meklējumiem meta mieru. Bet es atradu ko vairāk."

Patriarhs noklepojās un pasniedzās pēc karafes.
"Ūdens," viņi pikti teica Hektoram, "atkal tu ar savu atturību..."
Plikgalvainasi Hektors nolieca galvu it kā nožēlā, bet neko neteica.

Bet priesteris tomēr izdzēris glāzi ūdens un turpināja stāstijumu:
"Kā vairumam no jums zināms, pirms 40 gadiem barbari nopostīja Maģijas Akadēmiju un magi to pameta. Daži no tiem atgriezās Talaveransā un atveda sev līdzi daļu grāmatu. Tur bija arī veca kartotēka par burvjiem rakstniekiem. Tur tad bija arī pieminēts šis Astans. Izrādās, ka viņš pats uzrakstījis savu grāmatu „Par zemes maģijas iedarbību uz kvarca smiltīm”, tajā pašā 5651. gadā un pie tam Impērijas bibliotēkā! Vispār darba nosaukums ir pilnīgi muļķīgs, vismaz no mana viedokļa, nezinu kā burvjiem... Bet arī tur nekas daudz nav teikts. Pie grāmatas nosaukuma ir tiekts: ”Autors - mags Astans, sarakstīts 5651. gadā Impērijas ērā, Impērijas bibliotēkā. Rakstveža piebilde: stipri bojāts vāks, nopirkta no zagtu mantu uzpircēja kopā ar 20 citām mazvērtīgām grāmatām par maģiju. Saturs, šķiet, neskarts.”.
Manas domas ir tādas, ka viņš pārrakstīja svarīgo informāciju no „Kara atblāzmas vējā”, jo no bibliotēkas to iznest nebija iespējams... Savu grāmatu viņam bija ļauts iznest ārā, bet pirms tam viņš iznīcināja „Kara atblāzma vējā”.
Mags pazuda bez vēsts, domāju, ka viņš devās pēc Zobena, bet gāja bojā, jo citādi Zobens par jaunu būtu parādijies Elevendaras vēsturē. Nedomāju, ka viņš tika tālu, ja jau viņa grāmta pamanījās nonākt Akadēmijā.
Toreizējais patriarhs neuzzināaj saikni, jo Astans bija pamanījies tomēr sabojāt kartotēku, kur teikts, ka viņš sarakstīja jaunu grāmatu. Bet burvji savāca viņa grāmatu uz Akadēmija, jo, pat neskatot saturu, bija skaidrs, ka runa ir par maģiju. Akadēmiķi vispār bija ķerti dabūt savā bibliotēkā jebkādu grāmatu, kur vien pieminēta maģija. Tam pašam patriarham, kuru pieminēju, nācās izcīnīt smagu cīņu par manusktiptu „Reliģija un Maģija”... bet tas jau ir cits stāsts. Arī es par Astana manipulāciju neko nebūtu uzzinājis, ja vien burvji nebūtu atstiepuši savas kartotēkas no Akadēmijas uz Impērijas bibliotēku."

"Tad nu situācija ir tāda," rezumēja Eratads, "Par Kristāla Zobenu nekas nav dzirdēts visus šos tūkstošus gadu, tātad tas nav atrasts. Grāmata, kurā var būt minēta tā atrašanās vieta, un esmu gandrīz pārliecināts par to, joprojām atrodas Maģijas Akadēmijā, jo paši magi runāja, ka barbarus interesēja vairāk dārgumi un maģiskas lietas, kā grāmatas. Un tā kā unatari ņemas ar ūdeni, bibliotēkai uguns pielaista netika. Tie retie magi un dārgumu mednieki, kas tika iekšā Akadēmijā, meklēja tikai vērtīgas grāmatas, „Par zemes maģijas iedarbību uz kvarca smiltīm” neviens neņemtu, neviens to pat nepamanītu!
Atrodiet šo grāmatu un jūs uzzināsiet, kur ir Kristāla Zobens."

Patriarhs vēlreiz nopētīja būtnes, kas bija sapulcējušās uz viņa aicinājumu.
"Vien divi no jums teicās kāda iemesla dēļ ir šeit. Karotājs Kaju un elfu Orākuls Tarī. Man nav zināms, kādēļ šeit nākuši pārējie, bet neuzdrīsktos par to izvaicāt. Bet kā jau solīju, šajā pasākumā jūs atradīsiet gan piedzīvojumus, gan svētu uzdevumu. Ja atgādāsiet Kristala Zobenu atpakaļ Impērijā, tad imperators Hilgards bagātīgi atalgos jūs par Laniduru. Pat 10 000 talentu nebūtu pilna šī Zobena vērtība. Un jūs ierakstīsiet savu vārdu vēsturē. JO tie, kas atgriež vairāk kā 2500 gadu vecu leģendu dzīvē paši kļūst par leģendu. Ja es būtu jaunāks..." patriarhs kā nozēlā pasmaidīja.

"Tad es vel gribētu zināt vārdus un amatus tiem pārējiem, kas vel tos nav nosaukuši, jo jūs visi kopā dosieties šajā ceļā un vienam otru jums jāpazīst un daudz maz jāuzticas." piedāvāja patriarhs.