Elvendara, [GM][PZP][fantasy] Skaistajai zemei draud iznīcība Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Pārslēgt uz: Lineārais+

[Elony]

(IMG:http://i205.photobucket.com/albums/bb239/elsarels/elvendara/elvendarafoto.jpg)

Tad Pasaules Radītājs darīja zināmu visiem dieviem un gariem pasaules telpā:
„Šeit būs manas valstības troņa sirds un es šo zemi padarīšu par Elvendaru – Skaistuma un Dzīvības zemi.”
/Filonuvaluana/

Pasaule

Apjomīgā materiāla dēļ un arī spēlētāju ērtībai, informācija ir ievietota citā saitā.
Atrast informāciju par pietekšanos spēlei un apspriest jautajumus par spēli - Elvendaras ATD pavedienā.

Ģeogrāfija
Kartes
Pasaules Daras karte
Elvendaras ģeogrāfisko nosaukumu karte
Lielā Elvendaras karte
Politiskā karte
Elvendaras saimniecība
Dabas zonas
Gaisa vidējā temperatūra
Valodas un tautas
Rases, tautas un radības
Cilvēki, rūķi un elfi
Citas rases un tautas
Dažādas radības
Valstis un organizācijas
Sabiedrība
Vēsture
Maģija
Vispārīgi par maģiju.
Elementu maģijas
Citas maģijas
Dievi un reliģija

Sākums

Bija 7320. gads Impērijas ērā, un daudziem tas bija smags gads. Par spīti daudzsološajai ražai, Impērijas zemnieki nebija apmierināti, jo nodokļi kāpa debesīs, tāpēc daudzi dumpojās. Armijas, gatavodamās nopietniem kariem, vairs nepievērsa uzmanību laupītājiem un sirotājiem un to lieliski izmantoja gurgi. Imperatora bramanīgie draudi noskaņoja pret sevi daudzus, jo īpaši tikpat bramanīgo Markartijas Lielhanu. Rūķi austrumos runāja par aizdomīgām dēmonu un nekrosu kustībām. Vārdu sakot, Elvendara, jo sevišķi Impērija, draudēja noslīkt jauna kara asinīs, un nelikās, ka kādu tas īpaši uztrauktu, ja neskaita imperatoru, kurš karam gatavojās nopietni un palielināja samaksu par varenu maģisku ieroču un artefaktu piegādi.

Spārnots dēmons – izlūks atradās augsta kalna virsotnē un drebinājās no aukstuma. Lai arī bija vasara, kalna virsotni klāja ledus un temperatūra bija tuvu nullei, bet dēmons nebija uzģērbis pat kreklu. Bet viņam bija uzdevums un viņš to uzticīgi pildīja – novēroja vientuļu, tukšu zemi, kurā bija diezgan savāds arhitektūras objekts. Dēmons šo objektu novēroja stundām, pat dienām ilgi, un viņa sirdī dega karsta liesma to redzot...

Savukārt kāds spoks novēroja dēmonisko spēku kareivjus, kas pulcējās pie Dēmonu kalnu austrumu robežām. Spoks lidinājās uz tumšas klints fona un dienām ilgi vēroja dēmonus, līdz viņu beidzot pamanīja un aiztrenkāja prom.

Maza auguma vīrs baltā paltrakā sēdēja izpostītā, putekļu un zirnekļu tīklu pilnā istabā pie pūt sākuša koka galda. Krēsls uz kura viņš sēdēja, nebija labāks un viegli čīkstēja. Vīrietis bij pavecs, ar sirmu, īsi apgrieztu bārdu. Viņš pētīja vecus manuskriptus, kuriem katrs pieskāriens varēja būt liktenīgs, un norūpējies rauca pieri. Telpa bija tumšā, drūma, gar sienām atradās veci skapji un grāmatplaukti, klāti ar zirnekļu tīkliem un putekļiem.
Vecītim nemanot, no mugurpuses tuvojās trīs radījumi, kas atgādināja uz pakaļkājām staigājošas ķirzakas, bruņotas ar gariem, asiem zobeniem. Virs viņiem lidinājās pelēka ēna ar sarkani kvēlojošām acīm, un tādas pašas acis bija arī ķirzakveidīgajiem.
Nāvi... nāvi... nāvi! Ēna iedvesa ķirzakcilvēkiem un tie atkārtoja to savā valodā un metās virsū vecajam vīram ar zobeniem, kurš pagriezās pret tiem ar slinka pārsteiguma izteiksmi sejā.
Pēc minūtes vecais vīrs davās uz nelielu balkonu, atklājot, ka pirmītnējā telpa atradās augstā, vecā tornī. Vecais vīrs pacēlās gaisā un aizlidoja. Bet istabā uz zemes gulēja miruši ķirzakcilvēki, kas smirdēja pēc apdeguma. Ēna virs viņiem palika lielāka un pārklāja visus trijus mirušos, ietinot tos melnā, netīrā dūmakā. Tā bija dabūjusi nāvi.

Savukārt kāds cits vecs vīrs redzēja savādu sapni. Sapnis viņu satrauca tik ļoti, ka viņš uzsāka svarīgus, bet slepenus pētijumus.

Pēc visiem šiem notikumiem Impērijā un tās tuvākajās robežās 5. kārtas vidū izplatijās interesantas baumas. Piektā kārta bija Brīvā kārta, tas ir „brīva no likuma” kārta. To pārstāvēja zagļi, kontrabandisti, bruņinieki piedzīvojumu meklētāji, ceļojoši burvji, kapeņu laupītāji, slepkavas un tamlīdzīgi šaubīgi ļautiņi, kam nav pastāvīgas un sabiedrībā atzītas nodarbes.

Tā, piemēram, Ostas pilsētā, bija kāds neliels krodziņš, kur dienā pulcējās plukatas un dzīves pabērni. Savukārt vakaros sanāca pagrīdes darboņi, zagļi, kontrabandisti, zagtu mantu uzpircēji un tamlīdzīgi „darījumu vīri”. Gadījās, ka ieklīda arī kāds burvis vai ceļojoš bruņinieks, kam nebija armijas kam kalpot.
Kādu vakaru šajā krodziņā satikās kāds zaglis, kurš reiz bija burvju māceklis, un diezgan veiksmīgs kontrabandists vārdā Dunats.
- Esi dzirdējis par baigi slepeno taurīti? – dzerdams vīnu, vaicāja Dunats. „Taurīte” nozīmēja kādu netītu lietu, kurai brīvās kārtas pārstāvjus nolīgst likumiem paklausīgie ļautiņi.
- Pieņemsim, ka ne. Ko tad tu dzirdēji? – Zaglis pasmīnēja. Kājau vairums kroga apmeklētāju, viņam bija tumšs apmetnis ar kapuci, tomēr pēc balss varēja saprast, ka viņš vēl ir diezgan jauns.
- Nu, vispirms pats saproti, ka tas nav domāts muldēšanai. Šī lietiņa domāta tikai prasmīgiem darījumu vīriem un priekš tādiem arī tiek izpaltīta. Es zinu par taviem veiksmīgajiem darījumiem (abi pasmīķņāja) pēdējā laikā un nolēmu, ka tev der zināt, ja nu ir interese... Jebkurā gdījumā tālāk var teikt tikai uzticamie ļaudīm, tiem, kas var un grib iesaistīties. –
- Nevelc garumā. Zini, ka šādās lietiņās esmu mēms, ja vajag. – jau manāmi ieintriģēts vaicāja zaglis un pieliecās tuvāk kontrabandistam.
- Kāds bagāts, ievērojams, varens un noslēpumains likumpaklausīgais nolēmis sarīkot taurīti. Kas viņš ir, man neprasi, manuprāt neviens no mūsējiem to nezina.
Bet pasākumams sola visus debesu brīnumus: milzīgu atlīdzību, lielu slavu un godu, neiedomājamus piedzīvojumus. Protams, draud arī ar drošu nāvi. Vārdu sakot, jautrība ir garantēta. Aicināti ir burvji, bruņinieki un arī zagļi. Pilns komplekts.
Satikšanās noteikta 25. sivanā, Neimanā, privātā namā ar numuru 32 uz Tasaltas ielas, īpašnieks nav zināms, es jau apvaicājos... Vai tev ir interise? –
Zaglis - burvju māceklis nogrima pārdomās, tāpat kā to darīja ikviens, kas izdzirdēja šo stāstu un varēja piedalīties piedāvātajā pasākumā. Jo tas nebija sīks darījums, kurā jānozog nejauki dokomenti, vai kaudzīte zelta. Tas bija kas vairāk, daudz svarīgāks, daudz varenāks un daudz bīstamāks. Un tikai visdrosmīgākie, alkatīgākie, slavu un godu alkstošie un piedzīvojumu kārie uzdrīkstējās ierasties Neimanā.

Šo rakstu rediģēja Elony: 24.08.2008 13:14

[Elony]

Zaglis Demirs aizrijās ar ābola šķēlīti un uzsita sev pa krūtīm, lai to dabūtu ārā no elpvada.
"Kham... nožēlot? Tas nav grēks, elfu meitenīt, bet profesija! Jēziņ, no kurienes tu nāc? Vairums tavējo, kas dzīvo Impērijā ir zagļi... vai burvji."

Vai Tarī atbildēja vai nē, via citi vēl runāja vai nē, laiks lēnām gaja uz priekšu un pienāca nakts uz jādomā, ka arī pusnakts. Jo atvērās durvis, kas atradās pretī logiem, un iegāja divi vīrieši. Viens bija jauns, melni, balti svītrotā apmetnī un zobenu pie sāniem. Viņam bija skarba seja un skūta galva. Otrs bija liela vecuma sirmgalvis, par ko liecināja garā bārda līdz krūtīm un grumbu izvagotā seja. Viņš atbalstījās uz garas, baltas kūjas, kuras gals bija nedaudz paplašināts, ar iegrebtām zīmēm.
Viņam bija balts talārs un apmetnis ar zelta malām, bet galvā savāda micīte, līdzīga kā pavāriem, tomēr savādāka. Skaidrs, ka garīdznieks, pie tam augstas kārtas.
Jaunais skūtgalvis aizvilka visus aizskarus, bet sirmgalvis aplūkoja visus, kas bija sapulcējušies. Kad aizsakri bija aizvilkti, skūtgalvis nostājās blakus sirmgalvim, kurš ar kūju piesita pie zemes. Efekts bija tāds, it kā būtu sists pa gongu, tikai nedadz klusāk. Skaņa virmojās prom, bet nepazuda pavisam arī ilgākā laikā. Turklāt likās, ka skaņia līdzi nāk kas netveramāks. Tie, kam gar to daļa, varēja sajust Gaismas magiju.
„Tas lai nenoklausītos,” klusā, nogurušā balsī ierunājās sirmgalvis, „no ārpuses dzirdēs tikai dūkoņu.”
Sirmgalvis ieklepojās, vai nu lai pievērstu uzmanību, vai arī bija nevesals – īsti nebija saprotams: „Hek-em! Es esmu Eratads Emirhals, viens no Baznīcas patriarhiem. Domāju, ka mani nezināt, jau kur tie gadi kā neeju tautā. Es atbildu par zināšanām un vēsturi, tātad par Baznīcas bibliotēku. Amats tātad ļauj izvairīties no visiem rituāliem un sapulcēm... palīdzi man apsēsties, Hektor...” savam pavadonim teica sirmgalvis. „Ak jā, tas ir... vienkārši Hektors, inkvizitors, bet kalpo tikai man. Neviens tumšais burvis vai dēmons nepaslīd viņa asajam skatienam, tātad esmu drošs, par tautu, kas te salasījās.” Smaidot teica patriarhs, kamēr skūtgalvis palīdzēja viņam apsēsties pie galda. Viņš tiešām likās nevesals un noguris, vienīgi acīs bija jaušama enerģija.
„Uzreiz ķeršos pie lietas. Domājat, ka esat gatavi uz visu? Liku paziņot, cik skarbs ir uzdevums, kuru gribu dot. Tad nu tāds tas ir – jums ir jādodas uz Maģijas Akadēmijas drupām, kur jāuzzin precīza Kristāla Zobena atrašanās vieta un tas jāatgādā no Posta zemes atpaka Impērijā.”

Ūsainis zaglis iepleta acis, bet bruņinieks sarauca pieri.
„Vai tas ir nopietni?” sieviete apmetnī uzmanīgi pārjautāja.
„Un kā tad tev liekas?” patriarhs sarauca pieri.
„Esmu gatava uz daudz ko, bet dzīvot gribu, piedot, vecais, bet tu mūs dzen drošā nāvē.” sieviete paziņoja un devās prom.
„Brīdinu, ka jums visiem ir burvestība. Visi, kas nepiekrituši piedalīties, dzirdēja šos manus vārdus, tos aizejot aizmirsīs. Vien zinās, ka brīvprātīgi atteicās piedalīties.” Patriarhs mierīgi paziņoja.
Sieviete uz viņu uzmeta dusmīgu skatu, bet neatbildējusi izgāja arā. Zaglis Demirs viņai klusējot sekoja. Bruņinieks brīdi pamīņājās un tad devās uz durvju pusi, tomēr pirms iziešanas apstājās un pagriezās pret tiem, kas palika: „Nāves es nebīstos. Bet mirt tik muļķīgi, bez jebkāda iemesla – to es negribu. Pat ja mēs zinātu, kur tas Zobens tieši ir, tas ir droša nāve, Kristāla Zobens ir nāve. Mūs nepieminēs nevienā leģendā. Ja jūs vēl te sēžat, tad pārāk maz zināt par šo Zobenu, vai arī esat bez prāta.”
To teicis, arī bruņinieks aizgāja.
Ar skarbu vaigu patriarhs pagriezās pret pārējiem: „Vai vēl kāds vēlas aiziet, nenoklausījis mani līdz galam?” viņa balsī bija saklausāms neliels izmisums.

(OCC: lai ko pārējie teiktu, domāju, ka tomēr neviens neizies pa durvīm. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) )

Patriarhs rūpīgi nopetīja sešus palikušos.
"Tagad es jums izstāstīšu visu, kas notika un lika organizēt šo būstamo pasākumu, jo neliegšos, ka tas tiešām ir bīstams, bet... lūdzu vien mani uzklausīt un nepārtraukt."

Patriarhs vēlraiz noklepojās un klepoja kādu pusminūti. Acīmredzami ar veselibu viņam tiešām nebija labi. Taču viņs saņēmās un izslējies, sāka runāt stingrā balsī:
"Tieši pirms 35 dienām, 10 ijanā, otrdien, es redzēju sapni. Tas nebija parasts sapnis, bet gan vīzija. Vīzija, ko sūtijis Visaugstais, jo sapnī pie manis atnāca enģelis. Bija tā, it kā es būtu Lielajā templī, bet viens pats, neviena cita tur nebija. Un stāvēju es altāra priekšā. Tad notika, ka durvis man aiz muguras atverās un spoža gaisma apžilbināja mani. Parādijās varena auguma vīrs ar mirdzošiem matiem un bārdu. Tam roka bija gaismas zizlis, bet aiz muguras divi balti spārni, milzīgi un brīnišķīgi.
Enģelis man lidoja tuvāk un es viņa priekšā nokritu ceļos. Un viņš man pieskārās un es jutu viņa spēku un diženumu.
- Tu esi izvēlēts saņemt vēsti no Visaugstā, tas gods ir liels, jo tas nav noticis jau ilgus laikus. – enģelis man vēstija spēcīgā balsī.
- Redzi, es esmu tavs kalps. – es spēju vien atsaukties.
- Lielas briesmas draud zemei, šai Elvendarai, un visai pasaulei. Nāve, posts un iznīcība. Bet Visaugstais nav pametis tos, kas viņu bīstas un kalpo ar tīru sirdi. Šis ir brīdinājums un atbildība tev, uzticīgais priesteri.
Zobens, varenākais no visiem, kāda cita virs zemes nav. Tas zudis jau tūkstošiem gadu. Ir pienācis laiks to atgūt un atgriezt cīņas laukā. Tā ir cilvēku cerība uz uzvaru. Atgūsti Kristāla Zobenu. Tāda ir Visaugstā griba."

Vecais vīrs lūkojās sānis uz gleznu pretī izejas durvīm. Tur bija attēlots astoņspārnis engeļis un spārnots dēmons, abi cīnijās niknā cīņā ar zobeniem. Engeļa zobens kvēloja balts, bet no dēmona zobėna nāca tumsa.

"Lanidurs, saukts arī par Kristāla zobenu." nedaudz sapņaini ierunājās patriarhs, "Visvairāk ar mītiem apdvestais zobens. Daži mīti vēsta, ka zobenu izkalis pats Visaugstais, citi, ka Dotars. Nav skaidrs, kam šis zobens piederējis Tumsas kara laikā, dažos senos attēlojumos tas ir rokā Michaelam, kad tas cīnijās pret Tumsas dievu Lielajā Divkaujā. Citos mītu attēlojumos Dotars attēlots ar šo zobenu vienā rokā, bet ar savu veseri otrā rokā cīnoties pret Tumsas dievu Pēdējā Cīņā. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka pēc Tumsas kara to ieguva pirmie Impērijas valdnieki. Vairāk kā četrus tūkstošus gadu faltorilu dinastija valdīja un karoja ar Kristāla Zobenu rokā.
Zobens kā zobens, tas nemeta uguns bumbas un nešāva zibens šautras. Taču tas spēja sašķelt visu – akmeni, dzelzi, tēraudu. Nebija svarīgi, ar ko bruņojies ienaidnieks, Zobens īpašnieks spēja caurdurt jebkuru vairogu un bruņas, sašķelt jebkuru ieroci. Daudzi uzskatīja, ka Zobens darīja neuzvaramu, deva prasmi valdīt pār valstīm un vadīt armijas. Un runā, ka tam piemītot vēl kādi, nezināmi un vareni spēki. Imperatoru varas avots un simbols nebija nedz Zvaigžņu kronis, nedz Debesu Tornis, nedz arī Eskadarna. Viņu spēks bija Lanidurs."