Elvendara, [GM][PZP][fantasy] Skaistajai zemei draud iznīcība Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Pārslēgt uz: Lineārais+

[Elony]

(IMG:http://i205.photobucket.com/albums/bb239/elsarels/elvendara/elvendarafoto.jpg)

Tad Pasaules Radītājs darīja zināmu visiem dieviem un gariem pasaules telpā:
„Šeit būs manas valstības troņa sirds un es šo zemi padarīšu par Elvendaru – Skaistuma un Dzīvības zemi.”
/Filonuvaluana/

Pasaule

Apjomīgā materiāla dēļ un arī spēlētāju ērtībai, informācija ir ievietota citā saitā.
Atrast informāciju par pietekšanos spēlei un apspriest jautajumus par spēli - Elvendaras ATD pavedienā.

Ģeogrāfija
Kartes
Pasaules Daras karte
Elvendaras ģeogrāfisko nosaukumu karte
Lielā Elvendaras karte
Politiskā karte
Elvendaras saimniecība
Dabas zonas
Gaisa vidējā temperatūra
Valodas un tautas
Rases, tautas un radības
Cilvēki, rūķi un elfi
Citas rases un tautas
Dažādas radības
Valstis un organizācijas
Sabiedrība
Vēsture
Maģija
Vispārīgi par maģiju.
Elementu maģijas
Citas maģijas
Dievi un reliģija

Sākums

Bija 7320. gads Impērijas ērā, un daudziem tas bija smags gads. Par spīti daudzsološajai ražai, Impērijas zemnieki nebija apmierināti, jo nodokļi kāpa debesīs, tāpēc daudzi dumpojās. Armijas, gatavodamās nopietniem kariem, vairs nepievērsa uzmanību laupītājiem un sirotājiem un to lieliski izmantoja gurgi. Imperatora bramanīgie draudi noskaņoja pret sevi daudzus, jo īpaši tikpat bramanīgo Markartijas Lielhanu. Rūķi austrumos runāja par aizdomīgām dēmonu un nekrosu kustībām. Vārdu sakot, Elvendara, jo sevišķi Impērija, draudēja noslīkt jauna kara asinīs, un nelikās, ka kādu tas īpaši uztrauktu, ja neskaita imperatoru, kurš karam gatavojās nopietni un palielināja samaksu par varenu maģisku ieroču un artefaktu piegādi.

Spārnots dēmons – izlūks atradās augsta kalna virsotnē un drebinājās no aukstuma. Lai arī bija vasara, kalna virsotni klāja ledus un temperatūra bija tuvu nullei, bet dēmons nebija uzģērbis pat kreklu. Bet viņam bija uzdevums un viņš to uzticīgi pildīja – novēroja vientuļu, tukšu zemi, kurā bija diezgan savāds arhitektūras objekts. Dēmons šo objektu novēroja stundām, pat dienām ilgi, un viņa sirdī dega karsta liesma to redzot...

Savukārt kāds spoks novēroja dēmonisko spēku kareivjus, kas pulcējās pie Dēmonu kalnu austrumu robežām. Spoks lidinājās uz tumšas klints fona un dienām ilgi vēroja dēmonus, līdz viņu beidzot pamanīja un aiztrenkāja prom.

Maza auguma vīrs baltā paltrakā sēdēja izpostītā, putekļu un zirnekļu tīklu pilnā istabā pie pūt sākuša koka galda. Krēsls uz kura viņš sēdēja, nebija labāks un viegli čīkstēja. Vīrietis bij pavecs, ar sirmu, īsi apgrieztu bārdu. Viņš pētīja vecus manuskriptus, kuriem katrs pieskāriens varēja būt liktenīgs, un norūpējies rauca pieri. Telpa bija tumšā, drūma, gar sienām atradās veci skapji un grāmatplaukti, klāti ar zirnekļu tīkliem un putekļiem.
Vecītim nemanot, no mugurpuses tuvojās trīs radījumi, kas atgādināja uz pakaļkājām staigājošas ķirzakas, bruņotas ar gariem, asiem zobeniem. Virs viņiem lidinājās pelēka ēna ar sarkani kvēlojošām acīm, un tādas pašas acis bija arī ķirzakveidīgajiem.
Nāvi... nāvi... nāvi! Ēna iedvesa ķirzakcilvēkiem un tie atkārtoja to savā valodā un metās virsū vecajam vīram ar zobeniem, kurš pagriezās pret tiem ar slinka pārsteiguma izteiksmi sejā.
Pēc minūtes vecais vīrs davās uz nelielu balkonu, atklājot, ka pirmītnējā telpa atradās augstā, vecā tornī. Vecais vīrs pacēlās gaisā un aizlidoja. Bet istabā uz zemes gulēja miruši ķirzakcilvēki, kas smirdēja pēc apdeguma. Ēna virs viņiem palika lielāka un pārklāja visus trijus mirušos, ietinot tos melnā, netīrā dūmakā. Tā bija dabūjusi nāvi.

Savukārt kāds cits vecs vīrs redzēja savādu sapni. Sapnis viņu satrauca tik ļoti, ka viņš uzsāka svarīgus, bet slepenus pētijumus.

Pēc visiem šiem notikumiem Impērijā un tās tuvākajās robežās 5. kārtas vidū izplatijās interesantas baumas. Piektā kārta bija Brīvā kārta, tas ir „brīva no likuma” kārta. To pārstāvēja zagļi, kontrabandisti, bruņinieki piedzīvojumu meklētāji, ceļojoši burvji, kapeņu laupītāji, slepkavas un tamlīdzīgi šaubīgi ļautiņi, kam nav pastāvīgas un sabiedrībā atzītas nodarbes.

Tā, piemēram, Ostas pilsētā, bija kāds neliels krodziņš, kur dienā pulcējās plukatas un dzīves pabērni. Savukārt vakaros sanāca pagrīdes darboņi, zagļi, kontrabandisti, zagtu mantu uzpircēji un tamlīdzīgi „darījumu vīri”. Gadījās, ka ieklīda arī kāds burvis vai ceļojoš bruņinieks, kam nebija armijas kam kalpot.
Kādu vakaru šajā krodziņā satikās kāds zaglis, kurš reiz bija burvju māceklis, un diezgan veiksmīgs kontrabandists vārdā Dunats.
- Esi dzirdējis par baigi slepeno taurīti? – dzerdams vīnu, vaicāja Dunats. „Taurīte” nozīmēja kādu netītu lietu, kurai brīvās kārtas pārstāvjus nolīgst likumiem paklausīgie ļautiņi.
- Pieņemsim, ka ne. Ko tad tu dzirdēji? – Zaglis pasmīnēja. Kājau vairums kroga apmeklētāju, viņam bija tumšs apmetnis ar kapuci, tomēr pēc balss varēja saprast, ka viņš vēl ir diezgan jauns.
- Nu, vispirms pats saproti, ka tas nav domāts muldēšanai. Šī lietiņa domāta tikai prasmīgiem darījumu vīriem un priekš tādiem arī tiek izpaltīta. Es zinu par taviem veiksmīgajiem darījumiem (abi pasmīķņāja) pēdējā laikā un nolēmu, ka tev der zināt, ja nu ir interese... Jebkurā gdījumā tālāk var teikt tikai uzticamie ļaudīm, tiem, kas var un grib iesaistīties. –
- Nevelc garumā. Zini, ka šādās lietiņās esmu mēms, ja vajag. – jau manāmi ieintriģēts vaicāja zaglis un pieliecās tuvāk kontrabandistam.
- Kāds bagāts, ievērojams, varens un noslēpumains likumpaklausīgais nolēmis sarīkot taurīti. Kas viņš ir, man neprasi, manuprāt neviens no mūsējiem to nezina.
Bet pasākumams sola visus debesu brīnumus: milzīgu atlīdzību, lielu slavu un godu, neiedomājamus piedzīvojumus. Protams, draud arī ar drošu nāvi. Vārdu sakot, jautrība ir garantēta. Aicināti ir burvji, bruņinieki un arī zagļi. Pilns komplekts.
Satikšanās noteikta 25. sivanā, Neimanā, privātā namā ar numuru 32 uz Tasaltas ielas, īpašnieks nav zināms, es jau apvaicājos... Vai tev ir interise? –
Zaglis - burvju māceklis nogrima pārdomās, tāpat kā to darīja ikviens, kas izdzirdēja šo stāstu un varēja piedalīties piedāvātajā pasākumā. Jo tas nebija sīks darījums, kurā jānozog nejauki dokomenti, vai kaudzīte zelta. Tas bija kas vairāk, daudz svarīgāks, daudz varenāks un daudz bīstamāks. Un tikai visdrosmīgākie, alkatīgākie, slavu un godu alkstošie un piedzīvojumu kārie uzdrīkstējās ierasties Neimanā.

Šo rakstu rediģēja Elony: 24.08.2008 13:14

[Elony]

25. sivans. 7320.g. i.ē.

Tasaltas iela atradās nomaļus no galvenajām Neimanas ielām. Tomēr tā bija diezgan skaista – ielas malā bija sastādīti koki, bet visas mājas tās sānos bija greznas savrupmājas un pilis. Jo Tasaltas iela bija augstmaņu rajons un sendienās tie bija uzcēluši šeit savas mājas. Tiesa, pēdējā laikā augstmaņi pamanījās apmirt karos, tāpēc daudzās viņu mājās ieperinājās tirgotāji.
Izņemot vienā, ar numuru 32. Kam tas pieder, neviens nezināja, nams gandrīz vienmēr bija tukšs. Tiesa, pēdējās dienās tur parādijās nezkāda rosība. Uzradās kalpotāji, kas ņēmās tīrīt namu un stalli tam blakām, aplūkoja apkārtni, vārdu sakot, izrādija dzīvības pazīmes.
Tai pašā laikā pie kaimiņiem sāka uzrasties aizdomīgi ļautiņi, kas prašņājās par šo namu. Lietas bija pietiekami dīvainas, lai vietējie saprastu, ka nav ko bāzt savu degunu, ja negribi uzrauties uz nepatikšanām.
Pats nams nebija pārāk īpašs. Parasta, divstāvu savrupmāja, celta pirms kādiem 500 gadiem. Pa pusei grausts, kam vajag pamatīgu remontu.
(IMG:http://i205.photobucket.com/albums/bb239/elsarels/Celtnes%20un%20daba/haunted_mansion.jpg)
Nams atradās diezgan aizaugušā dārzā. Kā ne kā tur pat ozoli jau izskatījās kā no simgadīga meža nākuši. Namam sānos bija piebūvēts vienstāvu stallis. Visu teritoriju ieskāva zems mūris ar sarūsējušiem vārtiem, kuri čīkstēja skaļāk par jebkuru zvanu vai trauksmes iekārtu.
Taču kalpotāji to nelikās manām. Viens, pieticīgi ģēbrbies sulainis vai sargs, stāvēja pie vārtiem. Ja kāds teicās atnācis sakarā ar „uzdevumu”, sargs atbildēja šādi: „Kungs ieradīsies tikai pēc pusnakts, kad šī diena būs pagājusi un visi, kas pieteicās, būs ieradušies. Bet ja atnācējas vēlas, viņš tiks ielaists iekšā, gaidīt noteikto laiku.”
Ja atnācējs vēlējas, sargs viņu ielaida, norādot, kur atrodas stallis, ja viņam bija zirgs.
Pie mājas sliekšņa stāvēja vēl viens kalpotājs un pateica, ka atnācējam jākāpj pa trepēm uz augšu, tad jāgriežas pa labi un jāiet iekšā pirmajās durvīs.
Mājas iekšienē atradās plaša halle, tieši pretī durvīm bija platas, čīkstošas kāpnes ar kožu saēstu un putekļainu paklāju. No stūriem rēgojās zirnekļu tīkli, visur bija putekļi.
Uzkāpjot un ieejot pirmajās durvīs pa labi, atnācējas nonāca tādā kā ēdamtelpā, kas bija nedaudz tīrāka un ar lielu galdu, uz kura bija pāris trauki ar augļiem un ūdens karafe. Sak, uzkodiet, kamēr gaidāt.
Gar sienām bija pāris gleznas ar reliģiskām vai mītiskām tēmām, sienā pa labi no durvīm atradās trīs logi. Sienā pretī logiem bija vēl vienas durvis.

Priekšā jau bija divi cilvēki tumšos apmetņos. Vīrietis ar melnām ūsiņām, kurš ar nazi grieza augļus šķēlītēs un lēnām ēda, un sieviete, kas domīgi vēroja gelznas, atspiedusies pret palodzi.