Nakts brālība, [GM][PZP][fantasy] Opcijas

[Develin_]

Jaunie censoņi vēl neko nezināja par plānu līdz brīdim, kad viņiem pienāca vēstule.

Sveiks/-a!
Vadībai radās eksperimentāla ideja, tādēļ, lūdzu, esi gatavs/-a pārvākties uz citu dzīves vietu. Paskaidrojumi par lietu būs vēlāk, kad tiksimies. Līdzi jau ņem savas mantas, kuras tev ir nepieciešamas komforta nodrošināšanai. Matracis, uz kura gulēt būs tāpat kā virtuve, pašam sava istaba un visas pārējās akūtas nepieciešamības lietas un vietas.
Tikšanās pirmdien, Rietumu parkā pie Saules plkst. 16.
Sveicieni, Dea.

Pirmdiena, 2635. gada 16. jūlijs. Neciešams karstums. Visi pilsētnieki cenšas paglābties no svelmes. Daudziem tas neizdodas un tie tiek nogādāti slimnīcās. Diagnoze – karstuma dūriens. Tie, kuriem ir iespēja, dirn mājās vai birojos pie gaisa kondicionētāja, jo šāds karstums nav bijis vairākus gadsimtus.
Dea Flahertija Adamsa domīgi lūkojās savā pulkstenī. Viņa lēnā solī devās uz parku, izkāpusi no metro, kura stacija bija pie paša parka, tikai pāri ielai. Par parku 21. gadsimta cilvēka uztverē to gan nevarētu nosaukt, šur tur auga nīkulīgi, nodzeltējuši krūmiņi, kuri kā par brīnumu vēl vilka dzīvību, vietējo dārznieku aprūpēti. Koku kailie silueti jau sen vairs netika iekļauti apkārtējā ainavā un šur tur varēja redzēt nodzeltējušu zālīti. Asfaltētā taka vedināja tālāk parkā. Apkārt neredzēja nevienu cilvēku, jo visi šādā laikā par labāku uzskatīja uzturēties salīdzinoši vēsākajās iekštelpās.
Dea ieņēma vietu uz soliņa blakus Saulei un palūkojās visapkārt. Saule viņu vienmēr bija uzjautrinājusi savā ziņā. Tas bija milzīgs trijstūra piemineklis, kuram patiesībā nebija nekādas saistības ar Sauli. Tas bija tā iesaukts, bet neviens vairs neatcerējās, kāpēc.
Dea tikai sēdēja, ik pa laikam palūkojās pulkstenī un gaidīja.

Tā... Nu jums ir jāpaziņo jā jūs satiekaties ar Deu un viens ar otru. Jaunie censoņi nav savā starpā pazīstami.

[Zōzā zač zač]

Nedaudz nopētijis apkārtējos Džeimss lēnā solī ienāca iekšā pašā mājā.
Viņš uzreiz saprata, ka jānovelk savi apavi, ne tikai tādēļ, ka tā pirms brīža teica un visi apavi bija salikti smuki viens pie otra, bet tādēl, ka tā prasīja pieklājība.
Novilcis savas melnās kurpes,kas bija nospodrināta sun nopulētas, viņš tās nolika pie pārējo apaviem.
Puiša kājas, dŗizāk pēdas, sedza melnas zeķas.
Ar savām acīm, kuras bija zilganpelēas, viņš nopētīja atelpas iekšieni.
Viņam uz pirmā acu skatiena patika.
Nolicis kofeīti piesavām kājām viņš satvēris savus matus, kas bija saņemti as'titē, viņš tos pieārtoja, lai nezska'titos, tik izpūris.
To izdarījis viņš ieraudzījis Selu uzreiz sastinga, kā iedzīs zemē.
Bet tā tač nevarētu būt viņa, bet vai nu tomērt?!?
Puisis nodomāja un pacēlis savu koferīti viņš nostājās, tieši aiz meitenes.
Man lūdzams Stipru piparmētru tēju,ar četrām cukura karotītēm.
Ar lielu smaidu uz lūpām viņš noteica.
Redzēsim vai mani atpažis.