Nakts brālība, [GM][PZP][fantasy] Opcijas

[Develin_]

Jaunie censoņi vēl neko nezināja par plānu līdz brīdim, kad viņiem pienāca vēstule.

Sveiks/-a!
Vadībai radās eksperimentāla ideja, tādēļ, lūdzu, esi gatavs/-a pārvākties uz citu dzīves vietu. Paskaidrojumi par lietu būs vēlāk, kad tiksimies. Līdzi jau ņem savas mantas, kuras tev ir nepieciešamas komforta nodrošināšanai. Matracis, uz kura gulēt būs tāpat kā virtuve, pašam sava istaba un visas pārējās akūtas nepieciešamības lietas un vietas.
Tikšanās pirmdien, Rietumu parkā pie Saules plkst. 16.
Sveicieni, Dea.

Pirmdiena, 2635. gada 16. jūlijs. Neciešams karstums. Visi pilsētnieki cenšas paglābties no svelmes. Daudziem tas neizdodas un tie tiek nogādāti slimnīcās. Diagnoze – karstuma dūriens. Tie, kuriem ir iespēja, dirn mājās vai birojos pie gaisa kondicionētāja, jo šāds karstums nav bijis vairākus gadsimtus.
Dea Flahertija Adamsa domīgi lūkojās savā pulkstenī. Viņa lēnā solī devās uz parku, izkāpusi no metro, kura stacija bija pie paša parka, tikai pāri ielai. Par parku 21. gadsimta cilvēka uztverē to gan nevarētu nosaukt, šur tur auga nīkulīgi, nodzeltējuši krūmiņi, kuri kā par brīnumu vēl vilka dzīvību, vietējo dārznieku aprūpēti. Koku kailie silueti jau sen vairs netika iekļauti apkārtējā ainavā un šur tur varēja redzēt nodzeltējušu zālīti. Asfaltētā taka vedināja tālāk parkā. Apkārt neredzēja nevienu cilvēku, jo visi šādā laikā par labāku uzskatīja uzturēties salīdzinoši vēsākajās iekštelpās.
Dea ieņēma vietu uz soliņa blakus Saulei un palūkojās visapkārt. Saule viņu vienmēr bija uzjautrinājusi savā ziņā. Tas bija milzīgs trijstūra piemineklis, kuram patiesībā nebija nekādas saistības ar Sauli. Tas bija tā iesaukts, bet neviens vairs neatcerējās, kāpēc.
Dea tikai sēdēja, ik pa laikam palūkojās pulkstenī un gaidīja.

Tā... Nu jums ir jāpaziņo jā jūs satiekaties ar Deu un viens ar otru. Jaunie censoņi nav savā starpā pazīstami.

[Eņģeļu gūstekne]

Meitene, kuru viņš bija uzrunājis pirmo atteicās, no kompānijas sastādīšanas. Yuki saprotoši uzsmaidīja, ne jau vienmēr bija vēlme kaut kur vilkties, taču uz otru meiteni viņš vēl lika cerību, piekritīs, nepiekritīs... Tas bija jautājums un to puisis apzinājās, viņš aizvien vēl truli stāvēja uzlicis roku uz durvju roktura gatavs doties ārā un tai pat laikā, pilnībā palikdams iekšā. Ceru pēc tam varēsim kārtīgi pievērsties uzdevumam, bet tikmēr kamēr malkosim tējas, nopietnas sarunas domājams nevarētu vērsties. Otra meitene arī atteicās, tā kā Yuki viens pilnīgi noteikti negribēja doties uzsmēķēt, viņš noņēma roku no roktura un atglaudis aiz aus nepaklausīgo šķipsnu, uzbūra nekaunīgu smīnu un novilcis spoži notīrītos armijas zābakus pedantiski tos novietoja pie sienas, vienu otram blakus, un tad raitā solī aizgāja līdzi pārējiem, iegājis virtuvē, viņš viegli pamāja ar galvu sveicienam. Sveicinātas dāmas. Saprotams ar sievietēm viņš sasveicinājās, bet puišus pat nepamanīja, ja tādi tur vispār bija, pēc Yuki domām.

Šo rakstu rediģēja Dvēseļu marionete: 09.09.2007 20:59