Nakts brālība, [GM][PZP][fantasy] Opcijas

[Develin_]

Jaunie censoņi vēl neko nezināja par plānu līdz brīdim, kad viņiem pienāca vēstule.

Sveiks/-a!
Vadībai radās eksperimentāla ideja, tādēļ, lūdzu, esi gatavs/-a pārvākties uz citu dzīves vietu. Paskaidrojumi par lietu būs vēlāk, kad tiksimies. Līdzi jau ņem savas mantas, kuras tev ir nepieciešamas komforta nodrošināšanai. Matracis, uz kura gulēt būs tāpat kā virtuve, pašam sava istaba un visas pārējās akūtas nepieciešamības lietas un vietas.
Tikšanās pirmdien, Rietumu parkā pie Saules plkst. 16.
Sveicieni, Dea.

Pirmdiena, 2635. gada 16. jūlijs. Neciešams karstums. Visi pilsētnieki cenšas paglābties no svelmes. Daudziem tas neizdodas un tie tiek nogādāti slimnīcās. Diagnoze – karstuma dūriens. Tie, kuriem ir iespēja, dirn mājās vai birojos pie gaisa kondicionētāja, jo šāds karstums nav bijis vairākus gadsimtus.
Dea Flahertija Adamsa domīgi lūkojās savā pulkstenī. Viņa lēnā solī devās uz parku, izkāpusi no metro, kura stacija bija pie paša parka, tikai pāri ielai. Par parku 21. gadsimta cilvēka uztverē to gan nevarētu nosaukt, šur tur auga nīkulīgi, nodzeltējuši krūmiņi, kuri kā par brīnumu vēl vilka dzīvību, vietējo dārznieku aprūpēti. Koku kailie silueti jau sen vairs netika iekļauti apkārtējā ainavā un šur tur varēja redzēt nodzeltējušu zālīti. Asfaltētā taka vedināja tālāk parkā. Apkārt neredzēja nevienu cilvēku, jo visi šādā laikā par labāku uzskatīja uzturēties salīdzinoši vēsākajās iekštelpās.
Dea ieņēma vietu uz soliņa blakus Saulei un palūkojās visapkārt. Saule viņu vienmēr bija uzjautrinājusi savā ziņā. Tas bija milzīgs trijstūra piemineklis, kuram patiesībā nebija nekādas saistības ar Sauli. Tas bija tā iesaukts, bet neviens vairs neatcerējās, kāpēc.
Dea tikai sēdēja, ik pa laikam palūkojās pulkstenī un gaidīja.

Tā... Nu jums ir jāpaziņo jā jūs satiekaties ar Deu un viens ar otru. Jaunie censoņi nav savā starpā pazīstami.

[Līg]

Persija nedaudz sabozās, kad tika ievērotas viņa vēl aizvien kurpjainās kājas.
Galvenais taču ir uzdevums!
Pieliekusies viņa lēnītēm sāka šņorēt vaļā kurpju šņores kārtīgi nolikdama vecās, mīļās kurpes. Tās jau bija nonēsātas no laiku laikiem, taču Persijai tas patika un ne viens pat ja censtos nespēstu piespiest viņu tās izmest. Meitenei parasti bija raksturīga pieķeršanās lietām. Laikam tas kompensēja cilvēku pieķeršanās un draugu būšanas trūkumu.
Vēlreiz nīgri palūkojusies uz kurpēm, viņa kājām graciozi slīdot pa grīdu, gāja uz virtuves pusi.
Tagad nebija laika domām ne par ko citu, pat ja tie būtu tie skaistie puiša mati. Saviebusies par sevi pie šādas domas, Persija aizvēra acis un centās attīrīt prātu no nevajadzīgajām domām. Uzdevums. No šī brīža viņa visa veltīsies uzdevumam. Tas taču bija tas ko viņa darīja vienmēr. Un viņa to vienmēr izdarīja lieliski. Kaut gan līdz šim viņa nebija strādājusi komandā...