Nakts brālība, [GM][PZP][fantasy] Opcijas

[Develin_]

Jaunie censoņi vēl neko nezināja par plānu līdz brīdim, kad viņiem pienāca vēstule.

Sveiks/-a!
Vadībai radās eksperimentāla ideja, tādēļ, lūdzu, esi gatavs/-a pārvākties uz citu dzīves vietu. Paskaidrojumi par lietu būs vēlāk, kad tiksimies. Līdzi jau ņem savas mantas, kuras tev ir nepieciešamas komforta nodrošināšanai. Matracis, uz kura gulēt būs tāpat kā virtuve, pašam sava istaba un visas pārējās akūtas nepieciešamības lietas un vietas.
Tikšanās pirmdien, Rietumu parkā pie Saules plkst. 16.
Sveicieni, Dea.

Pirmdiena, 2635. gada 16. jūlijs. Neciešams karstums. Visi pilsētnieki cenšas paglābties no svelmes. Daudziem tas neizdodas un tie tiek nogādāti slimnīcās. Diagnoze – karstuma dūriens. Tie, kuriem ir iespēja, dirn mājās vai birojos pie gaisa kondicionētāja, jo šāds karstums nav bijis vairākus gadsimtus.
Dea Flahertija Adamsa domīgi lūkojās savā pulkstenī. Viņa lēnā solī devās uz parku, izkāpusi no metro, kura stacija bija pie paša parka, tikai pāri ielai. Par parku 21. gadsimta cilvēka uztverē to gan nevarētu nosaukt, šur tur auga nīkulīgi, nodzeltējuši krūmiņi, kuri kā par brīnumu vēl vilka dzīvību, vietējo dārznieku aprūpēti. Koku kailie silueti jau sen vairs netika iekļauti apkārtējā ainavā un šur tur varēja redzēt nodzeltējušu zālīti. Asfaltētā taka vedināja tālāk parkā. Apkārt neredzēja nevienu cilvēku, jo visi šādā laikā par labāku uzskatīja uzturēties salīdzinoši vēsākajās iekštelpās.
Dea ieņēma vietu uz soliņa blakus Saulei un palūkojās visapkārt. Saule viņu vienmēr bija uzjautrinājusi savā ziņā. Tas bija milzīgs trijstūra piemineklis, kuram patiesībā nebija nekādas saistības ar Sauli. Tas bija tā iesaukts, bet neviens vairs neatcerējās, kāpēc.
Dea tikai sēdēja, ik pa laikam palūkojās pulkstenī un gaidīja.

Tā... Nu jums ir jāpaziņo jā jūs satiekaties ar Deu un viens ar otru. Jaunie censoņi nav savā starpā pazīstami.

[Develin_]

Dea vēl joprojām gaidīja savu komandu un tās gatavību turpmākajam darbam. Kad ārdurvis bija aizvērtas, pa kreisi varēja saskatīt vēl vienu durvju aizi bez pašām durvīm, kas veda uz augšupejošām kāpnēm.
Dea palūkojās krēslā, kur bija pazudusi viņas mazā pusmāsa. Jaunā sieviete stāvēja uz sliekšņa, kur gaitenis kļuva platāks, tālāk atklājās tāda kā neliela centrālā telpa, arī izlīmēta ar reklāmas lapiņām. Stūrī pa kreisi bija novietotas vecas, neuzskaņotas klavieres. Pēc Selas mātes nāves vairs neviens nebija tām sēdies klāt. Tomēr putekļu kārta no mūzikas instrumenta allaž tika rūpīgi notrausta. Blakus klavierēm bija kādas durvis, kuras veda un nenozīmīgu, caurstaigājamu istabu. Taisni uz priekšu, tieši pretī ārdurvīm vīdēja virtuves durvis, kuras nu bija puspievērtas. Labajā pusē, tieši pretī caurstaigājamās istabas durvīm atradās durvis, kas veda uz datortelpu, bet blakus tām - ziņojumu dēlis, uz kura vīdēja tikai viena vientuļa lapiņa ar metro kustības sarakstu. Tālāk uz priekšu bija gaiteņa turpinājums, kas aizveda uz dušu un tualeti.
Deai patika šī māja. Tā vismaz bija jaukāka nekā tā, kurā viņa bija uzaugusi. Arī cilvēku ziņā.
-Jūs visi puslīdz gatavi?-viņa vaicāja un ieslēdza gaiteņa paplašinātajā daļā gaismu.