Nakts brālība, [GM][PZP][fantasy] Opcijas

[Develin_]

Jaunie censoņi vēl neko nezināja par plānu līdz brīdim, kad viņiem pienāca vēstule.

Sveiks/-a!
Vadībai radās eksperimentāla ideja, tādēļ, lūdzu, esi gatavs/-a pārvākties uz citu dzīves vietu. Paskaidrojumi par lietu būs vēlāk, kad tiksimies. Līdzi jau ņem savas mantas, kuras tev ir nepieciešamas komforta nodrošināšanai. Matracis, uz kura gulēt būs tāpat kā virtuve, pašam sava istaba un visas pārējās akūtas nepieciešamības lietas un vietas.
Tikšanās pirmdien, Rietumu parkā pie Saules plkst. 16.
Sveicieni, Dea.

Pirmdiena, 2635. gada 16. jūlijs. Neciešams karstums. Visi pilsētnieki cenšas paglābties no svelmes. Daudziem tas neizdodas un tie tiek nogādāti slimnīcās. Diagnoze – karstuma dūriens. Tie, kuriem ir iespēja, dirn mājās vai birojos pie gaisa kondicionētāja, jo šāds karstums nav bijis vairākus gadsimtus.
Dea Flahertija Adamsa domīgi lūkojās savā pulkstenī. Viņa lēnā solī devās uz parku, izkāpusi no metro, kura stacija bija pie paša parka, tikai pāri ielai. Par parku 21. gadsimta cilvēka uztverē to gan nevarētu nosaukt, šur tur auga nīkulīgi, nodzeltējuši krūmiņi, kuri kā par brīnumu vēl vilka dzīvību, vietējo dārznieku aprūpēti. Koku kailie silueti jau sen vairs netika iekļauti apkārtējā ainavā un šur tur varēja redzēt nodzeltējušu zālīti. Asfaltētā taka vedināja tālāk parkā. Apkārt neredzēja nevienu cilvēku, jo visi šādā laikā par labāku uzskatīja uzturēties salīdzinoši vēsākajās iekštelpās.
Dea ieņēma vietu uz soliņa blakus Saulei un palūkojās visapkārt. Saule viņu vienmēr bija uzjautrinājusi savā ziņā. Tas bija milzīgs trijstūra piemineklis, kuram patiesībā nebija nekādas saistības ar Sauli. Tas bija tā iesaukts, bet neviens vairs neatcerējās, kāpēc.
Dea tikai sēdēja, ik pa laikam palūkojās pulkstenī un gaidīja.

Tā... Nu jums ir jāpaziņo jā jūs satiekaties ar Deu un viens ar otru. Jaunie censoņi nav savā starpā pazīstami.

[Develin_]

Dea bakstīja ar pirkstu savā plaukstdatorā un palūkojās uz Persiju.
-Nu, ja tu vēlies dzirdēt manu viedokli, tad tev būtu jāzina, ka tieši liekot galvas kopā var kaut kas sekmēties, jo cik ir novērots, pa vienam nekas vairāk par mošķu slaktēšanu mums nesanāk, tomēr jūs visi aizmirsta arī par mūsu galveno mērķi, bet par to vēlāk, kad būsim vietā, kur mūs neviens netraucē. Iedzīvošanās varbūt sākumā būs sarežģīta, bet es ticu, ka jums sekmēsies,-Dea noteica, kaut gan pilnībā pārliecināta viņa nebija. Grupiņa pagāja garām vēl vienam krūmu pudurim un pamazām tuvojās vietai, kur beidzās pārapdzīvotā pilsētas daļa un sākās tas rajons, kur parasti cilvēki pārāk daudz nestaigāja - tas bija puspamests rūpnieciskais rajons, kur tukšas slējās daudzas ķieģeļu un savāda, hromēta metāla ēkas. Kaut kāda dzīvība dažās no tām vēl bija, bet ļoti minimāla. Dea uzmeta nervozu skatienu vienai no ēkām, tad palūkojās pulkstenī.
Izdzirdējusi sev aiz muguras kņadu, viņa spēji apcirtās uz papēža. Divi no viņas jaunajiem aizbilstamajiem izskatījās visai dīvaini - Džeimss bija iekrāvis Raienam pa vēderu. Iespējams, ne pārāk sāpīgi un traumējoši, tomēr nepatīkami noteikti.
-Heijā! Jūs tiešām nevarētu kārtot savas attiecības tad, kad manis nav klāt? Es negibu būt atbildīga par jūsu traumām,-jaunā sieviete nīgri sacīja.
Pamazām grupiņa bija nonākusi pie kādas iežogotas koka ēkas. Tā izskatījās diezgan veca un nolupusi, agrāk ēka bija bijusi tumši sarkanā krāsā, no kuras uz koka panelīšiem nu bija palicis visai maz. Dea nospieda diezgan sarežģītu kodu un pārbrauca ar kādu karti tai norādītajai slejai. Vārti atvērās un Dea vedināja visus iekšā pagalmā, kurš viegli būtu nosaucams par tukšu, ja vien vienā stūrī nerēgotos divas tumšzaļas miskastes. Pats pagalms bija sen kā asfaltēts un vietām asfalts bija saplaisājis radot vietas, kurās neuzmanīgie viegli varētu paklupt.
Sētas pusē nelielas, mazliet šķības trepītes veda uz spilgti zaļi krāsotām, bet nu jau viegli nolupušām divviru durvīm, kurās bija iestrādāti dažādi detektori un atpazīšanas iekārtas. Durvis neparasti kontrastēja ar tumšsarkano mājas fasādi. Pe durvīm bija izveidots apjumts lievenis ar visām notekcaurulēm, kuras izskatījās nule kā nomainītas.
Dea uzkāpa augšā pa trepēm un piezvanīja. Neviens neatbildēja arī pēc vairākiem sparīgiem zvaniem. Jaunā kapteine mulsi pasmaidīja un sajutās pagalam neveikli.
-Izskatās, ka viņa nedaudz kavējas. Es viņu centīšos sazvanīt, bet jūs pacentieties iekārtoties tepat un pagaidīt. Varbūt mēģiniet sapazīties savā starpā,-Dea noteica un nervozi pasmaidīja vēlreiz. Šādās situācijās viņai nepatika nokļūt tāpēc viņa metās zvanīt mazajai māsai.