Nakts brālība, [GM][PZP][fantasy] Opcijas

[Develin_]

Jaunie censoņi vēl neko nezināja par plānu līdz brīdim, kad viņiem pienāca vēstule.

Sveiks/-a!
Vadībai radās eksperimentāla ideja, tādēļ, lūdzu, esi gatavs/-a pārvākties uz citu dzīves vietu. Paskaidrojumi par lietu būs vēlāk, kad tiksimies. Līdzi jau ņem savas mantas, kuras tev ir nepieciešamas komforta nodrošināšanai. Matracis, uz kura gulēt būs tāpat kā virtuve, pašam sava istaba un visas pārējās akūtas nepieciešamības lietas un vietas.
Tikšanās pirmdien, Rietumu parkā pie Saules plkst. 16.
Sveicieni, Dea.

Pirmdiena, 2635. gada 16. jūlijs. Neciešams karstums. Visi pilsētnieki cenšas paglābties no svelmes. Daudziem tas neizdodas un tie tiek nogādāti slimnīcās. Diagnoze – karstuma dūriens. Tie, kuriem ir iespēja, dirn mājās vai birojos pie gaisa kondicionētāja, jo šāds karstums nav bijis vairākus gadsimtus.
Dea Flahertija Adamsa domīgi lūkojās savā pulkstenī. Viņa lēnā solī devās uz parku, izkāpusi no metro, kura stacija bija pie paša parka, tikai pāri ielai. Par parku 21. gadsimta cilvēka uztverē to gan nevarētu nosaukt, šur tur auga nīkulīgi, nodzeltējuši krūmiņi, kuri kā par brīnumu vēl vilka dzīvību, vietējo dārznieku aprūpēti. Koku kailie silueti jau sen vairs netika iekļauti apkārtējā ainavā un šur tur varēja redzēt nodzeltējušu zālīti. Asfaltētā taka vedināja tālāk parkā. Apkārt neredzēja nevienu cilvēku, jo visi šādā laikā par labāku uzskatīja uzturēties salīdzinoši vēsākajās iekštelpās.
Dea ieņēma vietu uz soliņa blakus Saulei un palūkojās visapkārt. Saule viņu vienmēr bija uzjautrinājusi savā ziņā. Tas bija milzīgs trijstūra piemineklis, kuram patiesībā nebija nekādas saistības ar Sauli. Tas bija tā iesaukts, bet neviens vairs neatcerējās, kāpēc.
Dea tikai sēdēja, ik pa laikam palūkojās pulkstenī un gaidīja.

Tā... Nu jums ir jāpaziņo jā jūs satiekaties ar Deu un viens ar otru. Jaunie censoņi nav savā starpā pazīstami.

[Līg]

Pamazām sāka sarasties ar vien vairāk un vairāk cilvēki. Nebija jābūt nedz burvim, ndz gudriniekam, lai pateiktu, ka šie ir speciāli vākti kopā cilvēki. Un viņa arī. Visi kā viens. Komanda.
Pievilcīgās matu šķipsnas krita acīs, jo sarkanā lente tagad stāvēja vaļīgi. Slaidās kājas karstumā un saules spožumā izskatījās vēl bālākas kā parasti. Sakniebusi savas lūpas un nedaudz saraukusi pieri, Persija greizsirdīgi paskatījās uz pārējiem atnākušajiem. Viņa tā nebija radusi, velns parāvis. Mežonīgums acīs iegailējās vēl spēcīgāk kā parasti un piemīlīgajā sejā varēja saskatīt spītību. Visbīstamāk un viskaislīgāk jaunā meitene izskatījās tieši bērnišķīgajos spītības brīžos. Kāpēc gan viņai vajadzētu būt komandē ar citiem? Var jau būt, ka viņi ir tik pat labi, cik Persija, taču viņa kā nekā bija labākā!
-Tātad, ko jūs domājat par dzīvošanu kopā?- ievaicājās sievieta. Kopā dzīvošana?
"Kāpēc mums būs jādzīvo kopā? Vai mēs nevaram vienkārši uzzināt uzdevumu un doties to izplidīt pa vienam?" balss izklausījās gandrīz vai rāma, ja neņem vērā mazu sašutuma dzirkstelīti.
Persija Bobadilja nebija pieradusi dalīties ar kādu. Un kur nu vēl strādāt komandā! Taču bez šaubām viņa to paveiks, pie tam kā labākā.
Tumšās acīs ar nenosakāmo krāsu, vieglītēm kā rotaļādamās pārskrēja visiem cilvēkiem apkārt. Dažādi. Tik dažādi. Kā gan viņa vispār spēs katru pazīt? Skatiens, kas Persijai pašai neapzinoties izstaroja mežonīgumu, apstājās t pie tā, te pie šā. Tik viegli kā tauriņš.
Atcerēties piedzīvojumu. Persija to izdarīs. Viņa to vienmēr izdara un nepadodas vājībām. Protams, bieži vien viņai patraucē vīrieši, kas cenšas meiteni iegūt, vai pat sievietes. Taču tas nebija galvenais. Viņa to izderīs jeb kā!