Nakts brālība, [GM][PZP][fantasy] Opcijas

[Develin_]

Jaunie censoņi vēl neko nezināja par plānu līdz brīdim, kad viņiem pienāca vēstule.

Sveiks/-a!
Vadībai radās eksperimentāla ideja, tādēļ, lūdzu, esi gatavs/-a pārvākties uz citu dzīves vietu. Paskaidrojumi par lietu būs vēlāk, kad tiksimies. Līdzi jau ņem savas mantas, kuras tev ir nepieciešamas komforta nodrošināšanai. Matracis, uz kura gulēt būs tāpat kā virtuve, pašam sava istaba un visas pārējās akūtas nepieciešamības lietas un vietas.
Tikšanās pirmdien, Rietumu parkā pie Saules plkst. 16.
Sveicieni, Dea.

Pirmdiena, 2635. gada 16. jūlijs. Neciešams karstums. Visi pilsētnieki cenšas paglābties no svelmes. Daudziem tas neizdodas un tie tiek nogādāti slimnīcās. Diagnoze – karstuma dūriens. Tie, kuriem ir iespēja, dirn mājās vai birojos pie gaisa kondicionētāja, jo šāds karstums nav bijis vairākus gadsimtus.
Dea Flahertija Adamsa domīgi lūkojās savā pulkstenī. Viņa lēnā solī devās uz parku, izkāpusi no metro, kura stacija bija pie paša parka, tikai pāri ielai. Par parku 21. gadsimta cilvēka uztverē to gan nevarētu nosaukt, šur tur auga nīkulīgi, nodzeltējuši krūmiņi, kuri kā par brīnumu vēl vilka dzīvību, vietējo dārznieku aprūpēti. Koku kailie silueti jau sen vairs netika iekļauti apkārtējā ainavā un šur tur varēja redzēt nodzeltējušu zālīti. Asfaltētā taka vedināja tālāk parkā. Apkārt neredzēja nevienu cilvēku, jo visi šādā laikā par labāku uzskatīja uzturēties salīdzinoši vēsākajās iekštelpās.
Dea ieņēma vietu uz soliņa blakus Saulei un palūkojās visapkārt. Saule viņu vienmēr bija uzjautrinājusi savā ziņā. Tas bija milzīgs trijstūra piemineklis, kuram patiesībā nebija nekādas saistības ar Sauli. Tas bija tā iesaukts, bet neviens vairs neatcerējās, kāpēc.
Dea tikai sēdēja, ik pa laikam palūkojās pulkstenī un gaidīja.

Tā... Nu jums ir jāpaziņo jā jūs satiekaties ar Deu un viens ar otru. Jaunie censoņi nav savā starpā pazīstami.

[Develin_]

Dea nolūkojās kā bariņš pamazām pieaug. Viņa gan īpašu uzmanību saviem apakšņiekiem nepievērsa, vien turpināja sēdēt uz soliņa atzveltnes un lūkoties apkārt. Tomēr jaunā sieviete palēnām nopētīja visus un pie sevis pasmīnēja. Selai būs ko noņemties. Kāds jauns vīrietis ar ļoti pievilcīgu augumu Deai šķita kaut kur redzēts, tai viņa nespēja atcerēties, kur. Viņa ilgi nolūkojās jauneklī, tikai pēc mirklīša attapās un novērsās, lai virpinātu savu violeto matu šķipsnu, kura bija sapīta tievā bizītē, kurā bija iepīts dzeltens diegs. Kontrastam.
Neraugoties uz to, ka viņas pusmāsa bija divus gadus jaunāka par viņu pašu, Dea nejutās tā it kā viņām būtu vecumu starpība, Selīna bija apķērīga un inteliģenta meitene. To visu apvienojot ar piedzīvojumu meklētājas un avantūristes garu, kā arī šķipsniņu humora izjūtas bija radusies būtne, kura nepazina baiļu vai garlaicības. Vienīgi pēdējā laikā Deas māsa staigāja apkārt sadrūmusi, tāpat kā Dea, tomēr Selīnai viss bija uzkrauts dubultā. Viņas labākais draugs bija atvadījies no dzīves kādas cīņas laikā un tādēļ meitene staigāja apkārt ne savā ādā.
Kluss, tomēr skaidri sadzirdams troksnis izrāva Deu no pārdomām. Pēc kāda brīža viņa atklājaa, ka viņas mugursoma ir noslīdējusi no soliņa. Veikli nolēkusi no tā, Dea to paņēma un atgriezās uz soliņa.
Dea klusi nolamājās, jo Selīna vēl aizvien nebija atbildējusi uz viņas ziņu. Atslēgas Deai nebija, bet viņa paļāvās uz to, ka māsa jau nu būs mājās, jo viņa parasti atcerējās to, kas bija runāts. Cerams, ka šodien nekas nenoies greizi. Deai riebās justies muļķīgi tikpat kā nepazīstamu cilvēku sabiedrībā un tieši tā viņa tagad jutās.
-Domājams, ka mums vēl jāsagaida kāds viens cilvēks un tad jau dosimies,-Dea visbeidzot nokremšļojās un sacīja.-Selīna, mana pusmāsa, man neatbild, bet viņa pārņems aizbildniecību pēc manis, kad nonāksim mājās. Klausīt, cienīt un godāt, skaidrs? Kapteine gan būšu es, bet viņa ir mājas saimniece un tas nozīmē, ka otrā svarīgākā aiz manis,-viņa izvilināja uz lūpām vieglu smaidu, bet īsti priecīgs tas nebija.
Garām pagāja kāda kundzīte gados, kura veltīja visai atšķirīgajiem grupiņas dalībniekiem aizdomīgu skatienu. Visilgāk viņas aics kavējās pie Persijas novalkātajām kurpēm un Raiena auskariem. Šunelis, kurš pavadīja kundzīti sāka kvekšķēt, bet vecā dāma šo apsauca.
-Nesatraucies, Pūkainīt, tu esi kopā ar mammīti!
Dea pamanīja Endrjū, nokrekšķējās, jo mocījās ar aizsmakumu un pasmaidīja.
-Šķiet, ka varam doties,-meitene noslīdēja no soliņa un pa asfaltēto taciņu devās pāri parkam, apsteigdama kundzīti un pārliecināta, ka viņai seko pārējie.
-Tātad, ko jūs domājat par dzīvošanu kopā?-viņa vaicāja.

Šo rakstu rediģēja Develin_: 07.09.2007 15:49