Nakts brālība, [GM][PZP][fantasy] Opcijas

[Develin_]

Jaunie censoņi vēl neko nezināja par plānu līdz brīdim, kad viņiem pienāca vēstule.

Sveiks/-a!
Vadībai radās eksperimentāla ideja, tādēļ, lūdzu, esi gatavs/-a pārvākties uz citu dzīves vietu. Paskaidrojumi par lietu būs vēlāk, kad tiksimies. Līdzi jau ņem savas mantas, kuras tev ir nepieciešamas komforta nodrošināšanai. Matracis, uz kura gulēt būs tāpat kā virtuve, pašam sava istaba un visas pārējās akūtas nepieciešamības lietas un vietas.
Tikšanās pirmdien, Rietumu parkā pie Saules plkst. 16.
Sveicieni, Dea.

Pirmdiena, 2635. gada 16. jūlijs. Neciešams karstums. Visi pilsētnieki cenšas paglābties no svelmes. Daudziem tas neizdodas un tie tiek nogādāti slimnīcās. Diagnoze – karstuma dūriens. Tie, kuriem ir iespēja, dirn mājās vai birojos pie gaisa kondicionētāja, jo šāds karstums nav bijis vairākus gadsimtus.
Dea Flahertija Adamsa domīgi lūkojās savā pulkstenī. Viņa lēnā solī devās uz parku, izkāpusi no metro, kura stacija bija pie paša parka, tikai pāri ielai. Par parku 21. gadsimta cilvēka uztverē to gan nevarētu nosaukt, šur tur auga nīkulīgi, nodzeltējuši krūmiņi, kuri kā par brīnumu vēl vilka dzīvību, vietējo dārznieku aprūpēti. Koku kailie silueti jau sen vairs netika iekļauti apkārtējā ainavā un šur tur varēja redzēt nodzeltējušu zālīti. Asfaltētā taka vedināja tālāk parkā. Apkārt neredzēja nevienu cilvēku, jo visi šādā laikā par labāku uzskatīja uzturēties salīdzinoši vēsākajās iekštelpās.
Dea ieņēma vietu uz soliņa blakus Saulei un palūkojās visapkārt. Saule viņu vienmēr bija uzjautrinājusi savā ziņā. Tas bija milzīgs trijstūra piemineklis, kuram patiesībā nebija nekādas saistības ar Sauli. Tas bija tā iesaukts, bet neviens vairs neatcerējās, kāpēc.
Dea tikai sēdēja, ik pa laikam palūkojās pulkstenī un gaidīja.

Tā... Nu jums ir jāpaziņo jā jūs satiekaties ar Deu un viens ar otru. Jaunie censoņi nav savā starpā pazīstami.

[Līg]

Persijai bija šķitis, ka šī diena nevar būt piemērota nekam jēdzīgam ko iesākt. Ārā valdīja nežēlīgs karstums. Bieži viņa aizdomājās par dīvaino lietu - ir tumš, taču ir pārmērā karsti. Un kā vēl par sodību pienāca vēstule no Nakts Brālības:
Sveika!
Vadībai radās eksperimentāla ideja, tādēļ, lūdzu, esi gatava pārvākties uz citu dzīves vietu. Paskaidrojumi par lietu būs vēlāk, kad tiksimies. Līdzi jau ņem savas mantas, kuras tev ir nepieciešamas komforta nodrošināšanai. Matracis, uz kura gulēt būs tāpat kā virtuve, pašam sava istaba un visas pārējās akūtas nepieciešamības lietas un vietas.
Tikšanās pirmdien, Rietumu parkā pie Saules plkst. 16.
Sveicieni, Dea.
"Ko? Laikam labāku dienu nevarēja izvēlēties," dusmīgi nodomāja tumšmatainā meitene.
Par spīti neciešamajai dienai un tās laika apstākļiem, Persijai pat ne uz mirkli neienāca prātā, ka viņa varētu neierasties. Šādu iespēju meitene garām nelaistu. Izvingrināt savus pirkstus naža mešanā, skriešanā...Ak, piedzīvojumu kāre. Tā vēl nav zudusi. Un nekad laikam arī nezudīs. Vismaz Bobadiljas jaunkundze tā cerēja. Kā jau pirms katra uzdevuma viņa savā vēderā sajuta patīkamu kņudoņu. it kā vajadzētu notikt kaut kam lielam.
Pie sevis pasmīnējusi viņa gurdi devās salikt mantas. Tās Persija nekad nekravāja daudz. Ja nu ir jāpazūd uz kartstām pēdām, tad labāk ja nav daudz ko vākt. Ielikusi pāris drēbju gabalu, tas ir silto jaku, bikses, šortus un pāris krekliņus un iemetusi savu zobubirsti kā arī dažus nažu komplektus, viņa aiztaisīja maisveidīgo somu un uzlika plecos.
Pirms iziešanas meitene pat nepūlējās kārtīgi nopētīt sevi spogulī. Izskats viņai sevišķi nerūpēja. Kaut gan viņa bija patiešām skaista. Skolā Persija bija likusi sevī iemīlēties nevienam vien vīriešu kārtas pārstāvim. Un ne tikai vīriešu. Viņa likās pievilcīga pat sieviešu kārtas pārstāvēm. Varbūt mežonīgais acu skatiens, impulsīvā daba vai varbūt maigi rozīgās lūpas, kas izskatījās tik piemīlīgi it sevišķi tad, kad Persija saspringti domāja, bija licies citiem pakļauties viņas valdzinājumam. taču kaut kas tas bija. Taču galvenais bija Piedzīvojumi. Tikai par tiem jaunā Bobadilja bija sapņojusi pēdējos gadus.
Izgājusi no dzīvokļa, kurā viņa bija apmetusies viena, Persija centās pēc iespējas ātrāk nokļūt līdz Rietumu parkam. Līdz 16 bija palikušas vairs dažas minūtes un meitenei nepatika kavēt.
Pēc pāris minūt viņa jau bija gandrīz galā un no varēja redzēt saules pulksteni. No attāluma Persija droši vien izskatījās diezgan jocīgi. Ļoti bāla, slaida auguma 'papūrusi melnmate skolniečveida svārkos un novalkātās kurpēs. Iespējams izskatījās naivi, bet ja pieietu tuvāk un saskatītu mežonīgo skatienu, tad tā droši vien vairs neliktos.
Piegājusi tuvāk Viņa pamanīja sievieti. Tā būs īstā. Novērošanas spējas Persiju parasti nepievīla.
"Sveiki. Tātad...Uz kurieni mēs dosimies?" viņa jautāja. Lai gan Sievietei blakus stāvēja kāds zēns, Persija bija pilnīgi mpārliecināta, ka viņa ir īstā. Tāpēc netērēja lieki laiku domādama, par to vai jautāt ir pareizi vai nē.