Lielā iedzeršana (PG-15 aptuveni. bet ne augstāk ), [ATD] Opcijas

[Milēdija]

Moldas Pils
Rīts.

Dragomirs atvēra acis. Viņš gulēja sēdus, Kāds gulēja atspiedies viņam pret plecu, bet vel kādi pāris (kaut kas) krāca kaut kur netālu. Visa istaba bija piegrūsta pilna ar tukšām vīna pudelēm. Tik pat tukšām alus mucām un kolbām ar kaut kādiem nezināmiem ķīmiskiem reaģentiem. Ak kungs, kas te vakar notika...? Dragomirs centās atcerēties. - "Tā...es sarīkoju balli...Uzaicināju visus...Atnāca brālis un atvilka sev līdzi kaut kādu iedzērušu slepkavu- mūku...Piedāvāja apmazgāt balli... Viss. beigas. Filma pazūd. Ceru, ka viņš izdarīja visu kā vajag....
.

[Roviela]

Zem telpā esošā, pudelēm piegāztā lielā galda atskanēja daži aprauti arfas akordi, kam sekoja maigā un ļoti patīkamā balsī nodziedāti pāris vārdi - "Ar, rozīt, skaistā!", kas beidzās ar pamatīgu šķaudījienu.
Šķavas atskanēja vēlreiz, un starp smagā, tagad nez ar ko nolaistītā, samta galdsegas bārkstīm parādījās balsij atbilstoša seja, kuras pievilcību nespēja sabojāt pat tas, ka skaidri bija redzams, ar ko tās saimnieks bija nodarbojies vakar. Seja diezgan sapņaini smaidīja, acis bija puspavērtas.
Četrrāpus no galdapakšas izlīda bards Jalens, aiz sevis velkot mazo arfu un ar vienu roku sev pie krūtīm saudzīgi spiežot pustukšu pudeli vīna.
- Labrīt! - bards sapņaini noskatīja istabā esošos, tad pacēla pie lūpām pudeli un iedzēra krietnu malku. Pēc pāris mirkļiem viņa acis kļuva skaidrākas.
- Vai mēs tagad ejam pēc Īdija zirgiem?
Jautājums bija negaidīts, bet bards pats, paskatoties ārā pa logu, uz to stingri atbildēja:
- Nē... būs jau rīts... laikam. Vai ir rīts?
Tad viņš viena acumirklī aizmirsa klausīties, vai kāds uz to atbild vai neatbild, jo ieraudzīja, ka atrodas turpat pie saimnieka krēsla, kurā redzami ne saimnieka zābaki, bet gan pāris piemīlīgu kājiņu. Pacēlis acis augstāk, viņš pazina, ka tā ir Ketlīna.
Jalens uzsmaidīja piemīlīgajai gaišmatei, vienlaikus pūlēdamies atcerēties, vai nav vakar sastrādājis ko tādu, kas šodien liegtu labvēlīgu attieksmi pret viņu no Ketlīnas puses. Tās, protams, bija veltīgas pūles, tāpēc bards vienkārši iekārtojās ērtāk viņai pie kājām, ielika vienu elkoni klēpī (lai viņa nevar aiziet), un, satvēris arfu un skatoties gaišmatei acīs, sāka dziedāt romanci:
- Eņģel', balto, parādies, kā lil'jas zieds!