Spoku ciems, [C] [BP] [PZP Opcijas

[Džezā tikai Meit...]

Daniels skrēja cauri mežam. Bija pagājušas trīs dienas kopš tā vakara. Viņš bija skrējis dienu un nakti, ik pa laiciņam atpūšoties uz kāda nokrituša zara. Dens paklupa pār kādu sakni un gandrīz uzkrita zaram, kas vertikāli gāja laukā no zemes. Viņš atviegloti nopūtās un turpināja skriet. Galvā atskanēja Saīdas balss. Pirmā upurēšana būs pēc nedēļas... Ak, Dievs. Un ja tie būs kāds no maniem vecākiem... Dens apstājās, padzēra ūdeni no kāda strautiņa un paņēma no kabatas cepumu. Bija grūti kaut ko norīt, tāpēc Dens ielika cepumu atpakaļ kabatā un turpināja skriet. Drīz viņš jau sadzirdēja mašīnas, braucam garām pa tikko atjaunoto lielceļu. Beidzot! Tūlīt, tūlīt jau būšu klāt. Bet tieši tad, kad līdz ceļam bija palikuši pārdesmit metri, viņš pēkšņi sadzirdēja krakšķi un nākamajā mirklī, caur kāju izgāja asas sāpes. Viņš sabruka uz mīkstā sūnu paklāja un paskatījās, kas noticis. Kāju bija caurdūris šķēps. Kāds mednieks droši vien izlicis lamatas meža cūkām. Viņš izrāva to no kājas un neskatoties atpakaļ, mēģināja tikt līdz ceļam. Vēl mazliet. Bija palikuši tikai trīs metri...

Ciemā:
Saīda stāvēja mājā uz balkona un noraudzījās uz spokiem. Tie paklausīgi nesāja baļķus un lika vienu pie/uz otra. Drīz altāris būs gatavs. Viņa nodomāja un paskatījās tālāk. Kāds spoku pāris kaut ko apsprieda. Viņi neizskatījās tik uztraukti kā pārējie un labprātīgi nodevās darbam. Es viņus paturēšu acīs... Saīda nogāja lejā un pie viņas pielidoja kāda satraukta spoku meitene. Pusdienas ir gatavas. Vai jūs vēl ko vēlēsieties? Nē. Tas būs viss. Vari atgriezties pie darba. Meitene pagriezās un aizlidoja pie kāda zēna. Viņi sāka klusi sačukstēties un laiku pa laikam mazliet paskatījās uz Saīdu. Tas jau sāk kļūt kaitinoši. Kad viss būs gatavs, es sākšu ar viņiem abiem. Viņa apsēdās pie galda un sāka pusdienot. Kāpēc mani nepamet sajūta, ka kaut kas nav kārtībā? Visi taču ir šeit. Neviens nevar iztraucēt manus plānus. Viņa paskatījās uz visiem spokiem. Nekas. Tās droši vien ir manas iedomas. Viņa sapurināja matus un turpināja ēst, bet šī sajūta viņu nepameta un dziļi sirdī vajāja.

Tātad, jūs pagaidām rakstāt kā satiekaties un izbraucat. Tad jums pievienosies Eleonora... Sākam! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Džezā tikai Meit...]

Kamēr jaunieši savā starpā runājās un dalīja kārtis, vilciens jau bija iebraucis stacijā, pie kuras viņus gaidīja sudraba krāsas Audi Q5 un tumši sarkans Landrovers ar slēgtu tumši zilu piekabi. Pa kreisi no stacijas aizgāja ceļš, kurš izveda uz galvenās šosejas. Gar to abās pusēs stiepās skujkoku mežs. Pie mašīnām gaidīja kāds puisis ap 25 gadiem, ģērbies gaišos šortos ar daudzām kabatām un melnu T – kreklu, kājās viņam bija pēc izskata jaunas, baltas botas. Uz acīm melnas saulesbrilles. Tiklīdz viņi izkāpa, vilciens aizbrauca tālāk, pāri pļavai un drīz sasniedza kalnu, aiz kura, ienirdams mākoņos, nozuda skatienam. Saule spīdēja un pamazām kļuva aizvien karstāks. Puisis ieskatījās rokas pulkstenī un pasmaidīdams piegāja pie bariņa. Sveiki. Kurš no Jums ir Daniels Stouns? (Pieņemu, ka viņš pasūtīja tās mašīnas, bet pārējie pēc tam viņam atmaksāja.(Ne šodien)) Jūs esat tieši laikā. Lūk, šeit ir abu mašīnu atslēgas. Viņš ielika Danielam rokās divus atslēu saišķīšus. Vai jums vajadzēs šoferus, vai arī paši vadīsiet auto? Puisis draudzīgi paskatījās uz katru klātesošo.

Kamēr Eleonora sēdēja pieturā, gaidīdama nākamo autobusu un nolādēdama savu neveiksmi, pie viņas piebrauca gaiši zila Audi mašīna. No tās izkāpa vīrietis tumši zilos džinsos un baltā kreklā. Viņš bija acīm redzami iereibis. Grīļodamies tas piegāja pie Eleonoras un muļķīgi uzsmaidīdams, sāka neskaidri runāt. S - s - s - ve - eika meitenīt! K - kā tevi sa - auc? Vai ne - ēvajag aizvest? Runājot viņš visu laiku smaidīja un ar aizmiglotu skatienu atklāti nopētījas Eleonoras ķermeni, īpaši aizkavēdamies pie viņas kājām un krūtīm.