Grāmatas fragmentu tulkojumi Opcijas

[eyedam]

Šajā pavedienā vari izlasīt HP 7. grāmatas fragmentu tulkojumus, kas to autoriem kalpoja kā atļauja HP forumu piekļuvei pirms latviešu versijas iznākšanas.



=== 1. nodaļa ===
11-12. lpp. (scelenty)
15-17. lpp. (terapsina)

=== 3. nodaļa ===
31-32. lpp. (grāmatu tārps)
35-36. lpp. (orx)
37-39. lpp. (Noveau)
39-41. lpp. (ils)

=== 4. nodaļa ===

53-53. lpp. (kobis)
55-57. lpp. (korkijwolfs)

=== 5. nodaļa ===

66-67. lpp. (kvadrātsakne no priedes)
70-71. lpp. (Blackberry.)

=== 6. nodaļa ===
79-80. lpp. (Nattivity)
87-88. lpp. (rowzee)
89-90. lpp. (Ariannita)

=== 7. nodaļa ===
95-96. lpp. (Jūnija Samāra)
102-103. lpp. (Marvolo Kedavra)
104-105. lpp. (helbaffy)
111-114. lpp. (hram)

=== 8. nodaļa ===
117-118. lpp. (spoon)
119-120. lpp. (kreevy)
127-127. lpp. (Subjektiņš)

=== 9. nodaļa ===
134-136. lpp. (positiv denken)
139-140. lpp. (gremlins)
140-143. lpp. (Hula)

=== 10. nodaļa ===
146-147. lpp. (berserks)
148-148. lpp. (Sanitars)
159-162. lpp. (crazy200)

=== 11. nodaļa ===
166-167. lpp. (The Shine)
169-170. lpp. (Selina)

=== 12. nodaļa ===
198-200. lpp. (Siri)

=== 13. nodaļa ===
207-208. lpp. (trobelius)
208-209. lpp. (dreamer)
213-215. lpp. (**Kittie**)
217-218. lpp. (elliitee)

=== 14. nodaļa ===
221-223. lpp. (Nazgul)
223-224. lpp. (Putnubiedēklis)

=== 15. nodaļa ===
238-239. lpp. (Aksa_lemon)
240-241. lpp. (monta)

=== 16. nodaļa ===
259-260. lpp. (Chou)
269-269. lpp. (***Dancing_Queen***)

=== 17. nodaļa ===

270-271. lpp. (Scorpse)
271-272. lpp. (Nenuil)
276-277. lpp. (The master of the Death)
279-279. lpp. (pekene)
282-285. lpp. (Fantomass)

=== 18. nodaļa ===

287-288. lpp. (Victor Krum)
288-289. lpp. (sourgruel)

=== 19. nodaļa ===

296-297. lpp. (Daniels_Redclifs)
308-309. lpp. (Pele)
309-310. lpp. (Elie)

=== 20. nodaļa ===

315-316. lpp. (colorless wind)
325-326. lpp. (Medus Mošķis)
326-327. lpp. (Antaress)

=== 21. nodaļa ===

330-332. lpp. (Laupītājmeitēns Ronja)

=== 22. nodaļa ===

355-357. lpp. (karralá)
358-360. lpp. (Shadowstalker)

=== 23. nodaļa ===

363-364. lpp. (raimmis)
384-385. lpp. (Oriole)

=== 24. nodaļa ===

388-389. lpp. (Kaķurēgs)
389-390. lpp. (Kī Kī)
393-394. lpp. (ligaanna)

=== 25. nodaļa ===

417-418. lpp. (Timmy)

=== 26. nodaļa ===

419-420. lpp. (Tension)
423-424. lpp. (Denija)
424-425. lpp. (kuitala)
428-438. lpp. (Pand(emo)niumLust)

=== 27. nodaļa ===

445-446. lpp. (Džea)

=== 28. nodaļa ===

447-449. lpp. (RiSkS)
449-451. lpp. (washulis)
458-459. lpp. (nessie)

=== 29. nodaļa ===

469-473. lpp. (Fijusska)

=== 30. nodaļa ===

485-486. lpp. (BlueberryAnima)
486-487. lpp. (!Harpy!)

=== 31. nodaļa ===

490-491. lpp. (voldy)

=== 32. nodaļa ===

513-528. lpp. (arturchix)
500-503. lpp. (Earnella (Still Alive))

=== 33. nodaļa ===

532 - 538. lpp. (eyedam)

=== 34. nodaļa ===

555-556. lpp. (Andza)
560-561. lpp. (Lynda)

=== 35. nodaļa ===

565-566. lpp. (new_zealand 143)
573-574. lpp. (Hareki)
576-579. lpp. (šķirmice)

=== 36. nodaļa ===

581-581. lpp. (Eliitis)
582-583. lpp. (Normunds)
587-589. lpp. (jefeniite)
593-594. lpp. (jauatkales)

=== Epilogs ===

603-604. lpp. (elesarels)
606-607. lpp. (Edzinsh)

[eyedam]

======= 35. nodaļa =======


=== Tulkojusi: new_zealand ===


Viņš gulēja ar seju pret zemi, klausoties klusumā. Viņš bija pilnīgi viens. Neviena, kas uz viņu skatītos. Neviena cita tur nebija. Viņš nebija pārliecināts, vai vispār bija tur pats.

Kādu laiku vēlāk vai varbūt tūlīt pat viņš iedomājās, ka viņam jāpastāv, jābūt kam vairāk par domu bez miesas, jo viņš gulēja, pavisam noteikti gulēja uz kādas virsmas. Tādēļ, ka viņš varēja just visu sev apkārt, viņš saprata, ka virsma, uz kuras viņš gulēja, arī pastāvēja.

Tiklīdz kā viņš nonāca pie šādām domām, Harijs apzinājās, ka ir kails. Savā pārliecībā, ka ir pilnīgi viens, viņš par to neuztraucās, bet mazliet viņu tas intriģēja. Viņš brīnījās, ja jau spēja just, varbūt varēja arī redzēt? Atverot tās, viņš atklāja, ka viņam ir acis.

Viņš gulēja spožā miglā, lai gan tā nebija migla, kādu viņš jebkad bija pieredzējis. Apkārtne nebija paslēpta mākoņainos garaiņos, drīzāk garaiņi nebija izveidojušies par apkārtni. Grīda, uz kuras viņš gulēja, šķita balta, ne silta, ne auksta, bet vienkārši bija tur – vieta, tukšais kaut kas, uz kura būt.

Viņš piecēlās sēdus. Ķermenis parādījās neskarts. Viņš pieskārās savai sejai. Brilles viņam vairs nebija nepieciešamas.

Tad cauri neizveidotajai nebūtībai pie viņa nonāca troksnis: neliela, maiga dunoņa, ko veidoja kaut kas, kas plivinājās, vicināja un pretojās. Tas bija žēlabains troksnis, kaut arī nedaudz nepiedienīgs. Viņu nepameta sajūta, ka viņš noklausās kaut ko slepenu, apkaunojošu.

Pirmo reizi viņš vēlējās, kaut būtu bijis apģērbts.

Tikko vēlme viņa galvā bija izveidojusies, viņš redzēja savu apģērbu parādamies nelielā attālumā. Paņēma to un apģērbās. Drēbes bija mīkstas, tīras un siltas. Tas bija neparasti, kā tās parādījās mirklī, kad viņš tās vienkārši gribēja...

Viņš piecēlās, palūkojās apkārt. Vai tā bija kāda liela Vajadzību istaba? Jo ilgāk viņš skatījās, jo vairāk tur bija ko redzēt. Virs viņa saulē mirdzēja liels kupolveidīgs stikla jumts. Iespējams, tā bija pils. Viss bija pakluss un mierīgs, izņemot to savādo dunoņu un raudulīgo troksni, kas nāca kaut kur no miglas...

Harijs lēnām pagriezās uz to vietu, no kuras nāca skaņa, un likās, ka apkārtne sevi izgudro viņa paša acu priekšā. Plaša telpa, gaiša un tīra; telpa, cik varēja redzēt līdz šim, lielāka kā Lielā zāle, ar spodrajiem kupolveidīgajiem stikla griestiem. Telpa bija diezgan tukša. Viņš tur bija vienīgais cilvēks, izņemot...

Hariju pārņēma riebums. Viņš pamanīja radījumu, kas izdvesa tās skaņas. Tam bija maza, kaila bērna izskats, tas, savilcies čokurā, gulēja zemē; radījuma āda izskatījās jēla un raupja, dīrāta; drebot tas gulēja zem vietas, kur bija atstāts, negribēts, nobāzts, lai neviens viņu neredz, pūloties elpot.

Viņam bija bail no tā. Tas šķita mazs un trausls un ievainots, bet viņš nevēlējās tam tuvoties. Tomēr viņš tuvojās tam, gatavs lekt atpakaļ kuru katru mirkli. Drīz viņš stāvēja tam pietiekami tuvu, lai pieskartos, bet nespēja sevi piespiest to izdarīt. Viņš jutās kā gļēvulis. Viņam vajadzēja to mierināt, bet radījums viņam likās pretīgs.

— Tu nekā nevari palīdzēt.

Viņš apgriezās apkārt. Dzīvi un tieši viņam pretī nāca Baltuss Dumidors, tērpies plīvojošās pusnakts zilās drānās.


=== Tulkojusi: Hareki ===


— Tātad jūs bijāt pārtraucis meklēt reliktus, kad ieraudzījāt paslēpni?

— Jā,— Dumidors klusu atteica. Šķita, ka viņam bija jāpiespiež sevi ieskatīties Harija acīs. — Tu zini, kas notika. Tu zini. Un tu nevari nicināt mani vairāk, kā es nicinu pats sevi.

— Bet es jūs nenicinu!

— Tad tev vajadzētu,— atbildēja Dumidors, dziļi ievilcis elpu. — Tu zini par manas māsas slikto veselību, ko tie vientieši viņai nodarīja, kāda viņa kļuva. Tu zini, kā mans nabaga tēvs meklēja atriebību un samaksāja par to ar nāvi Azkabanā. Tu zini, kā mana māte ziedoja savu dzīvi, lai rūpētos par Arianu.

— Un es jutos aizvainots, Harij.

Dumidors to paziņoja atklāti un vēsi. Viņš raudzījās tālumā pāri Harija galvai.

— Es biju apdāvināts, es biju lielisks. Es gribēju aizbēgt. Es gribēju spīdēt. Es gribēju slavu!

— Tikai nepārproti mani,— viņš teica. Sāpes aizēnoja viņa seju un padarīja to atkal vecu. — Es viņus mīlēju. Es mīlēju savus vecākus, Es mīlēju savu brāli un māsu, bet es biju savtīgs. Daudz savtīgāks, nekā tu, Harij, būdams ļoti pašaizliedzīgs, spētu iedomāties.

— Tāpēc, kad nomira mana māte un atstāja uz maniem pleciem slimu māsu un ietiepīgu brāli, es ciematā atgriezos nikns un rūgtuma pilns. Nodots un izmantots, kā man likās! Un tad, protams, ieradās viņš...

Dumidors atkal skatījās Harijam acīs.

— Grindelvalds. Tu pat nespēj iedomāties, kā mani aizrāva viņa idejas, Harij. Tās mani iekvēlināja. Vientieši pazemībā! Burvju triumfs. Grindelvalds un es – jaunie, slavenie revolūcijas vadoņi.

— Jā, man bija nelieli sirdsapziņas pārmetumi. Es mierināju to ar tukšiem vārdiem, ka viss notiktu kāda augstāka labuma vārdā un jebkurš kaitējums simtkārt atmaksātos burvju labā. Un vai tad es sirds dziļumos nezināju, kāds bija Grindelvalds? Manuprāt, zināju, bet pievēru acis. Ja mūsu plāni nestu augļus, piepildītos visi mani sapņi.

— Mūsu ieceres pamatā bija Nāves relikti! Kā tie viņu valdzināja! Kā tie valdzināja mūs abus! Neuzvarams zizlis – ierocis, kas dotu mums varu! Augšāmcelšanas akmens – lai arī izlikos to nenojaušam, viņam tas nozīmēja pazemju armiju. Jāatzīst – man tas nozīmēja manu vecāku atgriešanos, lai noveltu atbildības nastu no maniem pleciem.


=== Tulkojusi: šķirmice ===


Pēc īsas pauzes Harijs sacīja: — Jūs mēģinājāt izmantot Augšāmcelšanās akmeni.

Dumidors pamāja ar galvu.

— Kad es to atradu, pēc visiem šiem gadiem, noglabātu Stīgru pamestajā namā, Reliktu, pēc kura es alku visvairāk – lai gan savā jaunībā to gribēju iegūt pavisam citu nolūku vadīts –, es biju kā apmāts, Harij. Es aizmirsos un neaptvēru, ka tagad tas bija horkrusts un ka tam gredzenam pavisam noteikti bija uzlikts lāsts. Es to pacēlu, uzvilku pirkstā un uz mirkli iedomājos, ka ieraudzīšu Arianu, savu māti un savu tēvu un ka es viņiem pateikšu, cik ļoti, ļoti es nožēloju...

— Es biju tāds muļķis, Harij. Pēc visiem šiem gadiem es neko tā arī nebiju iemācījies. Es nebiju cienīgs apvienot Nāves reliktus, es to pierādīju jau no laika gala, un te nu bija pēdējais pierādījums.

— Kāpēc gan? — jautāja Harijs. — Tas taču bija tikai dabiski! Jūs vēlējāties viņus atkal redzēt. Kas gan tur slikts?

— Varbūt tikai viens cilvēks no miljona spētu apvienot Reliktus, Harij. Es biju cienīgs paturēt tikai vienu no tiem, pašu vienkāršāko. Es biju cienīgs paturēt Vecāko zizli, bet ne ar to plātīties vai nogalināt. Man tika ļauts to pieradināt un izmantot, jo es to paņēmu nevis, lai gūtu pašlabumu, bet lai no tā pasargātu citus.

— Bet Paslēpni es paņēmu aiz tukšas ziņkāres, un līdz ar to man tas nekad nevarēja kalpot tā, kā tev, tā īstajam īpašniekam. Akmeni es drīzāk būtu izmantojis, lai atsauktu atpakaļ tos, kas bija raduši mieru, nevis lai sevi ziedotu, kā to izdarīji tu. Tu esi cienīgs Reliktu īpašnieks.

Dumidors viegli paplikšķināja pa Harija roku un Harijs paskatījās uz veco vīru, nespēdams apvaldīt smaidu. Nu kā gan viņš tagad varētu dusmoties uz Dumidoru?

— Kāpēc jums tas viss bija jāpadara tik sarežģīti?

Dumidors bikli pasmaidīja.

— Es rēķinājos ar to, ka Grendžeras jaunkundze centīsies tevi piebremzēt, Harij. Es baidījos, ka tava karstā galva varētu ņemt virsroku pār tavu labo sirdi. Man šķita, ka, ja es par šiem kārdinošajiem Reliktiem tev visu atklātu, tu sagrābtu tos tāpat kā es – nepareizā laikā un nepareizu iemeslu dēļ. Es gribēju, lai tie pie tevis nonāktu drošās rokās. Tu esi īstais noteicējs pār nāvi, jo tikai īstais noteicējs nemēģina no nāves bēgt. Īstais pieņem savu nāvi un saprot, ka ir daudz, daudz briesmīgākas lietas pasaulē nekā nomirt.

— Un Voldemorts tā arī nekad neuzzināja par Reliktiem?

— Es tā domāju, jo viņš neatpazina Augšāmcelšanās akmeni, kad pārvērta to horkrustā. Bet, pat ja viņš būtu to zinājis, es nedomāju, ka viņu tie interesētu, izņemot pirmo. Viņam nebūtu vajadzīgs Paslēpnis un attiecībā uz akmeni – kuru gan lai viņš vēlētos atgriezt no mirušajiem? Viņš baidās no mirušajiem. Un viņš nespēj mīlēt.

— Bet jūs zinājāt, ka viņš meklēs zizli?

— Es biju pavisam drošs, ka viņš to meklēs, kopš tavējais pārspēja Voldemorta zizli Mazkārtaviņu kapsētā. No sākuma viņš baidījās, ka tu esi viņu uzvarējis, pateicoties pārākām spējām. Kad viņš sagūstīja Olivandu, viņš atklāja par dvīņu serdēm. Viņam šķita, ka tas visu izskaidro. Un tomēr aizlienētais zizlis nespēja uzveikt tavējo! Un tā vietā, lai sev pajautātu, kas tevī ir tik īpašs, kas tavu zizli padarīja tik spēcīgu, kādas spējas piemīt tev un trūkst viņam, Voldemorts sāka dzīties pēc zižļa, kurš, kā runāja, spēja uzveikt jebkuru. Vecākais zizlis kļuvis par viņa apsēstību uzveikt savu apsēstību ar tevi. Viņš tic, ka Vecākais zizlis likvidē viņa pēdējo vājo punktu un padara viņu neuzveicamu. Nabaga Severuss...

— Bet ja jau jūs plānojāt ar Strupu savu nāvi, jūs gribējāt, lai beigās Vecāko zizli iegūtu viņš, vai ne?

— Tāds bija mans nolūks,— sacīja Dumidors, taču tas nenostrādāja gluži tā, kā biju to iecerējis, vai ne?

— Nē,— Harijs atbildēja. — Tas nenostrādāja.

Radījums aiz viņa muguras raustījās un vaidēja, bet Harijs ar Dumidoru sēdēja kādu brīdi klusēdami. Atskārsme par to, kas varētu notikt tālāk, pārņēmu Hariju pakāpeniski kā viegli krītošs sniegs.

— Man jādodas atpakaļ, vai ne?

— Tas atkarīgs no tevis.

— Vai man ir izvēle?

— Jā gan,— Dumidors pasmaidīja. — Mēs atrodamies Kingskrosā, tu saki? Es domāju, ja tu būtu nolēmis nedoties atpakaļ, tu varētu... teiksim... iekāpt vilcienā.

— Un kurp tas mani vestu?

— Uz priekšu,— Dumidors vienkārši atbildēja.

Atkal klusums.

— Voldemorts ir dabūjis Vecāko zizli.

— Jā. Voldemortam ir Vecākais zizlis.

— Un jūs gribat, lai es dodos atpakaļ?

— Es domāju,— sacīja Dumidors, — ka, ja tu izvēlēsies atgriezties, pastāv iespēja, ka viņam varētu tikt darīts gals. Es gan nevaru to apsolīt. Bet to gan es zinu, ka tev šeit atgriezties ir jābaidās mazāk, nekā viņam.

Harijs vēlreiz uzmeta skatu jēlajai būtnei, kas trīcēja un rīstījās ēnā zem tālāk stāvošā krēsla.

— Neskumsti par mirušajiem, Harij. Žēlo dzīvos un visvairāk tos, kas dzīvo bez mīlestības. Atgriežoties tu varētu panākt to, ka mazāk dvēseļu tiek sakropļots un mazāk ģimeņu izpostīts. Ja tas tev šķiet cienījams mērķis, tad mēs pagaidām sakām uz redzēšanos.

Harijs pamāja ar galvu un nopūtās. Atstāt šo vietu ne tuvu nebija tik grūti kā doties uz Aizliegto mežu; bet šeit bija tik silti, gaiši un mierīgi, un viņš zināja, ka jāatgriežas būs pie sāpēm un bailēm pazaudēt vēl vairāk. Viņš piecēlās, un arī Dumidors piecēlās, un viņi abi ilgi skatījās viens otra acīs.

— Pasakiet man vēl vienu pēdējo lietu,— teica Harijs. — Vai tas ir pa īstam? Vai arī tas viss notiek tikai manā galvā?

Dumidors pasmaidīja un viņa balss Harija ausīs skanēja skaļi un spēcīgi, lai gan spožā dūmaka jau atkal laidās lejup, ietinot miglā viņa stāvu.

— Nu, protams, ka tas viss notiek tavā galvā, Harij, bet kāpēc gan lai tas nozīmētu, ka tas nav pa īstam?