Šajā pavedienā vari izlasīt HP 7. grāmatas fragmentu tulkojumus, kas to autoriem kalpoja kā atļauja HP forumu piekļuvei pirms latviešu versijas iznākšanas.



=== 1. nodaļa ===
11-12. lpp. (scelenty)
15-17. lpp. (terapsina)

=== 3. nodaļa ===
31-32. lpp. (grāmatu tārps)
35-36. lpp. (orx)
37-39. lpp. (Noveau)
39-41. lpp. (ils)

=== 4. nodaļa ===

53-53. lpp. (kobis)
55-57. lpp. (korkijwolfs)

=== 5. nodaļa ===

66-67. lpp. (kvadrātsakne no priedes)
70-71. lpp. (Blackberry.)

=== 6. nodaļa ===
79-80. lpp. (Nattivity)
87-88. lpp. (rowzee)
89-90. lpp. (Ariannita)

=== 7. nodaļa ===
95-96. lpp. (Jūnija Samāra)
102-103. lpp. (Marvolo Kedavra)
104-105. lpp. (helbaffy)
111-114. lpp. (hram)

=== 8. nodaļa ===
117-118. lpp. (spoon)
119-120. lpp. (kreevy)
127-127. lpp. (Subjektiņš)

=== 9. nodaļa ===
134-136. lpp. (positiv denken)
139-140. lpp. (gremlins)
140-143. lpp. (Hula)

=== 10. nodaļa ===
146-147. lpp. (berserks)
148-148. lpp. (Sanitars)
159-162. lpp. (crazy200)

=== 11. nodaļa ===
166-167. lpp. (The Shine)
169-170. lpp. (Selina)

=== 12. nodaļa ===
198-200. lpp. (Siri)

=== 13. nodaļa ===
207-208. lpp. (trobelius)
208-209. lpp. (dreamer)
213-215. lpp. (**Kittie**)
217-218. lpp. (elliitee)

=== 14. nodaļa ===
221-223. lpp. (Nazgul)
223-224. lpp. (Putnubiedēklis)

=== 15. nodaļa ===
238-239. lpp. (Aksa_lemon)
240-241. lpp. (monta)

=== 16. nodaļa ===
259-260. lpp. (Chou)
269-269. lpp. (***Dancing_Queen***)

=== 17. nodaļa ===

270-271. lpp. (Scorpse)
271-272. lpp. (Nenuil)
276-277. lpp. (The master of the Death)
279-279. lpp. (pekene)
282-285. lpp. (Fantomass)

=== 18. nodaļa ===

287-288. lpp. (Victor Krum)
288-289. lpp. (sourgruel)

=== 19. nodaļa ===

296-297. lpp. (Daniels_Redclifs)
308-309. lpp. (Pele)
309-310. lpp. (Elie)

=== 20. nodaļa ===

315-316. lpp. (colorless wind)
325-326. lpp. (Medus Mošķis)
326-327. lpp. (Antaress)

=== 21. nodaļa ===

330-332. lpp. (Laupītājmeitēns Ronja)

=== 22. nodaļa ===

355-357. lpp. (karralá)
358-360. lpp. (Shadowstalker)

=== 23. nodaļa ===

363-364. lpp. (raimmis)
384-385. lpp. (Oriole)

=== 24. nodaļa ===

388-389. lpp. (Kaķurēgs)
389-390. lpp. (Kī Kī)
393-394. lpp. (ligaanna)

=== 25. nodaļa ===

417-418. lpp. (Timmy)

=== 26. nodaļa ===

419-420. lpp. (Tension)
423-424. lpp. (Denija)
424-425. lpp. (kuitala)
428-438. lpp. (Pand(emo)niumLust)

=== 27. nodaļa ===

445-446. lpp. (Džea)

=== 28. nodaļa ===

447-449. lpp. (RiSkS)
449-451. lpp. (washulis)
458-459. lpp. (nessie)

=== 29. nodaļa ===

469-473. lpp. (Fijusska)

=== 30. nodaļa ===

485-486. lpp. (BlueberryAnima)
486-487. lpp. (!Harpy!)

=== 31. nodaļa ===

490-491. lpp. (voldy)

=== 32. nodaļa ===

513-528. lpp. (arturchix)
500-503. lpp. (Earnella (Still Alive))

=== 33. nodaļa ===

532 - 538. lpp. (eyedam)

=== 34. nodaļa ===

555-556. lpp. (Andza)
560-561. lpp. (Lynda)

=== 35. nodaļa ===

565-566. lpp. (new_zealand 143)
573-574. lpp. (Hareki)
576-579. lpp. (šķirmice)

=== 36. nodaļa ===

581-581. lpp. (Eliitis)
582-583. lpp. (Normunds)
587-589. lpp. (jefeniite)
593-594. lpp. (jauatkales)

=== Epilogs ===

603-604. lpp. (elesarels)
606-607. lpp. (Edzinsh)

======= 1. nodaļa =======


=== Tulkojusi: scelenty ===


Strups smaidīja.

— Mani avoti man pavēstīja, ka ir plānots atklāt viltus informāciju; tā būs bijusi šī. Nav šaubu, Čāgonenam ir uzlikta Mulsinātus burvestība. Tā nebūtu pirmā reize; viņš ir zināms ar savu pieejamību.

— Es jums apliecinu, manu pavēlniek, Čāgonens likās diezgan pārliecināts, — teica Jekslijs.

— Ja viņš ir nomulsināts, dabiski, ka viņš ir pārliecināts, — teica Strups. — Es garantēju jums, Jekslij, Auroru birojs turpmāk neņems dalību Harija Potera aizsardzībā. Ordenis tic, ka esam iefiltrējušies Ministrijā.

— Tad jau vismaz vienu Ordenis zina pareizi, ko? — ieminējās drukns vīrs, sēdēdams tuvu Jekslijam; viņš izdeva aizsmakušu smiekliņu, kas atbalsojās šur tur apkārt galdam.

Voldemorts nesmējās. Viņa skatiens bija uzklīdis augšup līdz ķermenim, ceļoties lēni augšup, un viņš likās aizmaldījies domās.

— Pavēlniek, — Jekslijs turpināja, — Čāgonens tic, ka visa auroru komanda tiks izmantota, pārvietojot zēnu...

Voldemorts pacēla lielu, baltu roku, un Jekslijs beidzot norima, aizvainoti vērodams, kā Voldemorts atkal pievēršas Strupam.

— Kur viņi slēps zēnu pēc tam?

— Kādā no Ordeņa biedru mājām, — atbildēja Strups. — Šai vietai, saskaņā ar avotu, ir dota visa aizsardzība, kādu vien Ordenis un ministrija spēj nodrošināt. Es uzskatu, ka ir maz cerību sagūstīt zēnu, kad viņš būs tur, pavēlniek, ja vien, protams, ministrija nebūs kritusi līdz nākamajai sestdienai, kas mums varētu dot iespēju atklāt un likvidēt pietiekami burvestību, lai izlauztos cauri atlikušajām.

— Tātad, Jekslij? — Voldemorts ierunājās pāri galdam, ugunij dīvaini atspīdot viņa sarkanajās acīs. — Vai ministrija būs kritusi līdz nākamajai sestdienai?

Jau atkal visas galvas pagriezās. Jekslijs iztaisnoja plecus.

— Pavēlniek, man ir labas ziņas par šo lietu.


=== Tulkojusi: terapsina ===


— Manu pavēlniek, — teica tumša sieviete, līdz pusei pārliekusies pār galdu, ar balsi pārpildītu emocijām — Jūsu atrašanās šeit ir pagodinājums, mūsu ģimenes mājā. Nav iespējama vēl augstāka bauda.

Viņa sēdēja blakus savai māsai, tomēr pretēji viņai sievietei bija tumši mati un smagi plakstiņi. Kur Narcisa sēdēja stīva un bezkaislīga, Bellatrise tiecās pretī Voldemortam, skaidri vārdi nespētu nodemonstrēt viņas ilgošanos pēc tuvuma.

— Nav iespējama augstāka bauda, — atkārtoja Voldemorts, viegli pieliecot galvu, apsverot Bellatrises teikto. — No tavas mutes tas nozīmē daudz Bellatrise.

Viņas seja pieplūda ar krāsu, viņas acis piepildījās ar baudas asarām.

— Mans pavēlnieks zina, ka es nesaku neko citu kā taisnību!

— Nav iespējama vēl augstāka bauda... pat ne salīdzinot ar laimīgo notikumu, kas, kā esmu dzirdējis, ir šonedēļ ieņēmis vietu jūsu ģimenē?

Viņa viņā skatījās ar nedaudz ieplestu muti un acīmredzami apjukusi.

— Es nesaprotu, ko jūs domājat, mans pavēlniek.

— Es runāju par tavu māsasmeitu, Bellatrise. Un tavu, Lūcij un Narcisa. Viņa nupat ir apprecējusi vilkati, Remusu Vilksonu. Jūs droši vien esat tik lepni.

Visapkārt galdam atskanēja ņirdzīgi smiekli. Daudzi paliecās uz priekšu, lai apmainītos uzjautrinātiem skatieniem, daži uzsita pa galdu ar savām dūrēm. Lielā čūskai, kurai nepatika trokšņainais nemiers, plaši atplēta muti un dusmīgi iešņācās, bet nāvēži, pārāk aizņemti, uzjautrinoties par Bellatrises un Malfoju pazemojumu, to nedzirdēja. Bellatrises seja, kas pirms mirkļa bija aiz laimes piesarkusi, bija pārvērstusies neglīti sarkana.

— Viņa priekš mums nav nekāda māsasmeita, manu pavēlniek, — viņa iesaucās jūtu uzplūdumā. — Mēs, Narcisa un es, neesam uzmetušas skatu savai māsai, kopš viņa apprecēja to dranķasini. Šai dranķei nav nekāda sakara ne ar vienu no mums, tāpat kā tam zvēram, ko viņa ir apprecējusi.

— Un ko saki tu Drako? — prasīja Voldemorts, un, lai arī viņa balss bija klusa, tā bija dzirdama cauri dzēlībam un ņirgām. — Vai tu auklēsi vilkacēnus?

Pārgalvīgā jautrība pieņēmās spēkā; Drako Malfojs šausmās paskatījās uz savu tēvu, kas lūkojās savā klēpī, tad notvēra mātes skatienu. Viņa gandrīz nemanot pakratīja savu galvu un tad savu neizteiksmīgo skatienu pavērsa pret sienu.

— Pietiek! — teica Voldemorts, pieskaroties dusmīgajai čūskai. — Pietiek!

Un smiekli mirklī pārtrūka.

— Daudzi no mūsu vecāko ģimeņu kokiem laika gaitā ar laiku mazliet saslimst, — viņš teica, kamēr Bellatrise viņā cieši lūkojās, saspringusi un ar lūdzošu skatienu. — Jums ir savs jāapcērp, vai ne, lai tas paliktu vesels? Nogrieziet tās daļas, kas apdraud pārējā veselumu!

— Jā, manu pavēlniek! — čustēja Bellatrise, kuras acis atkal bija piepildītas ar pateicības asarām. — Pie pirmās izdevības!

— Un jums tāda pienāks! — teica Voldemorts. — Kā jūsu ģimenēs, tā pasaulē... mēs izgriezīsim tārpu, kas mūs sabojā, līdz tikai tie ar patiesām asinīm paliks...

======= 2. nodaļa =======

======= 3. nodaļa =======


=== Tulkotājs: grāmatu tārps ===


Harijs apsēdās. Viņš domāja, ka zina, kas tagad sekos. Viņa tēvocis sāka soļot augšā un lejā, tante Petūnija un Dūdijs sekoja viņa kustībām ar raižpilniem skatieniem. Beidzot viņa milzīgā, violetā seja saspringa no koncentrēšanās un tēvocis Vernons apstājās Harija priekšā un sāka runāt.

— Esmu mainījis savas domas,— viņš teica.

— Kas par pārsteigumu,— teica Harijs.

— Tu nerunā tādā tonī...— sāka teikt tante Petūnija griezīgā balsī, bet Vernons Dērslijs viņu apklusināja.

— Tas viss ir lamatas,— teica tēvocis Vernons skatoties uz Hariju ar savām mazajām cūkas acīm. — Esmu izlēmis, ka neticu nevienam vārdam no tā visa. Mēs paliekam tepat. Mēs nekur neiesim.

Harijs paskatījās augšup uz savu tēvoci un juta jūtu sajaukumu starp izmisumu un uzjautrinājumu. Vernons Dērslijs bija mainījis savas domas ik divdesmit četras stundas pagājušās četras nedēļas, sakravājot, izkravājot un atkal sakravājot mašīnu pēc savas sirds mainīgajām iegribām. Harija mīļākais mirklis bija tad, kad tēvocis Vernons, nenojaušot, ka Dūdijs ir pievienojis kravai savas hanteles kopš pagājušās izkravāšanas, centās ievilkt tās atpakaļ bagāžniekā, kas beidzās ar sāpju kliedzieniem un pamatīgu lamāšanos.

— Pēc tevis teiktā,— Vernons Dērslijs apsēdās, nobeidzot savu soļošanu pa dzīvojamo istabu, — mums – Petūnijai, Dūdijam un man – draud briesmas. No... no...

— Dažiem no "manas kārtas". Pareizi, — teica Harijs.

— Nu, es tam neticu,— atkārtoja tēvocis Vernons, atkal nostājoties Harija priekšā. — Es vakar pavadīju nomodā pusi nakts, atkal un atkal to visu pārdomājot, un es domāju, ka tas ir tikai plāns, kā izdabūt mūs ārā no mājas.

— No mājas?— atkārtoja Harijs. — Kādas mājas?

— Šīs mājas! — ierēcās tēvocis Vernons, vēnai uz viņa pieres sākot pulsēt. — Mūsu mājas! Māju cenas tagad ir tik ļoti augstas šeit! Tu gribi dabūt mūs nost no ceļa, lai pēc tam varētu taisīt savus hokusus-pokusus, un tad, vēl pirms mēs to sapratīsim, viss būs uz tava vārda un...

— Vai tu esi izkūkojis prātu? — prasīja Harijs. — Plāns kā dabūt šo māju? Vai tu tiešām esi tik stulbs, kā izskaties?

— Tu neiedrošinies...! — iespiedzās tante Petūnija, bet atkal tēvocis Vernons viņu apklusināja.


=== Tulkojis: orx ===


Vai jūs nesaprotat? — iekliedzās Harijs. — Viņi spīdzinās un nogalinās jūs tāpat kā manus vecākus.

— Tēt, — teica Dūdijs skaļā balsī, — tēt... es eju ar šiem Ordeņa cilvēkiem.

— Dūdij, — teica Harijs, — pirmo reizi mūžā tu runā saprātīgi.

Viņš zināja, ka cīņa bija vinnēta. Ja Dūdijs bija pietiekami pārbijies, lai pieņemtu Ordeņa palīdzību, tad viņa vecāki pavadīs viņu. Nebija šaubu, ka viņi netiks atdalīti. Harijs uzmeta acis uz pulksteni.

— Viņi būs šeit apmēram pēc piecām minūtēm, — viņš teica un, kad neviens no Dērslijiem neatbildēja, viņš atstāja istabu. Šķiršanās, iespējams, uz visiem laikiem no savas tantes, tēvoča un brālēna bija viena lieta, ko viņš varēja aplūkot diezgan gaiši, bet tomēr gaisā valdīja drošs neveiklums. Ko teikt viens otram pēc 16 gadu nepatikas pavadītiem gadiem?

Atpakaļ savā guļamistabā Harijs niekojās bezmērķīgi ar savu čemodānu, tad iemeta dažus pūču riekstus cauri Hedvigas būrim.

— Mēs iesim drīz, patiešām drīz, — Harijs viņai teica. — Un tad tu varēsi lidot atkal.

Nozvanīja durvju zvans. Harijs vilcinājās, tad izgāja ārā no istabas un nogāja lejup pa kāpnēm. Tas bija pārāk daudz – gaidīt, ka Hestia un Dedalus tiks galā ar Dērslijiem paši.

— Harij Poter, — pīkstēja balss ar aizrautīgumu momentā, kad Harijs bija atvēris durvis; maza auguma vīrietis ar gaišsārti violetu cepuri paklanījās Harija priekšā. — Gods, kā vienmēr!

— Paldies, Dedalus, — teica Harijs, dodot mazu un mulsinošu smaidu tumšmatainajai Hestijai. — Ļoti labi, ka jūs to darāt. Viņi ir šeit, mana tante, tēvocis un brālēns.

— Labdien, Harija radinieki, — teica Dedalus, laimīgi ejot dzīvojamajā istabā.


=== Tulkojis: Noveau ===


— Gatavs, Dūdulīt? — jautāja Petūnija, nervozi pārbaudot savas rokassomiņas sprādzi un izvairoties skatīties uz Hariju. Dūdijs neatbildēja, bet stāvēja ar pusvirus pavērtu muti, atgādinot Harijam mazu Grūpu.

— Nāc līdzi, — teica tēvocis Vernons.

Viņš jau bija sasniedzis dzīvojamās istabas durvis, kad Dūdijs nomurmināja: — Es nesaprotu.

— Ko tu nesaproti, Punculīt? — jautāja Petūnija, skatoties uz savu dēlu.

Dūdijs pacēla lielu, šķiņķim līdzīgu roku, norādot uz Hariju.

— Kādēļ viņš nenāk ar mums?

Tēvocis Vernons un Petūnijas tante sastinga, skatoties uz Dūdiju tā, it kā viņš būtu nodomājis kļūt par balerīnu.

Ko? – skaļi noteica tēvocis Vernons.
— Kādēļ viņš arī nenāk? — jautāja Dūdijs.

— Nu, viņš negrib, — noteica tēvocis Vernons, paskatījās uz Hariju ar niknu skatienu un piebilda, — tu nevēlies to, vai ne?

— It nemaz, — atteica Harijs.

— Nu redzi,— tēvocis Vernons pateica Dūdijam. — Tagad nāc, mēs dodamies prom.

Viņš izsoļoja no istabas. Pārējie dzirdēja, kā atveras ārdurvis, bet Dūdijs nepakustējās, un pēc dažiem soļiem arī Petūnijas tante apstājās.

— Kas tagad? — uzkliedza tēvocis Vernons, atkal pārādījies durvīs.

Likās, ka Dūdijs cīnijās ar uzskatiem, kurus bija pārāk grūti ietērpt vārdos. Pēc kāda brīža acīmredzot grūtas iekšējas cīņas viņš teica: — Bet kur viņš dosies?

Tante Petūnija un tēvocis Vernons palūkojās viens uz otru. Bija skaidrs, ka Dūdijs viņus uztrauca. Hestija Džounsa pārtrauca klusumu.

— Bet... jūs droši vien zināt, kur dosies jūsu māsasdēls? — viņa jautāja, izskatoties apmulsusi.

— Protams, zinām, — atteica tēvocis Vernons. — Viņš dosies līdzi dažiem no jūsu kliķes, vai tad ne? Pareizi, Dūdij, iesim uz mašīnu, tu dzirdēji to vīru, mēs steidzamies.

Atkal Vernons Dērslijs aizsoļoja līdz ārdurvīm, bet Dūdijs nesekoja.

— Dosies līdzi dažiem no savas kliķes?

Hestia izskatījās sašutusi. Harijs jau piepriekš bija sastapies ar šādu attieksmi, raganas un burvji likās pārsteigti, ka viņa tuvākie dzīvie radinieki tik maz interesējas par slaveno Hariju Poteru.

— Viss ir kārtībā, — Harijs mierināja viņu, — tam nav nozīmes, godīgi.

— Nav nozīmes? — Hestija atkārtoja, viņas balsij kļūstot augstākai.

— Vai šie cilvēki aptver, kam esi izgājis cauri? Kādās briesmās tu esi? Kādu vietu tu esi ieguvis Voldemorta pretinieku sirdīs?

— Nē... viņi neaptver, — atteica Harijs. — Patiesībā viņi domā, ka es esmu telpas izšķiešana, bet es esmu pieradis...

— Es nedomāju, ka tu esi telpas izšķiešana.

Ja Harijs neredzētu kustamies Dūdija lūpas, tad viņš tam neticētu. Bet tā bija, viņš vairākas sekunde skatījās uz Dūdiju, pirms saprata, ka tas bija viņa brālēns, kas runāja, piedevām, Dūdijs nosarka. Harijs bija apmulsis un pārsteigts.

— Nu... ē... paldies, Dūdij.


=== Tulkojis: ils ===


— Jums ir taisnība, mūsu grafiks ir ļoti saspringts,— Dedaluss teica un, pamājis pulkstenim, ielika to vestes kabatā. — Mēs gribam, lai jūsu, Harij, došanās prom no mājām laika ziņā būtu tad pat, kad notiks jūsu radinieku transgresija. Tādā veidā aizsargzintis sabruks tieši tad, kad jūs visi trauksieties pretī drošībai. — Viņš pagriezās uz Dērsliju pusi: — Tātad, viss ir iekrauts, un visi ir gatavi ceļam?

Neviens viņam neatbildēja: tēvocis Vernons joprojām ar izbailēm bolīja acis uz Dedalusa uzblīdušo vestes kabatu.

— Dedalus, iespējams, mums jāpagaida priekšnamā,— klusu sacīja Hestija, manāmi pārliecināta, ka no viņu puses dirnēšana viesistabā nav taktiska laikā, kad Harijs un Dērsliji mīļi atvadās, varbūt pat lejot gaužas asaras.

— Nav vērts,— Harijs teica tikpat klusiņām, bet tēvocis Vernons padarīja tālākos paskaidrojumus nevajadzīgus, skaļi paziņojot: — Labi, puis, tātad – atvadāmies.

Viņš uz atvadām pastiepa Harijam labo plaukstu, bet pašā pēdējā mirklī apjuka un vienkārši savilka to dūrē un pavicināja to uz augšu, uz leju kā metronoms.

— Vai tu esi gatavs, Didī? — Tante Petūnija pajautāja, drudžaini pārbaudot savas somiņas slēdzeni, lai nevajadzētu skatīties uz Hariju.

Dūdijs neatbildēja, viņš vienkārši stāvēja, nedaudz pavēris muti, un Harijam pēkšņi izlikās, ka viņš redz Hagrida milzīgo brāli.

— Nu tad iesim,— tēvocis Vernons sacīja.

Viņš gandrīz jau bija aizgājis līdz viesistabas durvīm, kad Dūdijs nomurmināja: — Nesaprotu.

— Ko tu nesaproti, mīļumiņ? — tante Petūnija jautāja, paskatījusies uz dēlu.

Dūdijs pacēla kā šķiņķis lielo roku un norādīja uz Hariju.

— Bet kādēļ viņš ar mums nebrauc?

Tēvocis Vernons un tante Petūnija gandrīz ieauga grīdā – viņi skatījās uz Dūdiju tā, it kā viņš nupat būtu paziņojis, ka vēlas kļūt par balerīnu.

— Ko? — skaļi jautāja tēvocis Vernons.

— Kāpēc arī viņš nav kopā ar mums? — Dūdijs jautāja.

— Nu, viņš... viņam negribas,— atbildēja tēvocis Vernons un, nikni paskatījies uz Hariju, piebilda: — Tev taču arī negribas?

— Nemaz,— Harijs atbildēja.

— Redzi nu,— tēvocis Vernons sacīja Dūdijam. — Labi, ejam, laiks braukt.

Viņš izgāja no viesistabas, atvēra ārdurvis, taču Dūdijs tā arī palika, stāvot uz vietas, arī tante Petūnija, spērusi pāris nedrošu soļu, apstājās.

— Kas atkal? — parādījies uz viesistabas sliekšņa, tēvocis Vernons ierēcās.

Izskatījās, ka Dūdijs cenšas sakopot domas, kas bija par smagu, lai izteiktu vārdos. Pēc vairāku sekunžu mokpilnas iekšējās cīņas nabags beidzot izspieda: — Bet kur tad viņš ies?

Tante Petūnija un tēvocis Vernons saskatījās. Bija skaidrs, ka Dūdijs ir viņus nobiedējis. Hestija Džonsa pārtrauca klusumu.

— Nu, vai tad jums nav zināms, uz kurieni dosies jūsu māsasdēls? — viņa apjukusi jautāja.

— Protams, ka mēs zinām,— Vernons Dērslijs atbildēja. — Pie viena no jūsējiem? Vai ne? Labi, Dūdij, sēdies mašīnā, tu taču dzirdēji, ka ir jāsteidzas.

Vernons Dērslijs atkal atradās pie durvīm, taču Dūdijs atkal nesekoja viņam.

— Pie viena no mūsējiem?

Hestija jūtami sadusmojās. Ar to jau Harijs bija sastapies – burvjus un burves apstulbināja viņa tuvāko radinieku pilnīgais intereses trūkums par slaveno Hariju Poteru.

— Viss ir kārtībā,— viņš mēģināja pārliecināt Hestiju. — Īstenībā tam arī nav nekādas nozīmes.

— Nav nozīmes? — Hestija atkārtoja bīstami skanīgā balsī. — Vai tad tiešām šie ļaudis nesaprot, ko jums ir nācies pārdzīvot? Kādas briesmas jums draud? Nesaprot, ka jūs ieņemat unikālu stāvokli cīņā pret Voldemortu, jūs esat visas cīņas dvēsele?

— Ēēē... nē, nesaprot,— viņš apliecināja Hestijai. — Patiesībā viņi domā, ka es te tikai veltīgi vietu aizņemu, bet es jau esmu pieradis...

— Es nedomāju, ka tu veltīgi te aizņem vietu.

Ja Harijs neredzētu, kā kustas Dūdija lūpas, viņš neticētu savām ausīm. Un tomēr viņš vairākas sekundes skatījās uz Dūdiju, pirms saprata, ka šos vārdus patiešām saka viņa brālēns. Ne tikai saka, bet pat stipri piesarkst. Harijs samulsa un vienlaikus sajuta arī pārsteigumu.

— Nu... ēēē... paldies, Dūdij.

Harijam atkal izlikās, ka Dūdijs cīnās ar domām, pārāk masīvām, lai tās izteiktu, tomēr viņš nomurmināja:

— Tu izglābi man dzīvību.

— Nu, ja runā atklāti, tad ne jau dzīvību,— Harijs atbildēja, — atprātotāji paņemtu tikai tavu dvēseli.

Tagad viņš skatījās uz brālēnu ar izbrīnu. Ne šajā vasarā, ne pagājušajā viņi praktiski nesarunājās viens ar otru, tāpēc ka Harijs iegriezās Dzīvžogu ielā uz neilgu laiku un lielāko daļu no tā pavadīja savā istabā. Tagad viņš pēkšņi saprata, ka tase ar aukstu tēju, uz kuras viņš šorīt uzkāpa, nemaz nebija mīna-lamatas. Un tomēr, aizkustināts Harijs juta lielu atvieglojumu no tā, ka Dūdijs ir izsmēlis visas savas jūtu izrādīšanas spējas. Atvēris muti
vēl pāris reižu, viņš apklusa, kļuvis pavisam purpursarkans.

Toties tante Petūnija pēkšņi sāka raudāt. Hestija Džonsa pat ar labvēlību paskatījās uz viņas pusi, kura gan tūlīt pārvērtās niknumā, jo tante Petūnija tūlīt pat steidzās apskaut nevis Hariju, bet gan Dūdiju.

— T-tāds mīļš Dūduliņš,— viņa šņukstēja, spiežoties pie viņa varenās krūts, — t-tāds labs p-puisītis... p-paldies pateica...

— Nepateica viņš paldies! — Hestija sašutusi iekliedzās. — Viņš vienīgi pateica, ka nedomā, ka Harijs te veltīgi vietu aizņem.

— Jā, bet no Dūdija mutes tas skan tikpat kā "es mīlu tevi",— Harijs noteica, nesaprotot, ko lai dara – sašust vai sākt smieties – pārāk jau komiska izskatījās Petūnijas tante, kas apskāva Dūdiju tā, it kā viņš pirms mirkļa būtu iznesis Hariju no degošas mājas.

— Mēs braucam vai nebraucam? — atkal ierēcās tēvocis Vernons, parādījies viesistabas durvīs. — Te kāds runāja par saspringtiem grafikiem!

— Jā-jā, braucam,— atbildēja Dedaluss Dingls, kas apstulbis bija to visu vērojis, bet tagad tā kā attapies. — Mums patiešām ir laiks. Harij...

Viņš piegāja pie jaunekļa un ar abām delnām aptvēra viņa delnu.

— Veiksmi. Ceru, ka vēl tiksimies. Tāpat kā uz jums cer visa burvju sabiedrība.

— O,— atsaucās Harijs,— nu ja. Paldies.

— Palieciet sveiks, Harij,— Hestija sacīja un arī paspieda viņa roku. — Mūsu domas vienmēr būs ar jums.

— Es domāju, ka ar viņiem viss būs labi,— Harijs atbildēja, uzmetis skatienu tantei Petūnijai un Dūdijam.

— Ak, es esmu pārliecināts, ka beigās mēs kļūsim par labākajiem draugiem,— jautri apsolīja Dingls un, atstājot viesistabu, pamāja ar cilindru. Hestija sekoja viņam.

Dūdijs maigi izkļuva no mātes apkampieniem un piegāja pie Harija, kurš ar grūtībām noturējās, nepabaidījis viņu ar maģiju. taču tad Dūdijs pastiepa viņam lielo, sārto delnu.

— Ak kungs, Dūdij! — Harijs sacīja, pacēlis balsi, lai pārkliegtu tantes Petūnijas atsākušās raudas. — Tevi atprātotāji samainījuši, vai kas?

— Nezinu,— Dūdijs atbildēja. — Uz tikšanos, Harij.

— Jā... — Harijs sacīja, saspiežot un pakratot Dūdija roku. — Varbūt. Esi piesardzīgs, Lielais Dī.

Dūdijs gandrīz pasmaidīja un gāzelēdamies izgāja no viesistabas. Harijs izdzirdēja, kā viņš smagi brien pa celiņa granti un pēc tam noklaudz automašīnas durvis.

Petūnijas tante, kas spieda pie sejas kabatlakatu, pagriezās uz šo skaņu. Izskatījās, ka viņa nebija domājusi palikt viena ar Hariju. Aši iebāzusi lakatu kabatā, viņa noteica: — Nu..., visu labu,— un neatskatoties devās uz durvju pusi.

— Visu labu,— Harijs teica.

Tad viņa apstājās un apgriezās. Uz mirkli Harijam pazibēja doma, ka viņa grib vēl kaut ko pateikt: Petūnijas tante pārlaida viņam neparasti biklu skatienu un izskatījās, ka jau ver vaļā muti, taču tad pakratīja galvu un izskrēja no istabas, lai pievienotos vīram un dēlam.

======= 4. nodaļa =======


=== Tulkojusi: kobis ===


— Turies, Harij, tas apturēs viņus! — ieaurojās Hagrids, un Harijs paskatījās augšup tieši laikā, lai redzētu Hagridu ietriecam resnu pirkstu zaļā pogā netālu no degvielas līmeņrāža.

Siena, cieta, melna siena izlauzās ārā no izpūtēja caurules. Staipot savu kaklu, Harijs redzēja to izplešamies gaisā. Trīs no nāvēžiem novirzījās un izvairījās, bet ceturtais nebija tik veiksmīgs. Viņš pazuda no skata un tad nokrita kā laukakmens no tā muguras – viņa slota salūza gabaliņos. Viens no viņa biedriem palēnināja ātrumu, lai izglābtu viņu, bet viņi un gaisa transports pazuda tumsā, kad Hagrids noliecās zemu virs stūres un palielināja ātrumu.

Vairāki slepkavošanas lāsti pārlidoja pāri Harija galvai no divu palikušo nāvēžu zižļiem – viņi mērķēja uz Hagridu. Harijs atbildēja ar nākamajām apdullinošajām burvestībām. Sarkans un zaļš sadūrās starp debesīm un zemi daudzkrāsainu dzirksteļu lietū, un Harijs iedomājās par uguņošanu un par vientiešiem lejā, kuri nevarēja iedomāties, kas notiek.

— Tagad atkal, Harij, turies! — iebrēcās Hagrids, un viņš iebakstīja otrai pogai. Šoreiz liels uzliesmojums traucās no mopēda izpūtēja, bet nāvēži bija tam gatavi. Ne vien viņi mainīja virzienu, lai izvairītos, bet arī līdzdalībnieks, kurš palēnināja ātrumu, lai izglābtu viņu samaņu zaudējušo draugu, panāca viņus. Viņš uzradās pēkšņi no tumsas, un tagad trīs no viņiem vajāja motociklu, visi šaujot lāstus uz to.

— Tas derēs, Harij, turies cieši! — iebrēcās Hagrids, un Harijs redzēja viņu ietriecam visu roku uz violetās pogas blakus spidometram.

Ar nekļūdīgi aurojošu dārdoņu pūķa uguns uzliesmoja no izpūtēja, nokaitēta līdz baltkvēlei un zila, un motocikls traucās tālāk kā lode ar izšauta metāla skaņu. Harijs redzēja nāvēžus novirzāmies no redzeslauka, lai izvairītos no nāvējošā liesmu staba, un tajā pašā brīdī juta blakusvāģi draudoši sašūpojamies – tā metāla saslēgumi ar motociklu atdalījās ar inerces spēku.


=== Tulkojusi: korkijwolfs ===


Brīdī, kad lāsti šāvās pāri gaisam starp viņiem, Hagrids novirzījās no iesāktā kursa un tālāk devās zigzagos: Harijs zināja, ka Hagrids neriskēs otrreiz ar pūķelpas pogu, kad Harijs atradās tik nedrošā pozīcijā. Harijs saviem sekotājiem uzbruka ar vienu Dullum burvestību pēc otras, taču tas nelīdzēja, lai no viņiem atkratītos. Kad viņš sekotājiem mēģināja trāpīt ar kārtējo burvestību, tuvākais nāvēdis mēģināja izvairīties no tās, taču pazaudēja savu kapuci, un nākamās Dullum burvestības sarkanajā gaismā Harijs ieraudzīja Stenlija Šanpaika... Stena... bālo seju...

— Tukšrokdžimpiņ! — Harijs iekliedzās.

— Tas ir viņš, tas ir viņš, tas ir īstais!

Kapučotā nāvēža sauciens sasniedza Hariju par spīti motocikla dārdiem, jau nākamajā mirklī abi sekotāji palika iepakaļ un visbeidzot pagaisa no skata.

— Harij, kas notika? — ieaurojās Hagrids. — Kur šie palika?

— Es nezinu!

Taču Harijs pēkšņi jutās nedroši – kapučotais nāvēdis bija kliedzis "tas ir īstais". Kā viņš to varēja zināt? Viņš palūkojās mulsinoši tukšajā tumsā visapkārt un sajuta tās draudīgumu. Kur viņi visi palika?

Harijs pārrāpās otrādi sēdeklī, lai skats vērstos uz priekšu, un ieķērās Hagrida jakā.

— Hagrid, palaid atkal to pūķelpu, lai mēs tiktu projām no šejienes!

— Tikai turies cieši, Harij!

Atkal atskanēja apdullinošais troksnis, un balti zilā liesma izšāvās no izpūtēja. Harijs juta, ka slīd atpakaļ nost no nelielā sēdekļa, kas bija viņa rīcībā, arī Hagrids palēcās uz aizmuguri un vairs tikai knapi turējās pie rokturiem...

— Man'prāt esam no viņiem atrāvušies, man'prāt mums tas i izdevies! — kliedza Hagrids.

Bet Harijs nebija pārliecināts, bailes viņu pārņēma, kad viņš lūkojās pa labi un pa kreisi pēc sekotājiem, kuri noteikti uzradīsies... Kādēļ tie atpalika? Vienam no viņiem joprojām bija zizlis... Tas ir viņš, tas ir īstais... To viņi teica jau nākamajā mirklī pēc mēģinājuma atbruņot Stenu...

— Mēs esam gandrīz galā, Harij, mēs tūliņ būsim tur! —iekliedzās Hagrids.

Harijs sajuta, ka motocikls sāk krist uz leju, taču gaismas lejā joprojām šķita tik tālu kā zvaigznes debesīs.
Nākamajā mirklī rēta uz Harijs pieres sāka degt kā ugunī. Abās pusēs motociklam parādījās pa nāvēdim un Harijam gandrīz trāpīja divi no mugurpuses tēmēti nāvējošie lāsti, pašaujoties garām tikai pa pāris milimetriem...

Un tad Harijs viņu ieraudzīja. Voldemorts lidoja kā dūmi pa gaisu, neizmantojot ne slotaskātu, ne testrālu, lai pārvietotos, viņa čūskai līdzīgajai sejai blāzmojam cauri tumsai, viņa roka atkal cēlās, mērķējot zizli...

Hagrids iekliedzās bailēs un sāka stūrēt motociklu vertikālā pikējumā. Izmisīgi turoties pie savas dzīvības, Harijs izšāva Dullum visos iespējamos virzienos tumšajā naktī. Viņš redzēja kādu ķermeni krītam un saprata, ka kāda no viņa burvestībām ir sasniegusi savu mērķi, bet nākamajā mirklī viņa uzmanību pievērsa troksnis un dzirksteles no motora; motocikls nekontrolēti krita cauri gaisam...

Zaļas gaismas šautras sāka šauties viņiem garām. Harijam vairs nebija ne mazākās nojausmas par to, kur ir augša un kur apakša. Rēta joprojām dega; Harijs gaidīja pienākam savu nāvi kuru katru sekundi. Kapučota figūra uz slotaskāta bija aptuvenu pēdas attālumā no viņiem, viņš redzēja, kā nāvēdis sāk mērķēt zizli...

— NĒ!

Ar kliedzienu, pilnu niknuma, Hagrids leca prom no motocikla nāvēža virzienā; ar šausmām skatoties viņam pakaļ, Harijs redzēja, kā gan Hagrids, gan nāvēdis uzsāka kritienu prom no redzes lauka, slotaskātam neizturot kopējo svaru...

Knapi turoties pie nekontrolējamā un krītošā motocikla ar saviem ceļiem, Harijs izdzirdēja Voldemorta kliedzienu: — Mans!

Viss bija galā: Harijs vairs nedzirdēja un neredzēja, kur Voldemorts palika; viņš pamanīja vēl vienu nāvēdi pasteidzamies prom no ceļa un izdzirdēja: — Avada...

Rēta sāka sāpēt tik ļoti, ka Harijs aizspieda ciet acis, bet tajā pašā mirklī viņa zizlis sāka darboties pats par sevi. Viņš sajuta, kā tas kustoties veido apli, it kā to virzītu liels magnēts, Harijs ieraudzīja zelta liesmas caur pusaizvērtajām acīm, izdzirdēja skaļu krakšķi un niknu kliedzienu. Tuvumā esošie nāvēži kliedza; Voldemorts iebļāvās: — Nē! — Tajā brīdī Harijs atvēra acis un ieraudzīja, ka viņa deguns atrodas pāris collas no pūķelpas pogas; viņš to piespieda ar brīvo roku, un motocikls izšāva gaisā liesmas, pats strauji tuvojoties zemei.

— Hagrid! — Harijs iesaucās, turoties pie motocikla kā pie dzīvības glābēja. — Hagrid... Šurpum Hagridu!

Motocikls ļoti ātri steidzās tuvāk zemei. Paceļot acis pāri rokturiem, Harijs neredzēja neko citu kā vien tālās gaismas arvien vairāk tuvojamies; viņš grasījās avarēt, un tur neko nevarēja darīt. Aiz viņa bija dzirdams vēl viens kliedziens...

— Savu zizli Selvin, dod man savu zizli!

Harijs sajuta Voldemortu, vēl pirms ieraudzīja. Skatoties sānis, viņš ieskatījās sarkanajās acīs un bija pārliecināts, ka tās būs pēdējais, ko viņš savā dzīvē skatīs: kā Voldemorts grasās kārtējo reizi viņu nolādēt...

Nākamajā brīdī Voldemorts pazuda. Harijs palūkojās lejā un ieraudzīja Hagridu uz zemes ar izplestām rokām un kājām; viņš strauji sasvēra rokturus, lai viņam netrāpītu, piespieda bremzes un nākamajā mirklī ar apdullinošu un zemi satricinošu skaņu ietriecās dubļainā purvā.

======= 5. nodaļa =======


=== Tulkojusi: kvadrātsakne no priedes ===


— Strups? — kliedza Harijs. — Tu neteici...

— Viņš pazaudēja savu kapuci pakaļdzīšanās laikā. Cirtasum vienmēr ir bijusi Strupa specialitāte. Es vēlos, kaut varētu teikt, ka atmaksāju viņam, bet tas bija viss, ko es varēju darīt, lai noturētu Džordžu uz slotas pēc tam, kad viņu ievainoja, viņš zaudēja daudz asiņu.

Starp viņiem četriem iestājās klusums, kad viņi paskatījās augšup debesīs. Nebija kustību pazīmes, zvaigznes skatījās pretī nemirkšķinot, vienladzīgas, tukšas no lidojošajiem draugiem. Kur bija Rons? Kur bija Freds un Vīzlija kungs? Kur bija Bils, Flēra, Tonksa, Trakacis un Mahorks?

— Harij, izpalīdzi mums! — aizsmacis sauca Hagrids no durvīm, kurās viņš atkal bija iesprūdis. Harijs izstūma viņu brīvu, tad devās caur tukšo virtuvi un atpakaļ dzīvojamajā istabā, kur Vīzlija kundze un Džinnija vēl arvien apkopa Džordžu. Vīzlija kundze bija apstādinājusi asiņošanu, un lampas gaismā Harijs redzēja tīru, rēgojošos caurumu tur, kur kādreiz bijusi Džordža auss.

— Kā viņam ir?

Vīzlija kundze apskatījās apkārt un teica: — Es nevaru likt tai ataugt, ne tad, kad tā ir noņemta ar Tumšo maģiju. Bet varēja būt vēl trakāk... viņš ir dzīvs.

— Jā,— teica Harijs. — Paldies Dievam.

— Vai es dzirdēju vēl kādu pagalmā? — jautāja Džinnija.

— Hermioni un Kingsliju,— teica Harijs.

— Paldies Dievam,— Džinnija čukstēja. Viņi skatījās viens uz otru, Harijs gribēja apskaut viņu, turēties pie viņas, viņam pat bija vienalga, ka tur bija Vīzlija kundze, bet, pirms viņš varēja rīkoties impulsīvi, no virtuves atskanēja liels blīkšķis.

— Es pierādīšu, kas es esmu, Kingslij, pēc tam, kad būšu redzējis savu dēlu, tagad atkāpies, ja zini, kas tev labāk.

Harijs nekad agrāk nebija dzirdējis Vīzlija kungu kliedzam tā. Viņš iegāzās dzīvojamajā istabā, viņa plikajam galvvidum spīdot no sviedriem, viņa brillēm šķībām, Freds tieši aiz viņa, abi bāli bet neievainoti.

— Artūr! — šņukstēja Vīzlija kundze. — Ak, paldies Dievam!

— Kā viņam ir?

Vīzlija kungs nokrita uz ceļiem blakus Džordžam. Pirmo reizi, kopš Harijs viņu pazina, Freds, šķiet, bija zaudējis vārdus. Viņš blenza uz dīvāna aizmuguri, uz viņa dvīņa ievainojumu, it kā viņš nespētu noticēt tam, ko viņš redz.

Iespējams, Freda un viņu tēva ierašanās skaņas mudināts, Džordžs iekustējās.

— Kā tu jūties, Džordžij? — Vīzlija kundze čukstēja.

Džordža pirksti taustījās pie galvas sāniem.

— Kā svētais,— viņš murmināja.

— Kas viņam kaiš? — kurkstēja Freds, izskatīdamies pārbijies. — Vai viņa prāts ir bojāts?

— Kā svētais,— atkārtoja Džordžs, atvērdams acis un paskatīdamies uz brāli. — Redzi... Es esmu svētais. Caurumains, Fred, saproti?

Vīzlija kundze iešņukstējās spēcīgāk kā jebkad. Krāsa ieplūda Freda bālajā sejā.

— Nožēlojami,— viņš teica Džordžam. — Nožēlojami! Ar visu plašo ar ausi saistītā humora pasauli tev priekšā tu izvēlies caurumains?

— Ak nu,— teica Džordžs, plati smaidot viņa asarās mirkstošajai mātei.

— Tu tagad varēsi mūs atšķirt vienu no otra, mamm.

Viņš skatījās apkārt.

— Sveiks, Harij – tu esi Harijs, vai ne?

— Jā, esmu,— teica Harijs, kustoties tuvāk dīvānam.

— Vismaz mēs dabūjām tevi atpakaļ labi,— teica Džordžs. — Kapēc Rons un Bils nav sapulcējušies apkārt manai slimības gultai?

— Viņi vēl nav atpakaļ, Džordž,— Vīzlija kundze teica. Džordža smaids pazuda. Harijs paskatījās uz Džinniju un māja viņai pavadīt viņu atpakaļ ārā. Kad viņi gāja cauri virtuvei, viņa zemā balsī teica: — Ronam un Tonksai jau vajadzētu būt atpakaļ. Viņiem nebija garš ceļojums; Mjurielas tante nav tik tālu no šejienes.


=== Tulkojusi: Blackberry. ===


— Kas noticis? — teica Freds, pētot viņu sejas, kad viņi ienāca. — Kas noticis? Kurš...?

— Trakacis,— teica Vīzlija Kungs. — Miris.

Dvīņu smaidi pārvērtās šoka grimasēs. Neviens nezināja, ko darīt. Tonksa klusi raudāja savā kabataps lakatiņā: viņa bija Trakacim tuva, Harijs zināja, viņa iemīļotākā un viņa protežē Burvestību ministrijā. Hagrids, kurš bija apsēdies stūrī uz grīdas, kur viņam bija visvairāk vietas, slaucīja acis savā galdauta lieluma kabatas lakatiņā.

Bils aizgāja līdz bufetei un izvilka laukā pudeli ar ugunsviskiju un dažas glāzes.

— Še,— viņš teica, un ar sava zižļa mājienu viņš padeva divpadsmit pilnas, planējošas glāzes cauri istabai katram, turot paceltu trīspadsmito. — Par Trakaci.

— Par Trakaci,— viņi visi teica, un dzēra.

— Par Trakaci,— noteica Hagrids ar mazu nokavēšanos un ar mazu krekšķi.

Ugunsviskijs izkaltēja Harija rīkli: tā bija kā degoša sajūta atpakaļ viņā, izkliedējot nejūtīgumu un nerealitātes sajūtu, piepildot viņu ar kaut ko tādu kā drosme.

— Tātad Mahorks pazuda? — teica Vilksons, kurš izdzēra savu glāzi vienā rāvienā.

Atmosfēra momentā izmainījās: visi izskatījās satraukti, vērojot Vilksonu, vēlētos, lai viņš turpina, tā likās Harijam, un mazliet nobijušies no tā, ko varētu dzirdēt.

— Es zinu, par ko tu domā,— teica Bils, — un es arī par to padomāju atpakaļceļā uz šejieni, jo izskatījās, ka viņi būtu mūs gaidījuši, vai ne? Bet Mahorks nevarēja mūs nodot. Viņi nezināja, ka būs septiņi Hariji, tas viņus samulsināja brīdī, kad mēs parādījāmies, un, ja jūs esat aizmirsuši, Mahorks bija tas, kurš ierosināja šo mazo krāpšanu. Kāpēc gan viņš nepateica viņiem būtību? Man liekas, ka Horks krita panikā, tas ir tik viegli kā tas. Viņš jau no paša sākuma negribēja iet, bet Trakacis lika, un Pats-Zini-Kas uzreiz gāja tieši pie viņiem: ar to pietika, lai jebkuram rastos panika.

— Pats-Zini-Kas rīkojās tieši, kā Trakacis domāja,— vīpsnāja Tonksa. — Trakacis teica, ka viņš domās, ka īstais Harijs būs kopā ar varenākajiem, vispieredzējušākajiem auroriem. Viņš ķēra no sākuma Trakaci un, kad Mahorks viņu iegāza, viņš devās pie Kingslija...

— Jā, un tas viss irr ļoti lab',— atcirta Flēra, — bet tass joprrojām neizsaka, kā viņi zinnāja, ka mēs pārrvietojam 'Arriju, vai ne? Kāds irr bijis bezrrūpīgs. Kādam paslīdējis datums kādam nepiederrošajam. Tā irr vienīgā iespēja viņiem zināt datumu, bet ne vissu plānu.

======= 6. nodaļa =======


=== Tulkojusi: Nattivity ===


Viņi viens uz otru lūkojās, un Džinnijas izteiksmē bija ne tikai šoks. Pēkšņi Harijs saprata, ka šī ir pirmā reize, kad viņš ar viņu atkal ir vienatnē kopš tām zaudētajām stundām Cūkkārpas klusajos nostūros. Viņš bija pārliecināts, ka viņa atceras to pašu. Viņi abi salēcās, kad durvis atvērās un ienāca Vīzlija kungs, Kingslijs un Bils.

Viņi, tāpat kā citi Ordeņa biedri, tagad bieži pievienojās vakariņās, jo "Midzeņi" aizvietoja Drūmkakti 12 kā galveno mītni. Vīzlija kungs izskaidroja, ka pēc Dumidora nāves viņi ir jaunie slepensargi, katrs, kuram Dumidors uzticēja Drūmkaktes atrašanās vietu, par tādu kļūst.

— Un ja tie ir kādi divdesmit no mums, tas ievērojami samazina Acurauga burvestības spēku. Divdesmit reižu vairāk iespēju nāvēžiem no kāda uzzināt noslēpumu. Mēs nevarējām to vairs ilgāk paturēt.

— Bet Strups, protams, jau ir izpaudis adresi nāvēžiem? — jautāja Harijs.

— Nu, Trakacis uzlika dažus lāstus aizsardzībai pret Strupu, ja viņš tur tomēr atgriežas. Mēs ceram, ka tie būs gana spēcīgi, lai turētu viņu ārpusē un sasaistītu viņa mēli, ja viņš sadomā ko atklāt par vietu, bet mēs neesam pārliecināti. Tas tagad būtu neprāts izmantot to kā galveno mītni, kad aizsardzība ir kļuvusi tik nedroša.

Tajā vakarā virtuve bija tik pieblīvēta, ka bija gūti darboties ar nazīšiem un dakšiņām. Harijs gadījās iespiests blakus Džinnijai; pirms brīža nepateiktās lietas lika viņam vēlēties, kaut starp viņiem būtu vēl daži cilvēki. Viņš tik ļoti centās nepieskarties viņas rokai, ka knapi varēja sagriezt savu cāli.

— Kādas ziņas par Trakaci? — Harijs jautāja Bilam.

— Nekā,— atbildēja Bils.

Viņi nebija varējuši sarīkot Trakača bēres, jo Bils ar Vilksonu neatrada viņa līķi. Bija sarežģīti zināt, kur tieši viņš būtu varējis nokrist, ņemot vērā tumsu un sajukumu, kad notika cīņa.

— "Dienas Pareģis" nav ziņojis par viņa nāvi, vai par līķa atrašanu,— Bils iesāka. — Bet tas neko daudz nenozīmē. Tas šajos laikos daudz ko noklusē.

— Un viņi vēl joprojām nav paziņojuši par visām tām burvestībām, ko es liku lietā, lai izbēgtu no nāvēžiem? — Harijs pāri galdam uzrunāja Vīzlija kungu, kurš nogrozīja galvu. — Tāpēc, ka viņi zina, ka man nebija citas iespējas, vai tāpēc, ka viņi nevēlas, lai es visai pasaulei paziņoju, ka man uzbrucis Voldemorts?


=== Tulkojis: rowzee ===


— Ja mēs zinātu kaut viena horkrusta atrašanās vietu, es tev piekristu,— teica Harijs, kuram likās, ka Hermione pilnībā neizprot viņa vēlmi atgriezties Godrika gravā. Viņa vecāku kapi bija tikai viena daļa no gravas valdzinājuma; viņam bija stipra, kaut arī neizskaidrojama sajūta, ka šī vieta slēpj sevī atbildes. Varbūt viņam tā šķita tikai tāpēc, ka tā bija vieta, kur viņš izdzīvoja pēc Voldemorta nonāvēšanas lāsta; tagad, kad viņš stāvēja izaicinājuma priekšā atkārtot varoņdarbu, vieta, kur tas bija noticis, arvien pievilka Hariju, kurš vēlējās saprast.

— Vai tev nešķiet iespējams, ka Voldemorts licis novērot Godrika gravu? — Hemione vaicāja. — Viņš varētu domāt, ka tu vēlēsies atgriezties un apmeklēt savu vecāku kapus, kad vari doties, kurp vien gribi.

Tas Harijam nebija ienācis prātā. Kamēr viņš centās atrast pretargumentu, ierunājās Rons, kurš acīmredzot sekoja savam domas pavedienam.

— Šī R.A.B. persona,— viņš teica. — Tas, kurš nozaga īsto medaljonu, ja?

Hermione pamāja.

— Viņš zīmītē rakstīja, ka to iznīcinās, vai ne?

Harijs pavilka savu mugursomu pie sevis un izvilka viltoto horkrustu, kurā joprojām salocīta atradās R.A.B. zīmīte.

— Es esmu nozadzis īsto horkrustu un grasos to iznīcināt, cik vien ātri varēšu,— Harijs izlasīja.

— Un ja nu viņš patiešām to piebeidza? — teica Rons.

— Vai viņa,— Hermione iestarpināja.

— Vienalga,— teica Rons, — mums tad būtu par vienu mazāk!

— Jā, bet mums tik un tā būs jāmēģina atrast īstais medaljons, vai ne? — teica Hermione. — Jānoskaidro, vai tas ir vai nav iznīcināts.

— Un kad mēs atrodam horkrustu, kā tieši to var iznīcināt? — jautāja Rons.

— Nu,— Hermione teica, — es to esmu papētījusi.

— Kā? — prasīja Harijs. — Es biju domājis, ka bibliotēkā nav grāmatu par horkrustiem.

— Nebija arī,— teica Hemione, kura bija nosarkusi. — Dumidors tās visas izņēma no bibliotēkas, bet viņš... viņš tās neiznīcināja.

Rons izslējās, acis ieplezdams.

— Kā, pie Merilina biksēm, tev izdevās dabūt tās horkrustu grāmatas savās rokās?

— Tā... tā nebija zagšana! — Hermione teica, skatoties gan uz Hariju, gan Ronu ar tādu kā izmisumu. — Tās tomēr ir bibliotēkas grāmatas, pat ja Dumidors tās bija izņēmis no plauktiem. Katrā ziņā, ja viņš patiešām būtu vēlējies, lai neviens tām netiktu klāt, esmu pārliecināta, ka viņš būtu padarījis to daudz grūtāk...

— Runā taču par lietu! — teica Rons.

— Nu... tas bija vienkārši,— teica Hermione smalkā balsī. — Es tikai pielietoju izsaukšanas burvestību. Jūs taču zināt – šurpum. Un... tās izlidoja no Dumidora kabineta tieši uz meiteņu guļamistabām.

— Bet kad tu to izdarīji? — jautāja Harijs, lūkojoties Hermionē ar apbrīnu un neticību.

— Tieši pēc viņa – Dumidora – bērēm,— atbildēja Hermione vēl smalkākā balsī. — Tieši pēc tam, kad bijām vienojušies pamest skolu un doties meklēt horkrustus. Kad es uzkāpu tornī, lai paņemtu savas mantas, es... es sapratu, ka, jo vairāk zināsim par tiem, jo labāk... un es tur biju viena... Tā es pamēģināju... un tas nostrādāja. Tās ielidoja tieši iekšā pa atvērto logu un es... es tās sasaiņoju.

Viņa norija siekalas un lūdzoši teica: — Es patiešām nedomāju, ka Dumidors dusmotos, mēs taču netaisāmies izmantot šo informāciju, lai izveidotu horkrustu, vai ne tā?


=== Tulkojusi: Ariannita ===


— Šī ir tā viena, kas dod precīzas instrukcijas par to, kā izveidot horkrustu. Tumšākās zints noslēpumi – tā ir briesmīga grāmata, tiešām drausmīga, pilna ar ļaunu maģiju. Interesanti, kad Dumidors to aizvāca no bibliotēkas... Ja viņš to neizdarīja, kamēr kļuva par direktoru, varu derēt, Voldemorts dabūja visas vajadzīgās instrukcijas, kas viņam no šīs te bija nepieciešamas.

— Kāpēc viņam vajadzēja jautāt Gliemjragam, kā izveidot horkrustu, ja viņš jau bija to izlasījis? — jautāja Rons.

— Viņš gāja pie Gliemjraga tikai tāpēc, lai uzzinātu, kas notiktu, ja sašķeltu savu dvēseli septiņās daļās, — teica Harijs. — Dumidors bija pārliecināts, ka Melsudors zināja, kā uztaisīt horkrustu, jau no laika, kad viņš par tiem taujāja Giemjragam. Hermion, es domāju tev ir taisnība, tā mierīgi varēja būt tā, kur viņš dabūja informāciju.

— Un jo vairāk es par tiem lasu,— sacīja Hermione,— jo drausmīgāki tie šķiet, un arvien mazāk es spēju noticēt tam, ka viņš tiešām uztaisīja sešus. Šajā grāmatā ir brīdinājums par to, cik nedrošu tu atstāj atlikušo dvēseli, to saplēšot, un tas tikai, lai uztaisītu vienu horkrustu!

Harijs atcerējās, ko Dumidors bija teicis par Voldemorta piedēvēšanu kaut kam vairāk nekā "parastam ļaunumam".

— Vai nav kāds veids, kā sevi atkal salikt kopā? — Rons jautāja.

— Ir,— atbildēja Hermione, ar vārgu smaidu, — bet tas būtu ārkārtīgi sāpīgi.

— Kāpēc? Kā to var izdarīt? — vaicāja Harijs.

— Nožēla,— sacīja Hermione. — Tev vajag patiešām izjust to, ko tu esi nodarījis. Tur ir paskaidrojums. Acīmredzot sāpes no tā var tevi iznīcināt. Es kaut kā nevaru iedomāties Voldemortu mēģinām darīt ko tādu, jūs varat?

— Nē,— teica Rons, pirms Harijs paspēja atbildēt. — Tātad tajā grāmatā ir kas teikts, kā iznīcināt horkrustus?

— Jā,— teica Hermione, šķirot trauslās lappuses kā apskatot trūdošas ķidas,— tāpēc tā brīdina tumšos burvjus, cik stipri tie jāaizsargā. No tā visa, ko es esmu izlasījusi, tas ko Harijs izdarīja Melsudora dienasgrāmatai, bija viens no nedaudzajiem, tiešām drošajiem horkrusta iznīcināšanas veidiem.

— Kas? Tā saduršana ar baziliska zobu? — jautāja Harijs.

— Ak, labi, tad mums gan ir paveicies ar tik milzīgiem bazilisku zobu krājumiem,— teica Rons. — Es jau domāju, ko mēs taisāmies ar tiem darīt.

— Tam nav jābūt baziliska zobam,— pacietīgi teica Hermione. — Tam jābūt kaut kam tik ļoti kaitīgam, lai horkrusts sevi nevarētu atjaunot. Baziliska indei ir tikai viens pretlīdzeklis, un tas ir neiedomājami rets...

— ... fēniksa asaras,— sacīja Harijs pamājot.

======= 7. nodaļa =======


=== Tulkojusi: Jūnija Samāra ===


Viņš gāja pa kalnainu ceļu rīta blāzmas zilajā gaismā. Tālumā dūmakā tīts atradās mazs ciemats. Vai viņa meklētais vīrs atradās tur, vīrs, kas viņam bija tik ļoti vajadzīgs, ka viņš nespēja domāt ne par ko citu, vīrs, kurš glabāja atbildes visām viņa problēmām?

— Ei, mosties!

Harijs atvēra acis. Viņš atkal gulēja saliekamajā gultā Rona noplukušajā bēniņu istabā. Saule vēl nebija uzlēkusi, un istaba tinās ēnās. Pumperniķelis gulēja, paslē```` galvu zem sīciņā spārna. Harijs juta dzelšanu rētā.

— Tu miegā murmināji.

— Tiešām?

— Jā. "Gregorovičs." Tu nepārtraukti atkārtoji: "Gregorovičs."

Harijs nebija uzlicis brilles, un Rona seja izskatījās mazliet izplūdusi.

— Kas ir Gregorovičs?

— Es nezinu. Tu taču to teici.

Harijs paberzēja pieri un domāja. Šis vārds likās dzirdēts, taču Harijs nespēja atcerēties, kur.

— Man liekas, ka Voldemorts viņu meklē.

— Nabaga čalis,— Rons teica.

Harijs piecēlās sēdus, joprojām berzēdams rētu. Viņš bija pilnībā pamodies. Viņš centās atcerēties, ko tieši bija redzējis sapnī, bet vienīgais, kas atausa atmiņā, bija kalnains apvārsnis un dziļā ielejā paslēpta ciemata aprises.

— Man liekas, ka viņš ir ārzemēs.

— Kas, Gregorovičs?

— Voldemorts. Es domāju, ka viņš ir ārzemēs un meklē Gregoroviču. Tā vieta neizskatījās pēc Lielbritānijas.

— Tu atkal biji viņa prātā?

Rons izklausījās noraizējies.

— Izdari man pakalpojumu un nesaki Hermionei,— Harijs sacīja. — Viņa grib, lai es pārstāju miegā redzēt visas tās lietas...

Viņš palūkojās uz Pumperniķeļa būri, domādams... Kāpēc vārds "Gregorovičs" likās pazīstams?

— Es domāju,— viņš lēni iesāka, — tam ir kāds sakars ar kalambolu. Tur ir kāda sakarība, bet... es nevaru izdomāt, kāda.

— Ar kalambolu? — Rons pārvaicāja. — Esi drošs, ka nedomā par Gorgoviču?

— Ko?

— Dragomirs Gorgovičs, dzinējs, pārcelts uz "Čadlijas Lielgabaliem" par rekordlielu samaksu pirms diviem gadiem. Viņam pieder sezonas rekords iemesto sviedeņu ziņā.

— Nē,— atbildēja Harijs. — Es pavisam noteikti nedomāju Gorgoviču.

— Es arī cenšos nedomāt,— Rons sacīja. — Starp citu, daudz laimes dzimšanas dienā.

— Pareizi! Biju aizmirsis! Man ir septiņpadsmit!

Harijs paķēra savu zizli, kas atradās blakus viņa saliekamajai gultai, notēmēja uz galdu, kur bija atstājis brilles un teica: — Šurpum brilles! — Lai gan tās atradās tikai kādas pēdas attālumā, redzēt tās lidojam bija kaut kas sajūsminošs. Vismaz, kamēr brilles netrāpīja Harijam pa aci.

— Tieši mērķī,— Rons nosprauslojās.

Līksmojot par atbrīvošanos no sekošanas, Harijs lika Rona mantām lidot viscaur istabai, pamodinot un satraucot Pumperniķeli. Vēl Harijs mēģināja sasiet savu sporta kurpju auklas ar maģijas palīdzību (gala rezultāta atsiešana aizņēma pāris minūtes) un, tīra prieka pēc, pārvērta "Čadlijas Lielgabalu" oranžās drēbes uz Rona plakātiem koši zilas.


=== Tulkojis: Marvolo Kedavra ===


Viņi visi skatījās uz Vīzlija kundzes pusi. Viņa centās runāt ar madāmu Delakūru, vienlaikus atkārtoti lūkodamās uz vārtiem.

— Es domāju, labāk sāksim bez Artūra,— pēc kāda brīža viņa sauca ārā uz dārzu. — Viņš noteikti ir aizkavēts dar... vai!

Viņi visi to ieraudzīja vienlaicīgi: gaismas apveids lidoja pāri pagalmam uz galda pusi, kur tas pārveidojās spožā zebiekstē, kas stāvēja uz pakaļkājām un runāja Vīzlija kunga balsī.

— Ar mani kopā nāk Burvestību ministrs.

Aizstāvis izzuda tukšā gaisā, atstājot Flēras ģimeni, izbrīnā lūkodamies uz vietu, kur tas pagaisa.

— Mums te nevajadzētu būt,— uzreiz teica Vilksons. — Harij... piedod... es paskaidrošu citā reizē...

Viņš satvēra Tonksas plaukstas locītavu, vilkdams viņu sev līdzi; viņi sasniedza žogu, pārkāpa tam pāri un pazuda. Vīzlija kundze izskatījās apjukusi.

— Ministrs... bet kāpēc...? Es nesaprotu...

Tomēr nebija laika, lai šo jautājumu apspriestu; pēc mirkļa no zila gaisa pie vārtiem bija parādījies Vīzlija kungs, kuram kompāniju sastādīja Rufuss Skrimžūrs – uzreiz atpazīstams pēc viņa sirmo matu krēpēm.

Abi jaunatnācēji soļoja uz dārzu un laternas apgaismoto galdu, pie kura visi sēdēja klusumā, vērodami viņus tuvojamies. Kolīdz Skrimžūrs nonāca laternas gaismas rādiusā, Harijs ievēroja, ka viņš izskatās daudz vecāks, nekā viņu pēdējā tikšanās reizē – izdēdējis un drūms.

— Atvainojos par traucējumu,— teica Skrimžūrs, klibodams uz galda galu. — It īpaši, jo redzu, ka esmu nelūgts ieradies uz svinībām.

Kādu brīdi viņa acis uzkavējās pie milzīgās zibšņa tortes.

— Novēlu jums vēl daudz priecīgu dzimšanas dienu!

— Paldies,— atbildēja Harijs.

— Man vajag ar jums parunāt,— Skrimžūrs turpināja. — Kā arī ar Ronalda Vīzlija kungu un Hermiones Greindžeras jaunkundzi.

— Ar mums? — pārsteigts teica Rons. — Kāpēc ar mums?

— To es jums pateikšu, kad mēs būsim kādā noslēgtākā vietā,— teica Skrimžūrs. — Vai šeit ir tāda vieta? — viņš pieprasīja Vīzlija kungam.

— Jā, protams,— teica Vīzlika kungs, kurš acīmredzami nervozēja. — Am, dzīvojamā istaba, jūs varētu izmantot to.

— Jūs varētu parādīt ceļu,— Skrimžūrs teica Ronam. — Jūsu kompānija mums nebūs nepieciešama, Artūr.


=== Tulkojusi: helbaffy ===


— Dumidors nomira vairāk kā mēnesi atpakaļ. Kāpēc vajadzēja tik ilgi gaidīt, lai atdotu to, ko viņš mums atstāja?

— Vai tad tas nav pašsaprotami? — teica Hermione, pirms Skrimžūrs varēja atbildēt. — Viņi gribēja izpētīt to, ko viņš mums atstāja. Jums nebija nekādu tiesību to darīt! — viņa drebošā balsī teica.

— Man bija visas tiesības,— nobeidzoši teica Skrimžūrs. — Dekrēts par attaisnojamu konfiskāciju dod Ministrijai pilnvaras konfiscēt testamenta saturu...

— Tas likums tika radīts, lai apturētu burvjus nodot tālāk tumšos artefaktus,— teica Hermione,— un Ministrijai ir jābūt pārliecinošiem pierādījumiem, ka aizgājēja mantas ir pretlikumīgas, pirms tās konfiscē! Vai jūs sakāt man, ka jūs domājāt, ka Dumidors centās mums nodot kaut ko nolādētu?

— Vai jūs plānojat turpināt karjeru Maģiskā likumā, Grendžeras jaunkundz? — jautāja Skrimžūrs.

— Nē, neplānoju,— atbildēja Hermione. — Es ceru izdarīt ko labu pasaulē!

Rons sāka smieties. Skrimžūra acis uz mirkli pievērsās viņam, līdz Harijs ierunājās.

— Tad kāpēc jūs nolēmāt atdot mums mūsu lietas atpakaļ? Nevarat iedomāties iemeslu, lai paturētu tās?

— Nē, tas būs tādēļ, ka trīsdesmit viena diena ir galā,— Hermione uzreiz atbildēja. — Viņi nevar turēt priekšmetus ilgāk par to, ja vien viņi var pierādīt, ka tie ir bīstami. Taisnība?

— Vai jūs teiktu, ka bijāt tuvs Dumidoram, Ronald? — jautāja Skrimžūrs, ignorējot Hermioni. Rons izskatījās izbijies.

— Es? Ne-ne gluži... Tas vienmēr bija Harijs, kurš...

Rons paskatījās apkārt uz Hariju un Hermioni, un ieraudzīja, ka Hermione raida viņam pārstāj-runāt-tagad! veida skatienu, bet ļaunums jau bija nodarīts: Skrimžūrs izskatījāt tā, it kā viņš būtu dzirdējis tieši to, ko gaidīja un gribēja dzirdēt. Viņš metās virsū kā putns uz laupījumu, kad dzirdēja Rona atbildi.

— Ja jau jūs nebijāt ļoti tuvs Dumidoram, tad kā jūs izskaidrojat to, ka viņš atcerējās jūs savā testamentā? Viņš izdarīja izcili nedaudz personīgu novēlējumu.
Lielākā daļa viņa piederumu – Viņa privātā bibliotēka, viņa maģiskie instrumenti un citas personiskās mantas – tika atstās Cūkkārpai. Kā jūs domājat, kāpēc jūs esat izņēmums?

— Es... nezinu,— teica Rons. — Es... kad es teicu, ka nebijām tuvi... es domāju, man liekas, ka es viņam patiku...


=== Tulkojis: hram ===


— Ko viņš vēlējās? — vaicāja misters Vīzlijs, skatoties te uz Hariju, te Ronu un Hermioni, kamēr atgriezās Vīzlija kundze.

— Atdot to, ko Dumidors bija mums novēlējis,— atteica Harijs. — Viņi tikai tagad izpilda viņa testamentu.

Ārā, dārzā pie pusdienu galda, trīs Skrimžūra atstātās lietas klejoja no rokas rokā. Visi bija izbrīnīti par Deluminatoru un Bīdla Barda stāstiem un satriekti par faktu, ka Skrimžūrs atteicies atdot zobenu, bet neviens no viņiem nevarēja rast nekādu izskaidrojumu, kādēļ Dumidoram būtu vajadzējis novēlēt Harijam veco zibsni. Kamēr misters Vīzlijs jau trešo vai ceturto reizi izmēģināja Deluminatoru, misis Vīzlija nedroši sacīja:

— Harij, dārgais, visi ir briesmīgi izsalkuši, bet mēs negribējām sākt bez jums... Varbūt tagad klāt galdu?

Viņi papusdienoja visai ātri, un tad, pēc nedaudz sasteigta "Daudz baltu dieniņu" un vairākiem kūkas gabaliem, pasēdēšana bija beigusies. Hagridam, kurš nākamajā dienā bija ielūgts uz kāzām, bet bija pārāk milzīgs, lai nakšņotu pārpildītajos Midzeņos, nācās uzsliet telti tuvējā klajumā.

— Tiekamies augšstāvā,— Harijs nočukstēja Hermionei, kad viņi palīdzēja Vīzlija kundzei atgriezt dārzu tā sākotnējā izskatā. — Pēc tam, kad visi būs devušies pie miera.

Augšā bēniņos Rons darbojās ap savu Deluminatoru, un Harijs piepildīja Hagrida ēzeļādas maku – nevis ar zeltu, bet gan lietām, kuras viņš vērtēja visaugstāk; lai arī cik šķietami nederīgas dažas no tām bija: Laupītāju karte, Siriusa apburtā spoguļa lauska un R.A.B. medaljons. Viņš cieši aizsēja maku un pakāra to kaklā, tad, turot rokā veco zibsni un vērojot tā vājos spārnu vēzienus, apsēdās. Visbeidzot Hermione pavēra durvis un uz pirkstu galiem ieslīdēja istabā.

— Slāpētum, — viņa nočukstēja, pavicinot zizli kāpju virzienā.

— Man šķita, ka tu šo burvestību neatzīsti, — sacīja Rons.

— Laiki mainās,— noteica Hermione. — Nu, parādi mums Deluminatoru!

Rons uzreiz paklausīja. Viņš to pacēla sev priekšā un noklikšķināja. Vienīgā viņu aizdegtā lampa acumirklī izdzisa.

— Lieta tāda,— tumsā čukstēja Hermione, — ka to pašu mēs varētu dabūt gatavu ar Peruāņu Tumsas pulveri.

Līdz ar mazu klikšķi no lampas atšķirtā gaismas bumba uzlidoja atpakaļ jaunizgaismotajos griestos.

— Tāpat forši,— kā aizsargājoties attrauca Rons. — Un, kā jau viņi sacīja, Dumidors to izveidojis pats!

— Es zinu, bet skaidrs, ka viņš nebūtu iekļāvis tevi savā testamentā tikai tāpēc, lai palīdzētu mums izslēgt gaismas!

— Tev šķiet, viņš zināja, ka ministrija konfiscēs viņa mantojumu un pārmeklēs visu, ko viņš mums atstājis? — Harijs jautāja.

— Nenoliedzami,— atbildēja Hermione. — Testamentā viņš nedrīkstēja atklāt, kādēļ novēlējis mums tieši šīs lietas, bet tas tomēr neizskaidro...

— ... kādēļ viņš mums nedeva kādu mājienu, kamēr vēl bija dzīvs? — vaicāja Rons.

— Nu, tieši tā, — atteica Hermione, pāršķirstot Bīdla Barda stāstus. — Ja šīs lietas bija tik svarīgas, lai tiktu nodotas tieši zem ministrijas degungala, tev nešķiet, ka viņš būtu ļāvis mums uzzināt, kāpēc... Ja vien tas viņam nešķita acīm redzami?

— Tādā gadījumā viņš kļūdījās, ne? — noteica Rons. — Vienmēr esmu teicis, ka viņš bija ķerts. Ģeniāls un tādā garā, bet jucis. Un kāda joda pēc viņš atstāja Harijam to veco zibsni?

— Nav ne jausmas,— atteica Hermione. — Kad Skrimžūrs lika tev to satvert, Harij, es biju pārliecināta, ka kaut kas notiks.

— Nu, jā, — teica Harijs; satverot zibsni, viņa pulss paātrinājās. — Bet Skrimžūra klātbūtnē jau es arī īpaši necentos, vai ne?

— Kā tu to domā?

— Zibsnis, ko es notvēru savā pirmajā kalambola mačā? — noteica Harijs. — Vai tad tu neatceries?

Hermione izskatījās vienkārši apstulbusi. Rons savukārt noelsās, lūkojoties no Harija uz zibsni un atpakaļ, līdz atguva balsi.

— Toreiz tu to gandrīs noriji!

— Tieši tā,— atbildēja Harijs, un, sirdij strauji sitoties, viņš piespieda lūpas pie zibšņa.

Tas neatvērās. Viņā uzausa neapmierinātība un rūgta vilšanās: viņš nolaida zeltīto bumbiņu, bet tad Hermione izsaucās.

— Uzraksts! Uz tā ir uzraksts!

Izbrīnā un satraukumā viņš gandrīz palaida vaļā zibsni. Hermionei bija taisnība. Uz gludās zelta virsmas vietā, kur pirms pāris sekundēm bija bijis viens vienīgs tukšums, tievā, ieslīpā rokrakstā, ko Harijs pazina kā Dumidora, bija iegravēti trīs vārdi.

Es atveros nobeigumā.

Uzraksts atkal izgaisa, tikko viņš bija to knapi izlasījis.
— "Es atveros nobeigumā..." Kas ar to domāts?

Rons un Hermione izbrīnā nošūpoja galvas.

— Es atveros nobeigumā... Nobeigumā... Es atveros nobeigumā...

Bet, lai arī cik bieži viņi dažnedažādās intonācijās atkārtoja šos vārdus, tā arī neizdevās atklāt jelkādu uzraksta nozīmi.

— Un zobens,— galu galā noteica Rons, kad viņi beidzot bija atmetuši mēģinājumus uzzināt zibšņa gravīras jēgu. — Kādēļ viņš vēlējās, lai Harijam būtu zobens?

— Un kādēļ viņš man to vienkārši nepateica? — Harijs klusi novilka. — Tas bija tur, tieši tur, pie viņa kabineta sienas, visu mūsu pagājušā gada sarunu laikā. Ja jau Dumidors gribēja, lai man tas piederētu, kādēļ viņš man toreiz to vienkārši neiedeva?

Harijs jutās tā, it kā sēdētu eksāmenā un censtos atbildēt uz jautājumu, kura atbildei it kā būtu jābūt zināmai, bet viņa prāts bija lēns un neatsaucīgs. Vai pagājušā gada sarunās ar Dumidoru viņš kaut ko bija palaidis garām? Vai viņam vajadzētu zināt, ko tas viss nozīmē? Vai Dumidors bija gaidījis, ka viņš sapratīs?

— Un par šo grāmatu... — sacīja Hermione. — Bīdla Barda stāsti... Nekad par tiem neesmu pat dzirdējusi!

— Tu nekad neesi dzirdējusi par Bīdla Barda stāstiem? — neticīgi vaicāja Rons. — Tu taču joko, vai ne?

— Nē, nejokoju! — pārsteigta atbildēja Hermione. — Tātad tu par tiem zini?

— Protams, ka zinu!

Harijs uzjautrināts paraudzījās augšup. Bija neticami, ka Rons lasījis grāmatu, par kuru Hermione pat nebija dzirdējusi. Bet Rons bija apjucis par viņu pārsteigumu.

— Nu, taču, izbeidziet! Visas vecās bērnu pasakas taču ir Bīdla, vai tad ne? Skaidrās laimes avots... Burvis un katls-spriņģotājs... Tusīgā Trusīgā un viņas klukstošā kāja...

— Atvaino... — ieķiķinājās Hermione. — Kas bija tas pēdējais?

— Nu taču! — izsaucās Rons, neticīgi skatīdamies uz Hariju un Hermioni. — Nevar būt, ka jūs neesat dzirdējuši par Tusīgo Trusīgo...

— Ron, tu taču ļoti labi zini, ka mēs ar Hariju esam uzauguši pie vientiešiem! — sacīja Hermione. — Bērnībā mēs tādus stāstus neesam dzirdējuši. Mēs klausījāmies Sniegbaltīti un septiņus rūķīšus un Pelnrušķīti...

— Tā ir kaut kāda slimība? — vaicāja Rons.

— Tātad tās ir bērnu pasaciņas? — vaicāja Hermione, atkal noliecoties pār rūnām.

— Jā, — domīgi novilka Rons,— tas ir, tā, zināt, saka, ka visi vecie stāsti nāk no Bīdla. Es nezinu, kādi tie ir oriģinālā.

— Bet es nesaprotu, kādēļ Dumidoram šķita, ka man tie jāizlasa?

Lejas stāvā kaut kas nočīkstēja.

— Droši vien tikai Čārlijs, tagad, kad mamma guļ, ložņā apkārt, grib ataudzēt matus,— nervozi sacīja Rons.

— Lai arī kā, mums vajadzētu likties gultās,— nočukstēja Hermione. — Negribētos rīt aizgulēties.

— Jā,— piekrita Rons. — Cietsirdīga trīskārša slepkavība, ko izdarījusi līgavaiņa māte, uz kāzām varētu mest nelielu ēnu. Es izslēgšu gaismas.

Un, kad Hermione atstāja istabu, viņš vēlreiz noklikšķināja Deluminatoru.

======= 8. nodaļa =======


=== Tulkojis: spoon ===


Viņš ievadīja bariņu burvju lielajā teltī, kad piesteidzās Luna.

— Sveiks, Harij! — viņa teica.

— Em... mans vārds ir Bārnijs, — apmulsināts atbildēja Harijs.

— O, vai tu esi mainījis arī to? — viņa sparīgi jautāja.

— Kā tu zināji...?

— Ah, vienkārši tava uzvedība, — viņa teica.

Gluži kā viņas tēvs Luna bija uzvilkusi gaiši dzeltenu mantiju, kuru viņa papildināja ar lielu saulespuķi matos. Tiklīdz tiki pāri tā visa košumam, vispārējais iespaids bija visnotaļ patīkams. Vismaz te nebija redīsu, kas karātos viņas ausīs.

Ksenofiliuss, kas bija iegrimis sarunā ar paziņu, nebija ievērojis vārdu apmaiņu starp Lunu un Hariju. Atvadoties no burvja, viņš pievērsās meitai, kas pacēla pirkstu un teica: — Tētiņ, skaties – viens no rūķiem man patiešām iekoda!

— Cik brīnišķīgi! Rūķu siekalas ir kolosāli labvēlīgas! — sacīja Mīlaba kungs, satverot Lunas izstiepto pirkstu un pētot asiņojošās koduma pēdas. — Luna, mana mīļā, ja tevī šodien dīgst kāds talants – iespējams, negaidīta vēlēšanās dziedāt operu vai deklamēt ūdensļaužu mēlē – neapspied to! Iespējams tevi ir apdāvinājuši Ģērnumbli.

Rons, ejot garām pretējā virzienā, skaļi iespurdzās.

— Rons var smieties, — rāmi noteica Luna, kad Harijs pavadīja viņu un Ksenofiliu uz viņu vietām, — bet mans tēvs ir veicis daudz pētījumus par Ģērnumblu maģiju.

— Patiešām? — bilda Harijs, kas jau sen bija nolēmis neapstrīdēt Lunas vai viņas tēva savdabīgos uzskatus. — Vai tu esi pārliecināta, ka negribi neko uzlikt uz koduma vietas?

— Ah, viss kārtībā — apgalvoja Luna, sūkājot savu pirkstu sapņainā manierē un lūkojoties uz Hariju augšup un lejup — Tu izskaties elegants. Es teicu tētiņam, ka vairums cilvēku visticamāk vilks svētku mantijas, bet viņš tic, ka kāzās jāvelk saules krāsas, veiksmei, zinies!


=== Tulkojis: kreevy ===


Viņi tik ļoti smējās, ka nemaz nepamanīja vēlīno viesi, tumšmatainu jaunu vīrieti ar platu, līku degunu un šaurām, melnām uzacīm, kurš ņēma ārā savu ielūgumu, lai dotu to Ronam, un teica, skatīdamies uz Hermioni: — Tu izskaties brīnišķīgi!

— Viktor! — viņa satrūkās un nometa savu mazo, izrotāto somiņu, saceļot skaļu troksni, kurš bija diezgan neproporcionāls somas nelielajam izmēram. Tad viņa sarkstot pagrāba savu somu, teikdama: — Es nezināju, ka arī tu... Šausmas... Ir jauki tevi te... Kā tev klājas?

Rona ausis atkal kļuva gaiši sarkanas. Pēc acu uzmetiena Kruma ielūgumam, kurā viņš neticēja nevienam vārdam, Rons pārāk skaļā balsī jautāja: — Kā tas nākas, ka tu arī esi šeit?

— Flēra mani uzaicināja, — paceļot uzacis, Krums atbildēja.

Harijs, kuram nebija nekādu iebildumu pret Krumu, sasveicinājās ar viņu, un, sajuzdams, ka būtu apdomīgi aizvest Krumu tālāk no Rona, ierosināja viņam parādīt viņa sēdvietu.

— Tavs draugs nav diez ko apmierināts, redzot mani te, — teica Krums, ieejot iekšā izrotātajā teltī, — vai varbūt viņš tev ir radinieks? — viņš piemetināja, uzmetot skatienu Harija sarkanajiem, sprogainajiem matiem.

— Brālēns, — Harija atbildēja, bet Krums vairs neklausījās. Viņa ierašanās "Midzeņos" bija radījusi kņadu, īpaši sirellu brālēnu un māsīcu starpā. Krums tomēr bija slavens kalambola spēlētājs. Un, kamēr cilvēki mocījās, lai tikai labāk viņu ieraudzītu, Rons, Hermione, Freds un Džordžs ātri nāca cauri ejai, tuvojoties Harijam!

— Laiks sēsties, — Freds teica Harijam, — vai arī līgava mūs samīs!

Harijs, Rons un Hermione ieņēma savas vietas otrajā rindā, tieši aiz Freda un Džordža. Hermione izskatījās mazliet nosarkusi, un arī Rona ausis vēl joprojām bija spilgti sarkanas. Mirkli vēlāk viņš nomurmināja Harijam: — Vai tu redzēji – viņš ir uzaudzējis mazu, stulbu bārdiņu?

Harijs neuzticoši noņurdēja.


=== Tulkojusi: Subjektiņš ===


— Mister Dodž, es esmu Harijs Poters.

Dodžs noelsās.

— Manu mīļo zēn! Artūrs teica man, ka tu esi te, maskējies... Esmu tik iepreicināts, tik pagodināts!

Trīsēdams nervozā uztraukumā, Dodžs ielēja Harijam kausu šampanieša.

— Es domāju jums rakstīt,— viņš čukstēja, — pēc Dumidora... šoks... un tev, esmu pārliecināts...

Dodža mazās acis pēkšņi piepildījās ar asarām.

— Es redzēju nekrologu, ko jūs rakstījāt "Dienas Pareģī",— Harijs sacīja. — Es neiedomājos, ka jūs pazīstat profesoru Dumidoru tik labi.

— Tik labi cik pārējie,— teica Dodžs, noslaukot asaras ar salveti. "Protams, es pazinu viņu visilgāk, ja neskaita Aberfortu – kaut kā cilvēki nekad neievēro Aberfortu.

— Runājot par "Dienas Pareģi"... Es nezinu vai jūs redzējāt, mister Dodž...?

— O, lūdzu sauc mani par Elfiasu, dārgo zēn.

— Elfias, es nezinu vai jūs redzējāt interviju, ko Rita Knisle sniedza par Dumidoru?

Dodža seja kļuva sarkana no dusmām.

— O jā, Harij, es to redzēju. Tā sieviete, vai plēsoņa varētu būt daudz tiešāks apzīmējums, kategoriski uzstāja, lai runāju ar viņu. Man kauns teikt, ka kļuvu diezgan rupjš, nosaucot viņu par nejauku foreli, kā rezultātā, kā jau būsiet redzējis, nomelnots mans veselais saprāts.

— Nu, tajā intervijā,— Harijs turpināja, — Rita Knisle deva mājienu, ka profesors Dumidors bija saistīts ar Tumšajām zintīm, kad bija jauns.

— Netici nevienam vārdam no tā! — Dodžs atteica. — Nevienam vārdam, Harij! Lai nekas neaptraipa tavas atmiņas par Baltusu Dumidoru!

Harijs paskatījās Dodža nopietnajā, sāpinātajā sejā un jutās nevis nomierināmies, bet vīlies. Vai tiešām Dodžs domāja, tas ir tik viegli, ka Harijs var vienkārši izvēlēties neticēt? Vai Dodžs nesaprata Harija vajadzību būt drošam, zināt visu?

Iespējams, Dodžs nojauta Harija jūtas, jo viņš izskatījās nobažījies, un turpināja: — Harij, Rita Knisle ir drausmīga...

======= 9. nodaļa =======


=== Tulkojusi: positiv denken ===


Viss šķita dūmakains, Harijs un Hermione lēni pielēca kājās un ķēra pēc saviem zižļiem. Vairums cilvēku tikai tagad bija aptvēruši, ka ir noticis kaut kas dīvains; galvas joprojām bija pagrieztas virzienā, kurā bija izgaisis sudraba kaķis. Klusums izplatījās ārpusē stindzinošiem viļņiem no vietas, kur bija nolaidies Aizstāvis. Tad kāds spalgi iekliedzās.

Harijs un Hermione iemetās panikas pārņemtajā pūlī. Viesi rāvās uz visām pusēm; daudzi teleportējās; aizsardzības burvestība ap Midzeņiem bija lauzta.

— Ron! — Hermione kliedza. — Ron, kur tu esi?

Kad viņi lauza savu ceļu šķērsām deju placim, Harijs redzēja pūlī uzrodamies apmetņos un maskās tērptas figūras; tad viņš ieraudzīja Vilksonu un Tonksu, viņu zižļus paceltus, un dzirdēja abus kliedzam Sargum! – kliedzienus, kas atbalsojās no visām pusēm...

— Ron! Ron! — Hermione sauca, pa pusei šņukstot, kamēr viņa un Harijs tika grūstīti no pārbiedēto viesu puses: Harijs sagrāba viņas roku, lai pārliecinātos, ka viņi nav izšķirti, kad nošvīkstēja gaismas svītra pāri viņu galvām, vai nu aizsardzības burvestība vai kaut kas vairāk draudīgs, ko viņi nepazina...

Un tad Rons bija tepat. Viņš cieši ieķērās Hermiones brīvajā rokā, un Harijs sajuta viņas pagriešanos uz vietas; redze un skaņa bija izgaisuši, kad tumsa iespiedās viņā; viss, ko viņš varēja just, bija Hermiones roka, kad viņi tika spiesti caur telpu un laiku, prom no Midzeņiem, prom no pēkšņi uzbrukušajiem nāvēžiem, prom, iespējams, no paša Voldemorta...

— Kur mēs esam? — teica Rona balss.

Harijs atvēra savas acis. Kādu mirkli viņš nodomāja, ka viņi vispār nav pametuši kāzas: viņi joprojām bija cilvēku ieskauti.

— Tutenhamona laukuma iela,— noelsās Hermione. — Ejam, tikai ejam, mums jāatrod kaut kur, kur jums pārģērbties.

Harijs darīja kā viņa lika. Viņi pa pusei gāja, pa pusei skrēja pa plato, tumšo ielu, kur drūzmējās vēlas nakts klīstošie un kura bija slēgtu veikalu ieskauta, pāri viņiem mirgoja zvaigznes. Divstāvīgais autobuss aizdārdēja garām, un uz viņiem draiski noskatījās priecīgi krogus-gājēji, kad viņi tiem gāja garām; Harijs un Rons joprojām valkāja apmetņus.

— Hermion, mums nav nekā, ko pārģērbt,— Rons teica viņai, kad jauna sieviete gandrīz pārsprāga, smejoties savus aizsmakušos smieklus, viņu ieraudzīdama.

— Kāpēc gan es nepārliecinājos vai man līdzi ir Paslēpnis? — teica Harijs, iekšēji nolamājot sevi par paša muļķību. — Visu pagājušo gadu es to nēsāju sev līdzi un...

— Viss kārtībā, man ir Paslēpnis, man ir arī drēbes jums abiem,— teica Hermione. — Tikai centieties uzvesties dabīgi līdz tam, kamēr tas notiks.

Viņa ieveda viņus sānielā, tad ēnainas alejas patvērumā.

— Kad tu teici, ka mums ir Paslēpnis un drēbes...— teica Harijs, sarauktu pieri paskatoties uz Hermioni, kura nenesa neko citu, izņemot savu mazo, ar pērlītēm rotāto rokassomiņu, kuru viņa tieši šobrīd pārmeklēja.

— Jā, tās ir te,— teica Hermione, un Harijam un Ronam par galīgu pārsteigumu viņa izņēma ārā divus džinsu pārus, sporta kreklu, dažas sarkanbrūnas zeķes un, visbeidzot, sudraboto Paslēpni.

— Kā, pie velna...

— Neatklājamā izplešanās burvestība,— pateica Hermione. — Sarežģīti, bet es domāju, es to esmu izdarījusi labi; lai vai kā, es centos apgādāt mūs ar visu, kas mums nepieciešams. — Viņa nedaudz sakratīja trauslā izskata somu, un tas atbalsojās kā kravas nodalījumā – it kā iekšpusē ripotu daži smagi priekšmeti. — Ai, sasodīts, tām jābūt grāmatām,— viņa teica, ielūkojoties iekšpusē, — un es tās visas biju sakrāvusi kaudzēs pēc tēmām... Nu labi... Harij, tu labāk ņem Paslēpni. Ron, pasteidzies un pārvelc...

— Kad tu to visu izdarīji? — Harijs jautāja, kamēr Rons vilka nost savas drēbes.

— Es jau tev stāstīju Midzeņos, es pakoju lietas jau dienām, kā zini, ja gadījumā mums vajadzētu ātri doties prom. Es kārtoju tavu mugursomu šorīt, Harij, pēc tam, kad tu izmainījies, un ieliku to te... Man bija tikai sajūta...

— Tu esi apbrīnojama, patiešām,— teica Rons, pasniedzot drēbju murskuli.

— Paldies,— teica Hermione, izspiežot mazu smaidiņu, saspiezdama drēbes somā. — Lūdzu, Harij, uzvelc to Paslēpni!


=== Tulkojusi: gremlins ===


— Nav svarīgi kā viņus sauc! — Hermione nedaudz histēriski iesaucās. — Kā viņi mūs atrada? Ko mēs darīsim?

Kaut kādā veidā viņas panika šķita noskaidrojam Harija apziņu.

— Aizslēdz durvis,— viņš viņai teica. — Un, Ron, izslēdz gaismas.

Viņš palūkojās lejup uz paralizēto Dolohovu, ātri domājot, kamēr noklikšķēja slēdzene un Rons izmantoja Izslēdzi, lai atstātu kafejnīcu tumsā. Harijs varēja dzirdēt, kā vīrietis, kas bija pirms tam ņirgājies par Hermioni, kliedza uz citu meiteni no attāluma.

— Ko mēs ar viņiem darīsim? — Rons cauri tumsai čukstēja Harijam. Tad vēl klusāk piebilda: — Nogalināsim viņus? Viņi nogalinātu mūs. Viņiem tikko bija laba iespēja.

Hermione nodrebinājās un paspēra soli atpakaļ. Harijs pakratīja galvu.

— Mums tikai vajag izdzēst viņu atmiņas,— Harijs teica. — Tā būs labāk, tas novedīs viņus no pēdām. Ja mēs nogalinātu viņus, tad būtu acīmredzams, ka esam bijuši šeit.

— Tu esi boss,— teica Rons, izklausoties pamatīgi atvieglots. — Bet es nekad neesmu izpildījis atmiņas burvestību.

— Tāpat arī es,— teica Hermione. — Bet es zinu teoriju.

Viņa ievilka dziļu un mierīgu elpu, tad notēmēja ar zizli pret Dolohova pieri un izsaucās: — Obliviate!

Mirklī Dolohova acis kļuva neizteiksmīgas un sapņainas.

— Izcili,— Harijs noteica, uzplikšķinot viņai pa muguru. — Parūpējies par otru un viesmīli, kamēr mēs ar Ronu uzkopsim.\

— Uzkopsim? — pārjautāja Rons, palūkojoties apkārt uz daļēji iznīcināto kafejnīcu. — Kāpēc?

— Vai tu nedomā, ka viņi varētu sākt prātot, kas ir noticis, ja pamodīsies un atklās, ka atrodas vietā, kas izskatās kā tikko bombardēta?

— Ak, pareizi, jā...

Rons brīdi cīnījās, pirms viņam izdevās izvilkt zizli no kabatas.

— Nav brīnums, ka es to nevaru izvilkt. Hermione, tu esi paņēmusi manus vecos džinsus. Tie ir šauri.

— Ak, man tik ļoti žēl,— Hermione nošņācās un, kad viņa vilka viesmīli prom no logiem, Harijs dzirdēja viņu nomurminām ieteikumu, kur vēl Rons varētu iebāzt savu zizli.

Kad kafejnīca bija atjaunota tās sākotnējā stāvoklī, viņi aizvilka nāvēžus atpakaļ viņu vietā un nostādināja ar seju vienam pret otru.

— Bet kā viņu mūs atrada? — Hermione jautāja, lūkojoties no viena kūtrā vīra uz otru. — Kā viņi zināja, kur mēs esam?

Viņa pagriezās pret Hariju.

— Tu... tu nedomā, ka tev vēl arvien varētu būt atsaite, vai ne, Harij?

— Viņam nevar būt,— Rons teica. — Atsaite salūzt septiņpadsmit gados, tas ir burvju likums. To nevar uzlikt pieaugušajiem.

— Tik tālu, cik tu zini,— iebilda Hermione. — Ja nu nāvēži ir atraduši veidu, kā to uzlikt septiņpadsmit gadus vecam?

— Bet Harijs nav bijis neviena nāvēža tuvumā pēdējās divdesmit četras stundas. Kurš gan varēja viņam uzlikt Atsaiti?

Hermione neatbildēja. Harijs jutās aptraipīts un bojāts. Vai tiešām tā nāvēži atrada viņus?

— Ja es nevaru izmantot maģiju, un jūs nevarat izmantot maģiju man līdzās, neatklājot mūsu pozīcijas... — viņš sāka.

— Mēs nesadalīsimies! — Hermione stingri noteica.

— Mums vajag drošu vietu, kur noslēpties,— teica Rons. — Dod mums laiku pārdomāt lietas.

— Drūmkakte,— bilda Harijs.


=== Tulkojusi: Hula ===


Pārējie abi blenza.

— Nekļūsti smieklīgs, Harij, Strups var tur iekļūt!

— Rona tētis teica, ka viņi esot uzlikuši lāstus pret viņu; un, pat ja tie nav nostrādājuši,— viņš turpināja, kad Hermione sāka strīdēties, — nu un? Es zvēru, nekas man nepatiktu labāk kā satikt Strupu!

— Bet...

— Hermione, kur tad vēl? Tā ir labākā iespēja, kas mums ir. Strups ir vienīgais nāvēdis. Ja man vēl joprojām ir izsekošanas lāsts, viņu pūļi sekos mums, vienalga, kur mēs arī ietu.

Viņa nevarēja strīdēties, lai gan izskatījās, ka labprāt to darītu. Kamēr viņa slēdza ciet kafejnīcas durvis, Rons klikšķināja Deluminatoru, lai izdzēstu kafejnīcas gaismas. Tad, kad Harijs bija aizskaitījis līdz trīs, viņi pagrieza burvestības pret viņu trim upuriem, un, pirms viesmīle vai kāds no nāvēžiem varēja izdarīt ko vairāk par miegainu izkustēšanos, Harijs, Rons un Hermione atkal bija nekavējoties izlocījušies un pazuduši blīvajā tumsā.

Pēc dažām sekundēm Harija plaušas pateicīgi izpletās un viņš atvēra acis: nu viņi stāvēja labi pazīstama un nekopta skvēra vidū. Garas, sagruvušas mājas lūkojās uz viņiem no visām pusēm. Divpadsmitais numurs bija viņiem redzams, jo par tā eksistenci viņiem bija pateicis Dumidors, slepensargs, un viņi traucās uz to, kontrolējot ik jardu, vai viņi netiek izsekoti vai novēroti. Viņi uzskrēja pa akmens pakāpieniem, un Harijs vienreiz uzsita ar zizli pa parādes durvīm. Viņi dzirdēja metālisku klikšķu virkni un ķēdes šķindoņu, tad durvis līgojoties ar čīkstoņu atvērās un viņi pārsteidzās pāri slieksnim.

Kad Harijs aiz sevis aiztaisīja durvis, vecmodīgā gāzes lampa iedegās, metot ņirbošu gaismu visā priekšnama garumā. Māja izskatījās tieši tā, kā Harijs to atcerējās: baisa, ar zirnekļu tīkliem, mājas elfu galvu apveidiem metot spocīgas ēnas uz kāpnēm. Garie, tumšie aizkari slēpa Siriusa mātes portretu. Vienīgā lieta, kas bija nevietā, bija troļļa kājas lietussargu statīvs, kas gulēja uz grīdas, it kā Tonksa tikko to atkal būtu apgāzusi.

— Es domāju, ka te kāds ir bijis,— Hermione čukstēja, rādot uz statīvu.

— Tas varētu būt noticis, kad Ordenis aizgāja,— Rons atmurmināja.

— Nu, kur ir tie lāsti, kas uzlikti pret Strupu? — Harijs jautāja.

— Varbūt tie aktivizējas tikai tad, kad viņš parādās? — ierosināja Rons, tomēr viņi palika cieši kopā pie kājslauķa ar mugurām pret durvīm, baidīdamies doties tālāk mājā.

— Labi, mēs te nevaram stāvēt mūžīgi,— sacīja Harijs un spēra soli uz priekšu.

— Severuss Strups?

Trakača Tramdāna balss izdvesa no tumsas, liekot visiem trim no izbailēm palēkties atpakaļ. — Mēs neesam Strups! — ķērca Harijs, pirms kaut kas pārbrāzās viņam pāri kā auksts gaiss un viņa mēle saritinājās, padarot par neiespējamu runāt. Tomēr, pirms viņam bija laiks to savā mutē izjust, viņa mēle atkal bija atmudžinājusies.

Šķita, ka abi pārējie ir izjutuši to pašu nepatīkamo sajūtu. Rons rīstoties izgrūda trokšņus, Hermione stostījās: — Tam b-bija j-jābūt M-Mēles sasiešanas lāstam, ko Tramdāns uzlicis pret Strupu!

Harijs piesardzīgi spēra vēl vienu soli uz priekšu. Kaut kas pārvietojās ēnās halles galā, un, pirms kāds no viņiem ko varēja pateikt, kāda gara, putekļu krāsas un baiga figūra bija uzcēlusies no paklāja. Hermione kliedza un tāpat, aizkariem atsprāgstot, darīja arī Bleka kundze. Pelēkā figūra slīdēja uz viņu pusi arvien ātrāk un ātrāk, bārdai un matiem, kas bija līdz jostasvietai, plīvojot, tās seja bija iekritusi un bezmiesiska, ar tukšiem acu dobumiem: šausminoši pazīstama, briesmīgi mainījusies, un tā pacēla izkāmējušu roku, rādot uz Hariju.

— Nē! — Harijs kliedza, un, lai gan viņš bija pacēlis zizli, nekāda burvestība nenāca prātā. — Nē! Tie nebijām mēs! Mēs tevi nenogalinājām...

Pie vārda "nenogalinājām" būtne eksplodēja, atstājot milzīgu putekļu mākoni: klepojot un ar asarojošām acīm Harijs lūkojās apkārt un ieraudzīja Hermioni uz grīdas pie durvīm ar seju, aizsegtu ar rokām, un Ronu, kas drebēja no galvas līdz kājām, neveikli uzsitam viņai pa plecu, sakot: — Viss k-kārtībā... Tas ir p-prom...

Putekļi novirmoja ap Hariju kā migla, ķerot zilo gāzes gaismu, un Bleka kundze turpināja kliegt.

— Draņķasiņi, mēsli, bezgoži, kauna traipi manu senču mājās...

— AIZVERIES! — Harijs auroja, vēršot zizli pret viņu, un ar blīkšķi un sarkanu dzirksteļu uzliesmojumu aizkari atkal aizcirtās, Bleka kundzi apklusinot.

— Tas... tas bija... — Hermione šņukstēja, kad Rons palīdzēja viņai nostāties uz kājām.

— Jā,— teica Harijs,— bet tas taču patiesībā nebija viņš? Tikai kaut kas, lai nobiedētu Strupu.

Vai tas bija nostrādājis, Harijs domāja, vai arī Strups bija saspridzinājis šausminošo apveidu tikpat ikdienišķi kā nogalinājis Dumidoru? Nerviem joprojām džinkstot, viņš veda pārējos divus tālāk hallē, pusiztēlodamies, ka atklājas kādas jaunas šausmas, bet nekas nekustējās, izņemot peli, kas pārskrēja pāri grīdlīstei.

======= 10. nodaļa =======


=== Tulkojis: berserks ===


Nākamajā rītā Harijs pamodās agri, ietinies guļammaisā uz viesistabas grīdas. Gaismas stars no debesīm iespīdēja caur biezajiem aizkariem: tas bija auksts, dzidri zils kā atšķaidīta tinte, kaut kur starp nakti un rītausmu, un visapkārt bija klusums, izņemot Rona un Hermiones mierīgo, dziļo elpošanu. Harijs paskatījās uz tumšajām ēnām, ko tie radīja uz grīdas blakus viņam. Ronam vakar bija uznākuši galantuma uzplūdi, un viņš bija uzstājis, ka Hermione gulēs uz spilveniem no dīvāna, lai viņas siluets būtu virs viņa. Viņas roka bija uz grīdas, viņas pirksti dažu collu atstatumā no Rona. Harijs brīnījās, vai viņi būtu aizmiguši, turot viens otra roku. Šī doma padarīja viņu dīvaini vientuļu.

Viņš paskatījās augšup uz ēnainajiem griestiem, zirnekļtīkliem noklāto lustru. Pirms mazāk kā divdesmit četrām stundām viņš bija stāvējis saulesgaismā pie telts ieejas, gaidot parādāmies kāzu viesus. Tas likās noticis pirms mūžības. Kas tagad notiks? Viņš gulēja uz grīdas un domāja par horkrustiem, biedējošo, sarežģīto uzdevumu, ko Dumidors bija viņam atstājis... Dumidors...

Skumjas, kas neatstāja viņu kopš Dumidora nāves, tagad likās savādākas. Apsūdzības, kuras viņš bija dzirdējis no Mjurielas kāzu laikā, likās iesakņojušās viņa smadzenēs kā tāda infekcija, saindējot atmiņas par burvi, ko viņš bija dievinājis. Vai Dumidors būtu pieļāvis tādas lietas? Vai viņš būtu bijis kā Dūdijs, mierīgi noskatījies nolaidībā un nepiegriezis vērību, kamēr tas neitekmē viņu? Vai viņš būtu pagriezis muguru māsai, kura bija ieslodzīta un noslēpta?

Harijs domāja par Godrika gravu, par kapu vietām, kuras Dumidors nekad nav pieminējis; viņš domāja par palikušajiem noslēpumainajiem priekšmetiem, bez paskaidrojumiem Dumidora testamentā un aizvainojumu, kas auga tumsā. Kāpēc Dumidors nepastāstīja? Kāpēc Dumidors nepaskaidroja? Vai Dumidoru vispār uztrauca, kas notiek ar Hariju? Vai arī Harijs ir bijis nekas vairāk kā vien instruments, ko pulēt un asināt, bet ne uz ko paļauties, ne kam uzticēties.

Harijs nevarēja tā pagulēt vien skarbu domu sabiedrībā. Izmisīgi mēģinot kaut ko pasākt, lai novērstu domas, viņš izslīdēja no sava guļammaisa, paņēma zizli un izvilkās no istabas. Kāpņu laukumā viņš nočukstēja: — Spīžo! — un sāka kāpt pa trepēm zižļa gaismā.

Otrajā kāpņu laukumā bija durvis uz guļamistabu, kurā viņš un Rons gulēja, kad bija šeit pagājušoreiz; viņš ieskatījās tajā. Drēbju skapja durvis stāvēja vaļā, un gultasveļa bija izvandīta. Harijs atcerējās apgāzto troļļa kāju lejā. Kāds bija pārmeklējis šo māju, kopš Ordenis to pameta. Strups? Vai varbūt Mahorks, kurš ir daudz zadzis no šīs mājas gan pirms gan pēc Siriusa nāves. Harija skatiens pārslīdēja pār portretu, kurā dažreiz bija sastopams Fineass Nigells Bleks, Siriusa vecvecvectēvs, bet portrets bija tukšs, bija redzams vien netīrs fons. Fineass Nigells acīmredzot pavadīja nakti direktora kabinetā Cūkkārpā.

Harijs turpināja kāpt augšup pa trepēm, līdz sasniedza augšējo trepju laukumu, kur bija tikai divas durvis. Uz vienas no tām bija plāksnīte ar Siriusa vārdu. Harijs nekad nebija bijis sava krusttēva guļamistabā. Viņš pagrūda durvis, turot zizli augstu paceltu, lai pēc iespējas vairāk izgaismotu istabu.

Istaba bija plaša un reiz bija bijusi skaista. Tur bija liela gulta ar kokgrebumiem galvgalī, garš logs, apslēpts ar gariem samta aizkariem, un lustra, noklāta ar biezu kārtu putekļu, ar sveču izdeguļiem palikušiem savās vietās, sacietējis vasks karājās it kā sasalušās pilēs. Smalka putekļu kārtiņa klāja bildes pie sienām un uz gultas galvgaļa; zirnekļa tīkls nostiepās starp lustru un liela drēbjuskapja augšu, un, kad Harijs virzijās dziļāk istabā, viņš sadzirdēja iztraucētas peles aizskriešanu.


=== Tulkojis: Sanitars ===


Tīņu gados Siriuss bija izklājis sienas ar tik daudz plakātiem un attēliem, ka maz bija redzams no sienas sudrabpelēkā zīda. Harijam atlika vien pieņemt, ka Siriusa vecākiem neizdevās noņemt mūžīgās līmes burvestību, kas tos turēja pie sienām, jo viņš bija pārliecināts, ka viņi nepriecātos par vecākā dēla gaumi. Šķita, ka Siriuss bija īpaši pacenties, lai kaitinātu savus vecākus. Tur bija vairāki lieli dzeltensarkani Grifidora karogi, pasvītrodami viņa atšķirību no viņa pārējās slīdeņu ģimenes. Tur bija daudz vientiešu motociklu attēlu un arī (Harijs apbrīnoja Siriusa nervus) vairāki plakāti ar vientiešu meitenēm, tērptām bikini. Harijs zināja, ka tās ir vientiešu bildes, jo tēli palika visai nekustīgi attēlos, blāvi smaidi un stiklotas acis sastingušas uz papīra. Kontrastā vienīgā burvju fotogrāfija uz sienām bija fotogrāfija ar četriem Cūkkārpas audzēkņiem stāvam plecu pie pleca, smejoties kamerā.

Ar patīkamu izjūtu vilni Harijs atpazina savu tēvu, viņa nekārtīgos, melnos matos stāvam tāpat kā Harijam, un arī viņš valkāja brilles. Viņam blakus bija Siriuss, vieglprātīgi izskatīgs, viņa nedaudz augstprātīgā seja daudz jaunāka un laimīgāka, kā Harijs to jebkad bija redzējis dzīvu. No Siriusa pa labi stāvēja Sīkaudzis, vairāk kā galvastiesu īsāks, tukls un miklām acīm, piesarcis ar prieku par viņa atrašanos foršākajā no kompānijām kopā ar apbrīnotajiem dumpiniekiem Džeimsu un Siriusu. No Džeimsa pa labi bija Vilksons, jau tad mazliet paplukuša paskata, bet viņā bija tā pati pārsteiguma sajūta, apzinoties esam pieņemtam un patīkamam... Vai arī tas vienkārši šķita tādēļ, ka Harijs zināja kā viss bijis, ka viņš ir redzējis lietas šajā bildē? Viņš mēģināja to noņemt no sienas; tā bija viņa – kā ne kā Siriuss atstāja viņam visu –, taču tā nekustējās. Siriuss nepieļāva iespēju viņa vecākiem pārdekorēt viņa istabu.


=== Tulkojis: crazy200 ===


Elfs apsēdās, ievilcis galvu starp saviem ceļiem, un sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ. Kad viņš sāka runāt, viņa balss klusa, bet ļoti skaidra šajā klusumā, atbalsojoties virtuvē.

— Saimnieks Siriuss aizbēga prom, laimīga diena, jo viņš bija slikts zēns un salauza manas saimnieces sirdi ar saviem patvaļīgajiem izlēcieniem. Bet saimniekam Regulusam bija īsts lepnums; viņš zināja, kā jānes Bleku vārds un tīrasiņu tituls. Daudzus gadus viņš runāja par Tumsas pavēlnieku, kas izvedīs burvjus no slēptuvēm, lai valdītu pār vientiešiem un vientiešu ģimenēs dzimušajiem... Un, kad viņam palika sešpadsmit gadu, saimnieks Reguluss pievienojās Tumsas pavēlniekam. Tik lepns, tik ļoti lepns, tik priecīgs kalpot...

— Un tad kādu dienu, gadu pēc viņa pievienošanās Tumsas pavēlniekam, saimnieks Reguluss nonāca lejā uz virtuvi, lai satiktu Mokšķi. Saimniekam Regulusam vienmēr bija paticis Mokšķis. Un saimnieks Reguluss teica... Viņš teica...

Vecais elfs sāka šūpoties vēl ātrāk.

— Viņš teica, ka Tumsas pavēlniekam nepieciešams elfs.

— Voldemortam bija nepieciešams elfs? — Harijs atkārtoja, atskatījies uz Ronu un Hermioni, kas izskatījās tikpat apjukuši kā viņš.

— Ak jā, — novaidēja Mokšķis. — Un saimnieks Reguluss bija piedāvājis Mokšķi. Tas bija pagodinājums, sacīja saimnieks Reguluss, pagodinājums saimniekam un Mokšķim, kam jādara viss, ko Tumsas pavēlnieks pavēl viņam... Un tad j-jāatgriežas mājās.

Mokšķis sāka elst un šūpoties vēl ātrāk.

— Tāpēc Mokšķis devās pie Tumsas pavēlnieka. Tumsas pavēlnieks neteica Mokšķim, ko viņi darīs, bet aizveda Mokšķi uz alu pie jūras. Un alā bija vēl viena ala, un tajā alā bija liels, melns ezers...

Matiņi uz Harija muguras sacēlās stāvus. Mokšķa vārdi šķita nākam pāri tumšajam ūdenim. Viņš redzēja to notiekam, tā it kā viņš tur būtu bijis klāt.

— Tur bija laiva...

Protams, tur bija laiva; Harijs zināju šo laivu, spokaini zaļa un maza, apburtā tā, lai varētu nest vienu burvi un vienu upuri uz salu ezera centrā. Tātad šādi Voldemorts pārbaudīja aizsardzību ap horkrustu: aizņemdamies nevērtīgu radību, mājas elfu...

— Tur bija b-biķeris pilns ar mikstūru. T-Tumsas pavēlnieks pavēlēja Mokšķim to izdzert.

Elfs nodrebēja no galvas līdz kājām.

— Mokšķis dzēra, un dzerot viņš redzēja šausmu lietas... Mokšķa iekšas dega... Mokšķis kliedz pēc saimnieka Regulusa, lai saimnieks viņu izglābj, viņš kliedza pēc saimnieces Blekas, bet Tumsas pavēlnieks tikai smējās. Viņš lika Mokšķim izdzert visu mikstūru... Viņš iemeta medaljonu tukšajā biķerī... Viņš piepildīja biķeri ar mikstūru. Un tad Tumsas pavēlnieks aizbrauca prom, atstājot Mokšķi uz salas...

Harijs varēja redzēt, kā tas viss notiek. Viņš redzēja Voldemorta balto, čūskveidīgo seju pazūdam tumsā, sarkanās acis vērojot sabrukušo elfu, kura nāve bija tikai dažu minūšu attālumā, tiklīdz viņš mēģinās slāpēt savas neremdināmās slāpes, ko radīja mikstūra. Bet šeit Harija iztēle atdūrās pret sienu, jo viņš nevarēja iztēloties, kā Mokšķis izbēga.

— Mokšķim bija nepieciešams ūdens, viņš aizlīda uz salas malu un sāka dzert no tumšā ezera... Un rokas, mirušas rokas sniedzās ārā no ūdens un vilka viņu zem ūdens...

— Kā tu tiki prom? — jautāja Harijs, un viņš nemaz nebija pārsteigts, dzirdot sevi čukstam.

Mokšķis pacēla savu neglīto galvu un paskatījās uz Hariju ar savām lielajām, asinīm pieplūdušajām acīm.

— Saimnieks Reguluss teica, lai Mokšķis nāk mājās, — viņš teica.

— Es zinu, bet kā tu aizbēgi no pazemjiem?

Mokšķis, šķiet, nesaprata.

— Saimnieks Reguluss teica, lai Mokšķis nāk mājās, — viņš atkārtoja.

— Es zinu, bet...

— Vai tad tas nav acīm redzams, Harij? — sacīja Rons. — Viņš aizteleportējās.

— Bet... Tu nevarēji teleportēties ne uz, ne prom no alas, — teica Harijs, — savādāk Dumidors...

— Elfu maģija nav tāda kā burvju maģija, vai ne? — sacīja Rons. — Es domāju, elfi var teleportēties iekšā un ārā no Cūkkārpas, kamēr mēs nevaram.

Sekoja klusums, kamēr Harijs apdomāja šo. Kā gan Voldemorts varēja pieļaut šādu kļūdu? Bet kamēr viņš šo apdomāja, Hermione ierunājās, viņas balss bija auksta kā ledus.

— Nu protams, Voldemorts nebūs ņēmis vērā mājas elfu maģiju, tāpat kā visi tīrasiņi, kas izturas pret tiem kā pret dzīvniekiem... Viņam nekad nebūtu ienācis prātā, ka elfiem varētu būt maģija, kādas viņam nav.

— Mājas elfa augstākais likums ir klausīt savam saimniekam, — sacīja Mokšķis. — Mokšķim tika pavēlēts nākt mājās, tāpēc viņš atgriezās mājās...

— Tātad tu darīji, kas tev tika pavēlēts, vai ne? — sacīja Hermione. — Tu vienkārši klausīji pavēlēm.

Mokšķis piekrītoši pamāja ar galvu, šūpojoties vēl ātrāk nekā pirms tam.

— Kas notika tad, kad tu atgriezies? — jautāja Harijs. — Ko darīja Reguluss, kad tu viņam izstāstīji, kas notika?

— Saimnieks Reguluss bija ļoti noraizējies, — novaidēja Mokšķis. — Saimnieks Reguluss teica, lai Mokšķis paslēpjas un neatstāj māju. Un tad... tas bija kādu laiku vēlāk... kādu nakti saimnieks Reguluss atnāca pie Mokšķa, viņš bija savādāks, uztraucies, Mokšķis to varēja pateikt... Un viņš teica, lai Mokšķis aizved viņu tur, kur Tumsas pavēlnieks bija viņu aizvedis...

Harijs varēja to visu redzēt, pārbijies, vecs elfs un tievs, tumšs meklētājs, kurš bija tik ļoti līdzīgs Siriusam. Mokšķis zināja, kā atrast ieeju alā, zināja, kā pacelt laivu; tikai šoreiz tas bija viņa saimnieks Regeluss, kurš devās ar viņu uz salu ar biķeri.

— Un viņš tev pavēlēja izdzert mikstūru? — ar riebumu jautāja Harijs.

Mokšķis noliedzoši pakratīja galvu un sāka raudāt. Hermione piespieda rokas pie mutes: viņa, šķiet, kaut ko saprata.

— S-Saimnieks Reguluss paņēma tādu pašu medaljonu, kāds bija Tumsas pavēlniekam, — sacīja Mokšķis, asarām tekot lejup elfa degunam. — Un viņš pavēlēja Mokšķim paņemt to un, kad biķeris būs tukšs, apmainīt medaljonus.

======= 11. nodaļa =======


=== Tulkojusi: The Shine ===


Ja reiz Mokšķis bija varējis izsprukt no ezera, pilna ar pazemjiem, Harijs bija pārliecināts, ka Mahorka sagūstīšana aizņems, augstākais, pāris stundas, un viņš visu rītu pavadīja, klīstot pa māju ar augstas pacilātības sajūtu krūtīs. Tomēr Mokšķis neatgriezās tajā rītā, pat pusdienlaikā ne. Ap krēslas laiku Harijs jutās zaudējis drosmi un norūpējies, un vakariņas, kas pārsvarā sastāvēja no sapelējušas maizes, uz kuras Hermione izmēģināja vairākas neveiksmīgas pārvērtības, nekādi nepalīdzēja.

Mokšķis neatgriezās nākošajā dienā, nedz arī dienā pēc tās. Toties laukumā ārpus divpadsmitā numura uzradās divi apmetņos tērpti vīri, un tie tur palika visu nakti, lūkojoties mājas, kuru viņi nevarēja redzēt, virzienā.

— Nāvēži, protams,— teica Rons, kopā ar Hariju un Hermioni vērojot skatu no viesistabas logiem. — Uzskatāt, ka viņi varētu zināt, ka mēs esam šeit?

— Es tā nedomāju,— sacīja Hermione, lai gan viņa izskatījās pārbiedēta, — citādāk taču viņi būtu sūtījuši Strupu mums pakaļ, vai ne?

— Tu uzskati, ka viņš ir bijis te un piedzīvojis, kā Trakača lāsts sasien viņa mēli? — vaicāja Rons.

— Jā,— teica Hermione, — citādāk taču viņš būtu tai bandai varējis pateikt, kā tikt iekšā, vai ne? Bet viņi droši vien vēro, vai mēs neuzradīsimies. Viņi galu galā zina, ka māja pieder Harijam.

— Kā viņi...? — Harijs iesāka.

— Burvju testamentus pārbauda ministrija, atceries? Viņi zinās, ka Siriuss tev atstāja šo vietu.

Nāvēžu klātbūtne ārpusē kāpināja draudpilno atmosfēru divpadsmitā numura iekšpusē. No pasaules ārpus Drūmkaktes nebija saņemts ne vārds kopš Vīzlija kunga sūtītā aizstāvja, un sasprindzinājums lika sevi manīt. Nemiera pilns un satraukts, Rons bija attīstījis kaitinošu paradumu spēlēties ar izslēdzi sev kabatā. Šī nodarbe īpaši tracināja Hermioni, kura Mokšķa gaidīšanas laiku īsināja ar Bīdla Barda pastāstu pētīšanu un nenovērtēja veidu, kādā gaismas slēdzās iekšā un ārā.

— Vai tu reiz pārstāsi! — viņa izsaucās trešajā Mokšķa prombūtnes vakarā, kad visa gaisma atkal tika izsūkta no viesistabas.


=== Tulkojusi: Selina ===


— Pastāsti, kas notika pēc tam, kad bijām prom, neko neesam dzirdējuši, kopš Rona tētis paziņoja, ka ģimene ir drošībā.

— Nu, Kingslijs mūs izglāba,— sacīja Vilksons. — Pateicoties viņa brīdinājumam, lielāka daļa kāzu viesu paspēja aizteleportēties, pirms viņi ieradās.

— Vai tie bija nāvēži vai ministrijas ļaudis? — Hermione iestarpināja.

— Sajaukums, bet pēc visiem nolūkiem un nodomiem viņi tagad vairs neatšķiras,— Vilksons teica. — Viņu bija apmēram ducis, taču viņi nezināja, ka tu tur esi, Harij. Artūrs dzirdēja baumas, ka tie pirms nogalināšanas spīdzinājuši Skrimžūru, lai uzzinātu tavu atrašanās vietu. Ja tā ir taisnība, viņš tevi nenodeva.

Harijs paskatījās uz Ronu un Hermioni, viņu sejas izteiksmes atspoguļoja to pašu šoka un pateicības sajaukumu, ko juta viņš. Viņam nekad Skrimžūrs nebija tā īsti paticis, taču, ja tas, ko Vilksons teica bija patiesība, vīra pēdējā rīcība bija mēģinājums pasargāt Hariju.

— Nāvēži pārmeklēja Midzeņus,— Vilksons turpināja. — Viņi atrada rēgu, bet negribēja tuvoties, un tad viņi stundām iztaujāja tos no mums, kuri bija palikuši. Viņi gribēja iegūt informāciju par tevi, Harij, bet, protams, neviens, izņemot Ordeni, nezināja, ka tu tur biji.

Tajā pašā laikā, kad iznīcināja kāzas, vairāki nāvēži mēģināja iekļūt katrā ar Ordeni saistītā mājā valstī. Nāvju nebija,— viņš ātri piebilda, aizsteidzoties priekšā jautājumam,— bet viņi bija rupji. Viņi nodedzināja Dedala Digla māju, bet, kā jūs zināt, viņa tur nebija, vēl viņi izmantoja Mokum lāstu pret Tonksas ģimeni. Arī – mēģinot noskaidrot, kur tu devies pēc viņu apciemošanas. Ar viņiem viss kārtībā, acīmredzami šokēti, bet citādi viss labi.

— Nāvēži tika cauri visām aizsardzības burvestībām? — pajautāja Harijs, atceroties, cik efektīvas tās bija naktī, kad viņš nogāzās Tonksas vecāku dārzā.

— Tas, kas tev jāsaprot, Harij, ir, ka nāvēžu pusē tagad ir visa ministrijas vara,— paskaidroja Vilksons. — Viņiem ir vara izpildīt brutālas burvestības bez bailēm par identificēšanu vai arestu. Viņi spēja iespiesties cauri visām aizsardzības burvestībām, ko veicām pret viņiem, un, tikuši iekšā, tie bija pilnīgi atklāti par savu ierašanos.

======= 12. nodaļa =======


=== Tulkojusi: Siri ===


Harijs neveikli piecēlās, viņa ķermenim esot daudz lielākam par paša pierasto. Lielais Ātrijs likās tumšāks, nekā Harijs to atcerējās. Iepriekš zeltaina strūklaka pildīja zāles centru, raidot mirdzošas zeltainas atblāzmas uz nopulētās koka grīdas un sienām. Tagad ainavu aizstāja milzīga troņos sēdošu raganas un burvja melna akmens statuja. Tā bija diezgan biedējoša, šī masīvā dekoratīvi izkalto ornamentu troņos sēdošo raganas un burvja skulptūra, kas skatījās lejā uz Ministrijas darbiniekiem, tiem izlecot no kamīniem to pakājē. Izcirsti pēdas lieluma vārdi skulptūras pakājē vēstīja: MAĢIJA IR VARENA.

Harijs dabūja stipru belzienu pa kājām: vēl viens burvis tikko izlidoja no kamīna viņam aiz muguras.

— Nost no ceļa, vai tad t... ak, piedodiet, Rankorn!

Manāmi nobijies, plikpaurainais burvis aizsteidzās projām. Acīmredzot, vīrs, kura personību Harijs piesavinājies, Rankorns, ieviesa citos bailes.

— Psst! — teica kāda balss, un viņš atskatījās, lai ieraudzītu izstīdzējušu mazu raganu un seskam līdzīgu burvi no Maģiskās saimniecības pārvaldes, kuri māja viņam no statujas pakājes.

— Nu, tad bez problēmām tiki iekšā? — Hermione čukstēja Harijam.

— Nē, viņš vēl joprojām ir iestrēdzis podā, — Rons teica.

— Ak, ļoti smieklīgi... tas ir šausmīgi, vai ne? — viņa vērsās pie Harija, kurš cieši uzlūkoja statuju. — Vai esi redzējis, uz kā viņi stāv?

Harijs ieskatījās ciešāk un atskārta, ka tas, ko viņš uzskatīja par dekoratīvi izrotātiem troņiem, īstenībā bija izkalto cilvēku kalni: simtiem kailu ķermeņu, vīriešu, sieviešu un bērnu – visiem bija diezgan stulbas, atbaidošas sejas –, kas cieši sagāzti kopā, balstot pievilcīgi saģērbušos burvjus.

— Vientieši, — pačukstēja Hermione. — Sev pienācīgā vietā. Nāc, mums jāiet tālāk.

Viņi pievienojās raganu un burvju plūsmai, kas virzījās uz zeltaino vārtu pusi zāles beigās, skatoties apkārt pēc iespējas nepamanāk, bet no Doloresas Ambrāžas īpatnējā auguma nebija ne miņas. Viņi izgāja caur vārtiem mazākā zālē, kur veidojās rindas pie divdesmit zeltainām restēm, aiz kurām atradās lifti. Viņi tik tikko pievienojās tuvākajai rindai, kad kāda balss sauca: — Katermoul!

Viņi apskatījās apkārt: Harija vēders apmeta kūleni. Viens no nāvēžiem, kurš bija aculiecinieks Dumidora nāvei, soļoja platiem soļiem uz viņu pusi. Ministrijas darbinieki viņiem apkārt apklusa, piekaluši acis grīdai; Harijs spēja sajust bailes ņirbam viņiem cauri. Vīrieša drūmā, nedaudz dzīvnieciskā seja mazliet nesaskanēja ar viņa krāšņajām, plašajām drēbēm, kuras bija izšūtas ar daudziem zeltainiem pavedieniem. Kāds no pūļa lišķīgi uzsauca: — 'Brīt, Jakslij! — Jakslijs viņus ignorēja.

— Es pieprasīju, lai kāds no Maģiskās saimniecības pārvaldes tiek galā ar manu biroju, Katermoul. Tur vēl joprojām līst.

Rons apskatījās apkārt, it kā cerībā, ka kāds cits iejauksies, bet neviens nebilda ne vārda.

— Līst... Jūsu birojā? Tas... tas gan nav lāgā, vai ne?

Rons nervozi iesmējās. Jakslija acis iepletās.

— Tev tas liekas smieklīgi, Katermoul?

Dažas raganas pameta savas vietas rindā uz liftiem un aizsteidzas projām.

— Nē, — teica Rons, — protams, ka nē...

— Vai tu apjaut, ka es esmu ceļā uz tavas sievas nopratināšanu, Katermoul? Būtībā, esmu diezgan pārsteigts, ka tu neesi tur lejā, turot viņas roku, kamēr viņa gaida savu kārtu. Jau pameti viņu kā tādu slikti apmaksātu darbu, ja? Domājams, ka gudri darīts. Nākamreiz pārliecinies, ka precies ar tīrasini.

— Hermione izlaida mazu baiļpilnu kviecienu. Jakslijs viņu uzlūkoja. Viņa vārgi noklepojās un aizgriezās.

======= 13. nodaļa =======


=== Tulkojis: trobelius ===


Aiz rakstāmgalda atradās dokumentu skapis, un Harijs sāka to pārmeklēt. Gluži kā Filčam piederošais Cūkkārpā, arī šis bija pilns ar mapēm, katrai no kurām bija piestiprināta lapiņa ar vārdu. Ticis līdz pašai apakšējai atvilktnei, Harijs ievēroja kaut ko, kas novērsa viņa uzmanību no meklējumiem: Vīzlija kunga lieta. Viņš to izvilka laukā un atvēra.

ARTŪRS VĪZLIJS

Asins statuss:
Tīrasinis, taču ar nepieņemamām provientisiskām nosliecēm.
Fēniksa ordeņa biedrs.

Ģimene:
sieva (tīrasine), septiņi bērni, divi jaunākie Cūkkārpā.
NB: jaunākais dēls pašlaik atrodas mājās, Ministijas inspektori apstiprinājuši, ka nopietni slims.

Drošības statuss:
NOVĒROTS. Tiek reģistrētas un pārbaudītas visas darbības.
Ļoti iespējama kontaktēšanās ar Nevēlamo Nr. 1 (ir jau agrāk uzturējies kopā ar Vīzliju ģimeni).

"Nevēlamais Numur Viens," klusi nomurmināja Harijs, noliekot vietā Vīzlija kunga lietu un aizverot atvilktni. Viņš jau nojauta, kurš tas ir, un, tik tiešām, iztaisnojies viņš palūkojās apkārt, meklējot telpā jaunas iespējamās slēptuves, un ieraudzīja savu attēlu uz kāda plakāta pie sienas ar vārdiem "NEVĒLAMAIS NR 1" iespiestiem uz viņa krūtīm. Pie plakāta bija pielipināta maza rozā lapiņa ar kaķēna attēlu stūrī. Harijs šķērsoja telpu, lai izlasītu, kas tur teikts, un ieraudzīja Ambrāžas rakstītus vārdus: "Taps sodīts".

Dusmu pārņemts, viņš turpināja iesākto un pārmeklēja vāzes un kaltētu ziedu grozus, nebūdams pārsteigts, atklājot, ka medaljona tur nav. Viņš veltīja telpai vēl vienu nevērīgu skatienu, un viņa sirds salēcās. Dumidors raudzījās uz viņu no maza kvadrātveida spoguļa, kurš bija novietots uz galdam līdzās esošā grāmatplaukta.

Harijs metās uz istabas pretējo pusi un paķēra to, bet tajā pat brīdī saprata, ka tas patiesībā nemaz nav spogulis. Dumidora žēlais smaids vērās augšup no gludas un spīdīgas grāmatas vāka. Harijs sākotnēji nebija ievērojis nedz cakaino zaļo rokrakstu, kas pletās pāri Dumidora cepurei – Baltusa Dumidora dzīve un meli –, nedz arī mazliet mazākos burtus uz burvja krūtīm: Rita Knisle, bestsellera "Armando Dipets: Meistars vai muļķis?" autore.


=== Tulkojusi: dreamer ===


Harijs atvēra grāmatu un nejauši uzšķīra lapaspusi, kurā bija fotogrāfija, kas aizņēma visu lapu. Tajā bija redzami divi pusaugu zēni. Tie, aplikuši rokas viens otram ap pleciem, nevaldāmi smējās.

Tobrīd Dumidors, ar matu garumu līdz elkonim, bija ataudzējis sīku, paplānu bārdiņu, kas stipri atgādināja Rona nīsto Kruma kazbārdiņu.

Klusākais no abiem zēniem, tas, kurš atradās blakus Dumidoram, izskatījās līksms, un to papildināja mežonīgs skatiens un zeltainas matu cirtas, kas krita pār zēna pleciem.

Harijam šķita, ka tas varētu būt jaunais Dodžs, bet, pirms viņš paspēja to noskaidrot, izlasot parakstu zem foto, ofisa durvis atvērās.

Ja Biezums ienākot nebūtu skatījies atpakaļ pār plecu, Harijs nepaspētu uzvilkt paslēpni. Tā vien likās, ka Biezums varētu būt pamanījis acumirklīgo kustību, jo pēc brīža vai diviem viņš jau ar interesi uzlūkoja vietu, kurā Harijs nupat bija pazudis. Iespējams, viņš tikai par kaut ko bija aizdomājies, jo viss, ko viņš redzēja, bija, kā Dumidors grāmatā, ko Harijs steigā bija nometis uz galda, kasa degunu. Visbeidzot Biezums piegāja pie galda un ar zizli norādīja uz spalvu, kas atradās tintes traukā un bija gatava rakstīšanai. Tā izlēca no tintes trauka un sāka rakstīt zīmīti Ambrāžai. Ļoti lēnām, tikko uzdrošinoties elpot, Harijs kāpās laukā no ofisa.

Brošūru veidotāji arvien drūzmējās ap vīlējsprādzēja atliekām, kas turpināja vārgi svilpt, līdz izkūpēja pavisam. Harijs steidzās pamest gaiteni, kad kāda jauna ragana stāstīja: — Varu saderēt, ka tie iezagās šeit no Eksperimentālo burvestību nodaļas, tie ir tik bezrūpīgi... atceraties to saindēto pīli?

Joņojot atpakaļ uz liftu, Harijs pārdomāja savas iespējas. Nelikās, ka medaljons varēja būt kaut kur šeit ministrijā, un nebija arī cerības to atburt no Ambrāžas, kamēr tā sēdēja pārpildītā tiesas zālē. Tagad viņu prioritāte bija pamest ministriju, pirms viņi ir atklāti, un mēģināt atkal citu dienu. Pirmā lieta, ko vajadzēja izdarīt, bija atrast Ronu, un tad viņi varēs strādāt pie veida, kā izdabūt Hermioni no tiesas zāles.

Lifts bija tukšs, Harijs ielēca tajā un novilka paslēpni, pirms vēl celtnis bija sācis kustēties lejup. Kad lifts ar blīkšķi, atsitoties pret atbalstu, apstājās otrajā līmenī, tajā ienāca līdz ādai izmircis Rons, kura acīs bija zvērīgs spožums.

— B-brīt,— viņš izstostīja, sveicinādams Hariju, kad lifts atkal aizvērās.

— Ron, tas esmu es – Harijs!

— Ej nu! Harij! Es aizmirsu kā tu izskaties... kādēļ Hermione nav kopā ar tevi?

— Viņai bija jāiet lejā uz tiesas zāli kopā ar Ambrāžu, viņa nevarēja atteikties, un...

Bet, pirms Harijs bija pabeidzis, lifts atkal apstājās. Durvis atvērās un tajā iekāpa Vīzlija kungs ar kādu vecāku raganu, kura savus blondos matus bija uzkasījusi tā, ka tie atgādināja skudru pūzni.


=== Tulkojusi: **Kittie** ===


Katermoles kundzes elsas apslāpēja Harija soļus, kamēr viņš uzmanīgi kāpa augšup pa pakāpieniem, kas veda uz izvirzīto platformu. Brīdī, kad viņš pagāja garām vietai, kur patrulēja aizstāvja kaķis, viņš sajuta izmaiņas temperatūrā: šeit bija silti un patīkami. Viņš bija pārliecināts, ka aizstāvis noteikti piederēja Ambrāžai. Un tas spīdēja tik spoži tāpēc, ka viņa te bija laimīga, savā elementā, atbalstīdama nejēdzīgos likumus, kurus pati bija palīdzējusi rakstīt. Lēnām un ļoti uzmanīgi viņš virzījās pa platformu aiz Ambrāžas, Jakslija un Hermiones, ieņemdams vietu aiz pēdējās. Viņš bija uztraucies par to, ka Hermione varētu sabīties. Viņš iedomājās uzlikt Ambrāžai un Jakslijam Slāpētum burvestību, bet pat murmināšana varētu Hermionei radīt trauksmi. Tad Ambrāža pacēla balsi un vērsās pie Katermoles kundzes, un Harijs nolēma izmantot izdevību.

— Esmu tev aiz muguras. — Harijs iečukstēja Hermionei ausī.

Tieši tā kā viņš bija domājis, viņa salēcās tik pēkšņi, ka gandrīz apgāza tintes pudeli, ar kuru viņai bija jāpieraksta intervija, bet gan Ambrāža, gan Jakslijs bija koncentrējušies uz Katermoles kundzi, un neko nepamanīja.

— No jums šorīt tika paņemts zizlis, kolīdz jūs šodien ieradāties Ministrijā, Katermoles kundze, — teica Ambrāža. — Astoņas un trīs ceturtdaļas collu, ķirsis, serdē vienradža astes astrs. Vai jūs atpazīstat aprakstu?

Katermoles kundze pamāja, noslaucīdama acis savā piedurknē.

— Vai jūs varētu pateikt, no kuras raganas vai burvja jūs paņēmāt šo zizli?

— Pa-paņēmu? — elsoja Katermoles kundze — Es to ne-neņēmu ne no viena. Es to no-nopirku, kad man bija vienpadsmit gadu. Tas... tas... tas mani izvēlējās.

Viņa ieraudājās vēl skaļāk nekā līdz šim.

Ambrāža iesmējās maigus, meitenīgus smieklus, kas lika Harija gribēt uzbrukt viņai. Viņa pārliecās pāri barjerai, lai labāk varētu novērot savu upuri, un kaut kas zeltīts pašūpojās līdz ar viņu un šūpojās pāri malai – medaljons.

Hermione to redzēja un mazliet iepīkstējās, bet Ambrāža un Jakslijs vēl joprojām cieši vēroja savu upuri un neko citu nedzirdēja.

— Nē,— teica Ambrāža, — es tā nedomāju, Katermoles kundze. Redziet, zizlis parasti izvēlas raganu vai burvi. Jūs neesat ragana. Man šeit ir jūsu atbildes uz anketu, kas jums tika nosūtīta – Mafalda, lūdzu, pasniedz man tās.

Ambrāža izstiepa mazu roku; tajā brīdī viņa tik ļoti izskatījās pēc krupja, ka Harijs bija diezgan pārsteigts, ka neredzēja plēves starp viņas druknajiem pirkstiem.

Hermiones rokas šokā trīcēja. Viņa neveikli pārskatīja dokumentu kaudzi, kas stāvēja uz krēsla viņai līdzās, līdz beidzot izvilka pergamenta kaudzīti, uz kuras bija Katermoles kundzes vārds.

— Tas... tas ir ļoti skaists, Dolores, — viņa teica, norādīdama uz spīdumu Ambrāžas blūzes kuplajās krokās.

— Kas? — strupi atbildēja Ambrāža, ātri pametusi skatu lejup. — Ak jā, vecs dzimtas īpašums,— viņa teica un viegli paplikšķināja uz medaljona, kas gulēja uz viņas krūtīm. — "S" nozīmē Selvins. Es piederu Selvinu dzimtai. Patiesībā ir tikai dažas tīrasiņu ģimenes, kurām es neesmu radiniekos... Nožēlojami,— viņa turpināja vēl skaļākā balsī, caurskatīdama Katermoles kundzes anketu, — ka to pašu nevarētu teikt par jums. Vecāku profesija – dārzeņu tirgotāji.

Jakslijs ņirdzīgi iesmējās. Zemāk pūkainais sudraba kaķis staigāja augšup un lejup, un atprātotāji stāvēja, gaidīdami stūros.


=== Tulkojusi: elliitee ===


— Ūdens,— Rons nomurmināja, atbrīvojot sevi. — Harij, viņi zina, ka Ministrijā atrodas iebrucēji, kaut kas sakarā ar caurumu Ambrāžas kabineta durvīs, manuprāt, mums ir piecas minūtes, ja...

Atskanot plaukšķim, Hermiones Aizstāvis pazuda, un viņa pagrieza šausmu pārņemto seju pret Hariju.

— Harij, ja mēs esam šeit ieslodzīti...!

— Mēs nebūsim, ja kustēsimies ātri,— Harijs atbildēja. Tad viņš pievērsās klusajai grupai, kas stāvēja aiz viņa, kurā ikviens skatījās uz viņu ar plaši ieplestām acīm.

— Kuriem no jums ir zižļi?

Apmēram puse grupas pacēla savas rokas.

— Labi, tiem no jums, kuriem nav zižļu, vajag turēties kopā ar kādu, kuram ir. Mums vajadzēs kustēties ātri, pirms viņi mūs apstādina. Ejam.

Visa grupa spēja saspiesties divos liftos. Harija Aizstāvis kā sargs stāvēja priekšā zeltītajām lifta durvīm, kamēr tās aizvērās, un lifti sāka celties augšup.

— Astotais līmenis,— noteica vēsa raganas balss, — Ātrijs.

Harijs uzreiz zināja, ka viņiem ir nepatikšanas. Ātrijs bija pilns ar cilvēkiem, kas kustējās no kamīna uz kamīnu, aizzīmogojot tos.

— Harij! — iesaucās Hermione. — Ko mēs...?

— STĀT! — Harijs nodārdināja, un Runkorna spēcīgā balss atskanēja visā Ātrijā, burvji, kas aizzīmogoja kamīnus, sastinga. — Sekojiet man,— viņš pačukstēja pārbaidītajai vientiešu ģimenēs dzimušo grupai, kura kustējās vienā barā, kuru vadīja Rons un Hermione.

— Albert, kas noticis? — jautāja tas pats plikpaurainais burvis, kas iepriekš bija sekojis viņam ārā no kamīna. Viņš izskatījās sanervozējies.

— Šim baram ir jātiek ārā, pirms jūs aizzīmogojat izejas,— Harijs atbildēja ar tik lielu pārliecību, cik spēja savākt.

Burvju grupa viņam priekšā paskatījās cits uz citu.

— Mums tika pavēlēts aizzīmogot visas izejas un nevienu nelaist...

— Vai tu runā man pretī? — Harijs izaicinoši jautāja. — Varbūt arī tu vēlētos, lai es lieku izmeklēt tavas ģimenes vēsturi tāpat kā Dirkam Kresvelam?

— Atvainojos,— plikpaurainais burvis steidzīgi atbildēja, pakāpjoties atpakaļ. — Albert, es tevi neapšaubu, es tikai domāju... Es domāju, ka viņi bija aizturēti nopratināšanai...

— Viņu asinis ir tīras,— Harijs teica, un viņa dobjā balss iespaidīgi pāršalca visai zālei.

======= 14. nodaļa =======


=== Tulkojis: Nazgul ===


— Kas viņam kaiš?

— Pārdalījies,— teica Hermione, ar pirkstiem jau darbojoties ap Rona piedurkni vietā, kur asinis bija vismitrākās un tumšākās.

Harijs šausmās vēroja, kā viņa pārplēš Rona kreklu. Viņam pārdalīšanās vienmēr bija licies kaut kas komisks, bet šis... Viņa iekšas nepatīkami savilkās, kad Hermione atsedza kailu Rona rokas augšdaļu, kur trūka liels ādas gabals, tik gludi izgriezts, kā, likās, ar nazi.

— Harij, ātri, manā somā, tur jābūt mazai pudelītei ar etiķeti Diktamnes esence.

— Soma... labi...

Harijs piesteidzās pie vietas, kur Hermione bija nolaidusies, pagrāba mazo somiņu un iebāza tajā roku. Acumirklī objekts pēc objekta sāka aizskart viņa roku: viņš sajuta grāmatu ādas vākus, vilnainas džemperu piedurknes, kurpju papēžus...

— Ātrāk!

Viņš pagrāba savu zizli un pavērsa to pret maģiskās somas dziļumiem.

— Šurpum diktamni!

Maza, brūna pudelīte izlidoja no somas, Harjs to satvēra un pasniedza Hermionei un Ronam, kura acis bija pusaizvērtas, baltas acābolu līnijas bija vienīgais, ko varēja redzēt starp plakstiņiem.

— Viņš zaudējis samaņu,— teica Hermione, kura pati bija diezgan bāla; viņa vairs neizskatījās pēc Mafaldas, kaut arī viņas mati vietām joprojām bija pelēki. — Attaisi to Harij, man trīc rokas.

Harijs norāva korķi no mazās pudelītes, Hermione to paņēma un uzpilināja trīs pilienus šķidruma asiņojošajai brūcei. Pacēlās zaļgani dūmi, un, kad tie izklīda, Harijs redzēja, ka asiņošana mitējusies. Brūce tagad izskatījās dažas dienas veca; jauna āda stiepās pāri vietai, kur tikko vēl bija jēla miesa.

— Oho,— noteica Harijs.

— Tas ir viss, ko es jūtos droša darīt,— vārgi noteica Hermione. — Ir burvestības, kas savestu viņu pilnīgā kārtībā, bet es neuzdrīkstos mēģināt, ja nu kas noiet greizi un rada vēl lielāku postu... Viņš jau tā ir zaudējis tik daudz asiņu...

— Kā viņš īsti savainojās? Es domāju,— Harijs sapurināja galvu, mēģinot to dabūt skaidru un aptvert, kas tikko noticis, — kāpēc mēs esam šeit? Es domāju, ka mēs dodamies atpakaļ uz Drūmkakti?

Hermione dziļi ieelpoja. Viņa izskatījās tuvu asarām.


=== Tulkojis: Putnubiedēklis ===


— Kad mēs teleportējāmies, Jakslijs man pieķērās klāt, un es nevarēju no viņa atbrīvoties, viņš bija pārāk stiprs, un viņš joprojām turējās, kad mēs ieradāmies Drūmkaktē, un tad... Nu, es domāju, ka viņš redzēja durvis un domāja, ka mēs apstāsimies tur, tā nu viņš atslābināja savu tvērienu, un es varēju viņu nokratīt nost un tā vietā atvest mūs uz šejieni!

— Bet tad, kur viņš ir? Pagaidi... tu taču nedomā, ka viņš ir Drūmkaktē? Viņš taču nevar tikt tur iekšā?

Viņas acis mirdzēja no nenotrauktajām asarām, un viņa pamāja.

— Harij, es domāju, ka viņš var. Es... es piespiedu viņu atlaisties ar Atlaišanās lāstu, bet es jau biju ievedusi viņu zem Acurauga burvestības. Kopš Dumidors ir miris, mēs esam slepensargi, tā nu es esmu viņam atklājusi noslēpumu, vai ne?

Nebija nekādu aizbildinājumu; Harijs bija pārliecināts, ka viņai ir taisnība. Tas bija nopietns trieciens. Ja Jakslijs tagad varēja iekļūt mājā, nebija nekādas iespējas, ka viņi varētu atgriezties. Vēl jo vairāk, viņš varētu tur ievest citus nāvēžus teleportējoties. Lai arī māja bija drūma un nomācoša, tā bija kļuvusi par viņu vienīgo drošo paslēptuvi: vēl jo vairāk, tagad, kad Mokšķis bija daudz priecīgāks un draudzīgāks, – par sava veida mājām. Ar nožēlu, kam nebija nekāda sakara ar ēdienu, Harijs iedomājās mājas elfu rosāmies pie steika un nieru pīrāga, kuru Harijs, Rons un Hermione nekad neēdīs.

— Harij, man žēl, man ļoti žēl!

— Nemuļķojies, tā nebija tava vaina! Ja nu kāda, tad vienīgi manējā...

Harijs iebāza roku kabatā un izvilka Trakača aci. Hermione notrīsēja un izskatījās pārbijusies.

— Ambrāža bija piestiprinājusi to pie sava kabineta durvīm, lai izspiegotu cilvēkus. Es nevarēju to tur atstāt... Bet tā viņi uzzināja, ka tur bija iebrucēji.

Pirms Hermione paspēja ko atbildēt, Rons iestenējās un atvēra acis. Viņš joprojām bija pelēks, un viņa seja bija pārklāta ar sviedriem.

— Kā tu jūties? — Hermione čukstēja.

======= 15. nodaļa =======


=== Tulkojusi: Aksa_lemon ===


Rons izteikti žāvājās. Apvaldot stipro vēlēšanos ar kaut ko iemest viņam, Harijs ierunājās: — Es tomēr domāju, ka viņš varēja apslēpt kaut ko Cūkkārpā.

Hermione nopūtās.

— Bet Dumidors būtu to atradis, Harij!

Harijs atkārtoja argumentus, kas noveda viņu pie šīs teorijas.

— Dumidors manā acu priekšā teica, ka nekad nav pārzinājis visus Cūkkārpas noslēpumus. Es jums saku, ja ir kāda vieta, kur Vol...

— Ai!

— PATS_ZINI_KAS tad! — Harijs izsaucās, cenšoties būt pacietīgs. — Ja ir kāda vieta, kas ir ļoti dārga Pats-Zini-Kam, tad tā ir Cūkkārpa!

— Nu, taču,— ņirgājās Rons. — Viņa skola?

— Jā, viņa skola! Tās bija pirmās viņa īstās mājas, vieta, kas nozīmēja viņam ko īpašu, tā viņam nozīmēja visu, un pat tad, kad viņš to pameta...

— Tas ir Pats-Zini-Kas, par kuru mēs runājam, pareizi? Nevis tu? — jautāja Rons. Viņš raustīja ķēdīti ar horkrustu ap savu kaklu; Harijam bija vēlme to saķert un sažņaugt ar to viņa rīkli.

— Tu teici mums, ka Pats-Zini-Kas pirms nozušanas jautāja Dimidoram, lai tas dod viņam darbu,— teica Hermione.

— Tā bija.

— Un Dumidors domāja, ka viņš tikai gribēja atgriezties, lai pamēģinātu atrast kaut ko, visticamāk, kārtējo lietu, kuru pārveidot par vēl vienu horkrustu?

— Jā,— atbildēja Harijs.

— Bet viņš nedabūja darbu, vai ne? — teica Hermione. — Tātad viņam nekad nebija iespējas atrast un izveidot objektu šeit un paslēpt to skolā!

— Labi,— atzīdams savu sakāvi, teica Harijs. — Tad aizmirstiet Cūkkārpu.

Bez citiem pavedieniem viņi devās uz Londonu un, paslēpušies zem paslēpņa, meklēja bērnu patversmi, kurā Voldemorts bija uzaudzis. Hermione iezagās bibliotēkā un atklāja, ka šī vieta jau bija izdemolēta daudzus gadus iepriekš.


=== Tulkojusi: monta ===


Rudens vēlās pāri laukiem, un viņi devās tam līdzi. Viņi tagad cēla telti uz kritušo lapu paklāja. Trūdu aromāts atsauca atmiņā atprātotājus, viņu raizes pastiprināja vējš un lietus. Tas, ka Hermione sāka labāk pazīt ēdamās sēnes, neaizstāja viņu ilgstošo izolāciju, ilgas pēc cilvēku sabiedrības un neziņu par to, kas notiek cīņā ar Voldemortu.

— Mana māte, teica Rons, kad viņi kādā vakarā sēdēja teltī upes krastā Velsā, prata pagatavot labu ēdienu no zila gaisa vien.

Viņš drūmi bakstīja pelecīgās zivs strēmeles savā šķīvī. Harijs automātiski uzmeta acis Rona kaklam un redzēja, kā jau tas bija paredzams, pamirdzam horkrusta zelta ķēdīti. Viņam izdevās apspiest impulsu uzkliet Ronam, kura nostāja, viņš zināja, mazliet uzlabosies, kad būs pienācis laiks noņemt medaljonu.

— Tava māte nevarēja pagatavot labu ēdienu no zila gaisa,— teica Hermione. — Neviens nevar. Ēdiens ir pirmais izņēmums no pieciem Gampa Elementārās pārvērtības lik...

— Varbūt tomēr runāsi angliski? — teica Rons, izvilkdams asaku no zobu starpas.

— Nav iespējams pagatavot labu ēdienu no nekā! Var to pieburt, ja zina, kur tas atrodas, var to pārvērst, var palielināt tā daudzumu, ja ēdiens jau ir...

— Labi, tikai nemēģini palielināt šo, tas ir pretīgs,— teica Rons.

— Harijs noķēra zivi, un es darīju, ko spēju. Parasti es vienīgā rūpējos par ēdienu, un tas ir tikai tāpēc, ka es esmu meitene, es domāju!

— Nē, tas ir tāpēc, ka tev vajadzētu būt labākajai maģijā! — atkliedza Rons.

Hermione pielēca kājās un ceptās līdakas gabaliņš noslīdēja no viņas šķīvja uz grīdas.

— Rīt gatavosi tu, Ron! Tu sameklēsi vajadzīgās sastāvdaļas un mēģināsi uzburt no tām kaut ko ēdamu, bet es sēdēšu te ar saviebtu ģīmi un žēlošos, un tad tu redzēsi, kā tu...

— Apklusti! — teica Harijs, pielekdams kājās un paceldams abas rokas. Apklusti tūlīt!

Hermione izskatījās aizvainota.

— Kā tu vari būt ar viņu uz vienu roku, viņš gandrīz nekad nav gatav...

— Hermione, nomierinies, es kaut ko sadzirdēju!

======= 16. nodaļa =======


=== Tulkotājs: Chou ===


— Harij, vai tu varētu palīdzēt ar vienu lietu? — viņa acīmredzot nebija klausījusies viņā. Viņa noliecās un pastiepa uz priekšu Dziesminieka Bitīša stāstus.

— Paskaties uz šo simbolu,— viņa teica, norādot uz lapas augšpusi. Virs tā Harijs redzēja stāsta nosaukumu (bet nevarēja būt par to drošs, nespēdams tulkot senās rūnas), tur bija attēls, kas izskatījās pēc trijstūrainas acs, tās zīlīti šķērsoja vertikāla līnija.

— Hermione, es nekad neesmu mācījies senās rūnas.

— Es to zinu; bet tā nav rūna, un tā nav arī zilbe. Visu laiku man likās, ka tas ir acs attēls, bet es domāju, ka tā nav! Tā tikusi ierakstīta, paskaties, kāds to ir iezīmējis te, tā nemaz nav daļa no grāmatas. Padomā, vai tu kādreiz esi tādu redzējis?

— Nē... Nē, pagaidi,— Harijs ieskatījās tuvāk. — Vai tas gadījumā nav tas pats simbols, kas bija ap kaklu Lunas tēvam?

— Man arī tā likās!

— Tad jau tā ir Grindelvalda zīme.

Viņa pārsteigta cieši skatījās viņā.

— Kas?

— Krums man pastāstīja...

Viņš atstāstīja stāstu, ko Viktors Krums bija izstāstījis kāzās. Hermione izskatījās pārsteigta.

— Grindevalda zīme?

Viņa skatījās uz Hariju, tad uz dīvaino simbolu, tad atkal uz viņu. — Es nekad neesmu dzirdējusi, ka Grindelvaldam bijusi sava zīme. Visur, kur es lasīju, nekad nekas nebija minēts par to.

— Kā jau es teicu, Krums atpazina to simbolu, kas bija iekalts Durmštrangas sienā, un Grindelvalds pats to tur bija atstājis.

Viņa atkrita vecā atzveltnes krēslā, viņas sejā bija nepatika.

— Tas ir ļoti dīvaini. Ja tas ir tumšās maģijas simbols, tad ko tas dara bērnu stāstu grāmatā?

— Njā, tas ir dīvaini, — teica Harijs. — Un tu domā, ka Skrimžūrs to nebūtu pazinis. Viņš bija burvestību ministrs, viņam taču vajadzēja būt ekspertam tumšajās lietās.

— Es zinu... Varbūt viņš domāja, ka tā ir acs, tāpat kā es. Visiem pārējiem stāstiem arī pie nosaukuma ir mazi attēliņi.

Viņa nerunāja, bet turpināja pētīt dīvaino zīmi. Harija mēģināja vēlreiz.

— Hermione?

— Hmm?

— Es te tā domāju. Es... es gribu doties un Godrika gravu.

Viņa paskatījās uz viņu, bet viņas skatiens bija izkliedēts, un viņš bija pārliecināts, ka viņa vēl aizvien domā par mistisko zīmi grāmatā.

— Jā,— viņa teica, — jā, es arī par to biju prātojusi. Es tiešām domāju, ka mums tas jādara.

— Vai tu mani pareizi dzirdēji? — viņš jautāja.

— Protams, ka dzirdēju. Tu gribi doties uz Godrika gravu. Es piekrītu. Es uzskatu, ka mums vajag to darīt. Es domāju, tas ir, es nevaru iedomāties citu vietu, kur tas varētu būt. Tas būs bīstami, bet jo vairāk es par to domāju, jo vairāk man liekas, ka tas ir tur.

— Eee... kas tur ir? — jautāja Harijs.

Viņa izskatījās tik samulsusi, cik Harijs jutās.

— Nu, zobens, Harij! Dumidors droši vien zināja, ka tu gribēsi tur doties, un es domāju, ka Godrika grava ir arī Godrika Grifidora dzimšanas vieta.

— Tiešām? Grifidors nāk no Godrika gravas?

— Harij, vai tu kādreiz vispār esi atvēris Maģijas vēsturi?

— Eee,— viņš teica, smaidot, liekas, pirmo reizi šo mēnešu laikā: viņa sejas muskuļi likās ērmīgi stīvi. — Var gadīties, ka es to esmu atvēris, zini, tad, kad es to nopirku... vienreiz...


=== Tulkotājs: ***Dancing_Queen*** ===


— Pēdējais ienaidnieks, kas tiks iznīcināts, būs nāve... — Viņa prātā ienāca briesmīga doma un reizē ar to arī panika. — Vai tā nav tāda kā nāvēžu ideja? Kāpēc tā ir tur?

— Tā nenozīmē uzvaru pār nāvi tādā veidā, kā to domā nāvēži, Harij,— sacīja Hermione, piesardzīgā balsī. — Tas nozīmē... tu zini... dzīvošanu pēc nāves. Dzīvi pēc nāves.

Bet viņi nedzīvoja, domāja Harijs – viņi bija zuduši. Tukšie vārdi nevarēja noslēpt faktu, ka viņa vecāku mirstīgās atliekas gulēja turpat zem sniega un akmeņiem, vienaldzīgas, nezinošas. Un asaras parādījās, pirms viņš spēja tās apturēt, verdoši karstas uzreiz sastinga uz viņa sejas. Kāda bija to noslaucīšanas jēga vai izlikšanās? Viņš ļāva tām krist, sakniebis savas lūpas cieši kopā, ar acīm skatoties lejup uz biezo sniega kārtu uz vietu, kur pēdējais, kas bija atlicis no Lilijas un Džeimsa, gulēja, nu jau kauli, ticamāk, putekļi, nezinot un nerūpējot, ka viņu pašu dēls stāvēja tik tuvu, ka viņa sirds vēl sitās, ka viņš bija dzīvs dēļ viņu upuriem un šinī brīdī tuvu vēlmei gulēt blakus viņiem zem biezās sniega kārtas.

Hermione atkal bija satvērusi viņa roku un cieši to turēja. Viņš nespēja uz viņu paskatīties, bet atbildot paspieda viņas, un, elpojot dziļus, asus nakts gaisa malkus, mēģināja sevi nomierināt, atgūt kontroli pār sevi. Viņam vajadzēja kaut ko atstāt šeit, bet par to viņš nebija padomājis, katrs augs kapsētā bija bez lapām un sasalis. Bet Hermione pacēla savu zizli, uzvilka tādu kā apli gaisā, un viņu priekšā uzziedēja vainags ar Ziemassvētku rozēm. Harijs to noķēra un uzlika uz savu vecāku kapa.

Līdzko viņš bija piecēlies kājās, viņš vēlējās doties prom. Viņš domāja, ka neizturēs kaut vēl vienu brīdi šeit. Viņš uzlika roku Hermionei uz pleciem, un viņa uzlika savējo uz Harija vidukļa, viņi pagriezās klusumā un sāka brist pa sniegu atpakaļ, paejot garām Dumidora mātes un māsas kapam, atpakaļ uz tumšās baznīcas pusi un ārpus skata robežām esošajiem skūpstu vārtiem.

======= 17. nodaļa =======


=== Tulkojusi: Scorpse ===


— Harij, apstājies.

— Kas ir?

Viņi tagad bija tikuši tikai līdz nezināmā Abota kapam.

— Tur kāds ir. Kāds uz mums skatās. Es zinu. Tur, aiz krūmiem.

Viņi nekustīgi stāvēja, turoties viens pie otra, blenžot uz piķa melno kapsētas robežu. Harijs neko neredzēja.

— Tu esi pārliecināta?

— Es redzēju kādu kustamies, es zvēru, es redzēju...

Viņa atlaidās no Harija, lai atbrīvotu zižļa roku.

— Mēs izskatāmies pēc vientiešiem,— Harijs atgādināja.

— Vientiešiem, kas tikko nolikuši puķes uz tavu vecāku kapa! Harij, es esmu pārliecināta, ka tur kāds ir!

Harijs iedomājās par Maģijas vēsturi, kur tika apgalvots, ka kapsētā spokojoties. Kas būs, ja...? Bet tad viņš izdzirdēja krakšķi un ieraudzīja mazu sniega virpulīti Hermiones norādītajā krūmā. Spoki nevarēja pārvietot sniegu.

— Tas bija kaķis,— Harijs teica pēc dažiem mirkļiem, — vai arī putns. Ja tas būtu bijis nāvēdis, mēs jau būtu miruši. Iesim prom no šejienes un uzvilksim Paslēpni.

Ejot ārā no kapsētas, viņi vairākas reizes atskatījās. Harijs, kurš nemaz nejutās tik aukstasinīgi, kā izlikās, kad mierināja Hermioni, bija ļoti priecīgs, kad viņi tika līdz vārtiem un slidenajai ietvei. Tur viņi uzvilka Paslēpni. Krogs bija pilnāks nekā iepriekš – iekšā bija dzirdamas daudz balsis, kas dziedāja to pašu Ziemassvētku korāli, ko viņi bija dzirdējuši, ejot gar baznīcu. Kādu brīdi Harijs apsvēra domu, vai nepiedāvāt atpūsties krogā, bet, pirms viņš ko paspēja pateikt, Hermione nomurmināja: — Iesim šeit,— un aizvilka viņu pa tumšo ielu, kad veda ārā no ciema pretējā virzienā, nekā viņi bija atnākuši. Harijs varēja saskatīt vietu, kur mājiņas beidzās un atkal sākās lauki. Viņi gāja tik ātri, cik vien uzdrīkstējās, gar daudzkrāsaini mirdzošiem logiem, kur aiz aizkariem varēja manīt Ziemassvētku eglīšu kontūras.

— Kā mēs atradīsim Bazildas māju? — mazliet drebinoties un ik pa laikam lūkojoties pāri plecam, jautāja Hermione. — Harij? Kā tu domā? Harij?

Viņa paraustīja Hariju aiz rokas, bet viņš nereaģēja, jo skatījās uz tumšu apveidu turpat māju rindas galā. Jau nākamajā mirklī viņš sāka turp steigties, velkot līdzi Hermioni, kas mazliet paslīdēja uz ledus.


=== Tulkojusi: Nenuil ===


— Harij...

— Paskaties... Paskaties uz to, Hermione...

— Es ne... Ak!

Viņš to varēja redzēt, Acurauga burvestība bija zudusi kopā ar Džeimsu un Liliju. Šo sešpadsmit gadu laikā, kopš Hagrids paņēma Hariju no gruvešiem, kas gulēja izkaisīti līdz jostasvietai garajā zālē, dzīvžogs bija izaudzis mežonīgs. Lielākā mājas daļa vēl stāvēja neskarta, kaut arī bija pilnībā nosegta ar tumšām efejām un sniegu. Augšējā stāva labā puse bija izpostīta. Harijs bija pārliecināts, ka tieši tur lāsts bija atlecis atpakaļ. Viņš un Hermione stāvēja pie vārtiņiem, skatīdamies uz graustu, kas kādreiz bija māja, gluži kā tās, kas atradās tam apkārt.

— Es brīnos, kāpēc gan neviens to nav atjaunojis? — Hermione nočukstēja.

— Varbūt to nevar atjaunot? — Harijs atbildēja. — Varbūt bojājumus nevar salabot, tāpat kā nevar izdziedēt ievainojumus, ko radījusi melnā maģija?

Viņš izslidināja roku no Paslēpņa apakšas un satvēra apsnigušos un sarusējušos vārtiņus, nevēlēdamies tos atvērt, bet vienkārši pieskarties kādai daļai no mājas.

— Tu taču neiesi iekšā? Tas izskatās nedroši, tas varētu būt... Ak, Harij, skaties!

Izskatījās, ka to bija paveicis Harija pieskāriens vārtiņiem. Viņu priekšā no zemes cauri nātru un zāles juceklim pacēlās zīme kā savāds un ātri augošs zieds. Zelta burti uz koka zīmes vēstīja:

Šajā vietā 1981. gada 31. oktobra naktī
Lilija un Džeimss Poteri zaudēja savas dzīvības.
Viņu dēls Harijs kļuva par pirmo burvi,
kas izdzīvojis pēc Nāvējošā lāsta.
Šī māja, neredzama vientiešiem, ir atstāta
izpostītā stāvoklī kā piemineklis Poteriem
un kā atgādinājums par vardarbību,
kas izpostīja viņu ģimeni.

Visapkārt šiem kārtīgi uzrakstītajiem vārdiem bija daudzu citu burvju un raganu, kas bija nākuši apskatīt vietu, kur izglābās Izdzīvojušais Zēns, atstātie skricelējumi. Daži bija tikai atstājuši savus vārdus, uzrakstītus ar Negaistošo tinti, citi – iegrebuši kokā savus iniciāļus, bet pārējie atstājuši vēstījumus. Lielākā daļa, mirdzēdami sešpadsmit gadu vecā burvju grafiti vērtībā, pauda līdzīgas domas.

"Labu veiksmi, Harij, lai arī kur tu būtu." "Ja tu šo lasi, Harij, mēs visi esam aiz tevis!" "Ilgu mūžu Harijam Poteram!"

— Viņiem nevajadzētu rakstīt uz zīmes! — Hermione sašutusi teica.

Bet Harijs uzsmaidīja viņai.

— Tas ir lieliski! Esmu priecīgs, ka viņi to darīja. Es...


=== Tulkojis: The master of the Death ===


— Kas ir šis vīrs? — viņš skaļi atkārtoja.

— Harij, ko tu dari,— prasīja Hermione.

— Šī fotogrāfija. Hermione, tas ir tas pats zaglis, kurš apzaga Gregoroviču! Lūdzu!" viņš teica Bazildai. — Kas viņš ir?

Bet viņa tikai skatījās uz viņu.

— Kāpēc jūs aicinājāt mūs nākt jums līdzi, Prātvēderes kundze... jaunkundz? — jautāja Hermione, runājot jau skaļāk. — Vai jūs vēlējāties mums kaut ko pastāstīt?

Neizrādot ne mazāko mājienu, ka būtu dzirdējusi Hermioni, Bazilda pietuvojās dažus soļus tuvāk Harijam. Ar vieglu galvas kustību viņa ieskatījās atkal priekštelpā.

— Vai jūs vēlaties, lai mēs dodamies prom? — viņš jautāja.

Viņa atkārtoja galvas mājienu, šoreiz vispirms norādot uz viņa, tad uz savu pusi un visbeidzot uz griestiem.

— Ā, nu skaidrs... — Hermione, es domāju, ka viņa vēlas, lai es eju augšā pa trepēm kopā ar viņu.

— Labi,— noteica Hermione, — ejam!

Bet, kad Hermione izkustējas, Bazilda nogrozīja galvu pārsteidzoši vingri, un vēlreiz norādīja vispirms uz Hariju, tad pati uz sevi.

— Viņa grib, lai es viens pats ietu kopā ar viņu.

— Kāpēc tā? — jautāja Hermione, un viņas balss noskanēja asi un skaidri sveču gaismas apgaismotajā un netīrajā istabā.

Vecā lēdija nogrozīja galvu, izdzirdot skaļo toni.

— Varbūt Dumidors pateica viņai, ka zobens jāatdod man, vienīgi man?

— Vai tu patiešām domā, ka viņa zina, kas tu esi?

— Jā,— atteica Harijs, veroties lejup miglainajās acīs, kas cieši raudzījās viņa paša acīs. — Es domāju, ka viņa zina.

— Labi, bet pateidzies, Harij!

— Rādiet ceļu,— Harijs teica Bazildai.

Izskatījās, ka viņa saprot, jo viņa virzījās viņam garām uz durvju pusi. Harijs palūkojās atpakaļ uz Hermioni ar uzmundrinošu smaidu, bet nebija drošs, vai viņa to manīja; viņa stāvēja sveču gaismā, skatoties uz grāmatu plaukta pusi. Harijs, izejot no istabas, ne Hermionei, ne Batildei neredzot, ieslidināja savas žaketes iekškabatā sudrabainajā rāmītī ierāmēto fotogrāfiju.

Kāpnes bija stāvas un šauras; Harijs juta vēlmi pieturēt Bazildu no mugurpuses, lai gadījumā viņa kāpjot neuzkristu viņam atmuguriski virsū uz galvas, kas likās vairāk nekā iespējams. Pavisam lēni un viegli šūpojoties, viņa kāpa uz augšējo kāpņu laukumiņu, pagriezās uzreiz pa labi un ieveda viņu guļamistabā ar zemiem griestiem.

Tur bija melna tumsa un šausmīga smaka. Harijs knapi paspēja ieraudzīt naktspodu pagultē, pirms Bazilda aizvēra durvis, un tad pat tas vairs nebija tumsā saskatāms.

— Spīžo! — teica Harijs, un viņa zizlis iedegās. Viņš pārsteigts salēcās: pa to īso brīdi, kamēr bija pilnīga tumsa, Bazilda bija pienākusi viņam pavisam klāt, un viņš nebija dzirdējis viņas pietuvošanos.

— Vai tu esi Poters? — viņa čukstēja.

— Jā, tas esmu es.

Viņa lēni un noteikti pamāja. Harijs juta horkrustu ātri pulsējam, tas pulsāja pat ātrāk nekā viņa paša sirds; tā bija nepatīkama, uztraucoša sajūta.

— Vai jums ir kaut kas priekš manis? — Harijs jautāja, bet viņas uzmanību, šķita, saistīja tikai viņa zižla gals.

— Vai jums ir kaut kas priekš manis,— viņš vēlreiz atkārtoja.

Tad viņa aizvēra acis un vairākas lietas notika vienlaikus: Harija rēta spēji iesāpējas; horkrusts sakustējās tik spēcīgi, ka viņa džemperis pat sakustējās; tumšā, nepatīkamā istaba izzuda no viņa apziņas vienā mirklī. Viņš sajuta spēju prieka uzplūdu un ierunājas spalgā balsi: — Turi viņu!


=== Tulkojusi: pekene ===


Viņš pieliecās un pagrāba to, bet nu istabu pārpildīja čūska, kuras aste svaidījās; Hermione nekur nebija manāma, un uz brīdi Harijs nodomāja pašu slikāko, bet sekoja skaļš būkšķis, un nozibsnīja sarkana gaisma, un čūska spirālveidīgi uzlidoja gaisā līdz pat griestiem, vēl pamanoties spēcīgi uzsist pa Harija seju. Harijs pacēla zizli, bet tajā pašā mirklī viņa rēta iesvilās daudz sāpīgāk un spēcīgāk nekā visu šo gadu laikā.

— Viņš tuvojas! Hermion, viņš tuvojas!

Harija kliegšanas pavadīta, čūska nokrita zemē, mežonīgi šņācot. Visapkārt valdīja haoss – čūska sašķaidīja pie sienas esošos plauktus, un porcelāna šķembas lidoja uz visām pusēm, kamēr Harijs nolēca no gultas un sagrāba Hermiones tumšās aprises...

Harijam pārvelkot viņu pāri gultai, Hermione sāpēs iespiedzās; čūska atkal pietuvojās, bet Harijs zināja, ka tuvojās kas briesmīgāks par čūsku, varbūt tas bija jau pie vārtiem, viņa galva sāpošās rētas dēļ draudēja pāršķelties...

Čūska izrāvās uz priekšu, bet Harijs skrējienā tai pārlēca pāri, velkot Hermioni sev līdzi. Kad čūska atsitās pret zemi, Herminone iekliedzās: — Grautum! —, un viņas raidītā burvestība aplidoja istabu, uzspridzināja drēbju skapja spoguli un rikošetā, atsitoties te pret griestiem, te pret grīdu, atgriezās pie viņiem; Harijs juta, kā tā apsvilina viņa delnas augšpusi. Viņš sagrieza vaigu ar stikliem, kad, paraujot Hermioni sev līdzi, viņš no gultas pārlēca uz salauzto tualetes galdiņu un pēc tam tieši ārā pa sašķaidīto logu nebūtībā, viņas kliedzienam atbalsojoties naktī, kamēr viņi gaisā pagriezās...

Tad viņa rēta atsprāga vaļā, un viņš bija Voldemorts, viņš skrēja cauri smakojošajai guļamistabai, līdz baltās, garās plaukstas satvēra palodzi, un viņš uzmeta skatienu plikpauranajam vīrietim un mazajai sievietei, kuri sagriezās un izgaisa. Viņš nikni iespiedzās balsī, kas izklausījās pēc meitenes spiegšanas, balsī, kas atbalsojās pāri tumšajiem dārziem, pārspējot Ziemassvētku dienas baznīcas zvanu skanēšanu.


=== Tulkojis: Fantomass ===


Viņš attaisīja savas acis.

— Harij,— Hermione čukstēja. — Vai ar tevi viss... viss kārtībā?

— Jā,— viņš meloja.

Viņš bija teltī, gulēja zem segu kaudzes uz vienas no zemākajām lāvām. Viņš varēja noteikt, ka bija gandrīz rītausma pēc klusuma un aukstuma, mazās gaismas aiz telts griestiem. Viņš bija izmircis no sviedriem; viņš tos varēja sajust uz palagiem un segām.

— Mēs tikām prom.

— Jā,— teica Hermione. — Man bija jāizmanto Lidināšanās burvestība, lai dabūtu tevi tavā guļvietā, es nevarēju tevi pacelt. Tu esi bijis... nu, tu esi bijis diezgan...

Zem viņas brūnajām acīm bija violetas ēnas, un viņš pamanīja mazu sūkli viņas rokā – viņa bija slaucījusi viņam seju.

— Tu esi bijis nevesels,— viņa pabeidza. — Diezgan nevesels.

— Kāds laiks pagājis, kopš mēs aizlaidāmies?

— Vairākas stundas. Ir jau gandrīz rīts.

— Un es esmu bijis... bez samaņas?

— Ne gluži,— Hermione noteica. — Tu bļāvi un vaidēji un... tamlīdzīgi,— viņa piebilda tonī, kas Harijam lika justies neērti. Ko viņš bija izdarījis? Kliedzis lāstus kā Voldemorts; raudājis kā zīdanis šūpulī?

— Es nevarēju dabūt nost no tevis horkrustu,— Hermione teica, un viņš zināja, ka viņa grib mainīt sarunas tēmu. — Tas bija pielīmējies pie tavām krūtīm. Tev tagad tur ir rēta; piedod, man vajadzēja izmantot Apciršanas burvestību, lai dabūtu to nost. Čūska tev arī iekoda, bet es iztīriju brūci un uzliku tai virsū ditāniju.

Viņš novilka sasvīdušo T-kreklu, ko valkāja, un paskatījās lejup. Tur bija koši sarkans ovāls uz viņa sirds, kur medaljons bija viņu apdedzinājis. Viņš arī redzēja apārstēto kodienu pēdas uz viņa apakšdelma.

— Kur tu noliki horkrustu?

— Savā somā. Man šķiet, ka mums kādu laiku nevajadzētu to valkāt.

Viņš nogūlās atpakaļ savos spilvenos un paskatījās uz Hermiones bēdīgo, pelēko seju.

— Mums nevajadzēja doties uz Godrika gravu. Tā ir mana vaina. Tā visa ir mana vaina, Hermione, man ļoti žēl.

— Tā nav tava vaina. Es arī gribēju iet; es patiešām domāju, ka Dumidors tur būs tev atstājis zobenu.

— Jā... tur mēs kļūdījāmies, vai ne?

— Kas notika, Harij? Kas notika, kad viņa tevi uzveda augšā? Vai čūska kaut kur bija paslēpusies? Vai tā iznāca ārā un nogalināja viņu, un uzbruka tev?

— Nē,— viņš teica. — Viņa bija čūska... vai čūska bija viņa... visu laiku.

— K-ko?

Viņš aiztaisīja acis. Viņš vēl aizvien varēja sajust Bazildas mājas smaku uz sevis: tā visu šo lietu padarīja šausminoši dzīvu.

— Bazildai jābūt mirušai jau kādu laiku. Tā čuska bija... bija viņā iekšā. Pati-zini-kas viņu nosūtīja tur, Godrika gravā, lai gaidītu. Tev bija taisnība. Viņš zināja, ka es dotos uz turieni.

— Čūska bija viņā iekšā?

Viņš atkal attaisīja acis: Hermione izskatījās nepatīkami pārsteigta.

— Vilksons teica, ka sastapsimies ar maģiju, kādu mēs nevaram iedomāties,— Harijs teica. — Viņa negribēja runāt tavā klātbūtnē, jo tā bija šņācmēle, viss bija šņācmēle, un es to nenojautu, bet, protams, varēju viņu saprast. Kad mēs beidzot bijām tajā istabā, čūska nosūtīja Pati-zini-kam ziņu. Es dzirdēju to notiekam manā galvā. Es jutu, kā viņš kļūst patīkami uztraukts, viņš pavēlēja mani tur noturēt... un tad...

Viņš atcerējās čūsku nākam laukā no Bazildas kakla. Hermionei nevajadzēja zināt detaļas.

— ... viņa pārvērtās, pārvērtās par čūsku un uzbruka.

Viņš paskatījās uz kodiena pēdām.

— Tai nebija mani jānogalina, tikai jānotur mani, kamēr Pati-Zini-Kas ierastos.

Ja vien viņš būtu nogalinājis čūsku, tas viss būtu tā vērts, pilnīgi viss... Nelaimīgs viņš piecēlās un attaisīja aizslietņus.

— Harij, nē, esmu pārliecināta, ka tev vajag atpūsties!

— Tu esi tā, kurai vajag pagulēt. Nepārproti mani, bet tu izskaties briesmīgi. Ar mani viss kārtībā. Pastāvēšu sardzē kādu laiku. Kur ir mans zizlis?

Viņa neatbildēja, vienīgi skatījās uz viņu.

— Kur ir mans zizlis, Hermione?

Viņa iekoda sev lūpā, un asaras saskrēja tai acīs.

— Harij...

— Kur ir mans zizlis?

Viņa pasniedzās uz gultas pusi un iedeva to viņam.

Akmeņozola un fēniksa zizlis bija gandrīz pārlūzis uz pusēm. To saturēja kopā vien trausla fēniksa spalvas skranda. Koks tai visapkārt bija pilnīgi sašķaidīts. Harijs paņēma to rokās tā, it kā tas būtu dzīva radība, kas cietusi un guvusi drausmīgu ievainojumu. Viņš nespēja sakopot domas: viņu pārņema panika un bailes. Tad viņš zizli pasniedza atpakaļ Hermionei.

— Lūdzu, salabo to.

— Harij, es nedomāju, ka, ja tas ir tik salauzts...

— Lūdzu, pamēģini, Hermione!

— L-lāpītum.

Zizļa puses savienojās. Harijs to pacēla.

— Spīžo!

Zizlis vārgi iemirdzējās un tad izdzisa. Harijs notēmēja uz Hermioni.

— Tukšrokdžimpiņ!

Hermiones zizlis mazliet noraustījās, bet viņas roku nepameta. Niecīgie buršanās mēģinājumi bija par daudz Harija zizlim, kurš atkal sadalījās divās daļās. Viņš lūkojās uz to, šausmu pārņemts, nespēdams pieņemt redzēto... zizlis, kas tik daudz ko bija pieredzējis...

— Harij,— Hermione čukstēja tik klusi, ka bija grūti viņu dzirdēt. — Man ir ļoti, ļoti žēl. Man šķiet, ka es to izdarīju. Brīdī, kad mēs pametām māju, tā čūska mums sekoja, tāpēc es uzbūru Dragājamo lāstu, un tas visur atsitās, un... tas... tas trāpija...

— Tas bija nelaimes gadījums,— Harijs mehāniski atbildēja. Viņš jutās apstulbis un iztukšots. — Mēs... mēs atradīsim veidu, kā to salabot.

— Harij, es nedomāju, ka mēs to varēsim,— asarām līstot, teica Hermione. — Atceries... atceries Ronu? Kad, sadragājot mašīnu, viņš salauza savu zizli. Tas nekad vairs nebija tāds, kā iepriekš. Viņš bija spiests dabūt jaunu.

Harijs domāja par Olivandu, nolaupītu, Voldemorta ķīlnieku, par Gregoroviču, kurš bija miris. Kā gan viņš atradīs sev jaunu zizli?

— Nu,— viņš noteikti teica, — nu, tad es šobrīd aizņemšos tavējo. Kamēr esmu sardzē.

Viņas seja bija asarās, Hermione pasniedza savu zizli, un viņš viņu atstāja sēžam blakus savai gultai, vēlēdamies neko vairāk, kā tikt prom no viņas.

======= 18. nodaļa =======


=== Tulkojis: Victor Krum ===


— Harij?

Hermione izskatījās nobijusies, ka viņš varētu nolādēt viņu ar viņas pašas zizli. Ar seju, izplūdušu asarās, Hermione pietupās viņam blakām, trīcošām rokām turēdama divas tējas krūzītes un kaut ko apjomīgu zem rokas.

— Paldies,— noteica Harijs, paņemdams vienu no krūzēm.

— Vai tu neiebilsti, ja es ar tevi parunāšu?

— Nē,— atbildēja Harijs, jo negribēja aizskart viņas jūtas.

— Harij, tu gribēji zināt, kas tas bija par cilvēku tajā bildē. Es... dabūju grāmatu.

Hermione nedaudz kautrīgi ielika Harijam klēpī neskartu Albusa Dumidora dzīve un meli eksemplāru.

— Kur... kā...?

— Tā vienkārši mētājās Bazildas istabā. Šī zīmīte rēgojās ārā no grāmatas.

Hermione skaļi izlasīja pāris rindiņas no smailā, skābes-zaļā rakstītā teksta.

— "Dārgo Bazij, paldies par palīdzību. Nododu Tev grāmatas eksemplāru, ceru, ka Tev patiks. Tu pateici visu, pat ja to neatceries. Rita" Es domāju, ka šis tika atsūtīts, kad īstā Bazilda vēl bija dzīva, bet, iespējams, viņa nebija tādā stāvoklī, lai to izlasītu?

— Nē, laikam nebija.

Harijs paskatījās uz Dumidora seju un izjuta neganta prieka uzplūdu: tagad viņš uzzinās visas lietas, kuras Dumidors nekad neuzskatīja par vajadzīgu viņam pastāstīt, vai nu Dumidors to vēlas, vai ne.

— Tu joprojām esi dusmīgs uz mani, vai ne? — vaicāja Hermione; viņš paskatījās uz viņu un redzēja svaigas asaras ritam viņai pār vaigiem, un zināja, ka viņa dusmas atspoguļojās viņa acīs.

— Nē,— klusi atbildēja Harijs. — Nē, Hermione, es zinu, ka tas notika nejauši. Tu mēģināji mūs dabūt prom no turienes dzīvus, un tu biji lieliska. Es būtu miris, ja tu nebūtu tur bijusi, lai man palīdzētu.

Viņš mēģināja atbildēt uz Hermiones slapjo smaidu, tad pievērsa uzmanību grāmatai. Tās muguriņa bija stīva; acīmredzami, tā nekad pirms tam nebija bijusi atvērta. Viņš pāršķirstīja lapas, meklējot fotogrāfijas. Harijs nonāca pie vienas, par kuru viņš ieinteresējās uzreiz – jauns Dumidors un viņa izskatīgais biedrs, dārdoši smejoties par kādu sen aizmirstu joku. Harijs nolaida skatienu uz parakstu zem bildes.

Baltuss Dumidors, neilgi pēc mātes nāves, ar savu draugu Grindelvaldu.

Harijs ilgi blenza uz pēdējo vārdu. Grindelvalds. Viņa draugs Grindelvalds. Viņš paskatījās uz blakus sēdošo Hermioni, kura joprojām nespēja noticēt savām acīm. Lēnām, viņa pacēla acis uz Hariju.

— Grindelvalds?


=== Tulkojis: sourgruel ===


Neņemdams vērā pārējās fotogrāfijas, Harijs pārmeklēja tuvējās lappuses, meklēdams tā liktenīgā vārda atkārtošanos. Drīz vien viņš to atrada un alkaini izlasīja, taču tūdaļ apmulsa: bija nepieciešams iet tālāk atpakaļ, lai no tā visa izlobītu kādu jēgu, un drīz vien viņš atradās kādas nodaļas sākumā ar virsrakstu "Augstākais mērķis". Kopīgi viņš un Hermione sāka lasīt:

Tuvojoties viņa astoņpadsmitajai dzimšanas dienai, Dumidors atstāja Cūkkārpu slavas gaismā – zēnu vecākais, prefekts, Bārnabusa Finklija nepārspējamu burvestību veikšanas balvas ieguvējs, Britu jaunatnes pārstāvis Viedo kapitulā, Zelta medaļas ieguvējs par nepārspējamu sniegumu Starptautiskajā alķīmijas konferencē Kairā. Vēlāk Dumidors bija nolēmis doties lielā ceļojumā kopā ar Elfiasu "Suņelpu" Dodžu, neaptēsto, bet uzticamo līdzgaitnieku, ko viņš bija izraudzījies skolā.

Divi jaunie vīrieši pārnakšņoja "Caurajā katlā" Londonā, gatavodamies doties uz Grieķiju nākošajā rītā, kad pūce atnesa ziņas par Dumidora mātes nāvi. "Suņelpa" Dodžs, kas atsacījās no intervijas šai grāmatai, ir paudis savu sentimentālo versiju par to, kas notika pēc tam. Viņš pasniedz Kendras nāvi kā traģisku triecienu, un Dumidora izvēli nedoties ceļojumā – kā dižu uzupurēšanos.

Protams, Dumidors atgriezās Godrika gravā nekavējoties, lai "rūpētos" par savu jaunāko brāli un māsu. Bet cik daudz rūpju viņš īstenībā sniedza viņiem?

— Viņš bija savāds, tas Aberforts,— apgalvo Enids Smīks, kura ģimene tai laikā dzīvoja Godrika gravas nomalē. — Kļuva traks. Skaidrs, jūs žēlotu viņu kā bāreni, tikai viņš pastāvīgi meta man ar kazu mēsliem. Es nedomāju, ka Baltuss satraucās par viņu, galu galā, es viņus nekad neredzēju kopā.

Tad ko gan Baltuss darīja, ja ne atbalstīja savu jauno, trako brāli? Atbilde, kā izskatās, bija – nodrošināja savas māsas turpinošos ieslodzījumu. Jo, lai gan viņas pirmais uzraugs bija miris, Arianas Dumidores nožēlojamajā stāvoklī nekas nemainījās. Par viņas pastāvēšanu drīkstēja zināt tikai tie nedaudzie nepiederīgie, kuri kā "Suņelpa" Dodžs arvien ticēja pastāsiņam par meitenes "vājo veselību".

======= 19. nodaļa =======


=== Tulkojis: Daniels_Redclifs ===


Pusnaktī, kad sniga sniegs, Hermionei bija jāpārņem naktsmaiņa. Harija sapņi bija juceklīgi un traucējoši: Nagīni parādījās un tad atkal pazuda no tiem, vispirms cauri gigantiskam, ieplīsušam gredzenam, tad cauri Ziemassvētku roži vainagam. Viņš modās no šiem sapņiem vairākkārt, panisks, pārliecināts, ka kāds viņu ir saucis no netālas apkārtnes, iztēlojoties, ka vēja brāzmas ap telti ir soļi vai balsis.

Beidzot Harijs piecēlās tumsā un pievienojās Hermionei, kura sēdēja telts ieejā un lasīja Maģijas vēsturi ar iedegtu zizli. Sniegs krita biezā slānī, un viņa bija atvieglota par Harija padomu sakravāties agrāk un doties ceļā.

— Dosimies kaut kur, kur ir lielāks aizsegs, —viņa piekrita, trīcot, velkot sporta kreklu pāri pidžamai. — Es domāju, ka dzirdu cilvēkus ārpusē. Man pat likās, ka es kādu redzēju vienreiz vai divreiz.

Harijs apstājās uz mirkli, velkot džemperi virsū, un palūkojās uz galda pusi, kur stāvēja nekustīgais sūdzoskops.

— Esmu droša, ka es to tikai iedomājos, — teica Hermione, izskatīdamās nervoza. — Sniegs un tumsa izspēlē dīvainus trikus ar tavām acīm... Bet iespējams, ka mums labāk vajadzētu teleportēties zem paslēpņa, ja nu kas?

Pusstundu vēlāk, ar sapakotu telti, Harijs uzvilcis horkrustu un Hermione paņēmusi aizvērto somu, viņi aizteleportējās. Parastā hermētiskuma sajūta apņēma viņus; Harija pēdas pameta sniegoto zemi un pēc brīža atsitās, kā likās, pret kaut ko sasalušu, kas bija pārklāts ar koku lapām.

— Kur mēs esam? — viņš jautāja, pētot jaunos daudzos apkārtnes kokus, kad Hermione atvēra krellēm rotāto somu un sāka vilkt no tās ārā telts mietiņus.

— Dīna mežā, viņa teica. — Es šeit reiz atbraucu atpūsties ar savu mammu un tēti.

Šeit arī visi koki visapkārt bija apsniguši un bija ārkārtīgi auksts, bet vismaz viņi bija aizsargāti no vēja. Viņi lielāko dienas daļu pavadīja teltī, saspiedās kopā pēc siltuma apkārt spožajām, zilajām liesmām, kuru radīšanā Hermione bija lietpratēja un kuras varēja pasmelt un pārnēsāt burkā. Harijs jutās, it kā viņš atgūtos no kādas īslaicīgas, bet nopietnas slimības, un šo iespaidu vēl pastiprināja Hermione, būdama pārlieku norūpējusies. Virs viņiem tajā pēcpusdienā uzsniga jauna sniega kārta, tā ka pat viņu mierīgais meža izcirtums bija noklāts ar pulverveidīgu sniega kārtu.


=== Tulkojusi: Pele ===


— Kad tu biji aizgājis,— viņš teica zemā balsī, pateicīgs par to, ka Rona seja bija paslēpta, — viņa nedēļu raudāja. Iespējams, ilgāk, tikai negribēja, lai es to redzu. Bija naktis, kad mēs viens ar otru vispār nerunājām. Kamēr tu biji prom...

Viņš nespēja pabeigt; tikai tagad, kad Rons bija atgriezies, Harijs pilnībā aptvēra, cik daudz viņa prombūtne viņiem bija maksājusi.

— Viņa man ir kā māsa,— viņš turpināja. — Es viņu mīlu kā māsu un domāju, ka viņa jūtas tāpat. Tā ir bijis vienmēr. Man likās, ka tu zini.

Rons neatbildēja, viņš aizgrieza seju prom no Harija un skaļi noslaucīja degunu piedurknē. Harijs piecēlās un aizgāja līdz vietai vairākus jardus tālāk, kur Rons bija pametis savu milzīgo mugursomu, skriedams dīķa virzienā, lai izglābtu Hariju no noslīkšanas. Viņš uzcēla somu plecā un gāja atpakaļ pie Rona, kurš, asinīm pieplūdušām acīm, bet visādi citādi nomierinājies, cēlās kājās brīdī, kad Harijs pietuvojās.

— Man žēl,— viņš teica neskaidrā balsī. — Man žēl, ka es jūs pametu. Es zinu, es biju... biju...

Viņš palūkojās apkārt tumsā, it kā cerēdmas, ka kāds pietiekami slikts vārds varētu viņam uzkrist virsū un nosodīt.

— Varētu teikt, ka tu par to šovakar esi atlīdzinājis,— Harijs teica. — Iegūstot zobenu. Iznīcinot horkrustu. Izglābjot manu dzīvību.

— Tas man liek izklausīties daudz foršākam, nekā es biju,— Rons nomurmināja.

— Tādas lietas vienmēr izklausās labāk, nekā tās patiesībā ir bijušas,— Harijs teica. — Esmu gadiem ilgi mēģinājis tev to iestāstīt.

Vienlaicīgi viņi abi pagājās uz priekšu un apskāva viens otru. Harijs cieši satvēra joprojām pilošās Rona jakas mugurpusi.

— Un tagad,— Harijs teica brīdī, kad viņi atlaida viens otru, — viss, kas mums jāizdara, ir atkal jāatrod telts.

Bet tas nebija grūti. Kaut gan gājiens cauri tumšajam mežam kopā ar stirnu bija licies garš, ar Ronu blakām tas likās aizņemam pārsteidzoši maz laika. Harijs nespēja sagaidīt, kad varēs pamodināt Hermioni; viņš iegāja teltī patīkami satraukts, kamēr Rons kavējās aiz muguras.

Telts likās brīnumaini silta pēc atgriešanās no meža un dīķa; vienīgais apgaismojums nāca no zilganajām liesmām, kas joprojām mirgoja uz grīdas noliktajā traukā.

Hermione bija cieši aizmigusi, saritinājusies zem segām, un nekustējās, līdz Harijs bija pateicis viņas vārdu vairākas reizes.

— Hermione!

Viņa sakustējās un ātri piecēlās sēdus, atbīdīdama no sejas matus.

— Kas noticis? Harij? Vai tev viss kārtībā?

— Viss ir labi. Pat vairāk nekā labi. Lieliski. Te kāds ir.

— Ko tu ar to domā? Kas...?

Viņa ieraudzīja Ronu, kurš stāvēja, turēdams zobenu, un no kura drēbēm ūdens pilēja uz nodilušā paklāja. Harijs atkāpās ēnainā stūrī, noņēma Rona mugursomu un mēģināja saplūst ar telts audekla sienu.


=== Tulkojusi: Elie ===


Hermione izslīdēja no savas lāvas un kā mēnessērdzīga gāja tuvāk Ronam, raugoties viņa bālajā sejā. Viņa apstājās viņam tieši priekšā, viņas lūpas bija puspavērtas, acis – plaši vaļā. Rons vārgi, bet cerīgi pasmaidīja un nedaudz pacēla savas rokas.

Hermione metās viņam virsū un sāka dunkāt ikkatru viņa ķermeņa daļu, ko vien varēja sasniegt.

— Auč... Au... Aššujies! Kas pie...? Hermione... AU!

— Tu... pilnīgais... idiots... Ronald... Vīzlij!

Katru vārdu viņa uzsvēra ar vēl vienu belzienu: Rons atkāpās atpakaļ, sargājot savu galvu, kad Hermione atkal sāka virzīties tuvāk.

— Tu... atlīdi... šeit... atpakaļ... pēc... nedēļām... un... nedēļām... ak, kur ir mans zizlis?

Viņa izskatījās gatava izraut to no Harija rokām, un viņš instinktīvi noreaģēja.

— Sargum!

Starp Ronu un Hermioni izlauzās neredzams aizsargs: tā spēks atrāva meiteni atpakaļ, un viņa nokrita uz grīdas. No mutes spļaujot ārā savus matus, viņa atkal uzlēca augšā.

— Hermione! — teica Harijs. — Nomieri...

— Es nenomierināšos! — viņa iebļāvās. Nekad iepriekš viņš nebija redzējis meiteni tik ļoti zaudējam kontroli; viņa bija kā plānprātīga.

— Atdod man manu zizli! Atdod to man!

— Hermione, vai tu, lūdzu...

— Nesaki, ko man darīt, Harij Poter! — viņa iespiedzās. — Neuzdrošinies! Tūlīt pat atdod to man! Un TU!

Viņa rādīja uz Ronu kā šausmīgā apsūdzībā, tas bija kā lāsts, un Harijs nespēja viņu vainot, kad Rons atkāpās pāris soļus atpakaļ.

— Es skrēju tev pakaļ! Es saucu tevi! Es lūdzos, lai tu nāc atpakaļ!

— Es zinu,— Rons atteica. — Hermione, man žēl, man patiešām...

— Ak tad tev ir žēl!

Viņa izdvesa spalgu, ārpuskontroles skaņu; Rons paskatījās uz Hariju pēc palīdzības, bet viņa sejā redzēja vienīgi bezpalīdzību.

— Tu atgriezies pēc nedēļām – nedēļām – un tev šķiet, ka viss būs kārtībā, ja tu vienkārši pateiksi, ka tev žēl?

— Nu, ko citu es varu teikt? — Rons izsaucās, un Harijs bija priecīgs, ka Rons cīnījās pretī.

— Ak, es nezinu! — ar briesmīgu sarkasmu balsī atkliedza Hermione. — Piepūlē smadzenes, Ron, tas tev prasīs tikai pāris sekundes...

======= 20. nodaļa =======


=== Tulkojusi: colorless wind ===


Harijs domāja, ka Hermiones dusmas pa nakti nesamazināsies, tādēļ viņš nebija pārsteigts, ka nākamajā rītā viņa sazinājās ar abiem pārsvarā ar skatieniem un klusām norādēm. Rons atbildēja, saglabājot nepierasti vainīgu sejas izteiksmi, tādā veidā izrādot savu nožēlu. Patiesībā, kad viņi visi trīs bija kopā, Harijs jutās kā vienīgais nesērojošais ļoti skopi apmeklētās bērēs. Tajos mirkļos, ko Rons pavadīja ar Hariju (vācos ūdeni un meklējot sēnes) viņš kļuva bezkaunīgi priecīgs.

— Kāds mums palīdzēja! — viņš turpināja atkārtot. — Kāds sūtīja to stirnu. Kāds ir mūsu pusē. Viens horkrusts iznīcināts, draugs!

Priecīgi par iznīcināto medaljonu, viņi atsāka sarunas par to, kur varētu atrasties pārējie horkrusti, un, lai gan viņi to visu jau bija apsprieduši iepriekš, Harijs jutās ļoti optimistiski, pārliecināts, ka aizvien vairāk panākumu sekos šim pirmajam. Hermiones īgnums nevarēja sabojāt viņa pacilāto garastāvokli: negaidītais veiksmes pieplūdums, noslēpumainās stirnas parādīšanās, Grifidora zobena atgūšana un, pats galvenais, Rona atgriešanās padarīja Hariju tik laimīgu, ka bija grūti saglabāt nopietnu sejas izteiksmi.

Vēlāk tajā pēcpusdienā viņš un Rons izbēga Hermiones kaitinošo klātbūtni un, izliekoties, ka abi iet meklēt kazenes kailajos krūmos, abi turpināja savu ziņu apmaiņu. Harijs beidzot pastāstīja Ronam visu par to, kā viņi ar Hermioni klejojuši apkārt, līdz pat stāstam par to, kas notika Godrika gravā; pēcāk Rons piepildīja tukšās plaisas Harija ziņās par burvju pasauli, kuras viņš bija noskaidrojis, kamēr bija prom.

— Un kā jūs uzzinājāt par Aizliegumu? — viņš jautāja Harijam pēc tam, kad bija izskaidrojis daudzos vientiešu ģimenēs dzimušo burvju mēģinājumus izbēgt no Ministrijas.

— Ko?

— Jūs ar Hermioni esat pārstājuši lietot Paši-Zināt-Kā vārdu!

— Ak, jā. Tas ir tikai nelāgs ieradums, pie kura esam pieraduši,— sacīja Harijs. — Bet man nav nekādu problēmu saukt viņu par V...

— Nē! — iekliedzās Rons tā, ka Harijs nejauši ielēca krūmā un Hermione (kuras deguns bija iebāzts dziļi grāmatā pie telts ieejas) palūkojās uz viņiem ar drūmu skatienu.


=== Tulkojusi: Medus Mošķis ===


— Atvainojiet mani,— sacīja Ksenofiliuss un piegāja pie ierīces, satvēra netīru galdautu no apjomīgas grāmatu un papīru kaudzes apakšas, kura visa sagāzās uz grīdas, un uzmeta to presei, tādējādi nedaudz apslāpējot skaļos rībienus un klaboņu. Tad viņš pievērsās Harijam.

— Kādēļ jūs esat ieradušies?

Pirms Harijs paguva ko pateikt, Hermione izgrūda klusu pārsteiguma saucienu.

— Mister Mīlab, kas ir tas?

Viņa rādīja uz milzīgu, pelēku spirālveida ragu, līdzīgu vienradža ragam, kurš bija piestiprināts pie sienas un iestiepās telpā vairāku pēdu garumā.

— Tas ir ņurcragu šņākakša rags,— sacīja Ksenofiliuss.

— Nē, tas nav vis! — iesaucās Hermione.

— Hermione,— nomurmināja apmulsušais Harijs, — šis nav īstais brīdis...

— Bet Harij, tas ir Eksplodija rags! Tas ir B klases tirdzniecības materiāls, un tā ir ārkārtīgi bīstama lieta turēšanai mājās!

— Kā tu zini, ka tas ir Eksplodija rags? — pavaicāja Rons, virzīdamies prom no raga, cik vien ātri tas bija iespējams istabā valdošajā juceklī.

— Grāmatā Fantastiskās būtnes un kur tās meklēt ir apraksts! Mister Mīlab, jums jātiek no tā vaļā, cik ātri vien iespējams, vai tad jūs nezināt, ka tas var uzsprāgt pie visvieglākā pieskāriena?

— Ņurcragu šņākaksis,— ļoti skaidri teica Ksenofiliuss, ar spītīgu izteiksmi sejā, — ir kautrīgs un ārkārtīgi maģisks radījums, un tā rags...

— Mister Mīlab, es atpazīstu rievainās atzīmes pie tā pamatnes, tas ir Eksplodija rags, un tas ir ļoti bīstams – man nav ne jausmas, kur jūs to esat dabūjis...

— Es to nopirku,— kategoriski paziņoja Ksenofiliuss, — pirms divām nedēļām no apburoša jauna burvja, kuram bija zināma mana interese par brīnišķīgajiem ņurcragu šņakakšiem. Ziemassvētku pārsteigums manai Lunai. Tagad,— viņš sacīja, pievērsdamies Harijam, — tieši kādēļ jūs esat šeit, mister Poter?

— Mums ir vajadzīga palīdzība,— sacīja Harijs, pirms Hermione atkal bija sākusi.

— Ak,— noteica Ksenofiliuss. — Palīdzība. Hm. — Viņa labās acs skats atkal pievērsās Harija rētai. Viņš likās vienlaicīgi sabiedēts un savaldzināts. — Jā. Lieta tāda... palīdzēt Harijam Poteram... diezgan bīstami...

— Vai tad jūs neesat tas, kurš turpina visiem stāstīt, ka viņu pirmais pienākums ir palīdzēt Harijam? — vaicāja Rons. — Tajā jūsu žurnālā?

Ksenofiliuss uzmeta ašu skatienu pār nosegto iespiedmašīnu, kura vēl joprojām rībēja un klabēja zem pārklāja.

— Ē... jā, es esmu paudis šo viedokli. Taču...

— ... tas ir jādara visiem citiem, nevis jums pašam? — nobeidza Rons.

Ksenofiliuss neatbildēja. Viņš turpināja rīt siekalas, viņa acis šaudījās uz visiem trim. Harijam bija radies iespaids, ka viņš izcīna kādu sāpīgu iekšēju cīņu.

— Kur ir Luna? — jautāja Hermione. — Pajautāsim, ko viņa par to domā.


=== Tulkojis: Antaress ===


Ksenofiliuss norija siekalas. Viņš šķietami nocietinājās. Beidzot viņš teica drebelīgā balsī, kas bija grūti sadzirdama cauri iespiešanas trokšņiem: — Luna ir lejā pie strauta, viņa zvejo frešvatera plimpijas. Viņa... viņa gribētu jūs redzēt. Es iešu un pasaukšu viņu, un tad... jā, ļoti labi. Es mēģināšu jums kā palīdzēt.

Viņš pazuda lejā pa spirālveida kāpnēm, un viņi dzirdēja noklaudzam ārdurvis. Viņi paskatījās viens uz otru.

— Kas par gļēvuli,— teica Rons. — Lunai ir desmitreiz vairāk drosmes nekā tēvam.

— Viņš droši vien ir noraizējies, kas notiks, ja nāvēži uzzinās, ka es te esmu bijis,— teica Harijs.

— Nu, es piekrītu Ronam,— teica Hermione. — Kas par drausmīgu vecu liekuli, kas visiem citiem iesaka palīdzēt tev, kamēr pats cenšas nogrūst mūs no savas sirdsapziņas. Un, debesu vārdā, turieties tālāk no tā raga.

Harijs piegāja pie loga istabas otrā galā. Viņš varēja redzēt strautu, šauru, mirdzošu lenti, guļam tālu zem viņiem kalna pakājē. Viņi bija ļoti augstu. Kad Harijs paskatījās "Midzeņu" virzienā – tie bija paslēpti aiz citas kalnu grēdas –, garām logam aizlidoja putns. Tur kaut kur bija Džinnija. Viņi bija pavisam tuvu, tuvāk viņi bija bijuši tikai Bila un Flēras kāzu laikā, bet viņai nebija ne jausmas, ka Harijs šobrīd tik cieši uz viņu skatās un domā par viņu. Viņam vajadzēja būt priecīgam, jo ikviens, kas nonāca saskarsmē ar viņu, bija briesmās. Ksenofiliusa izturēšanās to pierādīja.

Viņš aizgriezās no loga, un viņa skatiens apstājās pie kāda dīvaina objekta uz nokrāmētā, līkā, slīpā galda. Tas bija skaistas, bet barga izskata raganas akmens krūšutēls ar dīvaina paskata galvassegu. Divi priekšmeti, kas atgādināja zelta dzirdes aparātus, bija izliekti abās pusēs.

======= 21. nodaļa =======


=== Tulkotājs: Laupītājmeitēns Ronja ===


— Reiz bija trīs brāļi, kuri krēslas laikā devās pa vientuļu, līkumainu ceļu...

— Pusnaktī – vienmēr teica mūsu mamma, — sacīja Rons, kurš bija izstiepies, rokas salicis zem galvas, lai klausītos. Hermione uz viņu īgni paskatījās.

— Piedod, es vienkārši domāju, ka tas izklausās baisāk, ja norisinās pusnaktī! — Rons piebilda.

— Protams, jo mums patiešām vajag nedaudz vairāk baiļu mūsu dzīvēs,— Harijs atteica, pirms paspēja sevi apstādināt. Nelikās, ka Ksenofiliuss pievērstu īpaši daudz uzmanības, jo vērās ārā pa logu uz debesīm. — Turpini, Hermion.

— Pēc kāda laika brāļi sasniedza upi, pārāk dziļu, lai pārbristu, un pārāk bīstamu, lai pārpeldētu tai pāri. Taču šie brāļi bija skoloti maģiskajās zinībās, un tā nu tie vienkārši pavicināja savus zižļus un lika parādīties tiltam pāri nodevīgajiem ūdeņiem. Viņi jau bija pusceļā pāri tiltam, kad viņu ceļā parādījās stāvs kapucē.

— Un Nāve runāja ar viņiem...

— Piedod,— pārtrauca Harijs, — bet Nāve runāja ar viņiem?

— Tā ir pasaka, Harij!

— Pareizi, piedod. Turpini.

— Un Nāve runāja ar viņiem. Viņa bija saniknota, ka tai ir izkrāpti trīs jauni upuri, jo parasti ceļotāji noslīka upē. Bet Nāve bija viltīga. Viņa izlikās apsveicam trīs brāļus par viņu maģiskajām spējām un teica, ka ikviens ir pelnījis balvu par to, ka bijis gana gudrs, lai izvairītos no viņas.

— Tā nu vecākais brālis, kurš bija kauslīgs cilvēks pēc dabas, vaicāja pēc zižļa, stiprāka par visiem, kādi vien eksistēja. Zižļa, kurš vienmēr uzvarētu sava īpašnieka dueļus, zižļa, kas būtu tāda burvja cienīgs, kas uzveicis Nāvi! Tā Nāve devās pie pliedera upes krastos, izveidoja zizli no nolīkuša zara un dāvāja to vecākajam brālim.

— Tad otrais brālis, kurš bija iedomīgs cilvēks, nolēma, ka vēlas pazemot Nāvi vēl vairāk, un vaicāja pēc spēka, kas atņemtu citus Nāvei. Tā nu Nāve pacēla akmeni no upes krasta un sniedza to vidējam brālim, piebilstot, ka šim akmenim būs spēks atgriezt atpakaļ mirušos.

— Un tad Nāve jautāja trešajam brālim, ko viņš vēlētos. Jaunākais brālis bija vispieticīgākais un viedākais no brāļiem, un viņš neuzticējās Nāvei. Tā nu viņš vaicāja pēc kā tāda, kas ļautu viņam iet prom, un Nāve nevarētu viņam sekot. Un Nāve, pavisam negribīgi, iedeva viņam viņas pašas Paslēpni.

— Nāvei pieder Paslēpnis? — Harijs jau atkal pārtrauca.

— Lai viņa varētu pielavīties cilvēkiem,— atbildēja Rons. — Dažreiz viņai apnīk skriet tiem virsū, plivinot rokas un kliedzot... piedod, Hermion.

— Tad Nāve pagāja malā un ļāva trim brāļiem turpināt ceļu, un to viņi arī darīja, brīnīdamies un pārspriežot nupat notikušo piedzīvojumu un apbrīnojot Nāves dāvanas.

— Drīz vien brāļi pašķīrās, katram dodoties uz savu mērķi.

— Pirmais brālis ceļoja kādu nedēļu vai vairāk un, sasniedzot kādu attālu ciematu, sameklēja biedru burvi, ar kuru viņam bija bijis strīds. Dabiski, ka ar Vecāko Zizli kā viņa ieroci viņš nevarēja zaudēt sekojošo dueli. Atstājot savu ienaidnieku mirušu zemē, vecākais brālis devās uz iebraucamo vietu, kur skaļi dižojās ar savu spēcīgo zizli, ko bija atņēmis pašai Nāvei un kas darīja viņu neuzveicamu.

— Tai pašā naktī kāds cits burvis pielavījās vecākajam brālim, kad viņš gulēja, vīnu piesūcies, savā gultā. Zaglis paņēma zizli un drošības labad pārgrieza vacākajam brālim rīkli.

— Un tā nu Nāve paņēma pie sevis pirmo brāli.

— Tikmēr otrais brālis ceļoja atpakaļ uz savām mājām, kur viņš dzīvoja viens pats. Te viņš izņēma ārā akmeni, kuram piemita spēja atgriezt atpakaļ mirušos, un trejas reizes to apgrieza savā rokā. Viņam par brīnumu un viņam par prieku, meitene, ko viņš reiz bija cerējis apprecēt pirms viņas priekšlaicīgās nāves, parādījās viņa priekšā.

— Taču viņa bija skumja un vēsa, nošķirta no viņa kā ar plīvuru. Lai arī meitene bija atgriezusies mirstīgo pasaulē, viņa šeit neiederējās un cieta tā dēļ. Galu galā otrais brālis, novests līdz neprātam, bezcerīgi ilgodamies, atņēma sev dzīvību, lai būtu kopā ar viņu visā pilnībā.

— Un tā nu Nāve paņēma pie sevis otro brāli.

— Taču, lai kā Nāve būtu meklējusi trešo brāli daudzu gadu garumā, viņa nespēja viņu atrast. Vienīgi tad, kad viņš bija sasniedzis sirmu vecumu, jaunākais brālis noņēma Paslēpni un nodeva tālāk to savam dēlam. Un tad viņš sveicināja Nāvi kā senu draugu un devās ar viņu labprātīgi un, būdams vienlīdzīgs ar to, atstāja šo dzīvi.

======= 22. nodaļa =======


=== Tulkojusi: karralá ===


— ... atvainojos par īslaicīgo prombūtni radioviļņos, tās iemesls bija neskaitāmi apburošo nāvēžu apciemojumi mūsu apkaimē.

— Bet tas taču ir Lī Džordans! — noteica Hermione.

— Es zinu! — starodams atbildēja Rons. — Forši, ne?

— ... beidzot atraduši sev citu drošu apmešanās vietu,— Lī stāstīja, — un ar labpatiku varu paziņot, ka šovakar mums ir pievienojušies divi mūsu atbalstītāji. Labvakar, čaļi!

— Sveiki.

— Labvakar, Straumi.

— Straumis ir Lī pieņemtais ētera vārds,— Rons paskaidroja. — Viņiem visiem ir segvārdi, bet parasti var noteikt...

— Kuš! — Hermione attrauca.

— Bet, pirms dzirdam Karaliskā un Romula jaunumus,— Lī turpināja, — paziņosim par traģiskajām nāvēm, kuras Burvju Bezdrāts Tīmekļa Ziņas un Dienas Pareģis neuzskatīja par gana svarīgām, lai tās pieminētu. Ar dziļu nožēlu mums jāpaziņo klausītājiem par Teda Tonksa un Dirka Krešlabja slepkavībām.

Harijs sajuta negaidītu, krītošu sajūtu vēderā. Viņš, Rons un Hermione šausmās saskatījās.

— Kritis arī goblins, kam vārdā bija Gornuks. Mēs uzskatām, ka vientiešu ģimenē dzimušajam Dīnam Tomasam un otram goblinam, kuri, pēc dažām liecībām, ceļojuši kopā ar Tonksu, Krešlabi un Gornuku, ir izdevies izglābties. Dīn, ja tu klausies, vai arī ja kādam ir zināma viņa atrašanās vieta, nododiet ziņu, ka viņa vecāki un māsas dedzīgi vēlas dzirdēt ziņas no viņa!

— Turpinot – Geidlijā piecu vientiešu ģimene tika atrasta pagalam savā mājā. Vientiešu varas institūcijas izplata ziņas, ka pie vainas bija gāzes noplūde, bet Fēniksa ordeņa biedri mūs informē, ka tas bija Nāvējošais lāsts – vairāk pierādījumu, ja jums tas ir vajadzīgs, faktam, ka vientiešu slepkavības ir tāds kā mazliet vairāk nekā izklaidējošs sports jaunā režīma ietvaros.

— Visbeidzot ar nožēlu jūs jāinformē, ka Bazildas Prātvēderes mirstīgās atliekas tika atrastas Godrika gravā. Pierādījumi liecina, ka viņa mirusi pirms dažiem mēnešiem. Fēniksa ordenis informē, ka sievietes ķermenis liecināja par nepārprotamām tumšo zinšu atstātām traumām.

— Klausītāji, vēlos jums visiem pievienoties mums minūtē klusuma par godu Teda Tonksa, Dirka Krešlabja, Bazildas Prātvēderes, Gornuka un nezināmo vientiešu piemiņām, kurus nogalēja nāvēži.

Klusums sastinga gaisā, un Harijs, Rons un Hermione neuzdrošinājās ierunāties. Puse Harija ilgojās dzirdēt vairāk, otrai pusei vai asinis stinga dzīslās, iedomājoties citus iespējamos paziņojumus. Tā tomēr bija pirmā reize, kad viņš jutās pilnīgi sasaistījies ar ārpasauli ilgā laikā.

— Paldies,— atkal ierunājās Lī balss. — Un nu mēs atgriežamies pie mūsu ikdienišķā atbalstītāja, Karaliskā, lai darītu jums zināmu, kā burvju pasaule ietekmē vientiešu pasauli.

— Paldies, Straumi,— sacīja nekļūdīga balss, dziļa, nosvērta un pārliecinoša.

— Kingslijs! — Rons izsaucās.

— Mēs zinām! — Hermione noteica, atkal kušinot viņu.

— Vientieši turpina ignorēt savu ciešanu avotu, stiprinot smagos zaudējumus,— klāstīja Kingslijs. — Lai vai kā, mēs turpinām saņemt patiešām iedvesmojošus burvju un raganu stāstus, kas riskējuši, lai glābtu vientiešu draugus un kaimiņus, bieži vien bez vientiešu nojautas. Es vēršos pie visiem mūsu klausītājiem, lai ņem viņu piemērus, kaut vai vienkārši uzburot sargājošo burvestību pār jebkuru vientiešu mājokli savā ielā. Daudzas dzīvības tiks glābtas, ja tiks veikti šādi pasākumi.

— Un kas tev, Karaliskais, būtu sakāms tiem klausītājiem, kas šajos briesmīgajos laikos dzīvo ar "burvjiem priekšroka" nostāju? — jautāja Lī.

— Es teiktu, ka tas ir viens īss solis no "burvjiem priekšroka" līdz "tīrasiņiem priekšroka", un tad jau kandidatūrai nāvēžu aprindās,— atbildēja Kingslijs. — Mēs visi esam cilvēki, vai ne? Katra cilvēka dzīve ir vienlīdzīgi vērtīga un glābšanas vērta.


=== Tulkojis: Shadowstalker ===


— ... un mūsu ierastie jaunumi par tiem Harija Potera draugiem, kuri cieš savas uzticības dēļ? — vaicāja Lī.
— Nu, kā jau zinās mūsu pastāvīgie klausītāji, ir ieslodzīti vēl daži pārāk atklāti Harija Potera atbalstītāji, ieskaitot Ksenofīliusu Mīlabu, kādreizējo Kvarkšķa redaktoru,— teica Vilksons.

— Vismaz viņš joprojām ir dzīvs! — nomurmināja Rons.

— Kā arī mēs pirms dažām stundām esam uzzinājuši, ka Rubeuss Hagrids... — visa trijotne noelsās, gandrīz palaižot garām teikuma beigas: — ... – labi zināmais Cūkkārpas mežzinis – ir knapi izsprucis no aresta Cūkkārpā, kurā, kā baumo, ir uzturējis Harija Potera atbalsta grupu. Tomēr Hagrids nav saņemts ciet un, mūsuprāt, ir devies bēgļa gaitās.

— Es domāju, ka sešpadsmit pēdas garš pusbrālis noder, ja gadās bēgt no nāvēžiem, ne? — vaicāja Lī.

— Tam vajadzētu dot zināmas priekšrocības, — Vilksons drūmi apstiprināja. — Un kamēr mēs šeit, Potersardzē, slavējam Hagridu, es uzstāju pat uzticīgākajiem Harija atbalstītājiem nesekot Hagrida piemēram. Pašreizējos apsākļos veidot Harija Potera atbalsta grupas nav prātīgi.

— Tā gan, Romul,— teica Lī. — Tādēļ mēs iesakām jums turpināt izrādīt savu milzu uzticību cilvēkam ar zibens rētu, klausoties Potersardzi. Un nu pāriesim pie ziņām par burvi, kurš sevi pierādījis tikpat netveramu kā Harijs Poters. Mēs atsaucamies uz viņu kā nāvēžu vadoni un vēlētos iepazīstināt jūs ar jaunu korespondentu, kurš izklāstīs jums savu viedokli par dažām neprātīgām baumām, kas cirkulē pēdējā laikā: Grauzēju.

— Grauzēju? — pārjautāja vēl viena pazīstama balss, un Harijs, Rons un Hermione kopā izsaucās: — Freds!

— Nē, vai tas nav Džordžs?

— Man šķiet, ka Freds,— noteica Rons, pieliecoties tuvāk aparātam brīdī, kad dvīnis, lai arī kurš no abiem, teica: — Es nekādā gadījumā nebūšu Grauzējs, es tak tev teicu, ka gribēju būt Rapieris!

— Ak, nu labi. Rapieri, vai tu varētu izteikt savu viedokli par pēdējā laikā dzirdētajiem nostāstiem par nāvēžu vadoni?

— Jā, varu gan,— teica Freds. — Kā jau mūsu klausītāji zina, ja vien nav patvērušies dārza dīķa dibenā vai kādā tamlīdzīgā vietā, Paši-Zināt-Kā neiznākšana gaismā veido labu klimatu vispārējai panikai. Ielāgojiet, ja visi ziņojumi par viņa atrašanās vietu ir patiesi, tad pie mums apkārt skraida veseli deviņpadsmit Paši-Zināt-Kas.

— Kas nāk viņam par labu, šī mistiskā gaisotne ir lielāks bieds nekā viņa paša parādīšanās atklātībā,— apstiprināja Kingslijs.

— Piekrītu,— teica Freds. — Tātad, ļautiņi, pamēģināsim nedaudz nomierināties. Arī bez blēņu sagudrošanas ir slikti diezgan. Piemēram, jaunā ideja, ka Paši-Zināt-Kas spēj nogalināt ar vienu acu skatienu. Klausītāji, tas ir bazilisks. Vienkārša pārbaude: noskaidrojiet, vai tam, kas uz jums blenž, ir kājas. Ja jā, tad ir droši skatīties tam acīs, kaut arī, ja tas tiešām ir Paši-Zināt-Kas, tas tik un tā visticamāk būs pēdējais, ko jūs jebkad darīsiet.

Pirmo reizi pa daudzām nedēļām Harijs smējās – viņš juta spriedzi atstājam ķermeni.

— Un baumas, ka viņš atrodoties ārzemēs? — vaicāja Lī.

— Nu, kurš gan negribētu nelielas brīvdienas pēc visa šī ieguldītā darba? — atjautāja Freds. — Galvenais ir – neiemidziniet modrību ar mānīgu drošības sajūtu, domājot, ka viņš ir ārpus valsts. Varbūt viņš ir, varbūt viņš nav, bet fakts paliek fakts – kad vēlas, viņš spēj pārvietoties ātrāk nekā šampūna apdraudēts Severuss Strups, tādēļ nerēķinieties ar viņa prombūtni, ja plānojat riskēt. Nekad nebūtu domājis sevi šo sakām, bet – drošība vispirms!

— Liels paldies par šiem viedajiem vārdiem, Rapieri,— teica Lī. — Klausītāji, esam nonākuši līdz šīs Potersardzes beigām. Mēs nezinām, kad būs iespējams pārraidīt atkal, bet jūs varat būt droši, ka mēs būsim atpakaļ. Palieciet uz viļņa: nākošā parole būs "Trakacis". Gādājiet viens par otra drošību, saglabājiet uzticību. Ar labunakti!

======= 23. nodaļa =======


=== Tulkotājs: raimmis ===


Harijs bija nomests pie zemes ar seju uz leju. Būkšķis pateica, ka Rons ir nogāzts zemē blakus viņam. Viņi varēja dzirdēt soļus un krakšķus, kā vīri kāpa pāri krēsliem teltī, kamēr to pārmeklēja.

— Tagad paskatīsimies, ko mēs esam noķēruši,— no aizmugures teica Pelēča tīksmainā balss, un Harijs tika apgriezts uz muguras. Zižļa gaismas stars iespīdēja viņam sejā, un Pelēcis sāka smieties.

— Man vajadzēs sviestalu, lai nomazgāt šito eksemplāru. Kas noticis ar tevi, neglīteni?

Harijs tūlīt neatbildēja.

— Es teicu,— atkārtoja Pelēcis, un Harijs saņēma belzienu diafragmā, kas lika viņam sāpēs noliekties,— kas noticis ar tevi?

— Sadzelts,— Harijs murmināja. — Esmu sadzelts.

— Jā, izskatās, ka tā,— noteica otra balss.

— Kā tevi sauc? — norūca Pelēcis.

— Dūdijs,— teica Harijs.

— Un vārds?

— Es... Vernons. Vernons Dūdijs.

— Pārbaudi sarakstu, Kašķi,— noteica Pelēcis, un Harijs redzēja viņu paejam sānis, lai paskatītos uz Ronu. — Un kas ar tevi, rudmati?

— Stens Šanpaiks,— teica Rons.

— Esi gan tu," teica par Kašķi nosauktais vīrs. — Mēs pazīstam Stenu Šanpaiku, viņš bišķīt strādā mūsu labā.

Atskanēja vēl viens būkšķis.

— Es esbu Bardijs,— teica Rons, un Harijs varēja pateikt, ka viņa mute bija pilna asinīm. — Bardijs Vīdlijs.

— Ā, Vīzlijs? — noķērca Pelēcis. — Tātad tu esi saistīts ar asins nodevējiem, pat ja tu neesi draņķasinis. Un beidzot mūsu mazā skaistā draudzenīte... — Viņa balss lika Harijam nodrebēt.

— Prātīgāk, Pelēci,— teica Kašķis pāri citu ņirgšanai.

— O, es netaisos kost pagaidām. Redzēsim, vai viņa ir mazliet ātrāka ar sava vārda atcerēšanos nekā Bārnijs. Kas tu esi, meitēn?

— Penelope Klērvotera,— teica Hermione. Viņa izklausījās pābijusies, bet pārliecinoša.

— Kāds ir tavs asins statuss?

— Jauktasine,— teica Hermione.

— To ir viegli pārbaudīt,— teica Kašķis. — Bet visi viņi izskatās, it kā būtu vēl Cūkkārpas vecumā.


=== Tulkotājs: Oriole ===


Pagriežoties tumsā, viņš pēdējo reizi uzmeta skatu viesistabai: bālajiem, sastingušajiem Narcisas un Drako stāviem, Rona rudo matu šķipsnai, sudrabotai šautrai, kuru veidoja pāri istabai raidītais Bellatrises duncis, lidojot uz vietu, kur viņš taisījās izzust...

Bila un Flēras mājas... Gliemežnīcas kotedža... Bila un Flēras mājas...

Viņš bija pazudis nezināmajā; viss, ko viņš varēja darīt, bija atkārtot galamērķa nosaukumu un cerēt, ka ar to būs pietiekami, lai tur nokļūtu. Sāpes dūrās pierē un goblina svars viņu vilka pie zemes; viņš varēja sajust Grifidora zobenu sitamies pret muguru. Dobija roka raustījās viņa satvērienā – Harijs domāja, ka elfs mēģina pārņemt vadību, vilkt viņus pareizajā virzienā, un, saspiežot viņa roku, centās norādīt, ka viņš neiebilst.

Tad viņi atsitās pret cietu zemi un ievilka plaušās sāļo gaisu. Harijs nokrita uz ceļiem, atlaida Dobija roku un mēģināja maigi nolaist Grābni zemē.

— Vai tev viss kārtībā? — viņš jautāja, kad goblins pakustējās; bet Grābnis tikai iekunkstējās.

Harijs, samiedzot acis, skatījās tumsā. Šķita, ka zem plašajām, zvaigžņotajām debesīm pavisam netālu ir kotedža, un viņam likās, ka saredz tajā kādu rosāmies.

— Dobij, vai šī ir Gliemežnīcas kotedža? — viņš čukstēja, satverot abus zižļus, kurus viņš bija paņēmis līdzi no Malfoju mītnes; gatavs cīnīties pie pirmās vajadzības. — Vai mēs esam pareizajā vietā? Dobij?

— Viņš paskatījās apkārt. Mazais elfs stāvēja pāris pēdu attālumā no viņa.

— DOBIJ!

Elfs viegli sašūpojās, zvaigznēm atspoguļojoties viņa platajās, spīdīgajās acīs. Abi ar Hariju viņi nolaida acis un paskatījās uz sudraba naža spalu, kas rēgojās no elfa krūtīm, kuras smagi cilājās.

— Dobij... nē... PALĪGĀ! — Harijs iegaudojās pret kotedžu, pret cilvēkiem, kas tur kustējās. — PALĪGĀ!

Viņš nezināja un viņam bija vienalga, vai tie bija burvji vai parastie cilvēki, draugi vai ienaidnieki; viss, par ko viņš varēja padomāt, bija sarkanais plankums, kas pletās pāri Dobija krūtīm, un tas, ka Dobijs bija izstiepis savas tievās rokas pret Hariju ar lūdzošu skatienu acīs. Harijs noķēra viņu un noguldīja uz sāniem vēsajā zālē.

— Dobbij, nē, nemirsti, nemirsti...

Elfa acis ielūkojās viņējās, un viņa lūpas drebēja aiz piepūles, veidojot vārdus.

— Harij... Potter...

Un tad, viegli nodrebot, elfs kļuva pavisam nekustīgs, un viņa acis bija nekas vairāk kā lielas, blāvas lodes, apkaisītas ar gaismu no zvaigznēm, ko tās nevarēja saskatīt.

======= 24. nodaļa =======


=== Tulkojusi: Kaķurēgs ===


— Mums vajadzētu aizvērt viņam acis.

Harijs nebija dzirdējis pārējos iznākam no tumsas. Bilam mugurā bija ceļojuma apmetnis; no Flēras lielā, baltā priekšauta kabatas laukā rēgojās pudele, kuru Harijs atpazina kā "Kaulaudzi". Hermione bija ietinusies aizlienētos rītasvārkos – bāla un mazliet nedrošā gaitā viņa pienāca pie Rona, kurš nevilcinoties aplika roku viņai ap pleciem. Luna, kura bija ietīta vienā no Flēras mēteļiem, pieliecās un ar vieglu pieskārienu aizvēra elfa plakstiņus, tā aizsedzot viņa stiklaino skatienu.

— Nu re,— viņa klusām sacīja. — Tagad viņš var mierīgi dusēt.

Harijs ievietoja elfu kapā, salika tā mazos locekļus tā, it kā tas gulētu, izkāpa ārā no kapa un pēdējo reizi aplūkoja mazo ķermenīti. Viņš sevi piespieda nesaļimt, kad atcerējās Dumidora bēres – zelta krēslu rindas, Burvestību ministru priekšējā rindā, Dumidora sasniegumu slavināšanu un marmora kapa pieminekļa cēlumu. Viņš juta, ka Dobijs ir pelnījis tikpat dižas bēres, bet tagad tas gulēja starp krūmiem, prasti izraktā bedrē.

— Man šķiet, ka mums visiem kaut kas būtu jāsaka,— ierunājās Luna. — Es būšu pirmā. Vai drīkst? — Un, kad visi uz viņu paskatījās, viņa uzrunāja mirušo elfu, kas gulēja bedres dibenā.

— Liels paldies tev, Dobij, par to, ka tu mani izglābi no tā pagraba. Ir netaisni, ka tev bija jāmirst tad, kad biji tik labs un drosmīgs. Es vienmēr atcerēšos to, ko tu mūsu labā paveici. Es ceru, ka tu tagad esi laimīgs.

Viņa pagriezās un nogaidoši paskatījās uz Ronu, kurš nokrekšķinājās un aizsmakušā balsī sacīja: — Mjā... Paldies, Dobij!

— Paldies,— nomurmināja Dīns.

Harijs norija kamolu kaklā.

— Uzredzēšanos, Dobij! — viņš sacīja. Tas bija viss, ko viņš spēja pateikt, bet Luna bija pateikusi visu. Bills pacēla zizli, un zemes kaudze, kas atradās blakus kapam, pacēlās gaisā un kārtīgi nolaidās uz kapa, veidojot mazu, sarkanīgu uzkalniņu.


=== Tulkojusi: Kī Kī ===


— Jūs neiebildīsiet, ja es šeit mazliet uzkavēšos? — viņš jautāja pārējiem.

Viņi nomurmināja vārdus, ko viņš neuztvēra; viņš juta vieglus uzsitienus pa muguru, un tad viņi lēni soļoja atpakaļ uz mājiņu, atstājot Hariju vienu līdzās elfam.

Viņš palūkojās apkārt, tur bija daži lieli, balti akmeņi, jūras ūdens nogludināti, kas iezīmēja puķudobes malu. Viņš pacēla vienu no lielākajiem un nolika to līdzīgi kā spilvenu vietā, kur tagad atdusējās Dobija galva. Un tad ieslidināja roku kabatā pēc zižļa.

Tur bija divi. Viņš bija aizmirsis, pazaudējis pavedienu un nu nespēja atcerēties, kā zižļi tie bija. Viss, ko viņš atcerējās, kā viņš bija tos izrāvis kādam no rokām. Izvēlējies īsāko no abiem, kuru viņš juta draudzīgāku savās rokās, viņš to notēmēja uz akmeni.

Lēnām pēc viņa komandas dziļi iegriezumi parādījās uz akmens virsmas. Viņš zināja, ka Hermione varētu to izdarīt daudz glītāk un, iespējams, arī ātrāk, bet viņš gribēja pats atstāt uzrakstu, kā pats bija gribējis rakt kapu. Kad Harijs atkal piecēlās, uz akmens bija lasāms:

Šeit atdusas Dobijs – brīvs elfs.

Viņš vēl dažas sekundes skatījās uz savu roku darbu, tad aizāja. Rēta joprojām mazliet smeldza, un viņa prāts bija pilns ar lietām, kas bija uzradušās pie kapa, idejas, kas pieņēma formas tumsā, idejas, vienlaikus fascinējošas un šausminošas.

Viņi visi sēdēja dzīvojamā istabā, kad viņš ienāca mazajā hallē, viņu uzmanība pievērsta Bilam, kurš pašlaik runāja. Istaba bija gaiši krāsota, piemīlīga, kamīnā kūrās krastā iznestie koki. Harijs negribēja nosmērēt paklāju ar dubļiem, tāpēc palika pie durvīm klausoties.

— ... laimīgā kārtā Džinnija ir brīvdienās. Ja viņa būtu bijusi Cūkkārpā, viņi būtu varējuši viņu savākt, pirms mēs viņu sasniedzām. Tagad mēs zinām, ka arī viņa ir drošībā.


=== Tulkojusi: ligaanna ===


— Jūs droši vien neatceraties... — iesāka teikt Harijs.

— ... ka es biju tas goblins, kurš parādīja jums jūsu seifu, kad jūs pirmo reizi apmeklējāt Gringotu banku? — vaicāja Grābnis. — Es atceros, Harij Poter. Pat goblinu starpā jūs esat ļoti slavens.

Harijs un goblins viens otru vērtējoši aplūkoja. Harija rētu joprojām caurstrāvoja duroša sāpe. Viņš gribēja ar šo sarunu ātri tikt galā, taču tai pašā laikā viņš baidījās izteikt kādu kļūmīgu vārdu. Kamēr viņš mēģināja izdomāt labāko veidu, kā izteikt savu lūgumu, goblins pārtauca klusumu.

— Jūs apglabājāt elfu,— viņš sacīja, izklausoties negaidīti naidīgs.

— Es vēroju jūs caur blakus istabā esošo logu.

— Jā,— apstiprināja Harijs

Grābnis palūkojās uz viņu ar savām šķībajām, melnajām acīm.

— Jūs esat neparast burvis, Harij Poter.

— Kādā ziņā? — vaicāja Harijs, izklaidīgi berzējot savu rētu.

— Jūs izrakāt kapu.

— Un kas par to?

Grābnis neatbildēja. Harijs nodomāja, ka par viņu pavīpsnā dēļ tā, ka viņš bija izturējies kā vientiesis, bet viņam nelikās svarīgi, vai Grābnis atzina Dobija aprakšanu vai nē. Viņš saņēmās, lai dotos uzbrukumā.

— Grābni, man jums jājautā...

— Jūs izglābāt arī goblinu.

— Kā lūdzu?

— Jūs atvedāt mani šeit. Izglābāt mani.

— Nu, es pieņemu, ka jūs neesat par to sarūgtināts? — mazliet nepacietīgi vaicāja Harijs.

— Nē, Harij Poter,— atteica Grābnis, ar vienu pirkstu virpinādams plāno, melno bārdu uz sava vaiga, — bet jūs esat ļoti savāds burvis.

— Skaidrs,— noteica Harijs. — Tātad, man vajag nelielu palīdzību, Grābni, un jūs to varat man sniegt.

Goblins nemaz necentās Hariju iedrošināt, bet turpināja sarauktu pieri skatīties uz viņu, it kā nekad dzīvē nebūtu redzējis kaut ko tamlīdzīgu.

— Man vajag ielauzties vienā no Gringotu seifiem.

Harijs nebija domājis pateikt to tik atklāti; vārdi izlauzās no viņa brīdī, kad kā šāviens caur viņa zibens veida rētu izgāja sāpes un viņš atkal ieraudzīja Cūkkārpas apveidus. Viņš stingri noslēdza savu prātu. Vispirms viņam vajadzēja vienoties ar Grābni. Rons un Hermione nolūkojās Harijā tā, it kā viņš būtu zaudējis prātu.

— Harij... — iesāka teikt Hermione, bet Grābnis viņu pārtrauca.

— Ielauzties vienā no Gringotu seifiem? — atkārtoja goblins, nedaudz saraujoties brīdī, kad mainīja gulēšanas pozu savā gultā. — Tas ir neiespējami.

— Nē, ir gan,— Rons viņam iebilda. — Tas jau vienreiz ir ticis izdarīts.

— Tā ir,— piekrita Harijs. — Tas notika dienā, kad es pirmo reizi satiku jūs, Grābni. Manā dzimšanas dienā pirms septiņiem gadiem.

======= 25. nodaļa =======


=== Tulkotājs: Timmy ===


— Krusttēvs, Harij! — Bils teica, kad viņi devās uz virtuvi, lai palīdzētu novākt galdu. — Apsveicu! Tas ir liels gods.

Kamēr Harijs nolika tukšās glāzes, ko turēja rokās, Bils aizvēra durvis, pieklusinot skaļās balsis; pārējie turpināja priecāties un svinēt, lai gan Vilksons jau bija aizgājis.

— Harij, es vēlējos aprunāties zem četrām acīm. Tagad, kad mājā tik daudz cilvēku, nav iznācis.

Bils brīdi vilcinājās.

— Harij, tu un Grābnis kaut ko plānojat.

Tas bija vairāk apgalvojums nekā jautājums, un Harijs pat nepūlējās to noliegt. Viņš tikai skatījās uz Bilu, gaidot, kas nāks tālāk.

— Es pazīstu goblinus,— Bils turpināja. — Strādāju Gringotos kopš brīža, kad absolvēju Cūkkārpu. Ciktāl starp burvjiem un gobliniem iespējama draudzība, man starp viņiem ir draugi – vai vismaz goblini, kurus labi pazīstu un kuri man patīk. — Bils atkal brīdi klusēja. — Harij, ko īsti tu gribi no Grābņa, un ko esi viņam par to apsolījis?

— Piedod, Bil, bet to es nevaru teikt,— Harijs atbildēja.

Aiz viņiem atvērās virtuves durvis; Flēra bija atnesusi vēl tukšas glāzes.

— Pagaidi brītiņu,— Bils lūdza.

Flēra pagriezās, un Bils aiz viņas atkal aizvēra durvis.

— Tad varu teikt tikai to,— viņš turpināja, — ka, ja tu esi ar Grābni par kaut ko vienojies un ja šajā norunā iekļauti dārgumi, tev jābūt ļoti uzmanīgam. Goblinu uzskati par īpašuma tiesībām, samaksu un atmaksu krietni atšķiras no cilvēku.

Harijs sajutās neērti, it kā kaut kur viņā būtu sakustējusies maza čūska.

— Ko tu gribi teikt? — viņš jautāja.

— Mēs te runājam par citu radījumu sugu,— Bils paskaidroja. — Burvji un goblini ir slēguši dažādus darījumus gadsimtiem ilgi – bet tu to jau zini no maģijas vēstures. Ir bijušas reizes, kad kāda no pusēm rīkojusies negodīgi, un es neizlikšos, ka burvji būtu bez vainas. Taču daudzi goblini uzskata – un tie, kuri strādā Gringotos, it īpaši –, ka burvjiem zelta un dārgumu sakarā nevar uzticēties, jo tie neciena goblinu tiesības uz savu īpašumu.

— Es cienu... — Harijs iesāka, bet Bils tikai grozīja galvu.

— Harij, tu nesaproti. To īsti nesaprot neviens, kurš nav dzīvojis goblinu vidū. Pēc goblina domām, priekšmeta īstais un patiesais īpašnieks ir tas, kurš to taisījis, nevis tas, kurš nopircis. Tātad goblini jebkuru savu sugasbrāļu darinājumu uzskata par savu.

— Bet ja par to tika samaksāts...

— ... tad viņi to pieņem kā izīrētu tam, kurš samaksājis naudu. Taču viņiem ir grūti pieņemt, ka burvji nodod goblinu darinājumus no rokas rokā. Tu redzēji Grābņa sejas izteiksmi, kad viņš ieraudzīja diadēmu – viņam tas nepatika. Manuprāt, viņš, tāpat kā viņa ciltsbrāļi, domā, ka pēc pircēja nāves rotu vajadzēja nodot atpakaļ gobliniem. Pēc viņu domām, mūsu paraža nodot goblinu rokudarbus tālāk bez atkārtotas samaksas ir tikpat kā zādzība.

Harijam sāka rasties aizdomas, ka Bils nojauta vairāk, nekā izteica vārdos.

— Viss, ko gribu teikt, ir, — Bils teica, uzlikdams roku uz durvju roktura, — uzmanies, ja kaut ko apsoli goblinam. Ielauzties Gringotos būtu mazāk bīstami kā lauzt goblinam doto vārdu.

— Skaidrs,— Harijs atteica. — Paldies. Paturēšu to prātā.

Sekojot Bilam atpakaļ viesistabā, Harijam prātā iešāvās dīvaina doma; bez šaubām no izdzertā vīna. Viss rādīja uz to, ka viņš būs tikpat pārgalvīgs krusttēvs Tedijam Vilksonam, kā Siriuss Bleks bija viņam pašam.

======= 26. nodaļa =======


=== Tulkojusi: Tension ===


Viņu ieceres bija izdomātas, viņu gatavošanās pabeigta; mazākajā guļamistabā viens garš, rupjš, melns un sasprogojies mats (noņemts no džempera, kuru Hermione bija vilkusi Malfoju muižā) gulēja mazā stikla pudelītē uz kamīna dzegas.

— Un tu lietosi viņas īsto zizli,— teica Harijs, pamājis ar galvu uz riekstkoka zizli, — tāpēc es pieņemu, ka tu būsi diezgan pārliecinoša.

Hermione izskatījās izbijusies, kad pacēla zizli – it kā tas varētu iedzelt vai iekost viņai.

— Es neieredzu to lietu,— viņa teica vājā balsī. — Es patiešām to ienīstu. Liekas, ka viss ir nepareizi, tas nestrādā kā pienākas manās rokās... Tā ir kā daliņa no viņas.

Harijs nevarēja neatcerēties, kā Hermione bija atvairījusi viņa pretīgumu pret dzeloņplūmes zizli, paģērējot uz to, ka viņš bija tikai iztēlojies, ka tas nestrādāja kā paša zizlis, un stāstot viņam, ka vienkārši ir jātrenējas. Viņš izlēma nevērst viņas pašas padomu pret meiteni; priekšvakars viņu uzbrukuma mēģinājumam "Gringotiem" tomēr likās nepareizs brīdis, lai Hermioni sadusmotu.

— Tas droši vien palīdzēs tev iejusties lomā,— teica Rons. — Padomā, ko tas zizlis ir paveicis!

— Tā jau ir lietas būtība! — iesaucās Hermione. — Šis ir zizlis, ar kura palīdzību tika spīdzināti Nevila tētis un mamma, un neviens nezin, cik vēl cilvēku. Ar šo zizli tika nogalināts Siriuss!

Harijs nebija iedomājies par to. Viņš paskatījās lejup uz zizli un sajuta nežēlīgu vēlēšanos sakampt to, sadalīt gabalos ar Grifidora zobenu, kas bija atstutēts pret sienu līdzās viņam.

— Man pietrūkst mana zižļa,— bēdīgā balsī bilda Hermione. — Kā es vēlētos, lai Olivanda kungs būtu pagatavojis arī man vēl vienu.

Olivanda kungs šajā rītā bija atsūtījis jaunu zizli Lunai. Pašlaik viņa bija ārā, aizmugures zālienā, vēlā pēcpusdienas gaismā pārbaudot tā spējas. Dīns, kura zizlis bija zudis kampēju rokās, visai nomākti skatījās.

Harijs palūkojās lejup uz vilkābeles zizli, kas kādreiz bija piederējis Drako Malfojam. Viņš bija pārsteigs, taču apmierināts, atklājis, ka tas darbojas viņa rokās, mazākais, tikpat labi kā Hermiones. Atceroties, ko Olivands viņiem bija teicis par zižļu darbošanās noslēpumiem, Harijam likās, ka viņš zina, kāda ir Hermiones problēma – viņa nebija iemantojusi riekstkoka zižļa uzticību, pārņemot to no Bellatrises personīgi.


=== Tulkojusi: Denija ===


"Caurā katla" bārs bija gandrīz tukšs. Toms, salīkušais un bezzobainais saimnieks, aiz bāra letes uzspodrināja glāzes, vairāki burvji, kas murminot sarunājās bāra tālākajā stūrī, paskatījās uz Hermioni un atkal atkāpās ēnā.

— Svešovskas kundze,— nomurmināja Toms un, kad Hermione gāja garām, viņš pazemīgi nolieca galvu.

— Labrīt,— Hermione pateica, un, kad Harijs lēnām šļūca garām, joprojām turot Grābni pičpaunā, viņš varēja saskatīt Toma pārsteigumu.

— Pārāk pieklājīgi,— Harijs čukstēja Hermionei ausī, kad viņi no traktiera devās ārā uz nelielo sētas pusi. — Tev jāizturas pret cilvēkiem tā, it kā viņi būtu padibenes!

— Labi, labi!

Hermione izvilka Bellatrises zizli un uzsita pa ķieģeļu sienu viņiem priekšā. Ķieģeļi vienlaicīgi sāka virpuļot un griezties: sienas vidū izveidojās caurums, kas kļuva arvien platāks un platāks, visbeidzot izveidojot arku, kas veda uz šauru, bruģētu Diagonalejas ielu.

Bija kluss, tik tikko bija pienācis laiks veikalu atvēršanai, reti kurš veikalnieks bija ārā. Līkumainā, bruģētā ieliņa krietni atšķīrās no trokšņainās vietas, ko Harijs bija apciemojis pirms sava pirmā semestra Cūkkārpā tik daudzus gadus atpakaļ. Vairāk veikalu kā jebkad agrāk bija aizslēgti, lai gan dažas jaunas iestādes, saistītas ar tumšajām zintīm, bija izveidotas pēc viņa pēdējās vizītes. Harija seja nikni raudzījās uz viņu no vairākiem plakātiem, kas bija uzlīmēti uz daudziem logiem, vienmēr vēstot Nevēlamais Numur Viens.

Daži noskranduši ļaudis pulciņā sēdēja ceļa malā. Viņš dzirdēja tos žēlojamies dažiem garāmgājējiem, lūdzot naudu, uzstājot, ka tie bijuši īsti burvji. Vienam no vīriem uz acs bija asiņains apsējs.

Kad viņi devās lejup pa ielu, lūdzēji pamanīja Hermioni. Šķita, ka tie izzūd viņas priekšā, uzliekot galvās kapuces un bēgot, cik ātri vien var. Hermione dīvaini viņus nopētīja, līdz vīrietis ar asiņaino apsēju grīļojoties nenostājās tieši viņai ceļā.

— Mani bērni,— viņš auroja, norādot uz Hermioni. Viņa balss bija ķērkstoša, spalga, viņš izklausījās izmisis. — Kur ir mani bērni? Ko viņš ar tiem ir izdarījis? Tu zini, tu zini!

— Es... es tiešām...— Hermione stostījās.

Vīrietis metās klāt, cenšoties satvert viņas kaklu. Tad ar blīkšķi un sarkanas gaismas zibsni viņš tika lidināts pret zemi, bezsamaņā.


=== Tulkojusi: kuitala ===


Viņu ierašanās Diagonalejā droši vien nevarēja būt vēl uzkrītošāka; uz mirkli Harijs pat apsvēra, vai nebūtu labāk tagad doties prom un mēģināt izdomāt citu plānu. Taču, vēl pirms viņi paspēja sākt kustēties vai apspriesties, aiz muguras atskanēja sauciens:

— Vai tiešām Lestrendžas madāma!

Harijs apgriezās apkārt, un Grābnis sakļāva ciešāk savu tvērienu ap viņa kaklu: uz šo pusi plašiem soļiem nāca garš, tievs burvis ar smailu degunu un mežonīgu sirmu matu ērkuli.

— Tas ir Travers,— goblins iešņāca Harijam ausī, taču šajā mirklī Harijs nespēja iedomāties, kas Travers ir. Hermione piespieda sevi izslieties pilnā garumā un, sakopojusi balsī tik daudz nicinājuma, cik var, jautāja:

— Un ko tev vajag?

Travers, acīmredzami aizvainots, uz vietas apstājās.

— Viņš ir viens no nāvēžiem! — čukstēja Grābnis, un Harijs paslīdēja sāņus, lai atkārtotu šo informāciju pie Hermiones auss.

— Es tikai vēlējos apsveicināties,— vēsi atbildēja Travers, — taču, ja mana klātbūtne ir nevēlama...

Tagad Harijs atpazina viņa balsi – Travers bija viens no nāvēžiem, kuri tika izsaukti uz Ksenofiliusa māju.

— Nē, nē, nē! Nepavisam arī nē, Travers! — Hermione runāja ātri, mēģinot nosegt savu kļūdu. — Kā tev klājas?

— Zini, man jāatzīstas, ka esmu pārsteigts tevi sastapt, Bellatris!

— Tiešām? Kādēļ? — jautāja Hermione.

— Redz,” noklepojās Travers, — es dzirdēju, ka Malfojmuižas iemītniekiem ir noteikts palikt mājā pēc... ē... izbēgšanas.

Harijs pie sevis lūdzās, kaut Hermione spētu saglabāt vēsu prātu. Ja tā ir taisnība un Bellatrise nedrīkst atrasties ārā, sabiedrībā...

— Tumsas pavēlnieks piedod tiem, kas viņam pagātnē ir kalpojuši visuzticīgāk,— atteica Hermione, pārsteidzoši atdarinot Bellatrisas nievājošo izteiksmi. — Iespējams, tavs ieguldījums viņa labā nav tik nozīmīgs kā manējais, Travers.

Lai gan aizskarts, nāvēdis arī vairs neizskatījās tik aizdomīgs. Viņš ātri paraudzījās lejup uz vīrieti, ko Rons tikko bija apstulbojis.


=== Tulkojusi: Pand(emo)niumLust ===


Goblins paņēma Bellatrises zizli, cieši to nopētīja un teica: — Ak, jūs esat pagatavojusi jaunu zizli, Svešovskas kundze!

— Ko? — Hermione iesaucās. — Nē, nē, tas ir mans...

— Jauns zizlis? — vaicāja Traverss, atkal tuvojoties letei, joprojām goblinu skatienu pavadīts. — Bet kā tu varēji to uztaisīt, kuru zižļu meistaru tu izmantoji?

Harijs rīkojās bez domāšanas: pavēršot savu zizli pret Traversu, viņš atkal nomurmināja: — Pavēlus!

— Ak, jā, es redzu,— Traverss teica, skatoties lejup uz Bellatrises zizli, — jā, ļoti glīts. Vai tas darbojas labi? Man vienmēr licies, ka zižļiem vajag pierast, vai ne?

Hermione izskatījās pavisam apmulsusi, bet Harijam par milzu atvieglojumu, viņa bez liekiem komentāriem pieņēma savādo notikumu gaitu.

Vecais goblins aiz letes sasita plaukstas, un pie viņa pienāca jaunāks goblins.

— Man vajadzēs žvadzētājus,— viņš teica goblinam, kurš aiztraucās prom un pēc brīža atgriezās ar ādas somu, kas šķita pilna ar šķindošu metālu, ko goblins pasniedza vecākajam. — Labi, labi! Tā, ja jūs man sekosiet, Svešovskas kundze,— vecais goblins teica, nolecot no krēsla un pazūdot skatienam, — es jūs aizvedīšu uz jūsu seifu.

Viņš parādījās letes galā, priecīgi rikšojot pie Hermiones, somas saturam joprojām žvadzot. Traverss nu stāvēja pavisam kluss, plati atplestu muti. Rons pievērsa tam uzmanību, Traversu atklāti jautājoši uzlūkojot.

— Pagaidiet... Bogrod!

Vēl viens goblins traucās apkārt letei.

— Mums ir norādījumi,— viņš teica, norādot uz Hermioni, — atvainojiet, kundze, bet ir dotas speciālas pavēles Svešovsku seifa sakarā.

Viņš kaut ko čukstēja Bogroda ausī, bet zem Valdum lāsta nonākušais goblins viņu grūda malā.

— Es zinu norādījumus. Svešovskas kundze vēlas apmeklēt savu seifu... ļoti sena ģimene... seni klienti... šajā virzienā, lūdzu...

Un, joprojām žvadzot, viņš steidzās pie vienām no durvīm, atstājot zāli. Harijs paskatījās atpakaļ uz Traversu, kurš joprojām stāvēja sastindzis, izskatoties neticami nekustīgs, un pieņēma lēmumu: ar zižļa mājienu viņš lika Traversam nākt līdzi, padevīgi sekojot viņiem pa pēdām, kad viņi sasniedza durvis un iegāja rupjiem akmeņiem izliktā gaitenī, ko izgaismoja aizdegtas lāpas.

— Mums ir nepatikšanas, viņi šaubījās,— Harijs teica, kad durvis aiz viņiem aizvērās, un noņēma Paslēpni. Grābnis nolēca no viņa pleciem, ne Traverss, ne Bogrods neizrādīja nekādu pārsteigumu par pēkšņu Harija Potera uzrašanos viņu vidū. — Viņiem uzlikts Valdum lāsts,— Harijs piebilda, atbildot uz Hermiones un Rona jautājumiem par Traversu un Bogrodu, kuri stāvēja, izskatīdamies nekam nederīgi. — Es nedomāju, ka izdarīju to pietiekami stipri, es nezinu...

Un vēl viens atmiņu zibsnis uzplaiksnīja viņa prātā, īstā Bellatrise Svešovska spalgi kliedza, kad viņš veica pirmo mēģinājumu uzlikt kādam Nepieļaujamo lāstu: — Tev tie jāgrib, Poter!

— Ko darām? — vaicāja Rons. — Vai bēgsim ārā, kamēr vēl varam?

— Ja varam,— piebilda Hermione, paskatoties uz durvīm, viņa zināja, kas aiz tām notiek.

— Mēs esam tikuši tik tālu, es iesaku turpināt,— Harijs teica.

— Lieliski! — atbildēja Grābnis. — Tad mums vajag, lai Bogrods kontrolē ratiņus, man vairs nav varas. Bet te nebūs vietas tam burvim.

Harijs pavērsa zizli pret Traversu.

— Pavēlus!

Burvis pagriezās, lai dotos dziļi tumsā apņēmīgā gaitā.

— Ko tu liec viņam darīt?

— Slēpties,— teica Harijs, norādot ar zizli uz Bogrodu, kurš uzsvilpa maziem ratiņiem, tie grabēdami brauca augšup no tumsas. Harijs bija drošs, ka dzirdējis kliedzienus galvenajā zālē, kad viņi visi sakāpa ratiņos, Bogrods un Grābnis priekšā, Harijs, Rons un Hermione saspiedās kopā aizmugurē.

Vienā rāvienā ratiņi sāka ripot lejā, uzņemot ātrumu: viņi paripoja garām Traversam, kurš paslēpās sienas spraugā, pēc tam ratiņi sāka vīties un griezties pa labirinta ejām, nepārtraukti slīdot lejup. Harijs nevarēja dzirdēt neko ratiņu rīboņas dēļ: viņa mati plīvoja, kad viņi apbrauca ap stalaktītiem, traucoties arvien dziļāk zemē, bet viņš turpināja skatīties atpakaļ. Tikpat labi viņi varēja atstāt aiz sevis milzīgas pēdas, jo vairāk par to domāja, jo muļķīgāk šķita uzdot Hermioni par Bellatrisi, ņemt līdzi Bellatrises zizli, kad nāvēži zināja, ka tas ir nozagts.

Viņi bija dziļāk kā Harijs jelkad bija nokļuvis Gringotos, viņi veica strauju pagriezienu ap līkumu un ieraudzīja priekšā bez laika apdomām ūdenskritumu krītam pāri sliedēm. Harijs dzirdēja Grābni iesaucamies: — Nē! — bet nebija atpakaļceļa: viņi iztraucās tam cauri. Harija mute un acis bija pilnas ar ūdeni: viņš nevarēja ne redzēt, ne paelpot, tad ar pamatīgu sagrīļošanos ratiņi apgāzās, un viņi tika izmesti ārā. Harijs dzirdēja ratiņus sašķīstam gabalos pret ejas sienu, dzirdēja Hermioni kaut ko kliedzam un juta sevi krītam lejup pret zemi, taču tā, it kā viņam nebūtu svara, viņš bez sāpēm piezemējās uz akmens ejas grīdas.

— A... amortizācijas burvestība,— Hermione nobuldurēja, kad Rons uzvilka viņu kājās: bet Harijam par šausmām viņš redzēja, ka Hermione vairs nav Bellatrise, tā vietā viņa stāvēja pārāk lielās drēbēs, izmirkusi un slapja, izskatīdamās pēc sevis pašas, Rons atkal bija rudiem matiem un bez bārdas. Viņi to aptvēra, kad paskatījās cits uz citu, sajūtot paši savus vaibstus.

— Zagļu ūdenskritums! — Grābnis teica, uztraušoties kājās un atskatoties uz krītošo ūdeni virs sliedēm, kurš, Harijs zināja, bijis kas vairāk kā tikai ūdens. — Tas aizskalo prom visu burvību, visas maģiskās blēdības! Viņi zināja, ka Gringotos ir viltvārži, viņi ir sagatavojuši aizsardzību pret mums!

Harijs pamanīja, ka Hermione pārliecinās, vai viņai joprojām ir soma ar zobenu, un steidzās iegrūst pats savu roku zem žaketes, lai pārliecinātos, ka nav zaudējis Paslēpni. Tad viņš pagriezās pret Bogrodu, kurš apmulsis purināja galvu: Zagļu ūdenskritums bija atcēlis Valdum lāsta iedarbību.

— Mums viņš ir vajadzīgs,— Grābnis teica, — mēs nevaram iekļūt seifā bez Gringotu goblina. Un mums vajag žvadzētājus.

— Pavēlus! — Harijs atkal iesaucās, viņa balsij atbalsojoties akmens ejā, kad atkal sajuta spēcīgu spēju kontrolēt, kas plūda no prāta uz zizli. Bogrods atkal pakļāvās viņa gribai, viņa samulsušajai izteiksmei atkal nomainoties uz pieklājīgu apātiju, kad Rons steidzās pacelt ādas somu ar metāla priekšmetiem.

— Harij, man šķiet, ka es dzirdu nākam cilvēkus! — Hermione iesaucās un ar Bellatrises zizli norādīja uz ūdenskritumu, un izkliedza: — Sargum! — Viņi redzēja vairogburvestību izlaužamies cauri apburtajam ūdenim, kad tā lidoja augšup.

— Labi izdomāts,— Harijs teica. — Rādi ceļu, Grābni!

— Kā mēs tiksim ārā? — Rons vaicāja, kad viņi tumsā steidzās pakaļ goblinam, Bogrods sekoja pa pēdām kā vecs suns.

— Uztrauksimies par to tad, kad būs jāuztraucas,— Harijs atbildēja. Viņš centās klausīties: likās, ka viņš dzird kaut ko žvadzam un kustamies kaut kur tuvumā. — Grābni, cik tālu vēl?

— Nav tālu, Harij Poter, nav tālu...

Un viņi apgāja ap stūri un ieraudzīja to, kam Harijs bija gatavojies, bet kas joprojām lika viņiem apstāties.

Milzīgs pūķis bija piesiets pie zemes viņiem priekšā, aizsedzot ieeju uz četriem vai pieciem dziļākajiem seifiem. Nezvēra zvīņas bija kļuvušas bālas un plēkšņainas tā ilgās uzturēšanās pazemē dēļ, acis tam bija pienaini rozā, abām pakaļkājām bija aproči, no kuriem stiepās važas, kas bija iestiprinātās dziļi akmeņainajā grīdā ar lielām skrūvēm. Tā lielie, dzelkšņiem klātie spārni, piespiesti pie ķermeņa, nosegtu visu telpu, ja tiktu izplesti, un, kad pūķis pagrieza savu neglīto purnu, tas norūcās ar tādu troksni, kas lika akmeņiem drebēt, atvēra muti un izspļāva uguni, liekot visiem atkāpties.

— Tas ir daļēji akls,— Grābnis noelsās, — bet tāpēc ir vēl nežēlīgāks. Tomēr mums ir veids, kā to kontrolēt. Tas ir iemācījies saprast, kas to sagaida, kad izdzird žvadzētājus. Padodiet tos man.

Rons padeva somu Grābnim, un goblins izvilka ārā vairākus mazus metāla instrumentus, kas, tos pakratot, radīja garu, zvanošu skaņu, it kā mazi āmuriņi sistu pa laktu. Grābnis tos padeva tālāk, Bogrods padevīgi piekrita.

— Jūs saprotat, kas darāms,— Grābnis teica Harijam, Ronam un Hermionei. — Tas gaidīs sāpes, kad izdzirdēs troksni, tas atkāpsies, un Bogrodam jāuzliek sava plauksta uz seifa durvīm.

Viņi atkal devās ap stūri, kratot žvadzētājus, un troksnis atbalsojās pret akmens sienām, skaļumam pieaugot, Harijam šķita, ka viņa iekšas trīc kopā ar sienām. Pūķis vēlreiz norūcās, tad atkāpās. Harijs redzēja to trīcam, un, kad viņi pakāpās tuvāk, viņš redzēja rētas, ko bija atstājuši nežēlīgi cirtieni sejā, acīmredzot tas bija veids, kā iedzīt bailes, kad atskanēja žvadzētāju skaņa.

— Liec viņam piespiest plaukstu durvīm! — Grābnis mudināja Hariju, kurš atkal pavērsa zizli pret Bogrodu. Vecais goblins paklausīja, piespiežot delnu pret koku, un seifa durvis izgaisa, atklājot alai līdzīgu ieeju, no grīdas līdz griestiem piebāztu ar zelta monētām un kausiem, sudraba bruņām, dīvainu radījumu ādām – dažām no tām bija gari ērkšķi, citām nokārušies spārni – mikstūrām, pildītām dārgakmeņiem klātās ````šķēs, un galvaskausu, kuram joprojām bija kronis.

— Meklējiet ātri! — Harijs pavēlēja, kad viņi iesteidzās seifā.

Viņš bija aprakstījis Elšpūša kausiņu Ronam un Hermionei, bet ja tas bija otrs vēl nezinām izskata horkrusts, kas atradās šajā seifā, Harijs nezināja, kā tas izskatās. Viņam tik tikko pietika laika, lai paskatītos apkārt, jo aiz viņiem atskanēja apslāpēts troksnis: durvis bija atjaunojušās, atstājot viņus seifā, un nu viņus ieskāva pilnīga tumsa.

— Vienalga Bogrods mūs varēs izlaist! — Grābnis pavēstīja, kad Rons izdvesa pārsteiguma pilnu kliedzienu. — Aizdedziet zižļus, to jūs protat, vai ne? Un pasteidzieties, mums nav daudz laika!

— Spīžo!

Harijs izgaismoja seifu ar aizdegto zizli, tā staru kūlis atspīdēja mirdzošajos dārgumus; viņš ieraudzīja viltoto Grifidora zobenu augstā plauktā starp vairākām ķēdēm. Arī Rons un Hermione bija aizdeguši savus zižļus un pārbaudīja dārglietu kaudzes sev apkārt.

— Harij, vai tas varētu būt...? Au!

Hermione sāpēs iekliedzās, un Harijs pagrieza savu zizli pret viņu gana ātri, lai ieraudzītu dārgakmeņiem klāto kausiņu atbrīvojamies no Hermiones tvēriena. Bet, kad kausiņš nokrita, tas sadalījās, pārvēršoties vairākos kausiņos tā, ka pēc brīža ar skaļu šķindoņu grīdu klāja identiski kausiņi, ripojot visos virzienos, bija neiespējami pamanīt starp tiem oriģinālu.

— Tas mani apdedzināja! — Hermione vaidēja, sūkājot apdedzinātos pirkstus.

— Viņi uzlikuši Vairošanās un Dedzinātājlāstus! — Grābnis iesaucās. — Viss, kam jūs pieskarsieties, apdedzinās un vairosies, bet kopijas ir nederīgas – ja turpināsiet aizskart dārgumus, jūs drīz vien nosmaksiet zem augošā zelta svara!

— Labi, nepieskarieties nekam! — Harijs izmisis iesaucās, bet, lai gan viņš to teica, Rons nejauši pieskārās ar pēdu vienam no kausiņiem, kas tikko bija uzradušies, un vēl divdesmit tādi uzradās, kamēr Rons lēkāja, daļa viņa kurpes izkusa kopā ar karsto metālu.

— Stāvi mierā, nekusties! — teica Hermione, pieķērusies Ronam.

— Vienkārši skatieties apkārt! — Harijs teica. — Atcerieties, kausiņš ir mazs, no zelta, tam ir iegravēts āpsis, divi rokturīši – vai arī meklējiet kādu Kraukļanaga simbolu jebkur, ērgli...

Viņi norādīja ar zižļiem uz ikkatru kaktu un nostūri, lēnām griežoties uz riņķi. Bija neiespējami nepieskarties nekam, Harijs izraisīja milzīgu ūdenskritumu no viltotiem galeoniem, tie pievienojās uz grīdas esošajiem kausiem, un nu tik tikko pietika vietas, kur atrasties viņu kājām, un spīdošais zelts dedzināja ar savu karstumu, seifs šķita pārvēršamies pavardā. Harija zižļa gaisma slīdēja pār vairogiem un goblinu darinātām aizsargcepurēm, augstu plauktos, tuvu griestiem. Augstāk un augstāk viņš raidīja gaismas kūļus, līdz pēkšņi atrada priekšmetu, kas lika viņa sirdij palēkties un rokai ietrīcēties.

— Tas ir tur, tur augšā!

Rons un Hermione arī pagrieza zižļus tā, ka mazais zelta kausiņš zaigoja triju zižļu raidītajā gaismā: kausiņš, kas piederēja Elgai Elšpūtei, tad nonāca Hepcibas Smitas rokās, no kuras to nozaga Toms Melsudors.

— Un kā ellē mēs nokļūsim tur augšā, nekam nepieskaroties? — Rons vaicāja.

— Šurpum kausu! — iesaucās Hermione, acīmredzami izmisumā aizmirsusi par to, ko Grābnis stāstīja, kad viņi plānoja ielauzīšanos.

— Bezjēdzīgi, bezjēdzīgi! — goblins rūca.

— Ko tad mēs darīsim? — Harijs prasīja, blenžot uz goblinu. — Ja tu gribi zobenu, Grābni, tad tev mums jāpalīdz vairāk kā... pagaidiet! Vai es varu pieskarties priekšmetiem ar zobenu? Hermione, iedot to man!

Hermione pārmeklēja drēbes, izvilka somu, rakņājās pāris mirkļus, tad izvilka mirdzošo zobenu. Harijs satvēra to aiz rubīniem klātā roktura un ar asmeni pieskārās sudraba ````šķei sev blakus, tā nepavairojās.

— Es varētu zobenu izvilkt cauri rokturītim, bet kā lai es tieku tur augšā?

Plaukts, uz kura atradās kauss, bija neaizsniedzams ikvienam no viņiem, pat Ronam, kurš bija visgarākais. Karstums no dārglietām palielinājās, sviedru lāses ritēja pār Harija seju un muguru, kamēr viņš centās izdomāt veidu, kā tikt pie kausiņa; un tad viņš izdzirdēja pūķa rēkšanu aiz seifa durvīm un žvadzošu skaņu kļūstam skaļāku un skaļāku.

Tagad viņi bija slazdā: nebija citas izejas kā durvis, un varēja dzirdēt goblinus, kas uzradās otrpus seifa durvīm. Harijs paskatījās uz Ronu un Hermioni, kuru sejās bija redzams pārbīlis.

— Hermione,— Harijs teica, žvadzoņai kļūstot skaļākai, — man jātiek tur augšā, mums tas ir jāiznīcina...

Hermione pacēla zizli, norādīja uz Hariju un nočukstēja: — Celmiesus!

Pacelts gaisā aiz potītēm, Harijs aizskāra bruņas, un to atdarinājumi krita lejup kā līdz baltkvēlei karsti ķermeņi, aizpildot jau tā pilno telpu. Kliedzot no sāpēm, Rons, Hermione un abi goblini tika iegrūsti citos priekšmetos, kas arī sāka dubultoties. Pa pusei apdedzināti augošo apdedzinošo priekšmetu straumē, viņi cīnījās un kliedza, Harijam izvelkot asmeni cauri Elšpūša kausiņam, uzliekot to uz asmeņa.

— Caurredzies! — kliedza Hermione, cenšoties aizsargāt sevi, Ronu un goblinus no dedzinošā metāla.

Tad visbriesmīgākais kliedziens lika Harijam paskatīties lejup – Rons un Hermione bija līdz viduklim dārgumos, cenšoties izvilkt Bogrodu no noslīkšanas augošajā kaudzē, bet Grābnis bija nozudis skatienam, nekas, izņemot viņa pirkstu galus, nebija palicis redzams.

Harijs satvēra Grābņa pirkstus un vilka. Čūlām klātais goblins uzpeldēja augšup kaukdams.

— Laidmiesus! — Harijs kliedza, un ar būkšķi viņš un Grābnis piezemējās degošās dārgumu kaudzes augšā, un zobens izslīdēja no Harija rokām.

— Dabū to! — Harijs kliedza, cīnoties ar sāpēm, ko radīja karstais metāls, kad Grābnis uzkāpa uz viņa pleciem, apņēmies izvairīties no dedzinošās sarkani ugunīgo priekšmetu masas. — Kur ir zobens? Uz tā bija kausiņš!

Žvadzoņa otrpus durvīm kļuva apdullinoša – bija par vēlu...

— Tur!

Tas bija Grābnis, kas to redzēja, un Grābnis, kurš rāvās uz priekšu, un tajā brīdī Harijs zināja, ka goblins negaidīja, lai viņi turētu doto vārdu. Vienā rokā turot riekšavu Harija matu, lai būtu drošs, ka neiekritīs bangojošajā jūrā no dedzinošā zelta, Grābnis satvēra zobena spalu uz uzšūpoja to augstu gaisā, ārpus Harija redzeslokam.

Mazais zelta kausiņš, uzdurts aiz roktura uz zobena lasmeņa, tika uzlidināts gaisā. Goblins jāteniski sēdēja uz Harija, kurš ienira, lai notvertu kausiņu, un, lai gan viņš juta, kā tas dedzina ādu, kausiņu neatlaida, tikmēr daži viltoti Elšpūša kausiņi krita lejup; kad atvērās ieeja seifā, Harijs saprata, ka nespēj kontrolēt slīdēšanu ārā kopā ar augošo straumi no dedzinošā zelta un sudraba, tā vilka viņu, Ronu un Hermioni ārā no seifa.

Aizmirstot par sāpēm, kas dedzināja ķermeni un auga līdz ar augošo dārgumu straumi, Harijs iegrūda kausiņu kabatā un izslējās, lai sameklētu zobenu, bet Grābnis bija pazudis. Norāpjoties no Harija pleciem, viņš pirmajā izdevīgajā mirklī steidzās pie gobliniem, vicinot zobenu un saucot: — Zagļi! Zagļi! Palīgā! Zagļi! — Viņš iejuka goblinu pūļa vidū, tie visi pieņēma viņu bez jautājumiem, un turēja rokās dunčus.

Slīdot kopā ar karsto metālu, Harijs uztrausās kājās un saprata, ka vienīgā izeja bija aiz gobliniem.

— Stulbo! — viņš auroja, un Rons un Hermione pievienojās – sarkani gaismas zibšņi lidoja goblinu pūlī, daži no viņiem nokrita, bet pārējie virzījās uz priekšu, un Harijs redzēja vairākus burvju sargus parādāmies aiz stūra.

Sasietais pūķis norūcās, un goblinu virzienā lidoja liesmu jūra, burvji pieliecoties bēga no kurienes nākuši, un atklāsme vai vājprāts nāca pār Hariju. Ar zizli norādot uz ķēdēm, kas noturēja briesmoni pie grīdas, viņš kliedza: Atlaidies!

Važas plīsa ar šausminošu troksni.

— Šurp! — Harijs kliedza un, joprojām raidot apdullināšanas burvestības pret gobliniem, viņš skrēja pie aklā pūķa.

— Harij... Harij... ko tu dari? — kliedza Hermione.

— Augšā, rāpieties augšā, nu taču!

Pūķis nebija aptvēris, ka ir brīvs: Harija pēdas meklēja saliekto pakaļkāju locītavas, un viņš uzrāpās uz tā muguras. Zvīņas bija cietas kā tērauds – pūķis pat nejuta Hariju. Viņš pastiepa roku; Hermione uzrāpās augšup, Rons sekoja viņai, un sekundi vēlāk pār pūķi nāca atklāsme – tas bija brīvs.

Tā rēkšanai augot, Harijs saliecās ceļos, satverot, cik cieši vien spēja, robainās zvīņas, pūķa spārni iepletās, aizlidinot prom kliedzošos goblinus kā ķegļus, un pūķis pacēlās gaisā. Harijs, Rons un Hermione, turoties uz tā muguras, atsitās pret griestiem, kad tas ienira atvērtajā ejā, kamēr pakaļ skrienošie goblini meta tam ar dunčiem, kas atsitās pret pūķa sāniem.

— Mēs nekad netiksim prom, tas ir pārāk liels! — Hermione kliedza, bet pūķis atvēra muti, atkal vemjot liesmas, dedzinot tuneli, kura grīda un griesti brīkšķēja un drupa. Ar visu spēku pūķis cirta nagus akmeņos un cīnījās augšup. Harija acis bija cieši aizvērtas, vairoties no karstuma un pelniem, kas radās, brūkot akmeņiem, viņš spēja tikai turēties pie tā muguras, gaidot, ka kuru katru mirkli tiks nokratīti nost, tad Harijs izdzirdēja Hermioni kliedzam: — Grebies!

Viņa palīdzēja pūķim palielināt izeju, grebjot griestus, kamēr pūķis tiecās pēc svaigāka gaisa, prom no kliedzošajiem un žvadzošajiem gobliniem, Harijs un Rons atkārtoja Hermiones teikto, spridzinot griestus ar grebšanas burvestībām. Viņi šķērsoja pazemes ezeru, un lielais rāpojošais, rūcošais milzis saoda brīvību un tiecās pēc tās, un aiz viņiem eja bija pilna ar pūķa kustīgo, dzelkšņaino asti, milzīgām akmens atlūzām, gigantiskiem, salauztiem stalaktītiem un žvadzošiem gobliniem, kuru skaņa arvien vairāk apslāpa, kamēr pūķa uguns atbrīvoja ceļu...

Un tad visbeidzot, apvienojot burvestību un pūķa dzīvniecisko spēku, viņi izkļuva no ejas marmora zālē. Goblini un burvji kliedza un meklēja patvērumu, beidzot pūķis varēja izplēst spārnus, pagriežot galvu pret auksto gaisu, ko sajuta plūstam no izejas, tas rāvās uz priekšu, Harijam, Ronam un Hermionei joprojām esot uz tā muguras, izsitās cauri metāla durvīm, atstājot tās izsprāgušas karājamies eņģēs, kad pūķis iepletās pār Diagonaleju un tiecās augšup debesīs.

======= 27. nodaļa =======


=== Tulkojusi: Džea ===


— Viņš zina. — Viņa paša bals izklausījās savāda un zema pēc Voldemorta augstā kliedziena. — Viņš zina, un viņš dosies pārbaudīt, vai pārējie ir savā vietā, un pēdējais ir Cūkkārpā. Es to zināju. Es to zināju.

— Ko?

— Bet ko tu redzēji? Kā tu zini?

— Es redzēju, kā viņš uzzināja par kausu. Es... es biju viņa galvā, viņš ir... — Harijs atcerējās slepkavības: — Viņš ir nopietni dusmīgs un nobijies arī, viņš nevarēja saprast, kā mēs zinājām, un tagad viņš dosies pārbaudīt, vai pārējie ir drošībā. Viņš domā, ka tas, kas Cūkkārpā, ir drošs, tāpēc ka Strups ir tur, tāpēc ka tur iekļūt būs ļoti grūti. Es domāju, ka viņš to pārbaudīs pēdējo, bet viņš tāpat varētu tur būt pēc dažām stundām.

— Vai tu zini, kur Cūkkārpā tieši tas ir? — jautāja Rons.

— Nē, viņš koncentrējās, lai brīdinātu Strupu, viņš nedomāja par to, kur tas ir.

— Pagaidi! Pagaidi! — iesaucās Hermione, tiklīdz Rons pacēla horkrustu un Harijs atkal uzvilka Paslēpni. Mēs nevaram tā vienkārši doties, mums nav plāna, mums vajag...

— Mums vajag doties, — Harijs stingri sacīja. Viņš bija cerējis nosnausties, skatoties atpakaļ uz jauno telti, bet pašlaik tas bija neiespējami. — Vai tu vari iedomāties, ko viņš darīs, līdzko apjēgs, ka gredzens un medaljons ir pazuduši? Ja nu viņš pārvietos Cūkkārpā esošo horkrustu, nolems, ka tas tur vairs nav drošībā?

— Bet kā mēs tiksim iekšā?

— Mēs dosimies uz Cūkmiestiņu,— sacīja Harijs,— un mēģināsim kaut ko izdarīt, līdz ko redzēsim, kāda skolai apkārt ir aizsardzība. Nāc zem Paslēpņa, Hermione, es vēlos šoreiz turēties kopā.

— Bet mēs vairs īsti nesalienam...

— Būs tumšs, neviens neievēros mūsu pēdas.

======= 28. nodaļa =======


=== Tulkojis: RiSkS ===


Harija kājas pieskārās zemei. Viņš ieraudzīja pazīstamo Cūkmiestiņa Lielo ielu: tumšo veikalu priekšas, miglā tītus melnos kalnus otrpus ciemam un aiz tā aizejošo ceļu, kurš veda uz Cūkkārpu, un gaismas kas spīdēja ārā no "Trim slotaskātiem", un kopā ar skaņām viņš ar griezīgu precizitāti atcerējās, kā viņš šeit bija piezemējies gandrīz pirms gada, atbalstot neizsakāmi novārgušo Dumidoru, viss šis iešāvās viņa galvā nolaišanās sekundē, un tieši tad, kad viņš atlaida Rona un Hermiones rokas, tas notika.

Gaisu pāršķēla kliedziens, kas izklausījās kā Voldemorts, kad viņš saprata, ka kauss ir nozagts. Tas iedūrās ikvienā Harija ķermeņa nervā, un viņš zināja, ka viņu ierašanās ir to izsaukusi. Tieši tobrīd, kad viņš paskatījās uz atlikušajiem diviem, kas slēpās zem apmetņa, "Trīs slotaskātu" durvis atsprāga vaļā un ducis mantijās ģērbtu nāvēžu izskrēja ielās ar zižļiem kaujas gatavībā.

Kad Rons pacēla zizli Harijs satvēra viņa piedurkni; viņu bija pārāk daudz, lai cīnītos. Pat to mēģinot, viņi nodotu savas pozīcijas. Viens no nāvēžiem pavicināja zizli, un kliedziens apklusa, atbalsij vēl aizvien atskanot netālajos kalnos.

— Šurpum apmetni! — viņš auroja.

Harijs sagrāba apmetni, bet tas nemaz nemēģināja aizlidot. Izsaukšanas burvestība nenostrādāja.

— Tātad neesi zem sava apmetņa, Poter? — kliedza nāvēdis, kurš bija mēģinājis burvestību. — Izklīstiet, viņš ir šeit!

Seši nāvēži skrēja uz viņu pusi. Harijs, Rons un Hermione, cik vien ātri spēdami, atkāpās tuvākajā šķērsielā, un nāvēži paskrēja garām pāris centimetrus no viņiem. Trijotne gaidīja tumsā, klausoties soļos, kuri skrēja uz priekšu un atpakaļ pa ielu, meklējošo nāvēžu zižļu gaismas kūļi lidoja pār ielu.

— Vienkārši dodamies prom! — Hermione čukstēja. — Pazūdam tagad!

— Lieliska ideja,— sacīja Rons, bet, pirms Harijs kaut ko paspēja atbildēt, nāvēdis iekliedzās: — Mēs zinām, ka tu te esi, un no šejienes nav izeju! Mēs tevi atradīsim!

— Viņi mūs jau gaidīja,— Harijs čukstēja. — Viņi uzlika burvestību, lai uzzinātu, ka esam klāt. Es domāju, viņi kaut ko ir izdarījuši, lai mūs te paturētu, iesprostotu mūs...

— Kā ar atprātotājiem? — iesaucās kāds cits nāvēdis. — Dodam viņiem vaļu, tie varētu viņus atrast pietiekami ātri!

— Tumsas valdnieks vēlas Poteru personīgi nogalināt...
— ... bet atprātotāji viņu nenogalinās! Tumsas valdnieks vēlas viņu dzīvu, nevis viņa dvēseli. Viņu būs vieglāk nogalināt noskūpstītu.

Harijs dzirdēja piekrītošu ņurdoņu. Viņu pārņēma šausmas: lai atvairītu atprātotājus, viņam būtu jāizsauc aizstāvis, bet tas nekavējoties nodotu viņu pozīcijas.

— Harij mums jāmēģina teleportēties, tagad! — Hermione čukstēja.

Tieši tad, kad viņa to pateica, Harijs sajuta nedabīgu aukstumu izplatāmies pār ielu. Gaisma tika izsūkta no apkārtējās vides tieši zvaigznēs, kuras izgaisa. Piķa melnumā viņš sajuta Hermioni turam viņa roku, un kopā viņi uz vietas pagriezās.

Gaiss, caur kuru viņiem vajadzēja kustēties, likās palicis ciets: viņi nevarēja izgaist; nāvēžu burvestības bija iedarbojušās. Aukstums arvien spēcīgāk apņēma Hariju. Viņš, Rons un Hermione, taustoties gar sienu, atkāpās dziļāk ielā, mēģinot neradīt troksni. Bet tālāk aiz stūra klusām slīdēja atprātotāji, desmit vai vairāki, redzami, jo viņi bija vēl tumšāki nekā viņu radītais apkārtnes melnums, ar viņu melnajiem mēteļiem un jēlajām, sapuvušajām rokām. Viņi varēja sajust apkārtnes bailes? Harijs par to bija pārliecināts: šķiet, tie tagad nāca ātrāk, ievelkot savas smagās, dārdošās elpas, kuras Harijs ienīda, izgaršojot apkārtnes izmisumu, tuvojoties viņiem...

Viņš pacēla savu zizli – viņš nevarētu pārciest atprātotāja skūpstu, lai arī kas notiktu pēc tam. Tie bija Rons un Hermione, par kuriem viņš domāja, kad čukstēja: — Sauces aizstāvum!

No Harija zižļa iznira sudrabains briedis un lēkšoja uz atprātotāju pusi: atprātotāji izklīda, un kāds triumfējoši kliedza kaut kur ārpus redzesloka.

— Tur! Tur viņš ir, es redzēju aizstāvi, tas bija briedis!

Atprātotāji bija atkāpušies, zvaigznes atkal iededzās, un nāvēžu soļi kļuva skaļāki, bet, pirms Harijs panikā izlēma ko darīt, netālu viņš izdzirdēja atslēgu šķindoņu, kreisajā pusē kādā šaurā ieliņā atvērās durvis, un rupja balss sacīja: — Poter, šurp, ātri!


=== Tulkojusi: washulis ===


— Dodieties augšup, turiet Paslēpni virsū, esiet klusi! — nočukstēja garš stāvs, paejot viņiem garām uz ielu un aizcērtot durvis aiz sevis.

Harijam nebija bijis ne jausmas, kur viņi atradās, bet tagad viņš vienīgās sveces raustītajā gaismā redzēja netīro, nolaisto un skaidām piebārstīto "Vepra galvas" bāru. Viņi aizskrēja aiz letes un atrada otru izeju, kas veda uz vecām koka trepēm, pa kurām viņi kāpa, cik vien ātri spēja. Trepes viņus aizveda uz viesistabu ar caurumainu paklāju un mazu kamīnu, virs kura karājās viena liela eļļas glezna ar blondu meiteni, kura vēroja istabu ar tukšu, tomēr mīļu skatienu.

Viņus sasniedza kliedzieni, kas nāca lejā no ielas. Vēl joprojām apmetņa apsegti, viņi aizklunkurēja pie loga un palūkojās uz leju. Viņu glābējs, kuru Harijs tagad atpazina kā "Vepra galvas" bārmeni, bija vienīgais, kuru nesedza kapuce.

— Nu un? — viņš bļāva uz vienu no kapucēs slēptajām sejām. — Nu un? Jūs sūtāt atprātotājus uz manas ielas. Es sūtu aizstāvi pretī. Es nelaidīšu viņus sev tuvumā. Es jums teicu, es netaisos to pieļaut!

— Tas bija tavs aizstāvis! — teica nāvēdis. — Tas bija briedis, tas bija Potera!

— Briedis? — auroja bārmenis un izvilka zizli. — Briedis! Tu idiot – sauces aizstāvum!

Kaut kas liels un ragains izsprāga ārā no zižļa: ar nolaistu galvu tas aizskrēja pa Galveno ielu un pazuda skatam.

— Tas nav tas, ko es redzēju... — teica nāvēdis, nu jau ar mazāku pārliecību par sevi.

— Komandantstunda ir pārkāpta. Jūs dzirdējāt troksni,— viens no viņa kompanjoniem teica bārmenim. — Kāds bija uz ielas pret noteikumiem...

— Ja es gribu savu kaķīti iznest laukā, tad man nospļauties par jūsu komandantstundu!

— Tu palaidi ketervolinga burvestību?

— Nu un, ja tā bija? Sūtīsiet mani uz Azkabanu? Nogalināsiet mani par deguna pabāšanu pāri savam mājas slieksnim? Dariet to, ja gribat! Bet es ceru jums par labu, ka jūs nepiespiedāt savas tumšās zīmītes un neizsaucāt viņu. Viņam nepatiks, ka viņš ir izsaukts dēļ manis un mana vecā kaķa, vai ne?

— Tu par mums neuztraucies,— viens no nāvēžiem teica,— uztraucies labāk par sevi, pārkāpjot komandantstundu!

— Un kur jūs, varza, pārvadāsiet mikstūras un indes, kad mans bārs būs ciet?

— Vai tu draudi...?

— Es turu muti ciet, tāpēc jau jūs šeit nākat, vai ne?

— Es vēl jo projām saku, ka redzēju briedi aizstāvi! — kliedza pirmais nāvēdis.

— Briedis? — auroja bārmenis. — Tā ir kaza, idiot!

— Nu labi, pieļāvām kļūdu,— teica otrais nāvēdis. — Pārkāp vēlreiz komandantstundu, un mēs vairs nebūsim tik laipni!

Nāvēži devās atpakaļ pa Galveno ielu. Hermione atviegloti uzelpoja, izslīdēja no apmetņa apakšas un nosēdās uz līgojoša atzveltnes krēsla. Harijs aizvēra cieši ciet aizkarus un norāva Paslēpni no sevis un Rona. Viņi varēja dzirdēt bārmeni stāvu zemāk aizbultējam bāra durvis, tad uzklunkurējam augšā pa trepēm.

Harija uzmanību piesaistīja kaut kas uz kamīna dzegas: mazs taisnstūra veida spogulītis nokrita tā virspusē, tieši zem meitenes portreta.

Bārmenis ienāca istabā.

— Jūs nolāpītie muļķi! — viņš rupji noteica, apskatot visu pēc kārtas. — Ko jūs domājāt, nākot šurp?


=== Tulkojusi: nessie ===


— Mums jātiek Cūkkārpā,— Harijs vēlreiz teica. — Ja jūs nevarat mums palīdzēt, mēs liksim jūs mierā un gaidīsim līdz rītausmai, un tad mēģināsim paši atrast ceļu. Ja jūs varat līdzēt – labi, šis būtu lielisks brīdis to pateikt.

Aberforts palika krēslā nekustīgs, skatoties uz Hariju ar skatienu, kas bija tik neparasti līdzīgs viņa brāļa skatienam. Beidzot viņš nokremšļojās, piecēlās kājās, apgāja apkārt galdam un pietuvojās Arianas portretam.

— Tu zini, kas jādara,— viņš sacīja.

Viņa pasmaidīja, pagriezās un aizgāja, un nevis kā parasti cilvēki portretos darīja – aiz vienas rāmja malas, bet gan pa kaut ko, kas atgādināja garu tuneli, uzzīmētu viņai aiz muguras. Viņi vēroja meitenes slaido figūru attālināmies, līdz viņu aprija tumsa.

— Eee... Kas? — Rons sāka.

— Šobrīd ir tikai viens ceļš iekšup,— skaidroja Aberforts. — Jums jāzina, ka viņi visas vecās slepenās ejas ir abos galos noslēguši, atprātotāji ir visapkārt cietokšņa sienām, regulāras patruļas skolas iekšienē, tā ziņo mani avoti. Tā vieta nekad nav bijusi tik nopietni apsargāta. Kā jūs plānojat kaut ko tur darīt, kad būsiet tikuši iekšā, ar Strupu uz vakts un Karroviem kā viņa pilnvarotajiem... Nu tā ir jūsu darīšana, vai ne? Jūs sakāties esam gatavi mirt.

— Bet kas...? — sacīja Hermione, lūrot uz Arianas bildi.

Sīks, balts punktiņš parādījās uzzīmētā tuneļa galā, un Ariana atgriezās pie viņiem, tuvodamās kļūstot lielāka un lielāka. Bet tagad ar viņu kopā bija vēl kāds, kāds par viņu garāks, klibojošs, izskatoties satraukts. Viņa mati bija garāki, kā Harijs jebkad bija redzējis. Viņš steidzās. Abas figūras auga lielākas un lielākas, līdz tikai viņu galvas un pleci bija redzami portretā. Tad viss rāmis sašūpojās uz priekšu kā nelielas durvis, un atklājās ieeja īstā tunelī. Un no tā apaudzis, savainotu saju, saplosītām drēbēm izrāpās īstais Nevils Lēniņš. Viņš iekliedzās priekā, noleca no apmales un iesaucās: — Es zināju, ka jūs nāksiet! Es to zināju, Harij!

======= 29. nodaļa =======


=== Tulkotājs: Fijusska ===


— Ir kaut kas, ko mums vajag atrast,— Harijs sacīja. — Kaut kas... kaut kas tāds, kas mums palīdzēs gāzt Paši-Zināt-Ko. Tas ir šeit, Cūkkārpā, bet mēs nezinām, kur tieši. Tas, iespējams, piederējis Kraukļanagai. Vai kāds ir dzirdējis par ko tādu? Vai kāds nejauši nav uzdūries kam tādam ar ērgļa simbolu?

Viņš ar cerībām lūkojās uz nelielo Kraukļnagu bariņu, uz Padmu, Maiklu, Teriju un Čo, bet tā bija Luna, uzrāpusies uz Džinnijas krēsla malas, kas sniedza viņam atbildi.

— Nu, ir viņas pazudusī diadēma. Es tev stāstiju par viņu, atceries, Harij? Pazudusī Kraukļnaga diadēma? Tētis mēģina to kopēt.

— Jā, bet pazudusī diadēma,– Maikls Korners, acis nobolīdams, sacīja, — ir pazudusi, Luna. Tur jau tas āķis.

— Kad tā pazuda? — Harijs prasīja.

— Runā, ka pirms daudziem gadsimtiem,— sacīja Čo, un Harija sirds pamira. — Profesors Zibiņš saka, ka diadēma izzuda kopā ar pašu Kraukļanagu. Cilvēki ir meklējuši, bet,— viņa pagriezās pret pārējiem Kraukļanagiem, — neviens nekad nav varējis izsekot, kur tā pazuda, vai ne?

Viņi visi pamāja ar galvām.

— Es atvainojos, bet kas ir diadēma? — Rons prasīja.

— Tas ir tāds kā kronis,— sacīja Terijs Būts. — Kraukļanagas kronim esot bijusi maģiska spēja, kas palielina tā nēsātāja gudrību.

— Jā, tēta Vrakspruta sifons...

Bet Harijs neļāva Lunai tālāk tērgāt.

— Un neviens no jums nekad nav redzējis, kā tas izskatās?

Viņi visi vēlreiz papurunāja galbas. Harijs paskatījās uz Ronu un Hermioni, un viņa paša sarūgtinājums atspoguļojās viņu sejās. Lieta, kas bija pazudusi uz tik ilgu laiku un acīmredzot bez pēdām, nelikās labs kandidāts horkrustam, ko nolēpt pilī... Bet, pirms viņš varēja noformulēt jaunu jautājumu, Čo vēlreiz ierunājās.

— Ja tu vēlētos redzēt, kā diadēmai vajadzētu izskatīties, es varētu aizvest tevi uz koptelpu un parādīt to, kā tev šķiet, Harij? Kraukļanagas statujā tā ir attēlota.

Harija rēta vēlreiz iedegās: uz mirkli viņam šķita, ka Vajadzību istaba viņa priekšā samiglojas, un tās vietā viņš redzēja tumšu zemi pavīdam zem savām kājām, un viņš juta arī to, ka ap viņa pleciem bija apvijusies milzīga čūska. Voldemorts atkal lidoja, vai nu uz pazemes ezeru vai šeit, uz pili. Viņš nezināja, kur īsti: jebkurā gadījumā laika vairs nebija.

— Viņš ir ceļā,— viņš klusām sacīja Ronam un Hermionei. Viņš paskatījās uz Čo un tad vēlreiz uz viņiem. — Klausieties, es zinu, ka tas nav nekāds dižais pavediens, bet es iešu aplūkot to statuju, vismaz uzzināšu, kāda īsti izskatās diadēma. Gaidiet mani šeit un pasargājiet, jūs jau saprotiet... viens otru... drošībā.

Čo bija jau piecēlusies kājās, bet Džinnija diezgan nikni sacīja: — Nē, Luna aizvedīs Hariju, vai ne, Luna?

— Ooo, jā, ar prieku,— laimīgi sacīja Luna, un Čo atkal apsēdās, izskatīdamies diezgan sarūgtināta.

— Kā lai mēs tiekam ārā? — Harijs jautāja Nevilam.

— Pa šejieni.

Viņš aizveda Hariju un Lunu līdz stūrim, kur atvērās mazs kambaris uz stāvām kāpnēm.

— Tas parādās katru dienu kaut kur citur, tāpēc viņi nevar to atrast,— viņš sacīja. — Vienīgā nelaime ir tāda, ka mēs nekad nezinām, kur tieši nonāksim, kad tiksim ārā. Esi uzmanīgs, Harij. Naktīs viņi vienmēr patrulē pa koridoriem.

— Tas nekas,— Harijs sacīja. — Tiksimies pēc brīža.

Viņš ar Lunu aizsteidzās pa kāpnēm, kuras bija garas, izgaismotas ar lāpām, un pagriezās uz sānu negaidītos brīžos. Bedzot viņi sasniedza kaut ko tādu, kas izskatījās pēc cietas sienas.

— Nāc apakšā,— Harijs teica Lunai, izvilkdams Paslēpni un apmezdams to abiem apkārt. Viņš viegli pagrūda sienu.

Pēc viņa pieskāriena tā izkusa, un viņi izslīdēja ārā: Harijs paskatījās atpakaļ un pamanīja, ka tā atkal bija paslēpusi sevi. Viņi stāvēja tumšā gaitenī: Harijs pavilka Lunu atpakaļ ēnā, taustīdamies somā ap savu kaklu un izvilkdams Laupītāju karti. Turēdams to tieši zem deguna, viņš visbeidzot sameklēja abu atrašanās vietu.

— Mēs esam piektajā stāvā,— viņš nočukstēja, vērodams kā Filčs kustas prom no viņiem, pa gaiteni uz priekšu. — Nāc šeit.

Viņi devās tālāk.

Harijs bija klaiņojis pa pili naktīs daudzas reizes, bet nekad viņa sirds nebija dauzījusies tik strauji, nekad tik ļoti nebija licis uz spēles savu drošību, iedams cauri šai vietai. Mēness meta gaismas apļus uz grīdas, ejot garām bruņutērpam, to ķiveres no viņu klusajiem soļiem krakšķēja, iedami ap stūriem, par kuriem nezināja, kas aiz tiem slēpjas, Harijs un Luna pārbaudīja Laupītāju karti, kad vien gaisma bija pietiekami spoža, divreiz apstājās, atļaudami spokiem paiet garām, lai paši paliktu nepamanīti. Viņam šķita, ka kuru katru brīdi var sadurties ar šķērsli; visvairāk viņš bijās Pīvza, un viņš sasprindzināja dzirdi uz katru soli, ko dzirdēja un kas varēja signalizēt par poltergeista klātbūtni.

— Šeit, Harij,— izdvesa Luna, paraustīdama viņa piedurkni un pavilkdama viņu uz spirālveida kāpņu pusi.

Viņi kāpa pa šaurām, riņķus metošām kāpnēm; Harijs nekad te nebija bijis. Beidzot viņi sasniedza durvis. Tām nebija rokturis vai atslēgas caurums: nekas kā vien plašas koka durvis ar bronzas klauvētāju ērgļa formā.

Luna izstiepa bālu roku, kas izskatījās dīvaini, it kā karātos gaisā, nesavienota ar ķermeni. Viņa vienreiz pieklauvēja, un klusumā Harijam tas izklausījās pēc lielgabala šāviņa. Ērgļa knābis pavērās, bet putna ķērciena vietā, maiga, muzikāla balss sacīja: — Kas nāca pirmais, fēnikss vai liesma?

— Hmm... Kā tu domā, Harij? — Luna, izskatīdamies domīga, prasīja.

— Ko? Vai tad nav vienkārši kāda parole?

— Ā, nē, tev ir jāatbild uz jautājumu,— Luna sacīja.

— Un ja nu tu atbildi nepareizi?

— Nu, tev jāgaida līdz kāds cits atnāk un var atbildēt pareizi,— Luna sacīja. — Redzi, tas ir tāds kā mācīšanās veids.

— Jā... vienīgā nelaime ir, mēs tiešām nevaram gaidīt kādu citu, Luna.

— Nē, es saprotu ko tu ar to domā,— Luna nopietni sacīja. — Nu labi, es domāju, ka atbilde ir — aplim nav sākuma.

— Labi pamatots,— sacīja balss, un durvis atvērās.

Tukšā kraukļanagu koptelpa bija plata, apaļa telpa, smalkākā kādu Harijs bija redzējis Cūkkārpā. Eleganti velvēti logi akcentēja sienas, kas bija nosegtas ar ziliem un bronzas zīda aizkariem: dienā Kraukļanagiem paveras iespaidīgs skats uz tuvumā esošajiem kalniem. Griesti bija kupolveidīgi un izrotāti ar zīmētām zvaigznītēm, kas atspīdēja uz tumši zilā paklāja. Te bija galdi, krēsli un grāmatplaukti, un nišā pretī durvīm atradās balta marmora statuja.

Harijs atpazina Klementīni Kraukļanagu no figūriņas, ko bija redzējis Lunas mājā. Statuja stāvēja pie durvīm, kas, kā viņš minēja, veda uz guļamistabām augšstāvā. Viņš stāvēja tieši marmora sievietes priekšā, un viņa skatījās pretī it kā savādi smaidīdama. Skaista, tomēr nedaudz iebiedēta. Uz viņas marmora galvas bija uzlikta neliela diadēma. Tā bija kā tā, ko Flēra bija valkājusi savās kāzās. Uz šīs bija iegravēti sīki burtiņi. Harijs izlīda no Paslēpņa apakšas un pakāpās uz Kraukļnagas plints, lai tos izlasītu.

— Gudrība pēc izmēra ir cilvēka lielākais dārgums.

— Kas padara tevi par diezgan nabadzīgu tipiņu, muļķi,— kāds nokladzināja.

Harijs apcirtās riņķī, paslīdēja uz plints un attapās uz grīdas. Alekto Karovas lempīgais stāvs stāvēja viņa priekšā, un, kaut Harijs bija pacēlis savu zizli, viņa piespieda savu drukno rādītājpirkstu pie galvas kausa un čūskas zīmes, kas atradās uz viņas apakšdelma.

======= 30. nodaļa =======


=== Tulkojusi: BlueberryAnima ===


— Tas bija Poters!

— Harijs Poters!

— Tas bija viņš, es zvēru, es tikko redzēju viņu!

Bet Harijs neatskatījās, un beidzot viņi sasniedza ieeju Vajadzību istabā. Harijs atbalstījās pret noburto sienu, kas atvērās, lai viņus ielaistu, un viņi ar Lunu noskrēja pa stāvajām kāpnēm.

— Kas...?

Kad istaba kļuva labāk pārredzama, Harijs no šoka pat noslīdēja dažus pakāpienus. Tā bija pārpildīta, daudz pilnāka, nekā pēdējo reizi, kad Harijs to redzēja. Kingslijs un Vilksons vēroja viņu, tāpat arī Olivers Žagars, Keitija Bella, Andželīna Džonsone, Alīsija Spineta, Bils un Flēra un Vīzlija kungs un kundze.

— Harij, kas notiek? — Vilksons vaicāja, pievienodamies Harijam kāpņu sākumposmā.

— Voldemorts ir ceļā uz Cūkkārpu, profesori cenšas aizbarikādēt skolu, Strups ir meties prom. Ko jūs šeit darāt? Kā jūs zinājāt?

— Mēs nosūtījām ziņu pārējiem Dumidora armijas biedriem,— Freds paskaidroja. — Tu taču nedomāji, ka visi laidīs garām šo izpriecu, Harij, un DA padeva ziņu Fēniksa ordenim, un tā nu tas turpinājās.

— Tātad? — iesaistījās Džordžs. — Kas šobrīd notiek?

— Viņi evakuē jaunākos skolēnus, un visiem ir jātiekas Lielajā zālē, lai varētu organizēties, — Harijs noteica. — Mēs cīnīsimies!

Atskanēja skaļi auri, un visi plūda uz kāpņu sākumposmu. Harijs tika piespiests ar muguru pie sienas, kad viņi visi – Fēniksa ordenis, Dumidora armija un viņa, Harija, vecā kalambola komanda – visi kopā, paceltiem zižļiem, brāzās garām.

— Nāc, Luna,— Dīns sauca un, skrienot garām, pasniedza roku; Luna to saņēma un sekoja viņam augšup pa kāpnēm.

Pūlis izklīda. Tikai pāris cilvēku palika iepakaļ Vajadzību istabā, un Harijs viņiem pievienojās. Vīzlija kundze strīdējās ar Džinniju. Viņām apkārt stāvēja Vilksons, Freds, Džordžs, Bils un Flēra.


=== Tulkojusi: !Harpy! ===


Pirmo reizi viņas un Harija acu skatieni sastapās. Džinnija uzmeta viņam lūdzošu acu skatienu, bet viņš pakratīja galvu un viņa sarūgtināta aizgriezās.

— Lai notiek,— viņa noteica, skatoties uz ieeju tunelī, kas veda uz Vepra galvu. — Es tagad atvadīšos un...

Pēkšņi atskanēja dobjš troksnis. Vēl kāds bija izlīdis no tuneļa, zaudējis līdzsvaru un pakritis. Viņš aizvilkās līdz tuvākajam krēslam, uzmeta skatienu pārējiem caur savām raga brillēm un jautāja: — Vai esmu ieradies par vēlu? Vai viss jau ir sācies? Es tikai nupat uzzināju un... Es... Es...

Persijs iegrima klusumā. Acīmredzami viņš nebija gaidījis uzskriet virsū lielākajai daļai savas ģimenes. Kādu brīdi, dziļi pārsteigti, visi klusēja, līdz Flēra nepārprotamā mēģinājumā lauzt saspīlējumu pagriezās pret Vilksonu: — Nu... Kā jūtas mazais Tedijs?

Vilksons uzmeta viņai pārsteigtu skatienu. Klusums starp Vīzlijiem šķita nelaužams.

— Es... ak jā... viņam viss ir kārtībā! — Vilksons skaļi noteica. — Tonksa ir pie viņa... pie savas mātes...

Persijs un pārējie Vīzliji joprojām blenza viens uz otru kā sasaldēti.

— Man te ir fotogrāfija,— Vilksons skaļi noteica, no savas jakas kabatas izvilkdams bildi un parādīdams to Flērai ar Hariju, kas ieraudzīja mazu zīdaini ar gaišiem tirkīza matiem, mājot ar resnajām dūrītēm.

— Es biju muļķis! — Persijs iekliedzās tik skaļi, ka Vilksons gandrīz nometa fotogrāfiju. — Es biju idiots, es biju pompozs pakaļa, es biju...

— Ministriju mīlošs, ģimeni neatzīstošs, pēc varas izsalcis idiņš,— Freds palīdzēja.

Persijs norija siekalas.

— Jā es biju.

— Nu tu nevarēji labāk pateikt,— Freds noteica, izstiepdams savu roku Persijam.

Vīzlija kundze sāka raudāt, pieskrēja klāt un, pagrūdusi Fredu nost, ievilka Persiju žņaudzošā apskāvienā, kamēr viņš paplikšķināja viņai pa muguru, skatoties uz tēvu.

— Man ļoti žēl tēt,— Persijs noteica.

Vīzlija kungs samirkšķināja acis, un tad arī viņš steidzās apskaut savu dēlu.

— Tev beidzot pieleca, Persij? Kas lika tev pārdomāt? — iejaucās Džordžs.

— Es jau ilgāku laiku mēģināju atgriezties,— Persijs noteica, slaukot acu kaktiņus ar savu apmetni. — Bet nebija tik viegli atrast ceļu, kā tikt ārā no ministrijas, viņi visu laiku iesloga nodevējus. Man izdevās nodibināt kontaktu ar Aberfortu, un pirms desmit minūtēm viņš man pačukstēja, ka Cūkkārpā briest cīņa, tā ka te nu es esmu.

======= 31. nodaļa =======


=== Tulkojis: voldy ===


Tagad hallē bija klusums, tādas dabas klusums, kas sitas pret bungādiņām, kas šķiet pārāk liels, lai to saturētu sienas.

— Atdodiet man Hariju Poteru,— teica Voldemorta balss,— un neviens netiks aizskarts. Atdodiet man Hariju Poteru, un es atstāšu skolu neaiztiktu. Atdodiet man Hariju Poteru, un jūs tiksiet atalgoti.

— Jums ir laiks līdz pusnaktij.

Klusums atkal viņus apņēma. Ik viena galva pagriezās, ikviena acs telpā likās atrodam Hariju, lai turētu viņu sasalušu tūkstošu neredzamu staru skatienos. Tad pacēlās figūra no Slīdeņa galda, un viņš atpazina Pansiju Pārkinsoni, kad viņa pacēla drebošu roku un kliedza: — Bet viņš ir tur! Poters ir tur! Kāds sagrābiet viņu!

Pirms Harijs varēja ko teikt, tur bija milzīga kustība. Grifidori viņa priekšā bija piecēlušies un stāvēja, skatoties ne uz Hariju, bet uz slīdeņiem. Tad elspūši piecēlās un gandrīz tajā pašā brīdī kraukļanagi, visi ar mugurām pret Hariju, visi, skatoties uz Pansiju, un Harijs, bijības pārņemts un saviļņots, redzēja zižļus parādāmies, izvilktus no apmetņu apakšām un no piedurknēm.

— Pateicos jums, Pārkinsones jaunkundz,— teica profesore Maksūra apgrieztā balsī. — Jūs pametīsiet zāli pirmā ar Filča kungu. Ja pārējais jūsu nams varētu sekot.

Harijs dzirdēja beņķu atstumšanu un tad slīdeņu pamešanas skaņu zāles otrā pusē.

— Kraukļanagi, sekojiet! — izteica profesore Maksūra.

Lēnām četri galdi tukšojās. Slīdeņa galds bija pilnībā pamests, bet zināms skaits vecāko kraukļanagu palika sēžam, kamēr biedri pameta telpu; pat vēl vairāk elspūšu palika, un gandrīz puse no grifidoriem palika savās vietās, liekot profesorei Maksūrai nokāpt no skolotāju platformas, lai aizdzītu līdzi nepilngadīgos.


=== Tulkojusi: Earnella (Still Alive) ===


— Poter!

Aberforts Dumidors stāvēja, aizšķērsojis gaiteni, turēdams zizli gatavībā paceltu.

— Cauri manam krogam ir izskrējuši simtiem bērnu, Poter!

— Zinu, mēs evakuējamies,— Harijs teica. — Voldemorts...

— ... uzbrūk, jo viņi nav tevi izdevuši, jā,— teica Aberforts. — Es neesmu kurls, viņu dzirdēja viss Cūkmiestiņš. Un nevienam no jums neienāca prātā paturēt dažus slīdeņus par ķīlniekiem? Jūs nupat esat aizsūtījuši drošībā nāvēžu bērnus. Nebūtu bijis mazliet gudrāk atstāt viņus tepat?

— Tas neapturētu Voldemortu,— teica Harijs, — un jūsu brālis tā nekad nedarītu.

Aberforts kaut ko norūca un pagriezās pretējā virzienā.

Jūsu brālis tā nekad nedarītu... Nu, tā bija tiesa, Harijs domāja, atsākdams skriet. Dumidors, kas tik ilgi bija aizstāvējis Strupu, nekad nepaturētu skolēnus gūstā...

Tad viņš pagriezās ap stūri gaiteņa galā un iekliedzās pa pusei atviegloti, pa pusei dusmīgi, redzot viņus – Ronu un Hermioni. Abiem rokas bija pilnas ar lieliem, līkiem, netīri dzelteniem priekšmetiem, Rons bija pasitis padusē slotaskātu.

— Kur, pie velna, jūs bijāt? — Harijs iekliedzās.

— Noslēpumu kambarī,— teica Rons.

— Noslēpumu... ko? — teica Harijs, palēninot gaitu, viņiem tuvojoties.

— Rons to izdomāja, tā bija viņa ideja,— aizelsusies teica Hermione. — Vai tas nav vienkārši lieliski? Mēs tur stāvējām, kad tu aizgāji, un es teicu Ronam: — Pat ja mēs atradīsim vēl vienu, kā mēs tiksim no tā vaļā? — Mēs vēl nebijām atbrīvojušies no kausa! Un tad viņš izdomāja! Bazilisks!

— Kas pie...?

— Kaut kas, ar kā palīdzību iznīcināt horkrustus,— vienkārši teica Rons.

Harijs paskatījās uz priekšmetiem Rona un Hermiones rokās: lieli, līki ilkņi, izrauti, kā viņš tagad saprata, no miruša baziliska galvaskausa.

— Bet kā jūs tur iekļuvāt? — viņš jautāja, lūkojoties te uz ilkņiem, te uz Ronu. — Tur ir jārunā šņācmēlē!

— Viņš runāja! — Hermione nočukstēja. — Parādi viņam, Ron!

Rons izdvesa baisu, aizžņaugti šņācošu skaņu.

— Tas ir tas, ar ko tu atvēri medaljonu,— viņš Harijam kā atvainodamies teica. — Vajadzēja dažas reizes, lai izdarītu to pareizi, bet,— viņš pieticīgi paraustīja plecus, — beigās mēs tur tikām.

— Viņš bija apbrīnojams! — teica Hermione. — Apbrīnojams!

— Tātad... — Harijs centās neatpalikt. — Tātad...

— Tātad mums ir par vēl vienu horkrustu mazāk,— teica Rons, un izvilka no azotes Elšpūtes kausa salauztās paliekas. — Hermione to sadūra. Domāju, ka viņai vajadzēja. Viņai vēl nebija bijis tā prieka.

— Ģēnijs! — iesaucās Harijs.

— Nieki vien,— teica Rons, tomēr izskatījās ar sevi apmierināts. — Tad kādi tev jaunumi?

Kamēr viņš runāja, kaut kur virs galvas atskanēja sprādziens, visi trīs paraudzījās augšup, kad no griestiem nobira putekļi, bija dzirdams tāls kliedziens.

— Es zinu, kāda izskatās diadēma, un zinu, kur tā ir,— ātri sacīja Harijs. — Viņš to noslēpa tieši turpat, kur es noslēpu savu veco mikstūru grāmatu, tur, kur visi jau gadsimtiem slēpuši lietas. Viņš domāja, ka vienīgais ir to atradis. Ejam!

Sienas atkal nodrebēja, viņš veda pārējos atpakaļ cauri slepenajai ieejai un lejup pa kāpnēm uz Vajadzību istabu. Tajā atradās tikai trīs sievietes: Džinnija, Tonksa un pavecāka dāma ar kožu saēstu cepuri galvā, kuru Harijs acumirklī pazina kā Nevila vecmāmiņu.

— Ā, Poter,— viņa asi teica, it kā jau būtu viņu gaidījusi. — Tu vari mums izstāstīt, kas notiek.

— Visi veseli? — unisonā vaicāja Džinnija un Tonksa.

— Jā, cik mums zināms,— teica Harijs. — Vai ejā uz Vepra galvu kāds vēl ir?

Viņš zināja, ka istaba nespētu mainīties, ja tajā vēl kāds būtu.

— Es biju pēdējā,— teica Lēniņa kundze. — Es to aizvēru, domāju, ka nebūtu gudri atstāt to vaļā, kad Aberforts vairs nav savā krogā. Vai esi redzējis manu mazdēlu?

— Viņš cīnās,— teica Harijs.

— Dabiski,— vecā dāma lepni teica. — Atvainojiet mani, man tagad jāiet viņam palīgā.

Un viņa pārsteidzoši veikli devās prom uz kāpņu pusi.

Harijs paskatījās uz Tonksu.

— Man šķita, ka tev bija jābūt pie savas mātes kopā ar Tediju?

— Es nevarēju izturēt, nezinādama... — Tonksa izskatījās nomocījusies. — Viņa par viņu parūpēsies. Vai esat redzējuši Remusu?

— Viņš taisījās vest cīnītāju grupu ārpuses teritorijās...

Negaidīdama ne mirkli, Tonksa metās prom.

— Džinnij,— teica Harijs, — piedod, bet mums vajag, lai tu arī izej. Tikai uz mirkli. Pēc tam tu varēsi atgriezties.

Džinnija izskatījās pilnīgi laimīga par iespēju atstāt savu patvērumu.

— Un tad tu varēsi atgriezties! — viņš sauca nopakaļ, kad viņa metās pakaļ Tonksai. — Tev noteikti jānāk atpakaļ iekšā!

— Pagaidiet! — asi teica Rons, — Mēs esam aizmirsuši dažus!

— Ko? — vaicāja Hermione.

— Mājas elfus, viņi taču visi palika lejā virtuvē, vai ne?

— Tu domā, ka viņus vajadzētu sūtīt cīnīties? — Harijs pārvaicāja.

— Nē,— nopietni teica Rons, — es domāju, ka vajadzētu pavēlēt viņiem iet prom. Mēs taču negribam, lai atkārtojas tas, kas notika ar Dobiju, vai ne? Mēs nevaram likt viņiem mirt mūsu dēļ...

Atskanēja rīboņa, baziliska ilkņiem birstot no Hermiones rokām. Pieskrējusi pie Rona, viņa apķērās viņam ap kaklu un noskūpstīja uz lūpām. Rons izmeta no rokām ilkņus un slotaskātu un atbildēja tik aizrautīgi, ka pacēla Hermioni dažas pēdas virs zemes.

— Vai tiešām ir īstais brīdis? — vārgi jautāja Harijs, un, kad nekas nemainījās, ja nu vienīgi Rons un Hermione apskāva viens otru vēl ciešāk un sašūpojās, Harijs pacēla balsi: — EI! Te iet vaļā karš!

Rons un Hermione atrāvās viens no otra, joprojām apskāvušies.

— Zinu, vecīt,— teica Rons, kas izskatījās tā, it kā nupat būtu dabūjis pa pakausi ar āmurgalvu. — Tātad tagad vai nekad, vai ne?

======= 32. nodaļa =======


=== Tulkotājs: arturchix ===


Pasaule bija apstājusies, tad kāpēc kauja vēl nebija beigusies, pils nebija šausmās apklususi un ikviens kaujas dalībnieks vēl nebija nolaidis savas rokas? Harija prāts bija kā brīvā lidojumā, griežoties neprāta ātrumā un nespējot aptvert neiespējamo, jo Freds Vīzlijs nevarēja būt miris, viņa apziņa noteikti viņu maldina...

Un tad garām izdragātajam caurumam pils sānos aizlidoja ķermenis un iekšā ielidoja lāsti, mērķēti uz viņiem no tumsas, taču trāpīja sienai aiz viņu galvām.

— Gulstieties! — iekliedzās Harijs, tiklīdz vēl vairāki lāsti lidoja naktī. Viņi abi ar Ronu bija sagrābuši Hermioni un pierāvuši viņu pie grīdas, bet Persijs gulēja pāri Freda ķermenim, sargājot to no turpmākiem kaitējumiem. Kad Harijs nokliedzās: — Persij, ejam, mums ir jāiet! — viņš pakratīja galvu.

— Persij! — Harijs ieraudzīja asaru straumes tekam pa netīro Rona seju, kad viņš satvēra sava vecākā brāļa plecus un rāva, taču Persijs nekustējās no vietas. — Persij, tu vairs nevari viņam nekādi palīdzēt! Mums vajadzēs...

Hermione iekliedzās, un Harijam pagriežoties nevajadzēja jautāt, kāpēc. Milzīgs zirneklis nelielas automašīnas izmērā mēģināja izrāpties cauri lielajam caurumam sienā. Viens no Aragoga pēctečiem bija pievienojies cīņai.

Rons un Harijs iebļāvās vienlaicīgi; viņu burvestības saskārās, un briesmonis tika aiztriekts atpakaļ, tā kājām briesmīgi raustoties, un tas pazuda tumsā.

— Tas ir atvedis līdzi draugus! — Harijs uzsauca pārējiem, skatoties pāri pils apmalei caur caurumu sienā, kuru bija izdragājuši lāsti. Vēl vairāki milzu zirnekļi rāpās pa ēkas sienu, iztriekti no Aizliegtā meža, kurā nāvēži acīmredzot bija nomitinājušies. Harijs lejup uz viņiem izšāva apdullināšanas burvestības, uztriecot pirmo briesmoni virsū pārējiem tā, ka tie visi noripoja lejup ārpus redzesloka. Tad vēl vairāki lāsti pārlidoja pāri Harija galvai, šoreiz tik tuvu, ka viņa mati sajuta to spēku.

— Kustamies, TAGAD!

Pagrūžot sev priekšā Hermioni ar Ronu, Harijs noliecās, lai aiz padusēm satvertu Freda ķermeni. Kad Persijs apjēdza, ko Harijs mēģina darīt, viņš pārtrauca apsegt ķermeni un palīdzēja; tupus, lai izvairītos no lāstiem, kas lidoja uz viņiem apkārt, kopīgiem spēkiem viņi aizvilka Fredu nomaļus.

— Šeit,— teica Harijs, un viņi novietoja Fredu uz nišas, kur pirms tam stāvēja bruņutērps. Viņš nespēja uz Fredu paskatīties par sekundi ilgāk, nekā bija nepieciešams, un, pārliecinājies, ka ķermenis ir labi paslēpts, viņš devās pēc Rona un Hermiones. Malfojs un Goils bija nozuduši, taču koridora galā, kurš tagad bija pilns ar pelniem un sagāzušos mūri, kura logos stikls vairs nebija jau sen, viņš ieraudzīja daudzus cilvēkus skrienam uz priekšu un atpakaļ, draugi vai ienaidnieki, viņš nevarēja noteikt. Aiz stūra Persijs izdeva īstu buļļa rēcienu: — RUKVUD! — un aizskrēja gara vīrieša virzienā, kurš vajāja pāris audzēkņus.

— Harij, šeit! — Hermione uzsauca.

Viņa bija aizvilkusi Ronu aiz gobelēna: izskatījās, ka viņi savstarpēji cīnījās, un uz vienu traku sekundi Harijs nodomāja, ka viņi ir apskāvušies; tad viņš saprata, ka Hermione mēģina savaldīt Ronu, lai viņš neskrietu pakaļ Persijam.

— Klausies mani... KLAUSIES, RON!

— Es gribu palīdzēt... es gribu nogalināt nāvēžus...

Viņa seja bija sašķobīta, nosmērēta ar pelniem un dūmiem, un viņš drebēja aiz niknuma un bēdām.

— Ron, mēs esam vienīgie, kas to var izbeigt! Lūdzu... Ron... mums vajag čūsku, mums ir jānogalina čūska! — teica Hermione.

Taču Harijs zināja, kā Rons jutās: sadzenot rokā vēl vienu horkrustu, nevarēja gūt atriebības gandarījumu; arī viņš gribēja cīnīties, sodīt viņus, cilvēkus, kuri bija nogalinājuši Fredu, un viņš gribēja atrast pārējos Vīzlijus, un pāri visam pārliecināties, labi pārliecināties, ka Džinnija nebija... Taču viņš nevarēja atļaut šādai domai noformulēties savā prātā...

— Mēs vēl cīnīsimies! — teica Hermione. Mums tas būs jādara, lai tiktu klāt čūskai! Taču neaizmirsīsim, kas mums tagad ir j-jādara! Mēs esam vienīgie, kas to var izbeigt!

Arī Hermione raudāja, un runājot viņa noslaucīja seju savā saplēstajā un apsvilinātajā piedurknē. Tad, lai nomierinātos, viņa sāka dziļi elpot, un, joprojām cieši turot Ronu, viņa pavērsās Harijam.

— Tev būs jāuzzina, kur atrodas Voldemorts, tāpēc ka kopā ar viņu būs čūska, vai ne? Dari to, Harij – ielūkojies viņā!

Kāpēc tas bija tik viegli? Vai tāpēc, ka viņa rēta burtiski dega jau stundām, ilgojoties viņam atklāt Voldemorta domas? Pēc viņas komandas Harijs aizvēra acis, un nekavējoties kliedzieni un rībieni un visas neharmoniskās kaujas skaņas tika apslāpētas, līdz tās attālinājās, it kā viņš no tām stāvētu tālu, tālu prom...

Viņš stāvēja pamestas, taču savādi pazīstamas istabas vidū, ar nolupušām tapetēm uz sienām un ar dēļiem aizsistiem logiem, izņemot vienu. Skaņas no uzbrukuma pilij bija apslāpētas un tālas. Vienīgais brīvais logs atklāja attālus gaismas uzliesmojumus pie pils, taču istabā bija tumšs, izņemot vientuļu eļļas lampu.

Viņš starp pirkstiem virpināja savu zizli, uz to skatoties. Viņa domas bija par istabu pilī, par slepeno istabu, kuru bija atradis tikai viņš, istabu, gluži kā kambaris, kuru lai atrastu, vajadzēja būt gudram un viltīgam, un ziņkārīgam... Viņš bija pārliecināts, ka zēns diadēmu nevarētu atrast... Lai gan Dumidora marionete bija nokļuvusi daudz tālāk, nekā viņš bija jebkad iedomājies... pārāk tālu...

— Mans pavēlniek,— noķērkstēja izmisusi balss. Viņš pagriezās: tas bija Lūcijs Malfojs, kurš sēdēja istabas tumšākajā stūrī, izspūris un ar acīmredzamām sodīšanas pazīmēm, ko viņš bija saņēmis pēc zēna pēdējās izglābšanās. Viena no viņa acīm palika aizvērta un pietūkusi. — Mans pavēlniek... lūdzu... mans dēls...

— Ja tavs dēls ir miris, Lūcij, tā nav mana vaina. Viņš neatnāca un man nepievienojās, kā to darīja pārējie slīdeņi. Varbūt viņš ir izlēmis sadraudzēties ar Hariju Poteru?

— Nē... nekad,— nočukstēja Malfojs.

— Tev ir jācer, ka tā nav.

— Mans pavēlniek, vai tad... vai tad jūs nebaidāties, ka Poteru varētu nogalināt kāds cits, nevis jūs? — drebošā balsī jautāja Malfojs. — Vai tomēr nebūtu... piedodiet man... apdomīgāk izbeigt šo cīņu, iekļūt pilī un sameklēt viņu jums pašam?

— Neizliecies, Lūcij. Tu šo cīņu gribi izbeigt, lai tu varētu noskaidrot, kas ir noticis ar tavu dēlu. Un man Poteru nav nepieciešams meklēt. Vēl pirms rīta Poters pats būs atnācis pie manis.

Voldemorts atkal sāka pētīt zizli savās rokās. Tas viņu uztrauca... un visas lietas, kas uztrauca lordu Voldemortu, vajadzēja nokārtot...

— Ej un atved šurpu Strupu.

— Strupu, m-mans pavēlniek?

— Strupu. Tagad. Man viņu vajag. Man no viņa ir nepieciešams... pakalpojums. Man viņš ir nepieciešams. Ej.

Nobijies, mazliet paklupdams tumsā, Lūcijs atstāja istabu. Voldemorts turpināja stāvēt uz vietas, virpinot zizli savos pirkstos, skatoties uz to.

— Tas ir vienīgais ceļš, Nagīni,— viņš nočukstēja, un viņš apgriezās apkārt. Lielā milzu čūska karājās gaisā un eleganti locījās apburtas un aizsargātas maģiskās auras iekšpusē, ko viņš ap to bija uzbūris – tādu kā mirdzošu, caurspīdīgu lodi.

Harijs noelsās, atkāpās un atvēra acis; tajā pašā brīdī viņa ausis saņēma pamatīgu trieciena devu no kliedzieniem, raudāšanas, kaujas blīkšķiem un rībieniem.

— Viņš ir Bubuļu būdā. Čūska ir ar viņu, tai apkārt ir kaut kāda maģiska aizsardzība. Viņš tikko aizsūtīja Lūciju Malfoju atrast Strupu.

— Voldemorts sēž Bubuļu būdā? — satriekta teica Hermione. — Viņš pat... viņš pat necīnās?

— Viņš uzskata, ka tas nav nepieciešams,— teica Harijs. Viņš domā, ka es pats aiziešu pie viņa.

— Bet kāpēc?

— Viņš zina, ka es meklēju horkrustus, tāpēc viņš tur Nagīni sev cieši blakus – acīmredzot man būs nepieciešams doties pie viņa, lai piekļūtu tai tuvāk...

— Pareizi,— teica Rons, paraujot plecus. Tātad tu nevari iet, jo tieši to viņš vēlas, tieši to viņš sagaidīs. Tu paliec šeit un pieskati Hermioni, es iešu un to dabūšu...

Harijs piestājās Ronam priekšā.

— Jūs abi palieciet šeit, es aiziešu ar Paslēpni un būšu atpakaļ, kad es...

— Nē,— teica Hermione, — būs daudz labāk, ja es paņemšu Paslēpni un...

— Pat nedomā par to,— Rons uzrūca viņai.

Pirms Hermione tika tālāk par "Ron, es to varu tikpat labi...", gobelēns, kas atradās kāpņu augšgalā, nokrita.

— POTERS!

Tur stāvēja divi maskējušies nāvēži, taču, pirms viņi paspēja pilnībā pacelt savus zižļus, Hermione iesaucās: — Glisseo!

Trepes zem viņu kājām pārvērtās par tādu kā slīdkalniņu, un viņa, Harijs un Rons sāka pa to brāzties lejā, nespējot kontrolēt savu ātrumu, taču tik ātri, ka nāvēžu apdullināšanas burvestības aizlidoja tālu pāri viņu galvām. Viņi izšāvās cauri nokritušajam gobelēnam un nogāzās uz grīdas, ietriecoties pretējā sienā.

— Duro!— iekliedzās Hermione, ar savu zizli mērķējot uz gobelēnu, un tad atskanēja divi būkšķi – gobelēns bija pārvērties par akmeni un nāvēži, kas viņiem sekoja, tam uztriecās virsū.

— Atpakaļ! — sauca Rons, un viņš, Harijs un Hermione pieplaka pie durvīm mirklī, kad garām aizlēkšoja vesels bars ar skolas soliem, kurus skrienot vadīja profesore Maksūra. Izskatījās, ka viņa viņus nepamanīja; viņas mati bija izlaisti, un viņas vaigā bija dziļa brūce. Kad viņa aizskrēja aiz stūra, viņi dzirdēja viņu iekliedzamies: — UZBRUKUMĀ!

— Harij, labāk tu uzvelc Paslēpni, — teica Hermione. — Aizmirsti par mums...

Taču viņš to pārmeta pāri visiem trim; lai arī viņi bija par lielu, viņš šaubījās, ka kāds cauri putekļiem gaisā, krītošiem akmeņiem un burvestību mirgoņu varētu pamanīt viņu redzamās pēdas.

Viņi noskrēja lejā pa nākamajām kāpnēm uz koridoru, kas bija pilns ar duelētājiem. Gleznas, kas atradās cīnītāju abās pusēs, bija piebāztas ar portretiem, un cīnītājiem izkliedza padomus un uzmundrinājumus, kamēr maskējušies un nemaskējušies nāvēži duelējās ar audzēkņiem un profesoriem. Dīns bija dabūjis zizli, un tagad viņš cīnījās viens pret vienu ar Dolohovu, Parvati ar Treversu. Harijs, Rons un Hermione reizē pacēla zižļus, gatavi uzbrukt, taču duelētāji tik zibenīgi pārvietojās, ka pastāvēja laba iespēja savainot kādu no savējiem, ja viņi raidītu lāstus. Kamēr viņi stāvēja, saspringti meklējot iespēju rīkoties, atskanēja viens varens "vīīīīīīīīīī!" un, paskatoties augšup, Harijs ieraudzīja Pīvzu, kurš lidoja virs viņiem un uz nāvēžiem svieda ķempjsūkļu pākstis, kuru galvas pēkšņi aprija zaļi bumbuļi kā resni tārpi.

— Āāā!

Sauja ar bumbuļiem trāpīja Paslēpnim pāri Rona galvai; gļotainās zaļās saknes palika karājamies gaisā, kamēr Rons mēģināja no tām atbrīvoties.

— Tur ir kāds neredzams! — iebļāvās maskējies nāvēdis, rādot uz viņiem.

Dīns izmantoja brīdi, kamēr nāvēdis bija uz mirkli novērsies, un notrieca viņu ar apdullināšanas burvestību; Dolohovs mēģināja atbildēt ar lāstu, taču Parvati viņam uzšāva stindzakmenī burvestību.

— EJAM! — iebrēcās Harijs, un viņš, Rons un Hermione cieši apkārt apjoza Paslēpni un, pavērsuši galvas uz leju, metās cauri cīnītāju drūzmai, mazliet paslīdot uz ķempjsūkļa sulas, augšup pa marmora kāpnēm, iekšā Ieejas zālē.

— Es esmu Drako Malfojs, es esmu Drako, es esmu jūsu pusē!

Drako atradās kāpņu laukumiņā augšgalā, lūdzoties vēl vienu maskētu nāvēdi. Harijs nāvēdi apdullināja, kad viņi paskrēja garām; kad starojošais Malfojs sāka lūkoties apkārt pēc sava glābēja, Rons viņam iebelza, joprojām atrodoties zem Paslēpņa. Malfojs, kas atmuguriski uzkrita virsū nāvēdim, izskatījās pilnīgi apstulbis, viņa mute asiņoja.

— Un tā ir jau otrā reize, kad mēs tev šovakar esam izglābuši dzīvību, tu divkosīgais nelieti! — Rons iebrēcās.

Uz kāpnēm un Ieejas zālē bija vēl vairāki duelētāji, visur, kur vien Harijs paskatījās, nāvēži. Jekslijs, kurš atradās tuvu pie ieejas durvīm, cīnījās ar Zibiņu, uzreiz aiz viņiem maskējies nāvēdis duelējās ar Kingsliju. Audzēkņi skrēja visos virzienos, daži nesa vai vilka ievainotos draugus. Harijs uz maskēto nāvēdi raidīja apdullināšanas burvestību; tā aizlidoja garām, taču gandrīz trāpīja Nevilam, kurš bija nez no kurienes parādījies, stiepjot indīgo taustekleni, kas priecīgi uzmeta cilpu tuvākajam nāvēdim un piesūcās klāt.

Harijs, Rons un Hermione nosteidzās lejup pa marmora kāpnēm: pa kreisi atskanēja stikla šķindoņa, un no slīdeņu smilšu pulksteņa, kas atzīmēja torņa punktus, uz grīdas izbira visi smaragdi tā, ka garām skrienošie cilvēki slīdēja un streipuļoja. Kad viņi sasniedza laukumu, no balkona virs viņu galvām nokrita divi ķermeņi un pelēka, neskaidra kontūra, ko Harijs noturēja par dzīvnieku, uz četrām kājām steidzās pāri zālei, lai iecirstu zobus vienā no nokritušajiem.

— NĒ! — spalgi iekliedzās Hermione, un ar apdullinošu triecienu no viņas zižļa Fenrirs Pelēcis tika aizsviests atpakaļ no vārgi kustošā Lavenderas Braunas ķermeņa. Viņš ietriecās marmora margās un pūlējās piecelties kājās. Tad ar spilgti baltu uzliesmojumu un blīkšķi viņam uz galvas uzkrita kristāla lode, un viņš sabruka uz zemes un vairs nekustējās.

— Man ir vēl! — aiz margām iespiedzās profesore Trilonija. Visiem, kuri grib, ir vēl! Šeit...

Ar tenisa serves cienīgu kustību viņa no savas somas izvilka vēl vienu milzīgu kristāla lodi, pavicināja gaisā zizli un lika lodei lidot pāri zālei un tai iztriekties cauri logam. Tajā pašā brīdī smagās priekšējās koka durvis atsprāga vaļā, un zālē ielauzās vairāki milzu zirnekļi.

Visapkārt aiz šausmām atskanēja kliedzieni: cīnītāji pašķīrās, nāvēži un tāpat arī Cūkkārpas aizstāvji, un pretī nākošajiem briesmoņiem virsū sāka lidot sarkanas un zaļas gaismas šautras, zirnekļi raustījās un saslējās pakaļkājās, vēl briesmīgāk nekā pirms tam.

— Kā mēs tiksim ārā? — Rons centās pārkliegt troksni, taču, pirms Harijs vai Hermione uzspēja atbildēt, viņi tika pagrūsti sāņus: lejup pa kāpnēm dārdinot bija noskrējis Hagrids, draudīgi vicinot savu puķaini sārto lietussargu.

— Neaiztieciet viņ', neaizstieciet viņ! — viņš rēca.

— HAGRID, NĒ!

Harijs aizmirsa par apkārt notiekošo; viņš izskrēja no Paslēpņa, skrienot saliecies, lai izvairītos no lāstiem, kas izgaismoja visu zāli.

— HAGRID, NĀC ATPAKAĻ!

Taču viņš vēl nebija pusceļā līdz Hagridam, kad viņš to ieraudzīja: Hagrids pazuda starp zirnekļiem, kas ar lielu steigu, atzīstot burvju pārspēku, atkāpās, drūzmējoties pūlī tā, ka Hagrids palika aprakts viņu vidū.

— HAGRID!

Harijs dzirdēja kādu saucam viņa vārdu, draugs vai ienaidnieks, viņam bija vienalga: viņš skrēja lejup pa priekšējiem pakāpieniem uz tumšo laukumu, kur zirnekļu pūļi devās prom ar savu upuri, bet viņš nevarēja Hagridu saredzēt.

— HAGRID!

Viņš domāja, ka viņš varētu zirnekļiem uzbrukt, taču, kad viņš jau bija tos gandrīz noķēris, viņa ceļu pēkšņi nobloķēja milzīga pēda, kas parādījās no tumsas, un zeme, uz kuras Harijs stāvēja, nodrebēja. Viņš paskatījās uz augšu – viņam priekšā stāvēja milzis, divdesmit pēdu garš, kura galva bija paslēpta ēnā, tā kokam līdzīgos, spalvainos apakšstilbus apgaismoja gaisma no pils durvīm. Ar vienu brutālu un strauju kustību tas iztrieca masīvu dūri cauri augšējam logam, un pār Hariju nolija stikla lietus, piespiežot viņu atkāpties un paslēpties aiz durvīm.

— Ak vai...! — iespiedzās Hermione, kad viņa un Rons bija piebiedrojušies Harijam un lūkojās augšup uz milzi, kurš tagad mēģināja sagrābt cilvēkus caur augšējo logu.

— NEVAJAG! — Rons iekliedzās, sagrābjot Hermiones roku, kad viņa jau bija pacēlusi savu zizli. Ja tu viņu apdullināsi, viņš sagraus pusi pils...

— HAGER!

Grīļīgā gaitā aiz pils stūra parādījās Grūps; tikai tagad Harijs apjēdza, ka Grūps tik tiešām bija maza auguma milzis. Gigantiskais briesmonis, kas mēģināja sadragāt cilvēkus pils augšējos stāvos, paskatījās apkārt un izdeva rēcienu. Kad viņš slampāja pretī savam augumā mazākajam ciltsbrālim, akmens pakāpieni no triecieniem drebēja. Grūpa greizā mute pavērās vaļā, parādot dzeltenus, pusķieģeļa izmēra zobus; un viņi uzbruka viens otram virsū kā mežonīgi lauvas.

— SKRIENAM! — Harijs iebļāvās; nakts bija pilna ar derdzīgiem kliedzieniem un triecieniem, ko radīja abi milži, un viņš sagrāba Hermiones roku un rāva viņu līdzi lejup pa pakāpieniem, Rons sekoja aizmugurē. Harijs vēl nebija pazaudējis cerību atrast un izglābt Hagridu; viņš skrēja tik ātri, ka viņi jau bija pusceļā līdz mežam, līdz jau atkal viņi bija aplenkti.

Apkārtējais gaiss likās ledus auksts: Harija elpa krūtīs kļuva smaga un burtiski sasala. No tumsas izlidoja ēnas, virpuļojošas, izteikti melnas figūras, varenā vilnī kustoties uz pils pusi, to sejas sedza kapuces un to elpas bija gaudojošas...

Rons un Hermione pietuvojās viņam aiz muguras, un pēkšņi kaujas skaņas aiz muguras tika apslāpētas – bija iestājies stindzinošs klusums, ko varēja atnest tikai atprātotāji. Freds bija aizgājis bojā, un Hagrids noteikti nomirs, vai varbūt jau bija miris...

— Saņemies, Harij! — teica Hermiones balss kaut kur ļoti tālu projām. — Aizstāvji, Harij, aiziet!

Viņš pacēla savu zizli, taču caur viņu strāvoja trula bezcerība: cik vēl cilvēki bija miruši, par kuriem viņš vēl nezināja; viņš jutās tā, it kā viņa dvēsele jau būtu pa pusei atstājusi ķermeni...

— HARIJ, SAŅEMIES! — kliedza Hermione.

Šurp tuvojās simts atprātotāju, slīdot uz viņu pusi, iesūcot ceļu tuvāk Harija izmisumam, kas bija kā drošs mielasts...

Viņš ieraudzīja Rona sudraba terjeru uzšaujamies gaisā, kas vārgi uzmirgoja un izgaisa; viņš ieraudzīja Hermiones ūdru gaisā sagriežamies un izgaistam; viņa paša zizlis rokās trīcēja, un viņš gandrīz jau bija gatavs pieņemt sagaidāmo aizmirstību, pilnīgo tukšumu, neko nejust...

Un tad sudraba zaķis, vepris un lapsa aizlidoja pāri Harija, Rona un Hermiones galvām: atprātotāji atkāpās, pirms aizstāvji bija tos sasnieguši. No tumsas negaidīti iznira vēl trīs cilvēki un nostājās viņiem blakus, ar izstieptiem zižļiem turpinot vadīt savus aizstāvjus: Luna, Ernijs un Šīmuss.

— Tā būs labi,— uzmundrinoši teica Luna, it kā viņi atrastos Vajadzību istabā un šis būtu vienkārši DA treniņš. — Tā būs labi, Harij... Saņemies, domā par kaut ko priecīgu...

— Kaut ko priecīgu? — aizlauztā balsī jautāja Harijs.

— Mēs joprojām visi esam šeit,— viņa čukstēja, — mēs joprojām cīnāmies. Nu taču, saņemies...

Vispirms parādījās sudraba dzirksteles, tad svārstīga gaisma, un visbeidzot, ar vislielāko piepūli, kāda no Harija jebkad bija nepieciešama, Harija zizlis izbūra briedi. Tas rikšoja uz priekšu, un beidzot atprātotāji izklīda. Tajā pašā brīdī nakts jau atkal bija liega, un apkārtējās kaujas skaņas jau atkal bija ļoti skaļas.

— Milzīgs paldies,— drebošā balsī teica Rons, kad pagriezās uz Lunu, Erniju un Šīmusu, — jūs tikko izglābāt...

Ar rēcienu un zemei drebot, no tumsas un no meža puses parādījās vēl viens milzis, draudīgi vicinot vāli, kas bija lielāka, nekā ikkatrs no viņiem.

— SKRIENAM! — Harijs atkal iekliedzās, taču tas nebija nepieciešams: viņi visi izklīda un ne sekundi par ātru, jo nākošajā brīdī briesmoņa milzīgā pēda piezemējās tieši tur, kur viņi pirms brīža stāvēja. Harijs paskatījās apkārt: Rons un Hermione viņam sekoja, taču pārējie trīs bija no jauna iejukuši cīņā.

— Pazūdam no šejienes! — Rons iebļāvās mirklī, kad milzis jau atkal vēzēja savu vāli, un tās triecieni atbalsojās cauri naktij līdz vietai, kur sarkanas un zaļas gaismas šautras turpināja izgaismot tumsu.

— Vālējošais vītols, — teica Harijs, — ejam!

Beidzot viņam izdevās kaut kā nocietināt savu prātu, cenšoties nedomāt par Fredu un Hagridu, un viņa bailes par viņam mīļiem cilvēkiem, kuri bija izklīduši pils iekšpusē un ārpusē, tam visam būs jāpagaida, tāpēc, ka viņiem bija jāskrien, bija jāsadzen rokā čūska un Voldemorts, tāpēc ka tas, kā Hermione teica, bija vienīgais veids to izbeigt...

Viņš skrēja, pa pusei ticēdams, ka viņš varētu noskriet pašu nāvi, ignorējot gaismas šautras, kas viņam apkārt lidoja tumsā, un ezera viļņu skaņas, kas plosījās kā jūra, un Aizliegtā meža čabēšanu, lai gan naktī bija bezvējš; pa zemi, kas šķita aiz dumpja sacēlusies, viņš skrēja ātrāk nekā jebkad savā mūžā, un tas bija viņš, kurš pirmais ieraudzīja vareno koku – vītolu, kas savu noslēpumu pie saknēm sargāja ar rīkstēm līdzīgiem, spēcīgiem zariem.

Smagi elsodams, Harijs sāka skriet lēnāk, izvairoties no vītola zvetējošajiem zariem, cauri tumsai lūkojoties uz tā resno stumbru, vecā koka mizā mēģinot saskatīt mezglu, kas to paralizētu. Rons un Hermione viņu noķēra, Hermione bija praktiski bez elpas, ka nevarēja parunāt.

— Kā... kā mēs tiksim tur iekšā? — noelsās Rons. — Es varu... redzēt to vietu... Ja vien mums būtu... atkal Blēžkājis...

— Blēžkājis? — nogārdza Hermione, saliekusies divos kūkumos, saķērusi savu krūškurvi. — Tu esi burvis vai kā?

— Ā... nu... jā...

Rons palūkojās apkārt, tad nomērķēja savu zizli uz zariņu, kas gulēja zemē, un teica: — Spārnārdium lidiosa! — Zars pacēlās no zemes, gaisā sāka griezties, it kā būtu uzbrāzmojis vējš, tad sāka strauji lidot uz koka stumbra pusi, izvairoties no vītola draudīgajiem zaru vēzieniem. Tas iedūrās vietā netālu no saknēm, un beidzot kustīgais koks palika mierīgs.

— Lieliski! — noelsās Hermione.

— Pagaidi.

Uz vienu svārstīgu sekundi, kamēr gaisā skanēja kaujas blīkšķi un rībieni, Harijs vilcinājās. Voldemorts gribēja, lai viņš to dara, gribēja, lai viņš atnāk... Varbūt viņš Ronu un Hermioni veda tieši slazdā?

Taču tad Hariju pārņēma pēkšņa realitātes atskārsme, kas bija nežēlīga un skaidra: vienīgais ceļš bija nogalināt čūsku, un čūska bija tur, kur atradās Voldemorts, un Voldemorts atradās šī tuneļa galā...

— Harij, mēs ejam, nāc taču iekšā! — teica Rons, stumjot viņu uz priekšu.

Harijs ielīda ejā, kas bija paslēpta zem koka saknēm. Ieeja bija daudz šaurāka, nekā tā bija toreiz, kad viņi to bija atklājuši. Tunelim bija zemi griesti: pirms aptuveni četriem gadiem viņi pa to varēja brīvi staigāt, tagad neatlika nekas cits, kā līst uz priekšu rāpus. Harijs virzījās pa priekšu, viņa zizlis izgaismoja apkārtni, katru brīdi būdams gatavs sastapties ar šķēršļiem, taču tādu nebija. Viņi klusi kustējās uz priekšu, Harija skatiens bija pievērsts viņa zizlim, kas, dodot gaismu, vibrēja.

Visbeidzot tunelī parādījās nogāze augšup, un Harijs priekšā pamanīja gaismas strēli. Hermione parāva viņu aiz potītes.

— Paslēpnis! — viņa čukstēja. — Uzvelkam Paslēpni!

Viņš sāka taustīties sev aiz muguras, un viņa iespieda viņa brīvajā rokā sainīti ar slidenu drānas gabalu. Ar piepūli viņš atvilka to pie sevis un nomurmināja: — Tumso,— nodzēšot zižļa gaismu, un turpināja rāpties uz priekšu ar rokām un kājām, cik klusi vien iespējams. Harijs bija sasprindzinājies līdz pēdējam, ik sekundi sagaidot, ka viņus atklās, dzirdēt aukstu un skaidru balsi un redzēt zaļas gaismas uzzibsnījumu.

Un tad viņš dzirdēja balsis, kas nāca no istabas, kas bija viņiem tieši priekšā, tikai tās bija mazliet apslāpētas, jo izskatījās, ka tuneļa beigas bija nobloķētas ar tādu kā vecu kasti. Gandrīz neuzdrīkstoties elpot, Harijs iekārtojās tieši pie cauruma un cauri nelielai spraugai starp sienu un kasti ielūkojās istabā.

Istaba viņā pusē bija blāvi apgaismota, taču viņš varēja redzēt Nagīni, kas griezās un saritinājās kā čūska zem ūdens, droši atrazdamās savā apburtajā, mirdzošajā lodē, kas, neviena nebalstīta, slīdēja gaisā. Viņš varēja redzēt galda malu un baltu roku ar gariem pirkstiem, kas spēlējās ar zizli. Tad ierunājās Strups, un Harijam salēcās sirds – Strups atradās pāris centimetru attālumā no vietas, kur viņš bija notupies un paslēpies.

— ... mans pavēlniek, viņu pretestība paliek aizvien vājāka...

— ... un tas tā notiek bez tavas palīdzības,— savā augstajā, skaidrajā balsī teica Voldemorts. Lai arī tu esi prasmīgs burvis, Severus, es nedomāju, ka tagad ar tevi būs liela starpība. Mēs jau gandrīz esam galā... gandrīz.

— Ļaujiet man atrast zēnu. Ļaujiet man atvest jums Poteru. Es zinu, ka es varu viņu atrast, mans pavēlniek. Lūdzu.

Strups ar ātriem soļiem pagāja garām caurumam, un Harijs mazliet atkāpās, taču neizlaižot no acīm Nagīni, domājot par to, vai ir tāda burvestība, kas varētu neitralizēt tās aizsardzību, taču viņš tādu nevarēja iedomāties. Viens neizdevies mēģinājums, un viņš nodotu savu atrašanās vietu.

Voldemorts piecēlās. Tagad Harijs varēja viņu redzēt, redzēt viņa sarkanās acis, viņa plakano, čūskveidīgo seju, viņa bālumu, kas pustumsā mazliet atspīdēja.

— Man ir problēma, Severus,— klusi teica Voldemorts.

— Mans pavēlniek? — teica Strups.

Voldemorts pacēla Vecāko zizli, turot to tik trausli un precīzi kā diriģenta zizli.

— Kāpēc tas man nedarbojas, Severus?

Klusumā Harijam likās, ka viņš dzird čūsku mazliet šņācam, kad tā saritinājās un izlocījās – vai arī tā bija tikai Voldemorta svelpjošā nopūta?

— Mans... mans pavēlniek? — neizteiksmīgi teica Strups. — Es nesaprotu. Jūs... jūs ar šo zizli esat izpildījis ārkārtējas burvestības.

— Nē,— teica Voldemorts. — Es ar šo zizli esmu izpildījis tikai savu parasto maģiju. Es esmu ārkārtējs, taču šis zizlis... nē. Tas nav atklājis brīnumus, kā tas bija apsolīts. Es nejūtu nekādu starpību starp šo zizli un to, kuru es ieguvu no Olivanda pirms tiem daudzajiem gadiem.

Voldemorta tonis bija apcerīgs un mierīgs, taču Harija rēta sāka pulsēt: viņa pierē pastiprinājās sāpes, un viņš varēja just, ka Voldemortā pieauga niknums.

— Nekādas starpības,— vēlreiz teica Voldemorts.

Strups neko neteica. Harijs nevarēja redzēt viņa seju; viņš prātoja, vai Strups šobrīd apjauta briesmas, vai arī meklēja pareizos vārdus, lai nomierinātu savu pavēlnieku.

Voldemorts sāka staigāt apkārt pa istabu. Kamēr viņš tā staigāja, Harijs uz pāris sekundēm pazaudēja viņu no sava redzesloka; lai arī Voldemorts runāja tajā pašā nosvērtajā balsī, sāpes un dusmas Harija rētā aizvien pieauga.

— Es esmu ilgi un kārtīgi par to domājis, Severus... Vai tu zini, kāpēc es tevi atsaucu atpakaļ no cīņas?

Uz vienu mirkli Harijs ieraudzīja Strupa siluetu: viņa acis bija pievērstas saritinātajai čūskai tās apburtajā būrī.

— Nē, mans pavēlniek, taču es lūdzu jūs ļaut man atgriezties. Ļaujiet man atrast Poteru.

— Tu izklausies kā Lūcijs. Neviens no jums Poteru neizprot tik labi kā es. Nav nepieciešams viņu meklēt, Poters pats atnāks pie manis. Es zinu viņa vājību, viņa vislielāko trūkumu. Viņš nespēs noskatīties, kā citi apkārt viņam mirst, zinot, ka tas viss notiek viņa dēļ. Viņš gribēs to izbeigt par katru cenu. Viņš atnāks.

— Bet, mans pavēlniek, viņu jau varētu būt nejauši nogalinājis kāds cits, nevis jūs...

— Manas pavēles maniem nāvēžiem bija ļoti skaidras. Sagūstiet Poteru. Nogaliniet viņa draugus – jo vairāk, jo labāk – taču nenogaliniet viņu.

— Taču es vēlos parunāt par tevi, Severus, nevis par Hariju Poteru. Tu man esi bijis ļoti vērtīgs. Ļoti vērtīgs.

— Mans pavēlnieks zina, ka es vēlos tikai kalpot viņam. Taču – ļaujiet man iet un atrast zēnu, mans pavēlniek. Ļaujiet man atvest viņu pie jums. Es zinu, es varu...

— Es jau tev teicu, nē! — teica Voldemorts, un, kad viņš vēlreiz pagriezās, Harijs viņa acīs pamanīja sarkanu spīdumu. Viņa apmetņa čaukstoņa izklausījās pēc čūskas slīdēšanas, un savā degošajā rētā viņš sajuta pieaugam Voldemorta nepacietību. — Vienīgais, kas šobrīd nodarbina manu prātu, ir kas notiks, kad es beidzot satikšos ar zēnu!

— Mans pavēlniek, par to nav jautājums, protams...?

— ... taču man ir jautājums, Severus. Man ir.

Voldemorts apstājās, Harijs atkal varēja viņu skaidri saredzēt, un Voldemorts ar saviem baltajiem pirkstiem turpināja virpināt Vecāko zizli, cieši skatoties uz Strupu.

— Kāpēc abi zižļi, kurus es esmu izmantojis, nenostrādāja, kad tie tika pavērsti pret Hariju Poteru?

— Es... es nevaru uz to atbildēt, mans pavēlniek.

— Vai tiešām nevari?

Pēkšņs niknums sāpēja gluži kā iedzīta nagla Harija galvā: viņš mutē iegrūda dūri, lai aiz sāpēm nesāktu kliegt. Viņš aizvēra acis, un pēkšņi viņš bija Voldemorts, kurš lūkojās Strupa bālajā sejā.

— Mans īves zizlis izdarīja visu, ko es tam liku, Severus, izņemot nogalināt Hariju Poteru. Divreiz tas neizdevās. Kad es spīdzināju Olivandu, viņš man izstāstīja par zižļu dvīņu serdēm, ieteica man izmantot kāda cita zizli. Es tā arī izdarīju, taču Lūcija zizlis tika iznīcināts, kad tas satikās ar Potera zizli.

— Man... man nav izskaidrojuma, mans pavēlniek.

Strups tagad uz Voldemortu neskatījās. Viņa tumšās acis bija joprojām pievērstas saritinājušajai čūskai tās aizsargājošajā lodē.

— Es meklēju trešo zizli, Severus. Vecāko zizli, Liktens zizli, Nāvesnūju. Es to paņēmu no tā iepriekšējā saimnieka. Es to paņēmu no Baltusa Dumidora kapa.

Un tagad Strups skatījās uz Voldemortu, un Strupa seja bija kā nāves maska. Tā bija balta kā marmors un tik mierīga, ka mirklī, kad viņš runāja, bija šokējoši redzēt, ka aiz šīm neizteiksmīgajām acīm kāds vispār dzīvoja.

— Mans pavēlniek... ļaujiet man iet pēc zēna...

— Visu šo garo nakti, kad es esmu gandrīz jau uzvarējis, es esmu sēdējis šeit,— teica Voldemorts balsī, kas bija mazliet skaļāka par čukstiem, — es prātoju un prātoju, kāpēc Vecākais zizlis nav tāds, kādam tam būtu jābūt. Tas atsakās izpildīt ārkārtējas burvestības, kuras, kā vēsta leģenda, tam ir jāizpilda tā patiesajam īpašniekam... Un man šķiet, ka es zinu atbildi.

Strups neko neteica.

— Varbūt tu jau to zini? Tu taču esi gudrs vīrs, Severus. Tu man esi bijis labs un uzticams kalps, un es nožēloju to, kam ir jānotiek.

— Mans pavēlniek...

— Vecākais zizlis man nekalpo, kā tam pienāktos, Severus, jo es neesmu tā patiesais saimnieks. Vecākais zizlis pieder burvim, kurš nogalināja tā pēdējo saimnieku. Tu nogalināji Baltusu Dumidoru. Kamēr tu esi dzīvs, Severus, Vecākais zizlis nekad nebūs īsti mans.

— Mans pavēlniek! — Strups protestēja, paceļot savu zizli.

— Cita ceļa nav,— teica Voldemorts. — Man ir jābūt zižļa saimniekam, Severus. Ja es būšu zižļa saimnieks, es beidzot pieveikšu Poteru.

Un Voldemorts gaisā novicināja Vecāko zizli. Tas Strupam neko nenodarīja, kurš uz vienu sekundes simtdaļu acīmredzot nodomāja, ka ir apžēlots, taču tad Voldemorta nolūks kļuva skaidrs. Čūskas būris gaisā sāka virpuļot, un, pirms Strups paspēja izdarīt ko vairāk par kliedzienu, maģiskā lode uztriecās viņam virsū, iesprostojot viņa galvu un plecus, un Voldemorts šņācmēlē teica.

— Nogalināt.

Atskanēja briesmīgs kliedziens. Harijs redzēja, ka Strupa seja sāk zaudēt pēdējās asins pazīmes; tā palika pilnīgi balta, un viņa melnās acis iepletās, kad čūskas indes zobs ieurbās viņa kaklā. Viņš neveiksmīgi mēģināja no sevis nogrūst mirdzošo lodi, līdz viņa kājas padevās un viņš nokrita uz ceļiem.

— Es to nožēloju,— auksti teica Voldemorts.

Viņš aizgriezās; viņā nebija ne skumjas, ne nožēlas. Bija laiks šo būdu atstāt un dodies uzbrukumā, ar zizli, kas tagad izpildīs visas viņa pavēles. Viņš ar to nomērķēja uz mirdzošo būri, kurā atradās čūska, tā pacēlās augšup, nost no Strupa, kurš sāniski nokrita uz grīdas, asinīm šļācoties no rētām kaklā. Voldemorts iztraucās no istabas, atpakaļ neatskatoties, un milzīgā čūska viņam sekoja savā lielajā, aizsargājošajā aurā.

Atgriežoties tunelī un savā prātā, Harijs atvēra acis; lai neiekliegtos, viņš līdz asinīm bija iekodies savos pirkstos. Viņš palūkojās cauri šaurajai spraugai starp kasti un sienu, ievērojot ar melnu kurpi apautu pēdu, kas uz grīdas trīcēja.

— Harij! — viņam aiz muguras izdvesa Hermione, taču viņš jau bija nomērķējis savu zizli pret kasti, kas bloķēja skatu. Tā pacēlās pāris centimetrus gaisā un klusi aizpeldēja sāņus. Cik klusi vien varēja, viņš ierāpās istabā.

Viņš nezināja, kāpēc viņš tā darīja, kāpēc viņš tuvojās mirstošajam vīrietim; viņš nezināja, ko viņš juta, kad viņš ieraudzīja Strupa balto seju un pirkstus, kuri mēģināja aizspiest asiņaino rētu kaklā. Harijs novilka Paslēpni un paskatījās lejup uz cilvēku, kuru viņš ienīda, kura izplestās acis pamanīja Hariju, un viņš mēģināja runāt. Harijs noliecās pie viņa, Strups sagrāba viņu aiz mantijas un pievilka tuvāk.

No Strupa kakla atskanēja briesmīga, ķērkstoša skaņa.

— Paņem... to... Paņem... to...

No Strupa tecēja kaut kas vairāk par asinīm. Kaut kas sudrabaini zils, ne īsti gāze, ne šķidrums, kas izplūda no viņa mutes, ausīm un acīm; Harijs zināja, kas tas ir, taču nezināja, ko lai dara...

No zila gaisa materializējies flakons, ko Hermione iegrūda viņa drebošajās rokās. Harijs ar zižļa palīdzību sudrabaino vielu ievadīja flakonā. Kad tas bija piepildīts līdz malām, Strups izskatījās tā, it kā no viņa būtu iztecējušas visas asinis, un viņa satvēriens atslāba.

— Paskaties... uz... mani... — viņš nočukstēja.

Zaļās acis ieskatījās melnajās, taču pēc sekundes kaut kas tumšo acu dziļumos likās izgaistam, atstājot tās nekustīgas, neizteiksmīgas un tukšas. Roka, kas turēja Hariju, nokrita uz grīdas, un Severuss Strups vairs nekustējās.

======= 33. nodaļa =======


=== Tulkotājs: eyedam ===


Ar galvu pa priekšu viņš iekrita saules gaismā, un viņa kājas atdūrās pret siltu zemi. Kad iztaisnojās, viņš atklāja, ka atrodas gandrīz tukšā rotaļu laukumā. Tālumā pie apvāršņa rēgojās milzīgs vientuļš skurstenis. Uz priekšu un atpakaļ šūpojās divas meitenes, kuras aiz krūmu pudura vēroja kārns puika. Viņa mati bija pārauguši gari, un viņa drēbes tik slikti saderēja kopā, ka izskatījās tādas izvēlētas tīšuprāt: pārāk īsi džinsi, pārlieku liela, noplukusi jaka un savāds krekls, kas atgādināja uzsvārci.

Harijs piegāja zēnam tuvāk. Strups izskatījās ne vecāks par deviņiem, desmit gadiem, mazs, stiegrains, iedzeltenu ādas krāsu. Viņa sīkā seja pauda neslēptu alkatību, vērojot, kā jaunākā meitene šūpojās arvien augstāk un augstāk nekā viņas māsa.

— Lilij, nedari tā! — kliedza vecākā.

Bet meitene, uzšūpojusies augšā, bija palaidusi šūpoles vaļā un uzlidojusi gaisā, burtiski – uzlidojusi, skaļi smejoties, pacēlusies pretī debesīm, un nesabruka vis uz rotaļu laikuma asfalta, bet lidinājās virs zemes kā gaisa vingrotāja, paliekot augšā pārāk ilgi, nolaižoties pārāk viegli.

— Māmiņa teica, lai tu tā nedari!

Petūnija, velkot savu sandaļu zoles gar zemi, ar skrāpējošu čirkstoņu apstādināja savas šūpoles un pielēca kājās, rokas salikusi sānos.

— Māmiņa teica, ka tu nedrīksti, Lilij!

— Bet man nekas nekaiš, — vēl joprojām ķiķinot, iebilda Lilija. — Tūnij, paskaties! Skaties, kā es māku!

Petūnija pameta skatienu apkārt. Rotaļu laukumā neviena nebija – ja neskaitīja viņas pašas un, lai arī meitenes to nezināja, Strupu. Pie krūma, aiz kura slēpās Strups, Lilija bija pacēlusi nokritušu ziedu. Petūnija nāca tuvāk, ziņkārībai acīmredzami cīnoties ar nosodījumu. Lilija nogaidīja, līdz Petūnija bija pietiekami tuvu, lai varētu redzēt, un izstiepa roku. Uz plaukstas atradās zieds, atvērdams un aizvērdams savas ziedlapiņas kā kāda savāda daudzvāciņu austere.

— Izbeidz, — iespiedzās Petūnija.

— Tas neko tev nedara, — Lilija teica, bet uzlika ziedam virsū roku un nometa to atpakaļ zemē.

— Tā nav labi, — teica Petūnija, bet viņas skatiens, sekojis tam kritienā uz zemi, vēl kavējās pie zieda. — Kā tu to dari? — viņa vaicāja ilgpilnā balsī.

— Tas taču ir skaidrs, vai ne? — Strups vairs nebija varējis ilgāk izturēt un bija izlēcis no krūmiem. Petūnija iespiedzās un paskrēja atpakaļ uz šūpoļu pusi, bet Lilija, lai arī acīmredzami izbiedēta, palika, kur stāvējusi. Likās, ka Strups nožēlo savu parādīšanos. Viņam skatoties uz Liliju, iedzeltenajos vaigos iezagās sārtums.

— Kas ir skaidrs? — Lilija jautāja.

— Tu esi... tu esi ragana,— Strups čukstus atbildēja.

Viņa izskatījās aizvainota.

— Tā par kādu teikt nu gan nav jauki!

Degunu paslējusi gaisā, viņa pagriezās un aizsoļoja pie savas māsas.

— Nē! — sauca Strups. Nu jau viņš bija pavisam nosarcis, un Harijs brīnījās, kāpēc gan viņš nenovelk savu smieklīgi lielo jaku – ja vien tas nebija tāpēc, lai neatklātos apakšā pavilktais uzsvārcis. Viņš aizplivinājās pakaļ meitenēm, smieklīgi līdzīgs sikspārnim – tāpat, kā viņš izskatījās arī pieaudzis.

Abas māsas viņu uzlūkoja ar nosodošu skatienu, turēdamās pie viena no šūpoļu stieņiem, it kā tur būtu "sunīšu" rotaļas "mājiņa".

— Tu esi, — Strups teica Lilijai. — Tu esi ragana. Es jau kādu laiku esmu tevi vērojis. Bet tas nav nekas slikts. Arī mana mamma tāda ir, bet es esmu burvis.

Petūnijas smiekli nolija kā auksts ūdens.

— Burvis! — viņa spalgi iekliedzās, atgriežoties drosmei pēc šoka, ko bija izraisījusi viņa negaidītā uzrašanās. – Es zinu, kas tu esi. Tu esi tas Strupu puika! Viņi dzīvo Vērpēju gātē pie upes, – viņa teica Lilijai, un pēc toņa bija skaidrs, ka to vietu viņa nevienam neieteiktu. — Kāpēc tu mūs izspiego?

— Neizspiegoju, — noteica Strups, sakarsis un samulsis, netīriem matiem spožajā saulē. — Un tevi jau nu es neizspiegotu šā vai tā, — viņš spītīgi piebilda, — tu esi vientiese.

Lai arī Petūnija acīmredzot nesaprata šī vārda nozīmi, tonis bija nepārprotams.

— Lilij, nāc, mēs ejam prom! — viņa spalgi noteica. Lilija uzreiz paklausīja savai māsai, promejot nikni vērdamās Strupā. Viņš stāvēja, noskatīdamies, kā viņas izsoļo pa rotaļu laukuma vārtiņiem, un Harijs, palicis vienīgais, kas vēl Strupu vēroja, sajuta viņa rūgto vilšanos un noprata, ka šo mirkli viņš bija plānojis jau labu laiku un ka nekas nebija iznācis, kā iecerēts...

Aina izplūda un, Harijs nedabūja ne attapties, kad tā jau bija nomainījusies. Tagad viņš atradās nelielā koku biezoknī. Starp stumbriem varēja redzēt mirgojam saules apspīdētu upi. Koku mestās ēnas radīja vēsas, zaļas nokrāsas ieloku. Sakrustotām kājām viens pret otru uz zemes sēdēja divi bērni. Strups nu bija novilcis savu jaku, arī viņa savādais uzsvārcis pustumsā nelikās tik dīvains.

— ... un Ministrija var tevi sodīt, ja tu ārpus skolas nodarbojies ar maģiju, tev nosūta vēstules.

— Bet es esmu nodarbojusies ar maģiju ārpus skolas!

— Mēs drīkstam. Mums vēl nav zižļu. Viņi piedod, kad esi bērns un nespēj sevi kontrolēt. Bet, līdz ko tev paliek vienpadsmit,— viņš svarīgi pamāja,— un tevi sāk apmācīt, ir jāsāk uzmanīties.

Iestājās mazs klusuma brīdis. Lilija bija pacēlusi nokritušu zariņu un virpināja to gaisā, un Harijs zināja, ka viņa iztēlojas, kā no tā lec dzirksteles. Tad viņa zariņu nometa, pieliecās zēnam tuvāk un jautāja: — Tā ir īsta, vai ne? Tas nav joks? Petūnija saka ka tu man melo. Petūnija saka, ka tādas Cūkkārpas nav. Tā ir īsta, vai ne?

— Mums tā ir īsta, — atbildēja Strups. — Viņai nē. Bet mēs saņemsim vēstuli – tu un es.

— Tiešām? — Lilija čukstēja.

— Noteikti, — teica Strups, un pat ar savu nemākulīgo matu griezumu un dīvainajām drēbēm viņš atstāja savādi izteiksmīgu iespaidu, izlaidies viņas priekšā, pilns pārliecības par savu likteni.

— Un vai to tiešām atnesīs pūce? — čukstēja Lilija.

— Parasti, — atteica Strups. — Bet tavi vecāki ir vientieši, tāpēc kādam no skolas būs jāierodas un viņiem jāizskaidro.

— Vai ir atšķirība, ja esi dzimis vientiešu ģimenē?

Strups vilcinājās. Viņa melnās, kārās acis zaļganajā tumsā slīdēja pār bālo seju, pār tumši sarkanajiem matiem.

— Nē,— viņš teica. — Nav nekādas atšķirības.

— Labi,— atslābstot teica Lilija – varēja redzēt, ka viņa bija bijusi uztraukusies.

— Tev maģijas ir pārpārēm,— teica Strups. — Esmu to redzējis. Visu laiku, kamēr tevi vēroju...

Viņš apklusa; viņa neklausījās, bet bija izstiepusies uz lapām klātās zemes un lūkojās augšup lapotnē. Viņš viņu vēroja tikpat alkatīgi, kā bija vērojis rotaļu laukumā.

— Kā tev pa mājām? — Lilija vaicāja.

— Labi, — viņš atteica.

— Viņi vairs nestrīdas?

— Ak, viņi strīdas gan,— teica Strups. Acīmredzot neapzinoties, ko dara, viņš paņēma saujā lapas un sāka tās plucināt. — Bet vairs nav ilgi, kad es jau būšu prom.

— Vai tavam tēvam nepatīk maģija?

— Viņam diez ko nepatīk vispār nekas, — Strups teica.

— Severus?

Kad viņa izteica Strupa vārdu, viņa lūpas izstiepās mazā smaidā.

— Jā?

— Pastāsti man vēlreiz par atprātotājiem!

— Kamdēļ tu par tiem gribi zināt?

— Ja es ārpus skolas būšu lietojusi maģiju...

— Par to viņi tevi atprātotājiem neatdotu! Atprātotāji ir tikai priekš tiem, kas dara patiešām sliktas lietas. Viņi apsargā Azkabanu – burvju cietumu. Tu nenokļūsi Azkabanā, tu esi pārāk...

Viņš atkal nosarka un pārrāva vēl dažas lapas. Tad klusa čaboņa aiz muguras lika Harijam pagriezties – slēpjoties aiz koka, Petūnija bija zaudējusi atbalstu.

— Tūnij! — ar pārsteigumu un aicinājumu balsī iesaucās Lilija, bet Strups bija pielēcis kājās.

— Un kurš tagad izspiego? — viņš kliedza. — Ko tu gribi?

Petūnija, būdama pieķerta, bija saspringusi un uztraukusies. Harijs redzēja, kā viņa centās izdomāt, ko tādu aizvainojošu varētu pateikt.

— Ko tu tur vispār esi uzvilcis? — viņa teica, norādīdama uz Strupa krūtīm. — Savas mammas blūzi?

Atskanēja krakšķis – Petūnijai virs galvas bija pārlūzis zars. Lilija iekliedzās; zars aizķēra Petūnijas plecu, viņa grīļodamās pakāpās atpakaļ un izplūda asarās.

— Tūnij!

Bet Petūnija jau skrēja prom. Lilija pagriezās pret Strupu.

— Tas biji tu! — Viņa atkāpās. — Tas biji tu! Tu viņu savainoji!

— Nē... nē, tas nebiju es!

Bet Liliju meli nepārliecināja – vēl uzmetusi vienu svelošu skatienu, viņa izskrēja no mazā biezokņa pakaļ savai māsai, un Strups palika, izskatīdamies nožēlojams un apmulsis...

Un aina nomainījās. Harijs pavērās apkārt – viņš atradās uz platformas numur deviņi un trīs ceturtdaļas, un blakus, nedaudz sakumpis, stāvēja Strups kopā ar tievu, īgna paskata sievieti ar iedzeltenu sejas krāsu, kas ļoti līdzinājās viņam pašam. Strups vēroja četru cilvēku ģimeni, kas stāvēja turpat netālu. Divas meitenes stāvēja nedaudz nostāk no saviem vecākiem. Lilija šķita kaut ko lūdzamies savai māsai; Harijs piegāja tuvāk, lai varētu sadzirdēt.

— ... Man žēl, Tūnij, man žēl! Klausies... — Viņa paķēra un cieši turēja māsas roku, lai arī Petūnija centās to izraut. — Varbūt, kad būšu tur... nu, paklausies, Tūnij! Varbūt, kad es būšu tur, man izdosies aiziet pie profesora Dumidora un likt viņam pārdomāt!

— Es... negribu... uz... turieni! — teica Petūnija, raudama savu roku no māsas tvēriena. — Tu domā, ka es gribu iet uz kaut kādu stulbu pili, lai mācītos par... par...

Viņas gaišo acu skatiens klejoja pa platformu, nolūkojoties uz ņaudošiem kaķiem savu īpašnieku rokās, uz pūcēm, kas plivinājās būros un ūjināja viena otrai, uz skolēniem, kas, daži jau tērpušies savās garajās, melnajās mantijās, krāva spilgti sarkanajā tvaika vilcienā savas ceļasomas, vai arī līksmiem kliedzieniem sasveicinājās viens ar otru pēc šķirti pavadītas vasaras.

— ... tu domā, ka es gribu būt... būt izdzimums?

Lilijas acīs sariesās asaras, un Petūnijai izdevās atbrīvot savu roku.

— Es neesmu izdzimums,— Lilija teica. — Tā teikt ir riebīgi.

— Lūk, kur tu dodies,— tīksmi runāja Petūnija. — Uz īpašu skolu izdzimumiem. Tu un tas Strupu puika... Dīvaiņi – lūk, kas jūs abi esat. Pareizi ir, ka jūs nošķir no normāliem cilvēkiem. Tas ir domāts mūsu drošībai.

Lilija uzmeta skatienu saviem vecākiem, kas, redzētā apburti, bija pilnībā nodevušies apkārtnes vērošanai. Tad viņa atkal pievērsās savai māsai, runādama klusā, niknā balsī.

— Tu vis nedomāji, ka tā ir skola izdzimumiem, kad rakstīji direktoram un lūdzies, lai tevi pieņem.

Petūnija nosarka koši sārta.

— Lūdzos? Es nelūdzos!

— Es redzēju viņa atbildi. Tā bija ļoti laipna.

— Tu nedrīkstēji lasīt... — Petūnija čukstēja. — Tā bija mana privāta... kā tu varēji...?

Lilija sevi nodeva, īsi pametot skatienu turp, kur tuvumā stāvēja Strups. Petūnijai aizrāvās elpa.

— To atrada tas puika! Jūs ar to puiku esat ložņājuši pa manu istabu!

— Nē, ložņājuši ne... — Tagad aizstāvējās Lilija. — Severuss bija ieraudzījis aploksni un neticēja, ka vientiesis ir varējis sazināties ar Cūkkārpu, tas arī viss! Viņš saka, ka pastā noteikti paslepus strādājot burvji, kas rūpējas, lai...

— Acīmredzot burvji savus degunus bāž itin visur! — tagad nobālusi tikpat, cik pirmīt bija nosarkusi, teica Petūnija. — Izdzimums! — viņa izspļāva savai māsai un aizmetās tur, kur stāvēja viņas vecāki...

Aina atkal izplūda. Strups steidzās pa gaiteni, Cūkkārpas ekspresim klaudzinot garām lauku ainavai. Viņš jau bija pārģērbies skolas drānās – iespējams, novilcis savas briesmīgās vientiešu drēbes, kolīdz bija radusies tāda izdevība. Beidzot viņš apstājās pie kādas kupejas, kurā sarunājās trokšņaina zēnu grupiņa. Sakumpusi stūra sēdvietā pie loga un seju pie rūts piespiedusi, sēdēja Lilija.

Strups atstūma vaļā kupejas durvis un apsēdās pretī Lilijai. Viņa īsi uz viņu paskatījās, un tad atkal vērās ārā pa logu. Viņa bija raudājusi.

— Es negribu ar tevi runāt,— viņa teica aizžņaugtā balsī.

— Kāpēc ne?

— Tūnija mani i-ienīst. Jo mēs redzējām to vēstuli no Dumidora.

— Nu un kas?

Viņa paskatījās uz viņu dziļā nepatikā.

— Tas, ka viņa ir mana māsa!

— Viņa ir tikai... — Viņš ātri apķērās. Lilija, būdama aizņemta, cenšoties nemanīti noslaucīt savas acis, viņu nesadzirdēja.

— Bet mēs braucam! — viņš sacīja, nespēdams apspiest pacilātību savā balsī. — Tas notiek! Mēs dodamies uz Cūkkārpu!

======= 34. nodaļa =======


=== Tulkojis: Andza ===


Un Dumidors bija zinājis, ka Harijs nemēģinās izvairīties, ka viņš turpinās ceļu līdz galam, lai gan tas būs viņa paša gals, jo Dumidors bija papūlējies viņu iepazīt. Dumidors tāpat kā Voldemorts zināja, ka Harijs neļautu nevienam mirt viņa dēļ, tagad, kad viņš bija atklājis, ka viņa spēkos ir to nepieļaut. Aina ar mirušo Fredu, Vilksonu un Tonksu, kas gulēja uz Lielās zāles grīdas, spiedās viņa prātā. Nāve bija nepacietīga...

Bet Dumidors bija viņu pārvērtējis. Viņš nebija izpildījis savu uzdevumu. Čūska bija izdzīvojusi. Viens horkrusts, kas piesaistīja Vodemortu šai pasaulei, būs palicis arī pēc tam, kad Harijs būs nogalināts. Tiesa, tas atvieglos darbu kādam citam. Viņš prātoja, kurš to izdarīs... Rons un Hermione protams zināja, kas ir jādara... Tāpēc Dumidors bija gribējis, lai viņš tiem abiem uzticas... lai gadījumā, ja viņš satiek savu patieso likteni nedaudz par ātru, viņi varētu turpināt...

Kā lietus pret aukstu logu, šīs domas sitās pret nenovēršamās patiesības cieto virsmu, pret faktu, ka viņam bija jāmirst. Man ir jāmirst. Tam ir jābeidzas.

Rons un Hermione šķita attāli, it kā tie atrastos citā valstī, it kā viņš būtu no tiem šķīries sen, sen atpakaļ. Nebūs nekādu atvadu un izskaidrošanās, viņš bija pilnīgi pārliecināts. Šis bija ceļojums, kurā viņi nevarēja doties kopā, un mēģinājumi viņu apturēt izniekotu vērtīgo laiku. Viņš palūkojās lejup uz iedauzīto zelta pulksteni, ko viņš bija saņēmis savā septiņpadsmitajā dzimšanas dienā. Gandrīz puse no stundas, ko Voldemorts bija atvēlējis, lai viņš padotos, bija iztecējusi.

Viņš piecēlās. Viņa sirds sitās pret ribām kā neprātīgs putns. Varbūt tā zināja, ka tai atlicis tikai nedaudz laika, varbūt tā bija nolēmusi izsist visus dzīves pukstus, pirms pienākušas beigas. Aizverot kabineta durvis, viņš neskatījās atpakaļ.


=== Tulkojusi: Lynda ===


Viņš aizvēra acis un pagrieza akmeni savā rokā trīs reizes.

Harijs zināja, ka tas ir noticis, jo viņš dzirdēja vieglas kustības sev apkārt, ko radīja trausli ķermeņi, sperot soļus uz pasaulīgās, zariņiem nokaisītās zemes, kas iezīmēja Aizliegtā meža ārējo stūri. Viņš atvēra acis un palūkojās apkārt.

Harijs redzēja, ka viņi nebija nedz spoki, nedz dzīvi cilvēki. Viņi līdzinājās Melsudoram, kurš tik ilgu laiku atpakaļ izbēga no dienasgrāmatas un kuru atmiņas padarīja gandrīz materiālu. Mazāk reāli kā dzīvi cilvēki, bet reālāki par spokiem viņi devās pie viņa, un katrā sejā bija tas pats mīlošais smaids.

Džeimss bija tāda paša garuma kā Harijs. Viņam mugurā bija drēbes, kurās viņš nomira, mati bija netīri un izspūruši, un viņa brilles – nedaudz šķības kā Vīzlija kungam.

Siriuss bija garš un izskatīgs, un daudz jaunāks, nekā Harijs jebkad tika viņu redzējis dzīvē. Viņš pārvietojās ar vieglu grāciju, rokas kabatās un sejā plats smaids.

Arī Vilksons bija jaunāks, daudz mazāk noplucis, viņa mati bija biezāki un tumšāki. Viņš izskatījās laimīgs, atgriezdamies pazīstamajā apvidū, daudzo pusaudžu gadu klejojumu vietā.

Lilijas smaids bija visplatākais. Viņa, tuvojoties Harijam, atmeta savus garos matus atpakaļ, un viņas zaļās acis, tik līdzīgas viņa paša, dedzīgi uzmeklēja Harija seju, it kā viņa nekad nespētu lūkoties uz viņu gana ilgi.

— Tu esi bijis tik drosmīgs.

Harijs nespēja parunāt. Viņš nespēja atraut acis no Lilijas, un viņš nodomāja, ka viņš labprāt šādi stāvētu un lūkotos viņā mūžīgi un vairāk viņam neko nevajadzētu.

— Tu jau esi gandrīz galā,— teica Džeimss. — Ļoti tuvu. Mēs... tā lepojamies ar tevi.

— Vai tas sāp?

Bērnišķīgais jautājums izspruka no Harija lūpām, pirms viņš paspēja to apturēt.

— Nāve? Itin nemaz,— atbildēja Siriuss. — Ātrāka un vieglāka nekā iemigšana.

— Un viņš vēlas, lai tā būtu ātra. Viņš vēlas lai viss beidzas,— Vilksons piebilda.

— Es nevēlējos, lai jūs mirtu,— Harijs sacīja. Šie vārdi nāca bez viņa vēlēšanās. — Neviens no jums. Man žēl...

Viņš uzrunāja Vilksonu vairāk kā jebkuru citu klātesošo, lūdzoši skatoties uz viņu.

— ... uzreiz pēc tam, kad tev piedzima dēls... Remus, man tik ļoti žēl...

— Man arī žēl,— Vilksons teica. — Žēl, ka es nekad neiepazīšu viņu... bet viņš zinās, kādēļ es nomiru, un es ceru, ka viņš sapratīs. Es centos izveidot pasauli, kurā viņš varētu dzīvot laimīgāku dzīvi.

Vēsa vēja dvesma, kas likās nākam no paša Aizliegtā meža sirds, pacēla matus pie Harija uzacīm. Viņš zināja, ka viņi neteiks, lai viņš iet, tam ir jābūt viņa paša lēmumam.

— Vai jūs paliksiet ar mani?

— Līdz pašām beigām,— Džeimss atbildēja.

— Vai viņi jūs neredzēs? — Harijs jautāja.

— Mēs esam daļa no tevis,— Siriuss noteica. — Neredzama jebkuram citam.

Harijs paskatījās uz savu māti.

— Paliec man blakus,— viņš klusi sacīja.

======= 35. nodaļa =======


=== Tulkojusi: new_zealand ===


Viņš gulēja ar seju pret zemi, klausoties klusumā. Viņš bija pilnīgi viens. Neviena, kas uz viņu skatītos. Neviena cita tur nebija. Viņš nebija pārliecināts, vai vispār bija tur pats.

Kādu laiku vēlāk vai varbūt tūlīt pat viņš iedomājās, ka viņam jāpastāv, jābūt kam vairāk par domu bez miesas, jo viņš gulēja, pavisam noteikti gulēja uz kādas virsmas. Tādēļ, ka viņš varēja just visu sev apkārt, viņš saprata, ka virsma, uz kuras viņš gulēja, arī pastāvēja.

Tiklīdz kā viņš nonāca pie šādām domām, Harijs apzinājās, ka ir kails. Savā pārliecībā, ka ir pilnīgi viens, viņš par to neuztraucās, bet mazliet viņu tas intriģēja. Viņš brīnījās, ja jau spēja just, varbūt varēja arī redzēt? Atverot tās, viņš atklāja, ka viņam ir acis.

Viņš gulēja spožā miglā, lai gan tā nebija migla, kādu viņš jebkad bija pieredzējis. Apkārtne nebija paslēpta mākoņainos garaiņos, drīzāk garaiņi nebija izveidojušies par apkārtni. Grīda, uz kuras viņš gulēja, šķita balta, ne silta, ne auksta, bet vienkārši bija tur – vieta, tukšais kaut kas, uz kura būt.

Viņš piecēlās sēdus. Ķermenis parādījās neskarts. Viņš pieskārās savai sejai. Brilles viņam vairs nebija nepieciešamas.

Tad cauri neizveidotajai nebūtībai pie viņa nonāca troksnis: neliela, maiga dunoņa, ko veidoja kaut kas, kas plivinājās, vicināja un pretojās. Tas bija žēlabains troksnis, kaut arī nedaudz nepiedienīgs. Viņu nepameta sajūta, ka viņš noklausās kaut ko slepenu, apkaunojošu.

Pirmo reizi viņš vēlējās, kaut būtu bijis apģērbts.

Tikko vēlme viņa galvā bija izveidojusies, viņš redzēja savu apģērbu parādamies nelielā attālumā. Paņēma to un apģērbās. Drēbes bija mīkstas, tīras un siltas. Tas bija neparasti, kā tās parādījās mirklī, kad viņš tās vienkārši gribēja...

Viņš piecēlās, palūkojās apkārt. Vai tā bija kāda liela Vajadzību istaba? Jo ilgāk viņš skatījās, jo vairāk tur bija ko redzēt. Virs viņa saulē mirdzēja liels kupolveidīgs stikla jumts. Iespējams, tā bija pils. Viss bija pakluss un mierīgs, izņemot to savādo dunoņu un raudulīgo troksni, kas nāca kaut kur no miglas...

Harijs lēnām pagriezās uz to vietu, no kuras nāca skaņa, un likās, ka apkārtne sevi izgudro viņa paša acu priekšā. Plaša telpa, gaiša un tīra; telpa, cik varēja redzēt līdz šim, lielāka kā Lielā zāle, ar spodrajiem kupolveidīgajiem stikla griestiem. Telpa bija diezgan tukša. Viņš tur bija vienīgais cilvēks, izņemot...

Hariju pārņēma riebums. Viņš pamanīja radījumu, kas izdvesa tās skaņas. Tam bija maza, kaila bērna izskats, tas, savilcies čokurā, gulēja zemē; radījuma āda izskatījās jēla un raupja, dīrāta; drebot tas gulēja zem vietas, kur bija atstāts, negribēts, nobāzts, lai neviens viņu neredz, pūloties elpot.

Viņam bija bail no tā. Tas šķita mazs un trausls un ievainots, bet viņš nevēlējās tam tuvoties. Tomēr viņš tuvojās tam, gatavs lekt atpakaļ kuru katru mirkli. Drīz viņš stāvēja tam pietiekami tuvu, lai pieskartos, bet nespēja sevi piespiest to izdarīt. Viņš jutās kā gļēvulis. Viņam vajadzēja to mierināt, bet radījums viņam likās pretīgs.

— Tu nekā nevari palīdzēt.

Viņš apgriezās apkārt. Dzīvi un tieši viņam pretī nāca Baltuss Dumidors, tērpies plīvojošās pusnakts zilās drānās.


=== Tulkojusi: Hareki ===


— Tātad jūs bijāt pārtraucis meklēt reliktus, kad ieraudzījāt paslēpni?

— Jā,— Dumidors klusu atteica. Šķita, ka viņam bija jāpiespiež sevi ieskatīties Harija acīs. — Tu zini, kas notika. Tu zini. Un tu nevari nicināt mani vairāk, kā es nicinu pats sevi.

— Bet es jūs nenicinu!

— Tad tev vajadzētu,— atbildēja Dumidors, dziļi ievilcis elpu. — Tu zini par manas māsas slikto veselību, ko tie vientieši viņai nodarīja, kāda viņa kļuva. Tu zini, kā mans nabaga tēvs meklēja atriebību un samaksāja par to ar nāvi Azkabanā. Tu zini, kā mana māte ziedoja savu dzīvi, lai rūpētos par Arianu.

— Un es jutos aizvainots, Harij.

Dumidors to paziņoja atklāti un vēsi. Viņš raudzījās tālumā pāri Harija galvai.

— Es biju apdāvināts, es biju lielisks. Es gribēju aizbēgt. Es gribēju spīdēt. Es gribēju slavu!

— Tikai nepārproti mani,— viņš teica. Sāpes aizēnoja viņa seju un padarīja to atkal vecu. — Es viņus mīlēju. Es mīlēju savus vecākus, Es mīlēju savu brāli un māsu, bet es biju savtīgs. Daudz savtīgāks, nekā tu, Harij, būdams ļoti pašaizliedzīgs, spētu iedomāties.

— Tāpēc, kad nomira mana māte un atstāja uz maniem pleciem slimu māsu un ietiepīgu brāli, es ciematā atgriezos nikns un rūgtuma pilns. Nodots un izmantots, kā man likās! Un tad, protams, ieradās viņš...

Dumidors atkal skatījās Harijam acīs.

— Grindelvalds. Tu pat nespēj iedomāties, kā mani aizrāva viņa idejas, Harij. Tās mani iekvēlināja. Vientieši pazemībā! Burvju triumfs. Grindelvalds un es – jaunie, slavenie revolūcijas vadoņi.

— Jā, man bija nelieli sirdsapziņas pārmetumi. Es mierināju to ar tukšiem vārdiem, ka viss notiktu kāda augstāka labuma vārdā un jebkurš kaitējums simtkārt atmaksātos burvju labā. Un vai tad es sirds dziļumos nezināju, kāds bija Grindelvalds? Manuprāt, zināju, bet pievēru acis. Ja mūsu plāni nestu augļus, piepildītos visi mani sapņi.

— Mūsu ieceres pamatā bija Nāves relikti! Kā tie viņu valdzināja! Kā tie valdzināja mūs abus! Neuzvarams zizlis – ierocis, kas dotu mums varu! Augšāmcelšanas akmens – lai arī izlikos to nenojaušam, viņam tas nozīmēja pazemju armiju. Jāatzīst – man tas nozīmēja manu vecāku atgriešanos, lai noveltu atbildības nastu no maniem pleciem.


=== Tulkojusi: šķirmice ===


Pēc īsas pauzes Harijs sacīja: — Jūs mēģinājāt izmantot Augšāmcelšanās akmeni.

Dumidors pamāja ar galvu.

— Kad es to atradu, pēc visiem šiem gadiem, noglabātu Stīgru pamestajā namā, Reliktu, pēc kura es alku visvairāk – lai gan savā jaunībā to gribēju iegūt pavisam citu nolūku vadīts –, es biju kā apmāts, Harij. Es aizmirsos un neaptvēru, ka tagad tas bija horkrusts un ka tam gredzenam pavisam noteikti bija uzlikts lāsts. Es to pacēlu, uzvilku pirkstā un uz mirkli iedomājos, ka ieraudzīšu Arianu, savu māti un savu tēvu un ka es viņiem pateikšu, cik ļoti, ļoti es nožēloju...

— Es biju tāds muļķis, Harij. Pēc visiem šiem gadiem es neko tā arī nebiju iemācījies. Es nebiju cienīgs apvienot Nāves reliktus, es to pierādīju jau no laika gala, un te nu bija pēdējais pierādījums.

— Kāpēc gan? — jautāja Harijs. — Tas taču bija tikai dabiski! Jūs vēlējāties viņus atkal redzēt. Kas gan tur slikts?

— Varbūt tikai viens cilvēks no miljona spētu apvienot Reliktus, Harij. Es biju cienīgs paturēt tikai vienu no tiem, pašu vienkāršāko. Es biju cienīgs paturēt Vecāko zizli, bet ne ar to plātīties vai nogalināt. Man tika ļauts to pieradināt un izmantot, jo es to paņēmu nevis, lai gūtu pašlabumu, bet lai no tā pasargātu citus.

— Bet Paslēpni es paņēmu aiz tukšas ziņkāres, un līdz ar to man tas nekad nevarēja kalpot tā, kā tev, tā īstajam īpašniekam. Akmeni es drīzāk būtu izmantojis, lai atsauktu atpakaļ tos, kas bija raduši mieru, nevis lai sevi ziedotu, kā to izdarīji tu. Tu esi cienīgs Reliktu īpašnieks.

Dumidors viegli paplikšķināja pa Harija roku un Harijs paskatījās uz veco vīru, nespēdams apvaldīt smaidu. Nu kā gan viņš tagad varētu dusmoties uz Dumidoru?

— Kāpēc jums tas viss bija jāpadara tik sarežģīti?

Dumidors bikli pasmaidīja.

— Es rēķinājos ar to, ka Grendžeras jaunkundze centīsies tevi piebremzēt, Harij. Es baidījos, ka tava karstā galva varētu ņemt virsroku pār tavu labo sirdi. Man šķita, ka, ja es par šiem kārdinošajiem Reliktiem tev visu atklātu, tu sagrābtu tos tāpat kā es – nepareizā laikā un nepareizu iemeslu dēļ. Es gribēju, lai tie pie tevis nonāktu drošās rokās. Tu esi īstais noteicējs pār nāvi, jo tikai īstais noteicējs nemēģina no nāves bēgt. Īstais pieņem savu nāvi un saprot, ka ir daudz, daudz briesmīgākas lietas pasaulē nekā nomirt.

— Un Voldemorts tā arī nekad neuzzināja par Reliktiem?

— Es tā domāju, jo viņš neatpazina Augšāmcelšanās akmeni, kad pārvērta to horkrustā. Bet, pat ja viņš būtu to zinājis, es nedomāju, ka viņu tie interesētu, izņemot pirmo. Viņam nebūtu vajadzīgs Paslēpnis un attiecībā uz akmeni – kuru gan lai viņš vēlētos atgriezt no mirušajiem? Viņš baidās no mirušajiem. Un viņš nespēj mīlēt.

— Bet jūs zinājāt, ka viņš meklēs zizli?

— Es biju pavisam drošs, ka viņš to meklēs, kopš tavējais pārspēja Voldemorta zizli Mazkārtaviņu kapsētā. No sākuma viņš baidījās, ka tu esi viņu uzvarējis, pateicoties pārākām spējām. Kad viņš sagūstīja Olivandu, viņš atklāja par dvīņu serdēm. Viņam šķita, ka tas visu izskaidro. Un tomēr aizlienētais zizlis nespēja uzveikt tavējo! Un tā vietā, lai sev pajautātu, kas tevī ir tik īpašs, kas tavu zizli padarīja tik spēcīgu, kādas spējas piemīt tev un trūkst viņam, Voldemorts sāka dzīties pēc zižļa, kurš, kā runāja, spēja uzveikt jebkuru. Vecākais zizlis kļuvis par viņa apsēstību uzveikt savu apsēstību ar tevi. Viņš tic, ka Vecākais zizlis likvidē viņa pēdējo vājo punktu un padara viņu neuzveicamu. Nabaga Severuss...

— Bet ja jau jūs plānojāt ar Strupu savu nāvi, jūs gribējāt, lai beigās Vecāko zizli iegūtu viņš, vai ne?

— Tāds bija mans nolūks,— sacīja Dumidors, taču tas nenostrādāja gluži tā, kā biju to iecerējis, vai ne?

— Nē,— Harijs atbildēja. — Tas nenostrādāja.

Radījums aiz viņa muguras raustījās un vaidēja, bet Harijs ar Dumidoru sēdēja kādu brīdi klusēdami. Atskārsme par to, kas varētu notikt tālāk, pārņēmu Hariju pakāpeniski kā viegli krītošs sniegs.

— Man jādodas atpakaļ, vai ne?

— Tas atkarīgs no tevis.

— Vai man ir izvēle?

— Jā gan,— Dumidors pasmaidīja. — Mēs atrodamies Kingskrosā, tu saki? Es domāju, ja tu būtu nolēmis nedoties atpakaļ, tu varētu... teiksim... iekāpt vilcienā.

— Un kurp tas mani vestu?

— Uz priekšu,— Dumidors vienkārši atbildēja.

Atkal klusums.

— Voldemorts ir dabūjis Vecāko zizli.

— Jā. Voldemortam ir Vecākais zizlis.

— Un jūs gribat, lai es dodos atpakaļ?

— Es domāju,— sacīja Dumidors, — ka, ja tu izvēlēsies atgriezties, pastāv iespēja, ka viņam varētu tikt darīts gals. Es gan nevaru to apsolīt. Bet to gan es zinu, ka tev šeit atgriezties ir jābaidās mazāk, nekā viņam.

Harijs vēlreiz uzmeta skatu jēlajai būtnei, kas trīcēja un rīstījās ēnā zem tālāk stāvošā krēsla.

— Neskumsti par mirušajiem, Harij. Žēlo dzīvos un visvairāk tos, kas dzīvo bez mīlestības. Atgriežoties tu varētu panākt to, ka mazāk dvēseļu tiek sakropļots un mazāk ģimeņu izpostīts. Ja tas tev šķiet cienījams mērķis, tad mēs pagaidām sakām uz redzēšanos.

Harijs pamāja ar galvu un nopūtās. Atstāt šo vietu ne tuvu nebija tik grūti kā doties uz Aizliegto mežu; bet šeit bija tik silti, gaiši un mierīgi, un viņš zināja, ka jāatgriežas būs pie sāpēm un bailēm pazaudēt vēl vairāk. Viņš piecēlās, un arī Dumidors piecēlās, un viņi abi ilgi skatījās viens otra acīs.

— Pasakiet man vēl vienu pēdējo lietu,— teica Harijs. — Vai tas ir pa īstam? Vai arī tas viss notiek tikai manā galvā?

Dumidors pasmaidīja un viņa balss Harija ausīs skanēja skaļi un spēcīgi, lai gan spožā dūmaka jau atkal laidās lejup, ietinot miglā viņa stāvu.

— Nu, protams, ka tas viss notiek tavā galvā, Harij, bet kāpēc gan lai tas nozīmētu, ka tas nav pa īstam?

======= 36. nodaļa =======


=== Tulkojusi: Eliitis ===


Harijs atkal aizvēra savas acis un apdomāja to, ko viņš bija redzējis. Nāvēžu bars bija sapulcējies apkārt Voldemortam, kurš, šķiet, bija nokritis zemē. Kaut kas bija noticis, kad viņš bija trāpījis Harijam ar slepkavošanas lāstu. Vai arī Voldemorts bija sabrucis? Tā izskatījās. Un viņi abi bija īsi bez samaņas, un viņi abi bija tikko atgriezušies...

— Mans pavēlniek, ļaujiet man...

— Man nav nepieciešama palīdzība,— auksti teica Voldemorts, un, kaut arī viņš nevarēja saredzēt to, Harijs iztēlojās Belatrises atvilkto palīdzīgo roku. — Zēns ... Vai viņš ir miris?

Līdumā iestājās pilnīgs klusums. Neviens netuvojās Harijam, bet viņš sajuta viņu koncentrētos ciešos skatienus; tas šķietami viņu spieda ciešāk zemē, un viņš nobijās, ka pirksti vai plakstiņi varētu saraustīties.

— Tu,— teica Voldemorts, un noskanēja rībiens un vājš spiedziens no sāpēm.

— Pārbaudi viņu. Stāsti man, vai viņš ir miris.

Harijs nezināja, kurš bija sūtīts pārbaudīt. Viņš varēja vienīgi tur gulēt ar savas sirds dunošo nodevību un gaidīt, lai tiktu pārbaudīts, bet tajā pašā laikā pamanīja, lai arī cik mazs atvieglojums tas nebūtu, ka Voldemorts bija piesardzīgs viņam tuvoties, ka Voldemorts apšaubīja, ka viss bija gājis pēc plāna...

Rokas, maigākas nekā viņš bija gaidījis, pieskārās Harija sejai, atvilka atpakaļ plakstiņus, lēni palīda zem viņa krekla, lejup pa viņa krūtīm un sajuta viņa sirdi. Viņš varēja dzirdēt sievietes straujo elpošanu, viņas garie mati kutināja viņa seju. Viņš zināja, ka viņa var sajust nepārtrauktos dzīves sitienus pret viņā ribām.

— Vai Drako ir dzīvs? Vai viņš ir pilī?

Čuksti bija tik tikko sadzirdami; viņas lūpas bija collu no viņa auss, viņas galva noliecās tik zemu, ka viņas garie mati aizklāja viņas seju no novērotājiem.

— Jā,— viņš izdvesa atpakaļ.

Viņš juta roku uz viņa krūtīm saraujamies; viņas nagi iedūrās viņā. Tad tie atvilkās. Viņa bija piecēlusies.

— Viņš ir miris! — Narcisa Malfoja uzsauca vērotājiem.

Un tagad viņi kliedza, tagad viņi brēca triumfējot un dauzīja pēdas, un caur plakstiņiem Harijs redzēja sarkanu un sudraba gaismas uzliesmojumu šaujamies svinīgi gaisā.


=== Tulkojis: Normunds ===


Vēl joprojām izlikdamies beigts pie zemes, viņš saprata. Narcisa zināja, ka vienīgais veids, kas viņai atļautu ieiet Cūkkārpā un sameklēt viņas dēlu, ir būt daļai no uzvarējušās armijas. Viņai vairs neinteresēja vai Voldemorts uzvarēja.

— Jūs redzat? — spalgi teica Voldemorts pāri kņadai. — Harijs Poters ir miris no manas rokas, un neviens dzīvs cilvēks mani vairs nevar apdraudēt! Skatieties! Mokum!

Harijs jau bija to gaidījis, viņa ķermenim nebija lemts palikt neaptraipītam uz meža zemes; tam ir jābūt pakļautam pazemojumam, lai apstiprinātu Voldemorta uzvaru. Viņš tika pacelts gaisā un apņēmās no visa spēka palikt ļengans, kaut arī sāpes, kuras viņš bija gaidījis, tā arī neuzradās. Viņš tika uzmests gaisā vienu, divas, trīs reizes. Viņa brilles aizlidoja, un viņš juta, ka viņa zizlis mazliet paslīd ārā zem viņa drēbēm, bet viņš sevi atstāja ļenganu un nedzīvu, un, kad viņš nokrita pie zemes pēdējoreiz, izcirtumā atbalsojās ņirgāšanās un spalgi smiekli.

— Tagad,— teica Voldemorts, — mēs ejam uz pili un parādām, par ko kļuvis viņu varonis. Kurš vazās viņa ķermeni? Nē... Pagaidiet...

Atskanēja svaigi smiekli, un pēc mirkļa Harijs zem sevis sajuta ietrīcamies zemi.

— Tev viņš būs jānes,— teica Voldemorts. — Viņš tavās rokās būs jauks un saskatāms, vai ne? Pacel savu mazo draugu, Hagrid. Un brilles, uzliec brilles – viņam jābūt atpazīstamam...

Kāds uzmeta Harija brilles atpakaļ uz viņa sejas ar apzinātu spēku, bet milzīgās plaukstas, kas viņu pacēla gaisā, bija ārkārtīgi maigas. Harijs varēja sajust Hagrida trīcošās rokas, smagās elsas; milzīgas asaras apšļakstīja viņu, kad Hagrids šūpoja Hariju savās rokās, taču Harijs neuzdrošinājās ar kustību vai vārdu slepus paziņot Hagridam, ka viss vēl šobrīd nav zaudēts.

— Kusties,— teica Voldemorts, un Hagrids kulstījās, atbrīvodams sev ceļu starp cieši saaugušajiem kokiem, atpakaļ cauri mežam. Zari ķērās Harija matos un drēbēs, bet viņš palika mēms, turēdams muti atvērtu, acis aizvērtas, un tumsā, kamēr nāvēži sprēgāja apkārt viņiem un kamēr Hagrids neprātīgi elsoja, neviens nepārbaudīja, vai Harija Potera neaizsargātājā kaklā bija pulss...

Abi milži lauzās krietni aiz nāvēžiem; Harijs varēja dzirdēt koku lūšanu un krišanu, kad viņi šķērsoja mežu; viņi radīja tik lielu troksni, ka putni debesīs ķērca un pat apslāpēja nāvēžu ņirgāšanos. Triumfālais gājiens maršēja uz meža beigām, un pēc kāda brīža Harijs cauri saviem plakstiņiem varēja saskatīt, ka tumsa pamazām izklīst, tātad viņi vairs nebija tik dziļi mežā.

— BEIN!

Hagrida negaidītā ieaurošanās dēļ Harijs gandrīz attaisīja savas acis. — Priecīgi tagad jūs esat, ka jūs necīnij's, jūs gļēvulīgais kleperu bars! Vai esat priecīg', ka Harijs Poters ir... m-miris...?

Hagrids nespēja turpināt, bet sabruka svaigās asarās. Harijs prātoja, cik daudz kentauru skatījās šo grupu šķērsojam mežu; viņš neuzdrīkstējās atvērt acis, lai paskatītos. Daži no nāvēžiem izmeta apvainojumus uz kentauriem, kad tie palika nopakaļ. Mazliet vēlāk Harijs sajuta pēc atsvaidzinošā gaisa, ka viņi ir tikuši līdz meža malai.


=== Tulkojusi: jefeniite ===


Haoss turpinājās. Uzbrūkošie kentauri izkliedēja nāvēžus. Pūlis izvairījās no milžu stampājošajām kājām. Aizvien dzirdamāka kļuva palīgspēku ierašanās. Harijs redzēja radījumus ar platiem spārniem riņķojam ap Voldemorta milžu galvām – testrāli un zirgērglis Švītknābis skrāpēja ārā milžu acis, kamēr Grūps tos dunkāja un iekaustīja. Nu burvji – Cūkkārpas aizstāvji un Voldemorta nāvēži – tika iespiesti atpakaļ pilī. Harijs raidīja lāstus un burvestības katram nāvēdim, ko ieraudzīja, tie sabruka, nezinot, kad tos ir ķēris, un to ķermeņi tika pūļa samīdīti.

Slēpjoties zem paslēpņa, Harijs cīnījās Ieejas zālē. Ar acīm viņš meklēja Voldemortu un ieraudzīja to pretējā telpas pusē, šaujot burvestības no žizļa, lai nodrošinātu atkāpšanos Lielajā zālē, un izkliedzot instrukcijas saviem sekotājiem. Harijs radīja vairākas vairogburvestības un Voldemorta iespējamie upuri – Šīmuss Finigans un Hanna Abote – metās garām Harijam iekšā Lielajā zālē, kurā pievienojās notiekošajai cīņai.

Un nu vairāk un vairāk cilvēku pulcējās uz ieejas kāpnēm, Harijs ieraudzīja Čārliju Vīzliju, kurš pieveica Horāciju Gliemjragu, kurš vēl aizvien bija ģērbies savā smaragdzaļajā pidžamā. Likās, ka ir ieradušās visu to skolēnu ģimenes un draugi, kuri bija palikuši cīnīties, kā arī veikalu un māju īpašnieki no Cūkmiestiņa. Brīdī, kad kentauri – Beins, Ronans un Magorians – skaļi noskrapstot nagiem, iedrāzās zālē, durvis aiz Harija, kas veda uz virtuvi, tika izgāztas no eņģēm.

Cūkkārpas mājas elfi iesteidzās Ieejas zālē, kliedzot un pāri galvām vicinot griežamos un gaļas nažus. Mokšķis, ar Regalusa Bleka medaljonu šūpojamies virs krūtīm, ar savu vēršvardes balsi pārkliedza pat šo jezgu: — Cīnieties! Cīnieties! Cīnieties par manu kungu, mājas elfu aizstāvi! Cīnieties pret Tumsas pavēlnieku drošsirdīgā Regalusa vārdā! Cīnieties!

Elfi cirta un dūra nāvēžu potītēs un augšstilbos, to tievās sejas bija pilnas ar ļaunumu, un jebkur, kur lūkojās Harijs, nāvēži bija pārklāti ar neskaitāmiem mājas elfiem, pieveikti ar burvestībām, vilka laukā bultas no ievainojumiem, ko bija sadūruši elfi, vai arī centās izbēgt no tuvojošā pūļa.

Bet tas vēl nebija cauri, Harijs spraucās garām duelistiem, garām izbēgušajiem cietumniekiem uz Lielo zāli.

Voldemorts atradās kaujas centrā, aizskarot un satriecot katru, ko bija spējīgs aizsniegt. Harijs nevarēja skaidri trāpīt, tāpēc, vēl aizvien neredzams, centās izcīnīt ceļu tuvāk Voldemortam. Lielā zāle kļuva aizvien pieblīvētāka, jo katrs, kas spēja paiet, centās tajā iekļūt.


=== Tulkojusi: jauatkales ===


— Dumidors cenās Vecajo zizli turēt tālāk no manis! Viņš bija iecerējis, ka Strups būs tā īstenais pavēlnieks! Bet tur nu es tevi apsteidzu, puisīt – es dabūju zizli, pirms vēl tu paguvi tam pieskarties. Es aptvēru patiesību pirms tevis. Es nogalināju Severusu Strupu pirms trīs stundām, un Vecajo zizlis, Nāvesmiets, Likteņa zizlis, tagad ir patiesi mans! Dumidora pēdējais plāns izgāzās, Harij Poter!

— Jā, izgāzās,— Harijs atbildēja. — Tev taisnība. Bet, pirms mēģini mani nogalināt, es tev iesaku padomāt par nodarīto... padomā, un pacenties to nožēlot, Melsudor...

— Kas tad nu?

No visām tām lietām, ko Harijs bija viņam teicis bez atklāsmes vai izsmiekla, šī viņu šokēja visvairāk. Harijs vēroja Voldemorta zīlītes sašaurināmies tievās spraudziņās, vēroja kā āda ap acīm nobāl.

— Šī ir tava pēdējā iespēja,— Harijs sacīja, — viss, kas tev vēl palicis... esmu redzējis, kas tu būsi otrā pusē... esi vīrs... centies... centies nožēlot...

— Tu uzdrīksties...?

— Jā, es uzdrīkstos,— Harijs atbildēja, — jo Dumidora pēdējais plāns nemaz mani neiegāza. Tas iegāza tevi, Melsudor.

Voldemorta roka, kurā viņš turēja Vecajo zizli, drebēja, un Harijs cieši sažņaudza Drako zizli. Tas brīdis, viņš apjauta, ir tikai dažu sekunžu attālumā.

— Tas zizlis tev joprojām tā īsti labi nestrādā, jo tu nogalināji nepareizo cilvēku. Severuss Strups nekad nav bijis īstais Vacajā zizļa pavēlnieks. Viņš nekad netika sakāvis Dumidoru.

— Viņš nogalināja...

— Tu vispār klausies? Strups nekad netika uzvarējis Dumidoru! Dumidora nāve viņu starpā bija plānota! Dumidors bija iecerējis mirt neuzveikts, zižļa pēdējais, patiesais pavēlnieks! Ja viss būtu noticis, kā iecerēts, zižļa spēks būtu miris kopā ar viņu, jo tas no Dumidora netiktu atvinnēts!

======= Epilogs =======


=== Tulkojis: elesarels ===


Likās, šogad rudens iestājās negaidot. Pirmā septembra rīts bija auksts: kraukšķīgs un zeltains, gluži kā ābols. Maza ģimene gāja pa trokšņainu ielu ceļā uz piekūpinātu dzelzceļa staciju, izplūdes gāzes un elpas aukstajā gaisā dzirksteļoja kā zirnekļu tīkli. Vecāki stūma ratiņus, kuru virspusē divi lieli būri grabēja, pūces, iesprostotas tajos, kliedza aiz sašutuma, un rudmataina meitene, no balēm velkoties aiz saviem brāļiem, sniedzās pēc sava tēva rokas.

— Atlicis pavisam nedaudz, tu arī drīz brauksi, — Harijs viņai teica.

— Divi gadi, — iešņukstējās Lilija. — Es gribu braukt tūlīt!

Garāmgājēji ar ziņkārību skatījās uz viņiem, kamēr ģimene turpināja savu ceļu uz barjeru starp devīto un desmito platformu. Baltusa balss atgrieza Hariju realitātē: viņa dēli turpināja mašīnā iesākto strīdu.

— Es nebūšu! Es nebūšu Slīdenī!

— Džeims, izbeidz! — teica Džinnija.

— Es tikai pateicu, ka viņš varētu būt,— teica Džeims, viltīgi uzsmaidīdams jaunākajam brālim. — Tajā nav nekā briesmīga. Viņš varētu būt Slīd...

Bet Džeims uztvēra mātes skatienu un apklusa. Pieci Poteri piegāja pie barjeras. Ar vieglu smīniņu skatīdamies uz jaunāko brāli, Džeims paņēma no mātes savus ratiņu un aizskrēja. Mirkli vēlāk viņš izgaisa.

— Jūs man rakstīsiet, vai ne? — ātri pajautāja Baltuss, tiklīdz viņa brālis bija pazudis.

— Katru dienu, ja tu vēlies, — atbildēja Džinnija.

— Ne katru dienu,— iebilda Baltuss. — Džeims teica, ka vairums skolnieku vēstules no mājām saņem reizi mēnesī.

— Pagājušo gadu mēs sūtījām vēstules Džeimsam trīs reizes nedēļā,— teica Džinnija.

— Un netici visam, ko par Cūkkārpu stāsta tavs brālis,— iestarpināja Harijs. — Viņš mīl jokot.

Blakus sev priekša viņi stūma otrus ratiņus, pakāpeniski uzņemot ātrumu. Kad viņi šķērsoja barjeru, Baltuss samiedza acis, bet nekādas sadursmes nebija. Tā vietā ģimene parādijās uz platformas deviņi un trīs ceturtdaļas, noklātu ar biezu balta tvaika kārtu, izplūdušu no Cūkkārpas ekspreša. Neskaidri stāvi pārvietojās dūmakā, kurā jau bija pazudis Džeims.

— Kur viņi ir? — uzraukti vaicāja Baltuss, ienirstot dūmakā, kamēr viņi gāja pa platformu.

— Mēs viņus atradīsim,— Džinnija pārliecināti teica.

Bet dūmaka bija tik bieza, ka grūti izšķirt kāda seju. Balsis skanēja nedabīgi skaļi. Harijam likās, ka viņš dzirdēja Persiju, kurš skaļi spriedelēja par noteikumiem lidošanai ar slotu, un Harijs priecājās par iemeslu neapstāties un nesasveicināties...

— Man liekas, te viņi ir, Balt,— pēkšņi teica Džinnija.

Četri cilvēki, pēkšņi izniruši no dūmakas skavām, stāvēja pie paša pēdējā vilciena vagona. Viņu sejas varēja atpazīt tikai tad, kad Harijs, Džinnija, Baltuss un Lilija pienāca viņiem klāt.

— Sveiki! — ar atvieglojumu teica Baltuss.

Roze, kura jau bija ietērpta savā pilnīgi jaunajā Cūkkārpas mantijā, nopriecājās, viņu redzot.

— Noparkojāties normāli? — Harijam pajautāja Rons. — Man izdevās. Hermione neticēja, ka es spēšu nokārtot vientiešu vadītāja tiesības, vai ne? Viņa domāja, ka man vajadzēs nomusināt eksaminētāju.

— Nav tiesa,— Hermione atbildēja. — Es biju pilnīgi pārliecināta par tevi.

— Nu, patiesībā es viņu patiešām nomusināju,— Harijam pačukstēja Rons, kamēr viņi kopā iekrāva Baltusa lādi un pūci vilcienā.


=== Tulkojis: Edzinsh ===


Džinnija uz atvadām noskūpstīja Baltusu.

— Redzēsimies Ziemassvētkos!

— Atā! — teica Harijs, kad viņa dēls tēvu apskāva. — Neaizmirsti – Hagrids tevi ir ielūdzis uz tēju nākampiektdien. Ar Pīvzu nepinies. Neduelējies ne ar vienu, pirms esi iemācījies, kā tas darāms. Un neļauj Džeimsam tevi uzkurināt.

— Ja nu tieku Slīdenī?

Čuksts bija domāts vien tētim, un Harijs zināja, ka tikai aizbraukšana varēja likt Baltusam atklāt, cik lielas un patiesas bija viņa bailes.

Harijs pietupās tā, ka Baltusa seja bija nedaudz augstāk par viņa paša. Baltuss vienīgais no Harija trīs bērniem bija mantojis Lilijas acis.

— Baltus Severus,— Harijs klusītēm sacīja – tā, ka neviens cits, izņemot Džinniju, nevarēja dzirdēt, un viņa bija pietiekami taktiska, lai izliktos mājam Rozei, kas nu jau bija vilcienā,— tev ir doti divu Cūkkārpas direktoru vārdi. Viens no viņiem bija slīdenis, un droši vien drosmīgākais vīrs, kādu jebkad esmu pazinis.

— Bet, ja nu...

— ... tad Slīdenī nonāks izcils skolnieks, vai ne? Mums tas nav svarīgi, dēls. Bet, ja tev tam ir nozīme, tu varēsi izvēlēties par labu Grifidoram. Šķirmice tavu izvēli ņem vērā.

— Tiešām?

— Ar mani tā bija,— teica Harijs.

Nevienam no bērniem viņš pirms tam to nebija stāstījis, un viņš pamanīja brīnumpilno izteiksmi Baltusa sejā, to pasacījis. Bet nu koši sarkanā vilciena durvis tā visā garumā sāka aizcirsties, un miglainas vecāku figūras spraucās uz priekšu pēdējiem atvadu skūpstiem un atgādinājumiem pēdējā brīdī. Baltuss ielēca vagonā, un Džinnija aiz viņa aizvēra durvis. Pa viņiem tuvākajiem logiem bija izkārušies skolēni. Liela daļa seju – gan vilcienā, gan ārpus tā – šķita pavērstas pret Hariju.

— Kāpēc viņi visi blenž? — jautāja Baltuss, kad viņš un Roze apgriezās, lai paskatītos uz pārējiem skolēniem.

— Par to neuztraucieties,— ierunājās Rons. — Tas tikai manis dēļ. Esmu ļoti slavens.

Baltuss, Roze, Hugo un Lilija smējās. Vilciens sāka kustēties, un Harijs gāja tam līdz, skatīdamies uz dēla šauro sejiņu, jau priecīga satraukuma pilnu. Harijs turpināja smaidīt un māt, lai arī tas bija kā neliels zaudējums – skatīties, kā viņa dēls aizslīd no viņa prom...

Pēdējā tvaiku strūkla pacēlās rudenīgajā gaisā. Vilciens pazuda aiz stūra, bet Harija roka vēl aizvien bija pacelta atvadu sveicienam.

— Ar viņu viss būs kārtībā,— klusi noteica Džinnija.

Paskatījies uz viņu, Harijs neapzināti nolaida savu roku zemāk un pieskārās zibensveida rētai uz pieres.

— Es zinu, ka būs.

Rēta Harijam nebija sāpējusi deviņpadsmit gadu. Viss bija labi.