Grāmatas fragmentu tulkojumi Opcijas

[eyedam]

Šajā pavedienā vari izlasīt HP 7. grāmatas fragmentu tulkojumus, kas to autoriem kalpoja kā atļauja HP forumu piekļuvei pirms latviešu versijas iznākšanas.



=== 1. nodaļa ===
11-12. lpp. (scelenty)
15-17. lpp. (terapsina)

=== 3. nodaļa ===
31-32. lpp. (grāmatu tārps)
35-36. lpp. (orx)
37-39. lpp. (Noveau)
39-41. lpp. (ils)

=== 4. nodaļa ===

53-53. lpp. (kobis)
55-57. lpp. (korkijwolfs)

=== 5. nodaļa ===

66-67. lpp. (kvadrātsakne no priedes)
70-71. lpp. (Blackberry.)

=== 6. nodaļa ===
79-80. lpp. (Nattivity)
87-88. lpp. (rowzee)
89-90. lpp. (Ariannita)

=== 7. nodaļa ===
95-96. lpp. (Jūnija Samāra)
102-103. lpp. (Marvolo Kedavra)
104-105. lpp. (helbaffy)
111-114. lpp. (hram)

=== 8. nodaļa ===
117-118. lpp. (spoon)
119-120. lpp. (kreevy)
127-127. lpp. (Subjektiņš)

=== 9. nodaļa ===
134-136. lpp. (positiv denken)
139-140. lpp. (gremlins)
140-143. lpp. (Hula)

=== 10. nodaļa ===
146-147. lpp. (berserks)
148-148. lpp. (Sanitars)
159-162. lpp. (crazy200)

=== 11. nodaļa ===
166-167. lpp. (The Shine)
169-170. lpp. (Selina)

=== 12. nodaļa ===
198-200. lpp. (Siri)

=== 13. nodaļa ===
207-208. lpp. (trobelius)
208-209. lpp. (dreamer)
213-215. lpp. (**Kittie**)
217-218. lpp. (elliitee)

=== 14. nodaļa ===
221-223. lpp. (Nazgul)
223-224. lpp. (Putnubiedēklis)

=== 15. nodaļa ===
238-239. lpp. (Aksa_lemon)
240-241. lpp. (monta)

=== 16. nodaļa ===
259-260. lpp. (Chou)
269-269. lpp. (***Dancing_Queen***)

=== 17. nodaļa ===

270-271. lpp. (Scorpse)
271-272. lpp. (Nenuil)
276-277. lpp. (The master of the Death)
279-279. lpp. (pekene)
282-285. lpp. (Fantomass)

=== 18. nodaļa ===

287-288. lpp. (Victor Krum)
288-289. lpp. (sourgruel)

=== 19. nodaļa ===

296-297. lpp. (Daniels_Redclifs)
308-309. lpp. (Pele)
309-310. lpp. (Elie)

=== 20. nodaļa ===

315-316. lpp. (colorless wind)
325-326. lpp. (Medus Mošķis)
326-327. lpp. (Antaress)

=== 21. nodaļa ===

330-332. lpp. (Laupītājmeitēns Ronja)

=== 22. nodaļa ===

355-357. lpp. (karralá)
358-360. lpp. (Shadowstalker)

=== 23. nodaļa ===

363-364. lpp. (raimmis)
384-385. lpp. (Oriole)

=== 24. nodaļa ===

388-389. lpp. (Kaķurēgs)
389-390. lpp. (Kī Kī)
393-394. lpp. (ligaanna)

=== 25. nodaļa ===

417-418. lpp. (Timmy)

=== 26. nodaļa ===

419-420. lpp. (Tension)
423-424. lpp. (Denija)
424-425. lpp. (kuitala)
428-438. lpp. (Pand(emo)niumLust)

=== 27. nodaļa ===

445-446. lpp. (Džea)

=== 28. nodaļa ===

447-449. lpp. (RiSkS)
449-451. lpp. (washulis)
458-459. lpp. (nessie)

=== 29. nodaļa ===

469-473. lpp. (Fijusska)

=== 30. nodaļa ===

485-486. lpp. (BlueberryAnima)
486-487. lpp. (!Harpy!)

=== 31. nodaļa ===

490-491. lpp. (voldy)

=== 32. nodaļa ===

513-528. lpp. (arturchix)
500-503. lpp. (Earnella (Still Alive))

=== 33. nodaļa ===

532 - 538. lpp. (eyedam)

=== 34. nodaļa ===

555-556. lpp. (Andza)
560-561. lpp. (Lynda)

=== 35. nodaļa ===

565-566. lpp. (new_zealand 143)
573-574. lpp. (Hareki)
576-579. lpp. (šķirmice)

=== 36. nodaļa ===

581-581. lpp. (Eliitis)
582-583. lpp. (Normunds)
587-589. lpp. (jefeniite)
593-594. lpp. (jauatkales)

=== Epilogs ===

603-604. lpp. (elesarels)
606-607. lpp. (Edzinsh)

[eyedam]

======= 29. nodaļa =======


=== Tulkotājs: Fijusska ===


— Ir kaut kas, ko mums vajag atrast,— Harijs sacīja. — Kaut kas... kaut kas tāds, kas mums palīdzēs gāzt Paši-Zināt-Ko. Tas ir šeit, Cūkkārpā, bet mēs nezinām, kur tieši. Tas, iespējams, piederējis Kraukļanagai. Vai kāds ir dzirdējis par ko tādu? Vai kāds nejauši nav uzdūries kam tādam ar ērgļa simbolu?

Viņš ar cerībām lūkojās uz nelielo Kraukļnagu bariņu, uz Padmu, Maiklu, Teriju un Čo, bet tā bija Luna, uzrāpusies uz Džinnijas krēsla malas, kas sniedza viņam atbildi.

— Nu, ir viņas pazudusī diadēma. Es tev stāstiju par viņu, atceries, Harij? Pazudusī Kraukļnaga diadēma? Tētis mēģina to kopēt.

— Jā, bet pazudusī diadēma,– Maikls Korners, acis nobolīdams, sacīja, — ir pazudusi, Luna. Tur jau tas āķis.

— Kad tā pazuda? — Harijs prasīja.

— Runā, ka pirms daudziem gadsimtiem,— sacīja Čo, un Harija sirds pamira. — Profesors Zibiņš saka, ka diadēma izzuda kopā ar pašu Kraukļanagu. Cilvēki ir meklējuši, bet,— viņa pagriezās pret pārējiem Kraukļanagiem, — neviens nekad nav varējis izsekot, kur tā pazuda, vai ne?

Viņi visi pamāja ar galvām.

— Es atvainojos, bet kas ir diadēma? — Rons prasīja.

— Tas ir tāds kā kronis,— sacīja Terijs Būts. — Kraukļanagas kronim esot bijusi maģiska spēja, kas palielina tā nēsātāja gudrību.

— Jā, tēta Vrakspruta sifons...

Bet Harijs neļāva Lunai tālāk tērgāt.

— Un neviens no jums nekad nav redzējis, kā tas izskatās?

Viņi visi vēlreiz papurunāja galbas. Harijs paskatījās uz Ronu un Hermioni, un viņa paša sarūgtinājums atspoguļojās viņu sejās. Lieta, kas bija pazudusi uz tik ilgu laiku un acīmredzot bez pēdām, nelikās labs kandidāts horkrustam, ko nolēpt pilī... Bet, pirms viņš varēja noformulēt jaunu jautājumu, Čo vēlreiz ierunājās.

— Ja tu vēlētos redzēt, kā diadēmai vajadzētu izskatīties, es varētu aizvest tevi uz koptelpu un parādīt to, kā tev šķiet, Harij? Kraukļanagas statujā tā ir attēlota.

Harija rēta vēlreiz iedegās: uz mirkli viņam šķita, ka Vajadzību istaba viņa priekšā samiglojas, un tās vietā viņš redzēja tumšu zemi pavīdam zem savām kājām, un viņš juta arī to, ka ap viņa pleciem bija apvijusies milzīga čūska. Voldemorts atkal lidoja, vai nu uz pazemes ezeru vai šeit, uz pili. Viņš nezināja, kur īsti: jebkurā gadījumā laika vairs nebija.

— Viņš ir ceļā,— viņš klusām sacīja Ronam un Hermionei. Viņš paskatījās uz Čo un tad vēlreiz uz viņiem. — Klausieties, es zinu, ka tas nav nekāds dižais pavediens, bet es iešu aplūkot to statuju, vismaz uzzināšu, kāda īsti izskatās diadēma. Gaidiet mani šeit un pasargājiet, jūs jau saprotiet... viens otru... drošībā.

Čo bija jau piecēlusies kājās, bet Džinnija diezgan nikni sacīja: — Nē, Luna aizvedīs Hariju, vai ne, Luna?

— Ooo, jā, ar prieku,— laimīgi sacīja Luna, un Čo atkal apsēdās, izskatīdamies diezgan sarūgtināta.

— Kā lai mēs tiekam ārā? — Harijs jautāja Nevilam.

— Pa šejieni.

Viņš aizveda Hariju un Lunu līdz stūrim, kur atvērās mazs kambaris uz stāvām kāpnēm.

— Tas parādās katru dienu kaut kur citur, tāpēc viņi nevar to atrast,— viņš sacīja. — Vienīgā nelaime ir tāda, ka mēs nekad nezinām, kur tieši nonāksim, kad tiksim ārā. Esi uzmanīgs, Harij. Naktīs viņi vienmēr patrulē pa koridoriem.

— Tas nekas,— Harijs sacīja. — Tiksimies pēc brīža.

Viņš ar Lunu aizsteidzās pa kāpnēm, kuras bija garas, izgaismotas ar lāpām, un pagriezās uz sānu negaidītos brīžos. Bedzot viņi sasniedza kaut ko tādu, kas izskatījās pēc cietas sienas.

— Nāc apakšā,— Harijs teica Lunai, izvilkdams Paslēpni un apmezdams to abiem apkārt. Viņš viegli pagrūda sienu.

Pēc viņa pieskāriena tā izkusa, un viņi izslīdēja ārā: Harijs paskatījās atpakaļ un pamanīja, ka tā atkal bija paslēpusi sevi. Viņi stāvēja tumšā gaitenī: Harijs pavilka Lunu atpakaļ ēnā, taustīdamies somā ap savu kaklu un izvilkdams Laupītāju karti. Turēdams to tieši zem deguna, viņš visbeidzot sameklēja abu atrašanās vietu.

— Mēs esam piektajā stāvā,— viņš nočukstēja, vērodams kā Filčs kustas prom no viņiem, pa gaiteni uz priekšu. — Nāc šeit.

Viņi devās tālāk.

Harijs bija klaiņojis pa pili naktīs daudzas reizes, bet nekad viņa sirds nebija dauzījusies tik strauji, nekad tik ļoti nebija licis uz spēles savu drošību, iedams cauri šai vietai. Mēness meta gaismas apļus uz grīdas, ejot garām bruņutērpam, to ķiveres no viņu klusajiem soļiem krakšķēja, iedami ap stūriem, par kuriem nezināja, kas aiz tiem slēpjas, Harijs un Luna pārbaudīja Laupītāju karti, kad vien gaisma bija pietiekami spoža, divreiz apstājās, atļaudami spokiem paiet garām, lai paši paliktu nepamanīti. Viņam šķita, ka kuru katru brīdi var sadurties ar šķērsli; visvairāk viņš bijās Pīvza, un viņš sasprindzināja dzirdi uz katru soli, ko dzirdēja un kas varēja signalizēt par poltergeista klātbūtni.

— Šeit, Harij,— izdvesa Luna, paraustīdama viņa piedurkni un pavilkdama viņu uz spirālveida kāpņu pusi.

Viņi kāpa pa šaurām, riņķus metošām kāpnēm; Harijs nekad te nebija bijis. Beidzot viņi sasniedza durvis. Tām nebija rokturis vai atslēgas caurums: nekas kā vien plašas koka durvis ar bronzas klauvētāju ērgļa formā.

Luna izstiepa bālu roku, kas izskatījās dīvaini, it kā karātos gaisā, nesavienota ar ķermeni. Viņa vienreiz pieklauvēja, un klusumā Harijam tas izklausījās pēc lielgabala šāviņa. Ērgļa knābis pavērās, bet putna ķērciena vietā, maiga, muzikāla balss sacīja: — Kas nāca pirmais, fēnikss vai liesma?

— Hmm... Kā tu domā, Harij? — Luna, izskatīdamies domīga, prasīja.

— Ko? Vai tad nav vienkārši kāda parole?

— Ā, nē, tev ir jāatbild uz jautājumu,— Luna sacīja.

— Un ja nu tu atbildi nepareizi?

— Nu, tev jāgaida līdz kāds cits atnāk un var atbildēt pareizi,— Luna sacīja. — Redzi, tas ir tāds kā mācīšanās veids.

— Jā... vienīgā nelaime ir, mēs tiešām nevaram gaidīt kādu citu, Luna.

— Nē, es saprotu ko tu ar to domā,— Luna nopietni sacīja. — Nu labi, es domāju, ka atbilde ir — aplim nav sākuma.

— Labi pamatots,— sacīja balss, un durvis atvērās.

Tukšā kraukļanagu koptelpa bija plata, apaļa telpa, smalkākā kādu Harijs bija redzējis Cūkkārpā. Eleganti velvēti logi akcentēja sienas, kas bija nosegtas ar ziliem un bronzas zīda aizkariem: dienā Kraukļanagiem paveras iespaidīgs skats uz tuvumā esošajiem kalniem. Griesti bija kupolveidīgi un izrotāti ar zīmētām zvaigznītēm, kas atspīdēja uz tumši zilā paklāja. Te bija galdi, krēsli un grāmatplaukti, un nišā pretī durvīm atradās balta marmora statuja.

Harijs atpazina Klementīni Kraukļanagu no figūriņas, ko bija redzējis Lunas mājā. Statuja stāvēja pie durvīm, kas, kā viņš minēja, veda uz guļamistabām augšstāvā. Viņš stāvēja tieši marmora sievietes priekšā, un viņa skatījās pretī it kā savādi smaidīdama. Skaista, tomēr nedaudz iebiedēta. Uz viņas marmora galvas bija uzlikta neliela diadēma. Tā bija kā tā, ko Flēra bija valkājusi savās kāzās. Uz šīs bija iegravēti sīki burtiņi. Harijs izlīda no Paslēpņa apakšas un pakāpās uz Kraukļnagas plints, lai tos izlasītu.

— Gudrība pēc izmēra ir cilvēka lielākais dārgums.

— Kas padara tevi par diezgan nabadzīgu tipiņu, muļķi,— kāds nokladzināja.

Harijs apcirtās riņķī, paslīdēja uz plints un attapās uz grīdas. Alekto Karovas lempīgais stāvs stāvēja viņa priekšā, un, kaut Harijs bija pacēlis savu zizli, viņa piespieda savu drukno rādītājpirkstu pie galvas kausa un čūskas zīmes, kas atradās uz viņas apakšdelma.