Grāmatas fragmentu tulkojumi Opcijas

[eyedam]

Šajā pavedienā vari izlasīt HP 7. grāmatas fragmentu tulkojumus, kas to autoriem kalpoja kā atļauja HP forumu piekļuvei pirms latviešu versijas iznākšanas.



=== 1. nodaļa ===
11-12. lpp. (scelenty)
15-17. lpp. (terapsina)

=== 3. nodaļa ===
31-32. lpp. (grāmatu tārps)
35-36. lpp. (orx)
37-39. lpp. (Noveau)
39-41. lpp. (ils)

=== 4. nodaļa ===

53-53. lpp. (kobis)
55-57. lpp. (korkijwolfs)

=== 5. nodaļa ===

66-67. lpp. (kvadrātsakne no priedes)
70-71. lpp. (Blackberry.)

=== 6. nodaļa ===
79-80. lpp. (Nattivity)
87-88. lpp. (rowzee)
89-90. lpp. (Ariannita)

=== 7. nodaļa ===
95-96. lpp. (Jūnija Samāra)
102-103. lpp. (Marvolo Kedavra)
104-105. lpp. (helbaffy)
111-114. lpp. (hram)

=== 8. nodaļa ===
117-118. lpp. (spoon)
119-120. lpp. (kreevy)
127-127. lpp. (Subjektiņš)

=== 9. nodaļa ===
134-136. lpp. (positiv denken)
139-140. lpp. (gremlins)
140-143. lpp. (Hula)

=== 10. nodaļa ===
146-147. lpp. (berserks)
148-148. lpp. (Sanitars)
159-162. lpp. (crazy200)

=== 11. nodaļa ===
166-167. lpp. (The Shine)
169-170. lpp. (Selina)

=== 12. nodaļa ===
198-200. lpp. (Siri)

=== 13. nodaļa ===
207-208. lpp. (trobelius)
208-209. lpp. (dreamer)
213-215. lpp. (**Kittie**)
217-218. lpp. (elliitee)

=== 14. nodaļa ===
221-223. lpp. (Nazgul)
223-224. lpp. (Putnubiedēklis)

=== 15. nodaļa ===
238-239. lpp. (Aksa_lemon)
240-241. lpp. (monta)

=== 16. nodaļa ===
259-260. lpp. (Chou)
269-269. lpp. (***Dancing_Queen***)

=== 17. nodaļa ===

270-271. lpp. (Scorpse)
271-272. lpp. (Nenuil)
276-277. lpp. (The master of the Death)
279-279. lpp. (pekene)
282-285. lpp. (Fantomass)

=== 18. nodaļa ===

287-288. lpp. (Victor Krum)
288-289. lpp. (sourgruel)

=== 19. nodaļa ===

296-297. lpp. (Daniels_Redclifs)
308-309. lpp. (Pele)
309-310. lpp. (Elie)

=== 20. nodaļa ===

315-316. lpp. (colorless wind)
325-326. lpp. (Medus Mošķis)
326-327. lpp. (Antaress)

=== 21. nodaļa ===

330-332. lpp. (Laupītājmeitēns Ronja)

=== 22. nodaļa ===

355-357. lpp. (karralá)
358-360. lpp. (Shadowstalker)

=== 23. nodaļa ===

363-364. lpp. (raimmis)
384-385. lpp. (Oriole)

=== 24. nodaļa ===

388-389. lpp. (Kaķurēgs)
389-390. lpp. (Kī Kī)
393-394. lpp. (ligaanna)

=== 25. nodaļa ===

417-418. lpp. (Timmy)

=== 26. nodaļa ===

419-420. lpp. (Tension)
423-424. lpp. (Denija)
424-425. lpp. (kuitala)
428-438. lpp. (Pand(emo)niumLust)

=== 27. nodaļa ===

445-446. lpp. (Džea)

=== 28. nodaļa ===

447-449. lpp. (RiSkS)
449-451. lpp. (washulis)
458-459. lpp. (nessie)

=== 29. nodaļa ===

469-473. lpp. (Fijusska)

=== 30. nodaļa ===

485-486. lpp. (BlueberryAnima)
486-487. lpp. (!Harpy!)

=== 31. nodaļa ===

490-491. lpp. (voldy)

=== 32. nodaļa ===

513-528. lpp. (arturchix)
500-503. lpp. (Earnella (Still Alive))

=== 33. nodaļa ===

532 - 538. lpp. (eyedam)

=== 34. nodaļa ===

555-556. lpp. (Andza)
560-561. lpp. (Lynda)

=== 35. nodaļa ===

565-566. lpp. (new_zealand 143)
573-574. lpp. (Hareki)
576-579. lpp. (šķirmice)

=== 36. nodaļa ===

581-581. lpp. (Eliitis)
582-583. lpp. (Normunds)
587-589. lpp. (jefeniite)
593-594. lpp. (jauatkales)

=== Epilogs ===

603-604. lpp. (elesarels)
606-607. lpp. (Edzinsh)

[eyedam]

======= 28. nodaļa =======


=== Tulkojis: RiSkS ===


Harija kājas pieskārās zemei. Viņš ieraudzīja pazīstamo Cūkmiestiņa Lielo ielu: tumšo veikalu priekšas, miglā tītus melnos kalnus otrpus ciemam un aiz tā aizejošo ceļu, kurš veda uz Cūkkārpu, un gaismas kas spīdēja ārā no "Trim slotaskātiem", un kopā ar skaņām viņš ar griezīgu precizitāti atcerējās, kā viņš šeit bija piezemējies gandrīz pirms gada, atbalstot neizsakāmi novārgušo Dumidoru, viss šis iešāvās viņa galvā nolaišanās sekundē, un tieši tad, kad viņš atlaida Rona un Hermiones rokas, tas notika.

Gaisu pāršķēla kliedziens, kas izklausījās kā Voldemorts, kad viņš saprata, ka kauss ir nozagts. Tas iedūrās ikvienā Harija ķermeņa nervā, un viņš zināja, ka viņu ierašanās ir to izsaukusi. Tieši tobrīd, kad viņš paskatījās uz atlikušajiem diviem, kas slēpās zem apmetņa, "Trīs slotaskātu" durvis atsprāga vaļā un ducis mantijās ģērbtu nāvēžu izskrēja ielās ar zižļiem kaujas gatavībā.

Kad Rons pacēla zizli Harijs satvēra viņa piedurkni; viņu bija pārāk daudz, lai cīnītos. Pat to mēģinot, viņi nodotu savas pozīcijas. Viens no nāvēžiem pavicināja zizli, un kliedziens apklusa, atbalsij vēl aizvien atskanot netālajos kalnos.

— Šurpum apmetni! — viņš auroja.

Harijs sagrāba apmetni, bet tas nemaz nemēģināja aizlidot. Izsaukšanas burvestība nenostrādāja.

— Tātad neesi zem sava apmetņa, Poter? — kliedza nāvēdis, kurš bija mēģinājis burvestību. — Izklīstiet, viņš ir šeit!

Seši nāvēži skrēja uz viņu pusi. Harijs, Rons un Hermione, cik vien ātri spēdami, atkāpās tuvākajā šķērsielā, un nāvēži paskrēja garām pāris centimetrus no viņiem. Trijotne gaidīja tumsā, klausoties soļos, kuri skrēja uz priekšu un atpakaļ pa ielu, meklējošo nāvēžu zižļu gaismas kūļi lidoja pār ielu.

— Vienkārši dodamies prom! — Hermione čukstēja. — Pazūdam tagad!

— Lieliska ideja,— sacīja Rons, bet, pirms Harijs kaut ko paspēja atbildēt, nāvēdis iekliedzās: — Mēs zinām, ka tu te esi, un no šejienes nav izeju! Mēs tevi atradīsim!

— Viņi mūs jau gaidīja,— Harijs čukstēja. — Viņi uzlika burvestību, lai uzzinātu, ka esam klāt. Es domāju, viņi kaut ko ir izdarījuši, lai mūs te paturētu, iesprostotu mūs...

— Kā ar atprātotājiem? — iesaucās kāds cits nāvēdis. — Dodam viņiem vaļu, tie varētu viņus atrast pietiekami ātri!

— Tumsas valdnieks vēlas Poteru personīgi nogalināt...
— ... bet atprātotāji viņu nenogalinās! Tumsas valdnieks vēlas viņu dzīvu, nevis viņa dvēseli. Viņu būs vieglāk nogalināt noskūpstītu.

Harijs dzirdēja piekrītošu ņurdoņu. Viņu pārņēma šausmas: lai atvairītu atprātotājus, viņam būtu jāizsauc aizstāvis, bet tas nekavējoties nodotu viņu pozīcijas.

— Harij mums jāmēģina teleportēties, tagad! — Hermione čukstēja.

Tieši tad, kad viņa to pateica, Harijs sajuta nedabīgu aukstumu izplatāmies pār ielu. Gaisma tika izsūkta no apkārtējās vides tieši zvaigznēs, kuras izgaisa. Piķa melnumā viņš sajuta Hermioni turam viņa roku, un kopā viņi uz vietas pagriezās.

Gaiss, caur kuru viņiem vajadzēja kustēties, likās palicis ciets: viņi nevarēja izgaist; nāvēžu burvestības bija iedarbojušās. Aukstums arvien spēcīgāk apņēma Hariju. Viņš, Rons un Hermione, taustoties gar sienu, atkāpās dziļāk ielā, mēģinot neradīt troksni. Bet tālāk aiz stūra klusām slīdēja atprātotāji, desmit vai vairāki, redzami, jo viņi bija vēl tumšāki nekā viņu radītais apkārtnes melnums, ar viņu melnajiem mēteļiem un jēlajām, sapuvušajām rokām. Viņi varēja sajust apkārtnes bailes? Harijs par to bija pārliecināts: šķiet, tie tagad nāca ātrāk, ievelkot savas smagās, dārdošās elpas, kuras Harijs ienīda, izgaršojot apkārtnes izmisumu, tuvojoties viņiem...

Viņš pacēla savu zizli – viņš nevarētu pārciest atprātotāja skūpstu, lai arī kas notiktu pēc tam. Tie bija Rons un Hermione, par kuriem viņš domāja, kad čukstēja: — Sauces aizstāvum!

No Harija zižļa iznira sudrabains briedis un lēkšoja uz atprātotāju pusi: atprātotāji izklīda, un kāds triumfējoši kliedza kaut kur ārpus redzesloka.

— Tur! Tur viņš ir, es redzēju aizstāvi, tas bija briedis!

Atprātotāji bija atkāpušies, zvaigznes atkal iededzās, un nāvēžu soļi kļuva skaļāki, bet, pirms Harijs panikā izlēma ko darīt, netālu viņš izdzirdēja atslēgu šķindoņu, kreisajā pusē kādā šaurā ieliņā atvērās durvis, un rupja balss sacīja: — Poter, šurp, ātri!


=== Tulkojusi: washulis ===


— Dodieties augšup, turiet Paslēpni virsū, esiet klusi! — nočukstēja garš stāvs, paejot viņiem garām uz ielu un aizcērtot durvis aiz sevis.

Harijam nebija bijis ne jausmas, kur viņi atradās, bet tagad viņš vienīgās sveces raustītajā gaismā redzēja netīro, nolaisto un skaidām piebārstīto "Vepra galvas" bāru. Viņi aizskrēja aiz letes un atrada otru izeju, kas veda uz vecām koka trepēm, pa kurām viņi kāpa, cik vien ātri spēja. Trepes viņus aizveda uz viesistabu ar caurumainu paklāju un mazu kamīnu, virs kura karājās viena liela eļļas glezna ar blondu meiteni, kura vēroja istabu ar tukšu, tomēr mīļu skatienu.

Viņus sasniedza kliedzieni, kas nāca lejā no ielas. Vēl joprojām apmetņa apsegti, viņi aizklunkurēja pie loga un palūkojās uz leju. Viņu glābējs, kuru Harijs tagad atpazina kā "Vepra galvas" bārmeni, bija vienīgais, kuru nesedza kapuce.

— Nu un? — viņš bļāva uz vienu no kapucēs slēptajām sejām. — Nu un? Jūs sūtāt atprātotājus uz manas ielas. Es sūtu aizstāvi pretī. Es nelaidīšu viņus sev tuvumā. Es jums teicu, es netaisos to pieļaut!

— Tas bija tavs aizstāvis! — teica nāvēdis. — Tas bija briedis, tas bija Potera!

— Briedis? — auroja bārmenis un izvilka zizli. — Briedis! Tu idiot – sauces aizstāvum!

Kaut kas liels un ragains izsprāga ārā no zižļa: ar nolaistu galvu tas aizskrēja pa Galveno ielu un pazuda skatam.

— Tas nav tas, ko es redzēju... — teica nāvēdis, nu jau ar mazāku pārliecību par sevi.

— Komandantstunda ir pārkāpta. Jūs dzirdējāt troksni,— viens no viņa kompanjoniem teica bārmenim. — Kāds bija uz ielas pret noteikumiem...

— Ja es gribu savu kaķīti iznest laukā, tad man nospļauties par jūsu komandantstundu!

— Tu palaidi ketervolinga burvestību?

— Nu un, ja tā bija? Sūtīsiet mani uz Azkabanu? Nogalināsiet mani par deguna pabāšanu pāri savam mājas slieksnim? Dariet to, ja gribat! Bet es ceru jums par labu, ka jūs nepiespiedāt savas tumšās zīmītes un neizsaucāt viņu. Viņam nepatiks, ka viņš ir izsaukts dēļ manis un mana vecā kaķa, vai ne?

— Tu par mums neuztraucies,— viens no nāvēžiem teica,— uztraucies labāk par sevi, pārkāpjot komandantstundu!

— Un kur jūs, varza, pārvadāsiet mikstūras un indes, kad mans bārs būs ciet?

— Vai tu draudi...?

— Es turu muti ciet, tāpēc jau jūs šeit nākat, vai ne?

— Es vēl jo projām saku, ka redzēju briedi aizstāvi! — kliedza pirmais nāvēdis.

— Briedis? — auroja bārmenis. — Tā ir kaza, idiot!

— Nu labi, pieļāvām kļūdu,— teica otrais nāvēdis. — Pārkāp vēlreiz komandantstundu, un mēs vairs nebūsim tik laipni!

Nāvēži devās atpakaļ pa Galveno ielu. Hermione atviegloti uzelpoja, izslīdēja no apmetņa apakšas un nosēdās uz līgojoša atzveltnes krēsla. Harijs aizvēra cieši ciet aizkarus un norāva Paslēpni no sevis un Rona. Viņi varēja dzirdēt bārmeni stāvu zemāk aizbultējam bāra durvis, tad uzklunkurējam augšā pa trepēm.

Harija uzmanību piesaistīja kaut kas uz kamīna dzegas: mazs taisnstūra veida spogulītis nokrita tā virspusē, tieši zem meitenes portreta.

Bārmenis ienāca istabā.

— Jūs nolāpītie muļķi! — viņš rupji noteica, apskatot visu pēc kārtas. — Ko jūs domājāt, nākot šurp?


=== Tulkojusi: nessie ===


— Mums jātiek Cūkkārpā,— Harijs vēlreiz teica. — Ja jūs nevarat mums palīdzēt, mēs liksim jūs mierā un gaidīsim līdz rītausmai, un tad mēģināsim paši atrast ceļu. Ja jūs varat līdzēt – labi, šis būtu lielisks brīdis to pateikt.

Aberforts palika krēslā nekustīgs, skatoties uz Hariju ar skatienu, kas bija tik neparasti līdzīgs viņa brāļa skatienam. Beidzot viņš nokremšļojās, piecēlās kājās, apgāja apkārt galdam un pietuvojās Arianas portretam.

— Tu zini, kas jādara,— viņš sacīja.

Viņa pasmaidīja, pagriezās un aizgāja, un nevis kā parasti cilvēki portretos darīja – aiz vienas rāmja malas, bet gan pa kaut ko, kas atgādināja garu tuneli, uzzīmētu viņai aiz muguras. Viņi vēroja meitenes slaido figūru attālināmies, līdz viņu aprija tumsa.

— Eee... Kas? — Rons sāka.

— Šobrīd ir tikai viens ceļš iekšup,— skaidroja Aberforts. — Jums jāzina, ka viņi visas vecās slepenās ejas ir abos galos noslēguši, atprātotāji ir visapkārt cietokšņa sienām, regulāras patruļas skolas iekšienē, tā ziņo mani avoti. Tā vieta nekad nav bijusi tik nopietni apsargāta. Kā jūs plānojat kaut ko tur darīt, kad būsiet tikuši iekšā, ar Strupu uz vakts un Karroviem kā viņa pilnvarotajiem... Nu tā ir jūsu darīšana, vai ne? Jūs sakāties esam gatavi mirt.

— Bet kas...? — sacīja Hermione, lūrot uz Arianas bildi.

Sīks, balts punktiņš parādījās uzzīmētā tuneļa galā, un Ariana atgriezās pie viņiem, tuvodamās kļūstot lielāka un lielāka. Bet tagad ar viņu kopā bija vēl kāds, kāds par viņu garāks, klibojošs, izskatoties satraukts. Viņa mati bija garāki, kā Harijs jebkad bija redzējis. Viņš steidzās. Abas figūras auga lielākas un lielākas, līdz tikai viņu galvas un pleci bija redzami portretā. Tad viss rāmis sašūpojās uz priekšu kā nelielas durvis, un atklājās ieeja īstā tunelī. Un no tā apaudzis, savainotu saju, saplosītām drēbēm izrāpās īstais Nevils Lēniņš. Viņš iekliedzās priekā, noleca no apmales un iesaucās: — Es zināju, ka jūs nāksiet! Es to zināju, Harij!