Grāmatas fragmentu tulkojumi Opcijas

[eyedam]

Šajā pavedienā vari izlasīt HP 7. grāmatas fragmentu tulkojumus, kas to autoriem kalpoja kā atļauja HP forumu piekļuvei pirms latviešu versijas iznākšanas.



=== 1. nodaļa ===
11-12. lpp. (scelenty)
15-17. lpp. (terapsina)

=== 3. nodaļa ===
31-32. lpp. (grāmatu tārps)
35-36. lpp. (orx)
37-39. lpp. (Noveau)
39-41. lpp. (ils)

=== 4. nodaļa ===

53-53. lpp. (kobis)
55-57. lpp. (korkijwolfs)

=== 5. nodaļa ===

66-67. lpp. (kvadrātsakne no priedes)
70-71. lpp. (Blackberry.)

=== 6. nodaļa ===
79-80. lpp. (Nattivity)
87-88. lpp. (rowzee)
89-90. lpp. (Ariannita)

=== 7. nodaļa ===
95-96. lpp. (Jūnija Samāra)
102-103. lpp. (Marvolo Kedavra)
104-105. lpp. (helbaffy)
111-114. lpp. (hram)

=== 8. nodaļa ===
117-118. lpp. (spoon)
119-120. lpp. (kreevy)
127-127. lpp. (Subjektiņš)

=== 9. nodaļa ===
134-136. lpp. (positiv denken)
139-140. lpp. (gremlins)
140-143. lpp. (Hula)

=== 10. nodaļa ===
146-147. lpp. (berserks)
148-148. lpp. (Sanitars)
159-162. lpp. (crazy200)

=== 11. nodaļa ===
166-167. lpp. (The Shine)
169-170. lpp. (Selina)

=== 12. nodaļa ===
198-200. lpp. (Siri)

=== 13. nodaļa ===
207-208. lpp. (trobelius)
208-209. lpp. (dreamer)
213-215. lpp. (**Kittie**)
217-218. lpp. (elliitee)

=== 14. nodaļa ===
221-223. lpp. (Nazgul)
223-224. lpp. (Putnubiedēklis)

=== 15. nodaļa ===
238-239. lpp. (Aksa_lemon)
240-241. lpp. (monta)

=== 16. nodaļa ===
259-260. lpp. (Chou)
269-269. lpp. (***Dancing_Queen***)

=== 17. nodaļa ===

270-271. lpp. (Scorpse)
271-272. lpp. (Nenuil)
276-277. lpp. (The master of the Death)
279-279. lpp. (pekene)
282-285. lpp. (Fantomass)

=== 18. nodaļa ===

287-288. lpp. (Victor Krum)
288-289. lpp. (sourgruel)

=== 19. nodaļa ===

296-297. lpp. (Daniels_Redclifs)
308-309. lpp. (Pele)
309-310. lpp. (Elie)

=== 20. nodaļa ===

315-316. lpp. (colorless wind)
325-326. lpp. (Medus Mošķis)
326-327. lpp. (Antaress)

=== 21. nodaļa ===

330-332. lpp. (Laupītājmeitēns Ronja)

=== 22. nodaļa ===

355-357. lpp. (karralá)
358-360. lpp. (Shadowstalker)

=== 23. nodaļa ===

363-364. lpp. (raimmis)
384-385. lpp. (Oriole)

=== 24. nodaļa ===

388-389. lpp. (Kaķurēgs)
389-390. lpp. (Kī Kī)
393-394. lpp. (ligaanna)

=== 25. nodaļa ===

417-418. lpp. (Timmy)

=== 26. nodaļa ===

419-420. lpp. (Tension)
423-424. lpp. (Denija)
424-425. lpp. (kuitala)
428-438. lpp. (Pand(emo)niumLust)

=== 27. nodaļa ===

445-446. lpp. (Džea)

=== 28. nodaļa ===

447-449. lpp. (RiSkS)
449-451. lpp. (washulis)
458-459. lpp. (nessie)

=== 29. nodaļa ===

469-473. lpp. (Fijusska)

=== 30. nodaļa ===

485-486. lpp. (BlueberryAnima)
486-487. lpp. (!Harpy!)

=== 31. nodaļa ===

490-491. lpp. (voldy)

=== 32. nodaļa ===

513-528. lpp. (arturchix)
500-503. lpp. (Earnella (Still Alive))

=== 33. nodaļa ===

532 - 538. lpp. (eyedam)

=== 34. nodaļa ===

555-556. lpp. (Andza)
560-561. lpp. (Lynda)

=== 35. nodaļa ===

565-566. lpp. (new_zealand 143)
573-574. lpp. (Hareki)
576-579. lpp. (šķirmice)

=== 36. nodaļa ===

581-581. lpp. (Eliitis)
582-583. lpp. (Normunds)
587-589. lpp. (jefeniite)
593-594. lpp. (jauatkales)

=== Epilogs ===

603-604. lpp. (elesarels)
606-607. lpp. (Edzinsh)

[eyedam]

======= 17. nodaļa =======


=== Tulkojusi: Scorpse ===


— Harij, apstājies.

— Kas ir?

Viņi tagad bija tikuši tikai līdz nezināmā Abota kapam.

— Tur kāds ir. Kāds uz mums skatās. Es zinu. Tur, aiz krūmiem.

Viņi nekustīgi stāvēja, turoties viens pie otra, blenžot uz piķa melno kapsētas robežu. Harijs neko neredzēja.

— Tu esi pārliecināta?

— Es redzēju kādu kustamies, es zvēru, es redzēju...

Viņa atlaidās no Harija, lai atbrīvotu zižļa roku.

— Mēs izskatāmies pēc vientiešiem,— Harijs atgādināja.

— Vientiešiem, kas tikko nolikuši puķes uz tavu vecāku kapa! Harij, es esmu pārliecināta, ka tur kāds ir!

Harijs iedomājās par Maģijas vēsturi, kur tika apgalvots, ka kapsētā spokojoties. Kas būs, ja...? Bet tad viņš izdzirdēja krakšķi un ieraudzīja mazu sniega virpulīti Hermiones norādītajā krūmā. Spoki nevarēja pārvietot sniegu.

— Tas bija kaķis,— Harijs teica pēc dažiem mirkļiem, — vai arī putns. Ja tas būtu bijis nāvēdis, mēs jau būtu miruši. Iesim prom no šejienes un uzvilksim Paslēpni.

Ejot ārā no kapsētas, viņi vairākas reizes atskatījās. Harijs, kurš nemaz nejutās tik aukstasinīgi, kā izlikās, kad mierināja Hermioni, bija ļoti priecīgs, kad viņi tika līdz vārtiem un slidenajai ietvei. Tur viņi uzvilka Paslēpni. Krogs bija pilnāks nekā iepriekš – iekšā bija dzirdamas daudz balsis, kas dziedāja to pašu Ziemassvētku korāli, ko viņi bija dzirdējuši, ejot gar baznīcu. Kādu brīdi Harijs apsvēra domu, vai nepiedāvāt atpūsties krogā, bet, pirms viņš ko paspēja pateikt, Hermione nomurmināja: — Iesim šeit,— un aizvilka viņu pa tumšo ielu, kad veda ārā no ciema pretējā virzienā, nekā viņi bija atnākuši. Harijs varēja saskatīt vietu, kur mājiņas beidzās un atkal sākās lauki. Viņi gāja tik ātri, cik vien uzdrīkstējās, gar daudzkrāsaini mirdzošiem logiem, kur aiz aizkariem varēja manīt Ziemassvētku eglīšu kontūras.

— Kā mēs atradīsim Bazildas māju? — mazliet drebinoties un ik pa laikam lūkojoties pāri plecam, jautāja Hermione. — Harij? Kā tu domā? Harij?

Viņa paraustīja Hariju aiz rokas, bet viņš nereaģēja, jo skatījās uz tumšu apveidu turpat māju rindas galā. Jau nākamajā mirklī viņš sāka turp steigties, velkot līdzi Hermioni, kas mazliet paslīdēja uz ledus.


=== Tulkojusi: Nenuil ===


— Harij...

— Paskaties... Paskaties uz to, Hermione...

— Es ne... Ak!

Viņš to varēja redzēt, Acurauga burvestība bija zudusi kopā ar Džeimsu un Liliju. Šo sešpadsmit gadu laikā, kopš Hagrids paņēma Hariju no gruvešiem, kas gulēja izkaisīti līdz jostasvietai garajā zālē, dzīvžogs bija izaudzis mežonīgs. Lielākā mājas daļa vēl stāvēja neskarta, kaut arī bija pilnībā nosegta ar tumšām efejām un sniegu. Augšējā stāva labā puse bija izpostīta. Harijs bija pārliecināts, ka tieši tur lāsts bija atlecis atpakaļ. Viņš un Hermione stāvēja pie vārtiņiem, skatīdamies uz graustu, kas kādreiz bija māja, gluži kā tās, kas atradās tam apkārt.

— Es brīnos, kāpēc gan neviens to nav atjaunojis? — Hermione nočukstēja.

— Varbūt to nevar atjaunot? — Harijs atbildēja. — Varbūt bojājumus nevar salabot, tāpat kā nevar izdziedēt ievainojumus, ko radījusi melnā maģija?

Viņš izslidināja roku no Paslēpņa apakšas un satvēra apsnigušos un sarusējušos vārtiņus, nevēlēdamies tos atvērt, bet vienkārši pieskarties kādai daļai no mājas.

— Tu taču neiesi iekšā? Tas izskatās nedroši, tas varētu būt... Ak, Harij, skaties!

Izskatījās, ka to bija paveicis Harija pieskāriens vārtiņiem. Viņu priekšā no zemes cauri nātru un zāles juceklim pacēlās zīme kā savāds un ātri augošs zieds. Zelta burti uz koka zīmes vēstīja:

Šajā vietā 1981. gada 31. oktobra naktī
Lilija un Džeimss Poteri zaudēja savas dzīvības.
Viņu dēls Harijs kļuva par pirmo burvi,
kas izdzīvojis pēc Nāvējošā lāsta.
Šī māja, neredzama vientiešiem, ir atstāta
izpostītā stāvoklī kā piemineklis Poteriem
un kā atgādinājums par vardarbību,
kas izpostīja viņu ģimeni.

Visapkārt šiem kārtīgi uzrakstītajiem vārdiem bija daudzu citu burvju un raganu, kas bija nākuši apskatīt vietu, kur izglābās Izdzīvojušais Zēns, atstātie skricelējumi. Daži bija tikai atstājuši savus vārdus, uzrakstītus ar Negaistošo tinti, citi – iegrebuši kokā savus iniciāļus, bet pārējie atstājuši vēstījumus. Lielākā daļa, mirdzēdami sešpadsmit gadu vecā burvju grafiti vērtībā, pauda līdzīgas domas.

"Labu veiksmi, Harij, lai arī kur tu būtu." "Ja tu šo lasi, Harij, mēs visi esam aiz tevis!" "Ilgu mūžu Harijam Poteram!"

— Viņiem nevajadzētu rakstīt uz zīmes! — Hermione sašutusi teica.

Bet Harijs uzsmaidīja viņai.

— Tas ir lieliski! Esmu priecīgs, ka viņi to darīja. Es...


=== Tulkojis: The master of the Death ===


— Kas ir šis vīrs? — viņš skaļi atkārtoja.

— Harij, ko tu dari,— prasīja Hermione.

— Šī fotogrāfija. Hermione, tas ir tas pats zaglis, kurš apzaga Gregoroviču! Lūdzu!" viņš teica Bazildai. — Kas viņš ir?

Bet viņa tikai skatījās uz viņu.

— Kāpēc jūs aicinājāt mūs nākt jums līdzi, Prātvēderes kundze... jaunkundz? — jautāja Hermione, runājot jau skaļāk. — Vai jūs vēlējāties mums kaut ko pastāstīt?

Neizrādot ne mazāko mājienu, ka būtu dzirdējusi Hermioni, Bazilda pietuvojās dažus soļus tuvāk Harijam. Ar vieglu galvas kustību viņa ieskatījās atkal priekštelpā.

— Vai jūs vēlaties, lai mēs dodamies prom? — viņš jautāja.

Viņa atkārtoja galvas mājienu, šoreiz vispirms norādot uz viņa, tad uz savu pusi un visbeidzot uz griestiem.

— Ā, nu skaidrs... — Hermione, es domāju, ka viņa vēlas, lai es eju augšā pa trepēm kopā ar viņu.

— Labi,— noteica Hermione, — ejam!

Bet, kad Hermione izkustējas, Bazilda nogrozīja galvu pārsteidzoši vingri, un vēlreiz norādīja vispirms uz Hariju, tad pati uz sevi.

— Viņa grib, lai es viens pats ietu kopā ar viņu.

— Kāpēc tā? — jautāja Hermione, un viņas balss noskanēja asi un skaidri sveču gaismas apgaismotajā un netīrajā istabā.

Vecā lēdija nogrozīja galvu, izdzirdot skaļo toni.

— Varbūt Dumidors pateica viņai, ka zobens jāatdod man, vienīgi man?

— Vai tu patiešām domā, ka viņa zina, kas tu esi?

— Jā,— atteica Harijs, veroties lejup miglainajās acīs, kas cieši raudzījās viņa paša acīs. — Es domāju, ka viņa zina.

— Labi, bet pateidzies, Harij!

— Rādiet ceļu,— Harijs teica Bazildai.

Izskatījās, ka viņa saprot, jo viņa virzījās viņam garām uz durvju pusi. Harijs palūkojās atpakaļ uz Hermioni ar uzmundrinošu smaidu, bet nebija drošs, vai viņa to manīja; viņa stāvēja sveču gaismā, skatoties uz grāmatu plaukta pusi. Harijs, izejot no istabas, ne Hermionei, ne Batildei neredzot, ieslidināja savas žaketes iekškabatā sudrabainajā rāmītī ierāmēto fotogrāfiju.

Kāpnes bija stāvas un šauras; Harijs juta vēlmi pieturēt Bazildu no mugurpuses, lai gadījumā viņa kāpjot neuzkristu viņam atmuguriski virsū uz galvas, kas likās vairāk nekā iespējams. Pavisam lēni un viegli šūpojoties, viņa kāpa uz augšējo kāpņu laukumiņu, pagriezās uzreiz pa labi un ieveda viņu guļamistabā ar zemiem griestiem.

Tur bija melna tumsa un šausmīga smaka. Harijs knapi paspēja ieraudzīt naktspodu pagultē, pirms Bazilda aizvēra durvis, un tad pat tas vairs nebija tumsā saskatāms.

— Spīžo! — teica Harijs, un viņa zizlis iedegās. Viņš pārsteigts salēcās: pa to īso brīdi, kamēr bija pilnīga tumsa, Bazilda bija pienākusi viņam pavisam klāt, un viņš nebija dzirdējis viņas pietuvošanos.

— Vai tu esi Poters? — viņa čukstēja.

— Jā, tas esmu es.

Viņa lēni un noteikti pamāja. Harijs juta horkrustu ātri pulsējam, tas pulsāja pat ātrāk nekā viņa paša sirds; tā bija nepatīkama, uztraucoša sajūta.

— Vai jums ir kaut kas priekš manis? — Harijs jautāja, bet viņas uzmanību, šķita, saistīja tikai viņa zižla gals.

— Vai jums ir kaut kas priekš manis,— viņš vēlreiz atkārtoja.

Tad viņa aizvēra acis un vairākas lietas notika vienlaikus: Harija rēta spēji iesāpējas; horkrusts sakustējās tik spēcīgi, ka viņa džemperis pat sakustējās; tumšā, nepatīkamā istaba izzuda no viņa apziņas vienā mirklī. Viņš sajuta spēju prieka uzplūdu un ierunājas spalgā balsi: — Turi viņu!


=== Tulkojusi: pekene ===


Viņš pieliecās un pagrāba to, bet nu istabu pārpildīja čūska, kuras aste svaidījās; Hermione nekur nebija manāma, un uz brīdi Harijs nodomāja pašu slikāko, bet sekoja skaļš būkšķis, un nozibsnīja sarkana gaisma, un čūska spirālveidīgi uzlidoja gaisā līdz pat griestiem, vēl pamanoties spēcīgi uzsist pa Harija seju. Harijs pacēla zizli, bet tajā pašā mirklī viņa rēta iesvilās daudz sāpīgāk un spēcīgāk nekā visu šo gadu laikā.

— Viņš tuvojas! Hermion, viņš tuvojas!

Harija kliegšanas pavadīta, čūska nokrita zemē, mežonīgi šņācot. Visapkārt valdīja haoss – čūska sašķaidīja pie sienas esošos plauktus, un porcelāna šķembas lidoja uz visām pusēm, kamēr Harijs nolēca no gultas un sagrāba Hermiones tumšās aprises...

Harijam pārvelkot viņu pāri gultai, Hermione sāpēs iespiedzās; čūska atkal pietuvojās, bet Harijs zināja, ka tuvojās kas briesmīgāks par čūsku, varbūt tas bija jau pie vārtiem, viņa galva sāpošās rētas dēļ draudēja pāršķelties...

Čūska izrāvās uz priekšu, bet Harijs skrējienā tai pārlēca pāri, velkot Hermioni sev līdzi. Kad čūska atsitās pret zemi, Herminone iekliedzās: — Grautum! —, un viņas raidītā burvestība aplidoja istabu, uzspridzināja drēbju skapja spoguli un rikošetā, atsitoties te pret griestiem, te pret grīdu, atgriezās pie viņiem; Harijs juta, kā tā apsvilina viņa delnas augšpusi. Viņš sagrieza vaigu ar stikliem, kad, paraujot Hermioni sev līdzi, viņš no gultas pārlēca uz salauzto tualetes galdiņu un pēc tam tieši ārā pa sašķaidīto logu nebūtībā, viņas kliedzienam atbalsojoties naktī, kamēr viņi gaisā pagriezās...

Tad viņa rēta atsprāga vaļā, un viņš bija Voldemorts, viņš skrēja cauri smakojošajai guļamistabai, līdz baltās, garās plaukstas satvēra palodzi, un viņš uzmeta skatienu plikpauranajam vīrietim un mazajai sievietei, kuri sagriezās un izgaisa. Viņš nikni iespiedzās balsī, kas izklausījās pēc meitenes spiegšanas, balsī, kas atbalsojās pāri tumšajiem dārziem, pārspējot Ziemassvētku dienas baznīcas zvanu skanēšanu.


=== Tulkojis: Fantomass ===


Viņš attaisīja savas acis.

— Harij,— Hermione čukstēja. — Vai ar tevi viss... viss kārtībā?

— Jā,— viņš meloja.

Viņš bija teltī, gulēja zem segu kaudzes uz vienas no zemākajām lāvām. Viņš varēja noteikt, ka bija gandrīz rītausma pēc klusuma un aukstuma, mazās gaismas aiz telts griestiem. Viņš bija izmircis no sviedriem; viņš tos varēja sajust uz palagiem un segām.

— Mēs tikām prom.

— Jā,— teica Hermione. — Man bija jāizmanto Lidināšanās burvestība, lai dabūtu tevi tavā guļvietā, es nevarēju tevi pacelt. Tu esi bijis... nu, tu esi bijis diezgan...

Zem viņas brūnajām acīm bija violetas ēnas, un viņš pamanīja mazu sūkli viņas rokā – viņa bija slaucījusi viņam seju.

— Tu esi bijis nevesels,— viņa pabeidza. — Diezgan nevesels.

— Kāds laiks pagājis, kopš mēs aizlaidāmies?

— Vairākas stundas. Ir jau gandrīz rīts.

— Un es esmu bijis... bez samaņas?

— Ne gluži,— Hermione noteica. — Tu bļāvi un vaidēji un... tamlīdzīgi,— viņa piebilda tonī, kas Harijam lika justies neērti. Ko viņš bija izdarījis? Kliedzis lāstus kā Voldemorts; raudājis kā zīdanis šūpulī?

— Es nevarēju dabūt nost no tevis horkrustu,— Hermione teica, un viņš zināja, ka viņa grib mainīt sarunas tēmu. — Tas bija pielīmējies pie tavām krūtīm. Tev tagad tur ir rēta; piedod, man vajadzēja izmantot Apciršanas burvestību, lai dabūtu to nost. Čūska tev arī iekoda, bet es iztīriju brūci un uzliku tai virsū ditāniju.

Viņš novilka sasvīdušo T-kreklu, ko valkāja, un paskatījās lejup. Tur bija koši sarkans ovāls uz viņa sirds, kur medaljons bija viņu apdedzinājis. Viņš arī redzēja apārstēto kodienu pēdas uz viņa apakšdelma.

— Kur tu noliki horkrustu?

— Savā somā. Man šķiet, ka mums kādu laiku nevajadzētu to valkāt.

Viņš nogūlās atpakaļ savos spilvenos un paskatījās uz Hermiones bēdīgo, pelēko seju.

— Mums nevajadzēja doties uz Godrika gravu. Tā ir mana vaina. Tā visa ir mana vaina, Hermione, man ļoti žēl.

— Tā nav tava vaina. Es arī gribēju iet; es patiešām domāju, ka Dumidors tur būs tev atstājis zobenu.

— Jā... tur mēs kļūdījāmies, vai ne?

— Kas notika, Harij? Kas notika, kad viņa tevi uzveda augšā? Vai čūska kaut kur bija paslēpusies? Vai tā iznāca ārā un nogalināja viņu, un uzbruka tev?

— Nē,— viņš teica. — Viņa bija čūska... vai čūska bija viņa... visu laiku.

— K-ko?

Viņš aiztaisīja acis. Viņš vēl aizvien varēja sajust Bazildas mājas smaku uz sevis: tā visu šo lietu padarīja šausminoši dzīvu.

— Bazildai jābūt mirušai jau kādu laiku. Tā čuska bija... bija viņā iekšā. Pati-zini-kas viņu nosūtīja tur, Godrika gravā, lai gaidītu. Tev bija taisnība. Viņš zināja, ka es dotos uz turieni.

— Čūska bija viņā iekšā?

Viņš atkal attaisīja acis: Hermione izskatījās nepatīkami pārsteigta.

— Vilksons teica, ka sastapsimies ar maģiju, kādu mēs nevaram iedomāties,— Harijs teica. — Viņa negribēja runāt tavā klātbūtnē, jo tā bija šņācmēle, viss bija šņācmēle, un es to nenojautu, bet, protams, varēju viņu saprast. Kad mēs beidzot bijām tajā istabā, čūska nosūtīja Pati-zini-kam ziņu. Es dzirdēju to notiekam manā galvā. Es jutu, kā viņš kļūst patīkami uztraukts, viņš pavēlēja mani tur noturēt... un tad...

Viņš atcerējās čūsku nākam laukā no Bazildas kakla. Hermionei nevajadzēja zināt detaļas.

— ... viņa pārvērtās, pārvērtās par čūsku un uzbruka.

Viņš paskatījās uz kodiena pēdām.

— Tai nebija mani jānogalina, tikai jānotur mani, kamēr Pati-Zini-Kas ierastos.

Ja vien viņš būtu nogalinājis čūsku, tas viss būtu tā vērts, pilnīgi viss... Nelaimīgs viņš piecēlās un attaisīja aizslietņus.

— Harij, nē, esmu pārliecināta, ka tev vajag atpūsties!

— Tu esi tā, kurai vajag pagulēt. Nepārproti mani, bet tu izskaties briesmīgi. Ar mani viss kārtībā. Pastāvēšu sardzē kādu laiku. Kur ir mans zizlis?

Viņa neatbildēja, vienīgi skatījās uz viņu.

— Kur ir mans zizlis, Hermione?

Viņa iekoda sev lūpā, un asaras saskrēja tai acīs.

— Harij...

— Kur ir mans zizlis?

Viņa pasniedzās uz gultas pusi un iedeva to viņam.

Akmeņozola un fēniksa zizlis bija gandrīz pārlūzis uz pusēm. To saturēja kopā vien trausla fēniksa spalvas skranda. Koks tai visapkārt bija pilnīgi sašķaidīts. Harijs paņēma to rokās tā, it kā tas būtu dzīva radība, kas cietusi un guvusi drausmīgu ievainojumu. Viņš nespēja sakopot domas: viņu pārņema panika un bailes. Tad viņš zizli pasniedza atpakaļ Hermionei.

— Lūdzu, salabo to.

— Harij, es nedomāju, ka, ja tas ir tik salauzts...

— Lūdzu, pamēģini, Hermione!

— L-lāpītum.

Zizļa puses savienojās. Harijs to pacēla.

— Spīžo!

Zizlis vārgi iemirdzējās un tad izdzisa. Harijs notēmēja uz Hermioni.

— Tukšrokdžimpiņ!

Hermiones zizlis mazliet noraustījās, bet viņas roku nepameta. Niecīgie buršanās mēģinājumi bija par daudz Harija zizlim, kurš atkal sadalījās divās daļās. Viņš lūkojās uz to, šausmu pārņemts, nespēdams pieņemt redzēto... zizlis, kas tik daudz ko bija pieredzējis...

— Harij,— Hermione čukstēja tik klusi, ka bija grūti viņu dzirdēt. — Man ir ļoti, ļoti žēl. Man šķiet, ka es to izdarīju. Brīdī, kad mēs pametām māju, tā čūska mums sekoja, tāpēc es uzbūru Dragājamo lāstu, un tas visur atsitās, un... tas... tas trāpija...

— Tas bija nelaimes gadījums,— Harijs mehāniski atbildēja. Viņš jutās apstulbis un iztukšots. — Mēs... mēs atradīsim veidu, kā to salabot.

— Harij, es nedomāju, ka mēs to varēsim,— asarām līstot, teica Hermione. — Atceries... atceries Ronu? Kad, sadragājot mašīnu, viņš salauza savu zizli. Tas nekad vairs nebija tāds, kā iepriekš. Viņš bija spiests dabūt jaunu.

Harijs domāja par Olivandu, nolaupītu, Voldemorta ķīlnieku, par Gregoroviču, kurš bija miris. Kā gan viņš atradīs sev jaunu zizli?

— Nu,— viņš noteikti teica, — nu, tad es šobrīd aizņemšos tavējo. Kamēr esmu sardzē.

Viņas seja bija asarās, Hermione pasniedza savu zizli, un viņš viņu atstāja sēžam blakus savai gultai, vēlēdamies neko vairāk, kā tikt prom no viņas.