![]() |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
Lūgums neaizrauties ar jaunu pavedienu veidošanu pa labi un pa kreisi par visiem sīkumiem, par ko tik vien varētu iedomāties. Ja vēlies aizsākt jaunu tematu, tad runā par jautājumu, kas tevi interesē, par ko tev ir, ko teikt, un kuru tu patiešām vēlies apspriest.
Katra jauna pavediena pirmajam rakstam ir jābūt vismaz 150 vārdu garam (šajā lūgumā kopā ir 76 vārdi). Pretējā gadījumā pavediens tiks dzēsts, neskatoties uz to, kādas atbildes būs iesūtītas.
![]() |
![]() |
![]()
Raksts
#2
|
|
Neuzbilstamais ![]() Grupa: Noslēpumu nodaļa Pievienojās: 23.07.03 Kur: Latvija, Rīga Klusais okeāns 2010 ![]() |
======= 14. nodaļa =======
=== Tulkojis: Nazgul === Kas viņam kaiš? Pārdalījies, teica Hermione, ar pirkstiem jau darbojoties ap Rona piedurkni vietā, kur asinis bija vismitrākās un tumšākās. Harijs šausmās vēroja, kā viņa pārplēš Rona kreklu. Viņam pārdalīšanās vienmēr bija licies kaut kas komisks, bet šis... Viņa iekšas nepatīkami savilkās, kad Hermione atsedza kailu Rona rokas augšdaļu, kur trūka liels ādas gabals, tik gludi izgriezts, kā, likās, ar nazi. Harij, ātri, manā somā, tur jābūt mazai pudelītei ar etiķeti Diktamnes esence. Soma... labi... Harijs piesteidzās pie vietas, kur Hermione bija nolaidusies, pagrāba mazo somiņu un iebāza tajā roku. Acumirklī objekts pēc objekta sāka aizskart viņa roku: viņš sajuta grāmatu ādas vākus, vilnainas džemperu piedurknes, kurpju papēžus... Ātrāk! Viņš pagrāba savu zizli un pavērsa to pret maģiskās somas dziļumiem. Šurpum diktamni! Maza, brūna pudelīte izlidoja no somas, Harjs to satvēra un pasniedza Hermionei un Ronam, kura acis bija pusaizvērtas, baltas acābolu līnijas bija vienīgais, ko varēja redzēt starp plakstiņiem. Viņš zaudējis samaņu, teica Hermione, kura pati bija diezgan bāla; viņa vairs neizskatījās pēc Mafaldas, kaut arī viņas mati vietām joprojām bija pelēki. Attaisi to Harij, man trīc rokas. Harijs norāva korķi no mazās pudelītes, Hermione to paņēma un uzpilināja trīs pilienus šķidruma asiņojošajai brūcei. Pacēlās zaļgani dūmi, un, kad tie izklīda, Harijs redzēja, ka asiņošana mitējusies. Brūce tagad izskatījās dažas dienas veca; jauna āda stiepās pāri vietai, kur tikko vēl bija jēla miesa. Oho, noteica Harijs. Tas ir viss, ko es jūtos droša darīt, vārgi noteica Hermione. Ir burvestības, kas savestu viņu pilnīgā kārtībā, bet es neuzdrīkstos mēģināt, ja nu kas noiet greizi un rada vēl lielāku postu... Viņš jau tā ir zaudējis tik daudz asiņu... Kā viņš īsti savainojās? Es domāju, Harijs sapurināja galvu, mēģinot to dabūt skaidru un aptvert, kas tikko noticis, kāpēc mēs esam šeit? Es domāju, ka mēs dodamies atpakaļ uz Drūmkakti? Hermione dziļi ieelpoja. Viņa izskatījās tuvu asarām. === Tulkojis: Putnubiedēklis === Kad mēs teleportējāmies, Jakslijs man pieķērās klāt, un es nevarēju no viņa atbrīvoties, viņš bija pārāk stiprs, un viņš joprojām turējās, kad mēs ieradāmies Drūmkaktē, un tad... Nu, es domāju, ka viņš redzēja durvis un domāja, ka mēs apstāsimies tur, tā nu viņš atslābināja savu tvērienu, un es varēju viņu nokratīt nost un tā vietā atvest mūs uz šejieni! Bet tad, kur viņš ir? Pagaidi... tu taču nedomā, ka viņš ir Drūmkaktē? Viņš taču nevar tikt tur iekšā? Viņas acis mirdzēja no nenotrauktajām asarām, un viņa pamāja. Harij, es domāju, ka viņš var. Es... es piespiedu viņu atlaisties ar Atlaišanās lāstu, bet es jau biju ievedusi viņu zem Acurauga burvestības. Kopš Dumidors ir miris, mēs esam slepensargi, tā nu es esmu viņam atklājusi noslēpumu, vai ne? Nebija nekādu aizbildinājumu; Harijs bija pārliecināts, ka viņai ir taisnība. Tas bija nopietns trieciens. Ja Jakslijs tagad varēja iekļūt mājā, nebija nekādas iespējas, ka viņi varētu atgriezties. Vēl jo vairāk, viņš varētu tur ievest citus nāvēžus teleportējoties. Lai arī māja bija drūma un nomācoša, tā bija kļuvusi par viņu vienīgo drošo paslēptuvi: vēl jo vairāk, tagad, kad Mokšķis bija daudz priecīgāks un draudzīgāks, par sava veida mājām. Ar nožēlu, kam nebija nekāda sakara ar ēdienu, Harijs iedomājās mājas elfu rosāmies pie steika un nieru pīrāga, kuru Harijs, Rons un Hermione nekad neēdīs. Harij, man žēl, man ļoti žēl! Nemuļķojies, tā nebija tava vaina! Ja nu kāda, tad vienīgi manējā... Harijs iebāza roku kabatā un izvilka Trakača aci. Hermione notrīsēja un izskatījās pārbijusies. Ambrāža bija piestiprinājusi to pie sava kabineta durvīm, lai izspiegotu cilvēkus. Es nevarēju to tur atstāt... Bet tā viņi uzzināja, ka tur bija iebrucēji. Pirms Hermione paspēja ko atbildēt, Rons iestenējās un atvēra acis. Viņš joprojām bija pelēks, un viņa seja bija pārklāta ar sviedriem. Kā tu jūties? Hermione čukstēja. |
|
|
![]() ![]() |
![]() |
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 10.06.2025 08:49 |