Grāmatas fragmentu tulkojumi Opcijas

[eyedam]

Šajā pavedienā vari izlasīt HP 7. grāmatas fragmentu tulkojumus, kas to autoriem kalpoja kā atļauja HP forumu piekļuvei pirms latviešu versijas iznākšanas.



=== 1. nodaļa ===
11-12. lpp. (scelenty)
15-17. lpp. (terapsina)

=== 3. nodaļa ===
31-32. lpp. (grāmatu tārps)
35-36. lpp. (orx)
37-39. lpp. (Noveau)
39-41. lpp. (ils)

=== 4. nodaļa ===

53-53. lpp. (kobis)
55-57. lpp. (korkijwolfs)

=== 5. nodaļa ===

66-67. lpp. (kvadrātsakne no priedes)
70-71. lpp. (Blackberry.)

=== 6. nodaļa ===
79-80. lpp. (Nattivity)
87-88. lpp. (rowzee)
89-90. lpp. (Ariannita)

=== 7. nodaļa ===
95-96. lpp. (Jūnija Samāra)
102-103. lpp. (Marvolo Kedavra)
104-105. lpp. (helbaffy)
111-114. lpp. (hram)

=== 8. nodaļa ===
117-118. lpp. (spoon)
119-120. lpp. (kreevy)
127-127. lpp. (Subjektiņš)

=== 9. nodaļa ===
134-136. lpp. (positiv denken)
139-140. lpp. (gremlins)
140-143. lpp. (Hula)

=== 10. nodaļa ===
146-147. lpp. (berserks)
148-148. lpp. (Sanitars)
159-162. lpp. (crazy200)

=== 11. nodaļa ===
166-167. lpp. (The Shine)
169-170. lpp. (Selina)

=== 12. nodaļa ===
198-200. lpp. (Siri)

=== 13. nodaļa ===
207-208. lpp. (trobelius)
208-209. lpp. (dreamer)
213-215. lpp. (**Kittie**)
217-218. lpp. (elliitee)

=== 14. nodaļa ===
221-223. lpp. (Nazgul)
223-224. lpp. (Putnubiedēklis)

=== 15. nodaļa ===
238-239. lpp. (Aksa_lemon)
240-241. lpp. (monta)

=== 16. nodaļa ===
259-260. lpp. (Chou)
269-269. lpp. (***Dancing_Queen***)

=== 17. nodaļa ===

270-271. lpp. (Scorpse)
271-272. lpp. (Nenuil)
276-277. lpp. (The master of the Death)
279-279. lpp. (pekene)
282-285. lpp. (Fantomass)

=== 18. nodaļa ===

287-288. lpp. (Victor Krum)
288-289. lpp. (sourgruel)

=== 19. nodaļa ===

296-297. lpp. (Daniels_Redclifs)
308-309. lpp. (Pele)
309-310. lpp. (Elie)

=== 20. nodaļa ===

315-316. lpp. (colorless wind)
325-326. lpp. (Medus Mošķis)
326-327. lpp. (Antaress)

=== 21. nodaļa ===

330-332. lpp. (Laupītājmeitēns Ronja)

=== 22. nodaļa ===

355-357. lpp. (karralá)
358-360. lpp. (Shadowstalker)

=== 23. nodaļa ===

363-364. lpp. (raimmis)
384-385. lpp. (Oriole)

=== 24. nodaļa ===

388-389. lpp. (Kaķurēgs)
389-390. lpp. (Kī Kī)
393-394. lpp. (ligaanna)

=== 25. nodaļa ===

417-418. lpp. (Timmy)

=== 26. nodaļa ===

419-420. lpp. (Tension)
423-424. lpp. (Denija)
424-425. lpp. (kuitala)
428-438. lpp. (Pand(emo)niumLust)

=== 27. nodaļa ===

445-446. lpp. (Džea)

=== 28. nodaļa ===

447-449. lpp. (RiSkS)
449-451. lpp. (washulis)
458-459. lpp. (nessie)

=== 29. nodaļa ===

469-473. lpp. (Fijusska)

=== 30. nodaļa ===

485-486. lpp. (BlueberryAnima)
486-487. lpp. (!Harpy!)

=== 31. nodaļa ===

490-491. lpp. (voldy)

=== 32. nodaļa ===

513-528. lpp. (arturchix)
500-503. lpp. (Earnella (Still Alive))

=== 33. nodaļa ===

532 - 538. lpp. (eyedam)

=== 34. nodaļa ===

555-556. lpp. (Andza)
560-561. lpp. (Lynda)

=== 35. nodaļa ===

565-566. lpp. (new_zealand 143)
573-574. lpp. (Hareki)
576-579. lpp. (šķirmice)

=== 36. nodaļa ===

581-581. lpp. (Eliitis)
582-583. lpp. (Normunds)
587-589. lpp. (jefeniite)
593-594. lpp. (jauatkales)

=== Epilogs ===

603-604. lpp. (elesarels)
606-607. lpp. (Edzinsh)

[eyedam]

======= 10. nodaļa =======


=== Tulkojis: berserks ===


Nākamajā rītā Harijs pamodās agri, ietinies guļammaisā uz viesistabas grīdas. Gaismas stars no debesīm iespīdēja caur biezajiem aizkariem: tas bija auksts, dzidri zils kā atšķaidīta tinte, kaut kur starp nakti un rītausmu, un visapkārt bija klusums, izņemot Rona un Hermiones mierīgo, dziļo elpošanu. Harijs paskatījās uz tumšajām ēnām, ko tie radīja uz grīdas blakus viņam. Ronam vakar bija uznākuši galantuma uzplūdi, un viņš bija uzstājis, ka Hermione gulēs uz spilveniem no dīvāna, lai viņas siluets būtu virs viņa. Viņas roka bija uz grīdas, viņas pirksti dažu collu atstatumā no Rona. Harijs brīnījās, vai viņi būtu aizmiguši, turot viens otra roku. Šī doma padarīja viņu dīvaini vientuļu.

Viņš paskatījās augšup uz ēnainajiem griestiem, zirnekļtīkliem noklāto lustru. Pirms mazāk kā divdesmit četrām stundām viņš bija stāvējis saulesgaismā pie telts ieejas, gaidot parādāmies kāzu viesus. Tas likās noticis pirms mūžības. Kas tagad notiks? Viņš gulēja uz grīdas un domāja par horkrustiem, biedējošo, sarežģīto uzdevumu, ko Dumidors bija viņam atstājis... Dumidors...

Skumjas, kas neatstāja viņu kopš Dumidora nāves, tagad likās savādākas. Apsūdzības, kuras viņš bija dzirdējis no Mjurielas kāzu laikā, likās iesakņojušās viņa smadzenēs kā tāda infekcija, saindējot atmiņas par burvi, ko viņš bija dievinājis. Vai Dumidors būtu pieļāvis tādas lietas? Vai viņš būtu bijis kā Dūdijs, mierīgi noskatījies nolaidībā un nepiegriezis vērību, kamēr tas neitekmē viņu? Vai viņš būtu pagriezis muguru māsai, kura bija ieslodzīta un noslēpta?

Harijs domāja par Godrika gravu, par kapu vietām, kuras Dumidors nekad nav pieminējis; viņš domāja par palikušajiem noslēpumainajiem priekšmetiem, bez paskaidrojumiem Dumidora testamentā un aizvainojumu, kas auga tumsā. Kāpēc Dumidors nepastāstīja? Kāpēc Dumidors nepaskaidroja? Vai Dumidoru vispār uztrauca, kas notiek ar Hariju? Vai arī Harijs ir bijis nekas vairāk kā vien instruments, ko pulēt un asināt, bet ne uz ko paļauties, ne kam uzticēties.

Harijs nevarēja tā pagulēt vien skarbu domu sabiedrībā. Izmisīgi mēģinot kaut ko pasākt, lai novērstu domas, viņš izslīdēja no sava guļammaisa, paņēma zizli un izvilkās no istabas. Kāpņu laukumā viņš nočukstēja: — Spīžo! — un sāka kāpt pa trepēm zižļa gaismā.

Otrajā kāpņu laukumā bija durvis uz guļamistabu, kurā viņš un Rons gulēja, kad bija šeit pagājušoreiz; viņš ieskatījās tajā. Drēbju skapja durvis stāvēja vaļā, un gultasveļa bija izvandīta. Harijs atcerējās apgāzto troļļa kāju lejā. Kāds bija pārmeklējis šo māju, kopš Ordenis to pameta. Strups? Vai varbūt Mahorks, kurš ir daudz zadzis no šīs mājas gan pirms gan pēc Siriusa nāves. Harija skatiens pārslīdēja pār portretu, kurā dažreiz bija sastopams Fineass Nigells Bleks, Siriusa vecvecvectēvs, bet portrets bija tukšs, bija redzams vien netīrs fons. Fineass Nigells acīmredzot pavadīja nakti direktora kabinetā Cūkkārpā.

Harijs turpināja kāpt augšup pa trepēm, līdz sasniedza augšējo trepju laukumu, kur bija tikai divas durvis. Uz vienas no tām bija plāksnīte ar Siriusa vārdu. Harijs nekad nebija bijis sava krusttēva guļamistabā. Viņš pagrūda durvis, turot zizli augstu paceltu, lai pēc iespējas vairāk izgaismotu istabu.

Istaba bija plaša un reiz bija bijusi skaista. Tur bija liela gulta ar kokgrebumiem galvgalī, garš logs, apslēpts ar gariem samta aizkariem, un lustra, noklāta ar biezu kārtu putekļu, ar sveču izdeguļiem palikušiem savās vietās, sacietējis vasks karājās it kā sasalušās pilēs. Smalka putekļu kārtiņa klāja bildes pie sienām un uz gultas galvgaļa; zirnekļa tīkls nostiepās starp lustru un liela drēbjuskapja augšu, un, kad Harijs virzijās dziļāk istabā, viņš sadzirdēja iztraucētas peles aizskriešanu.


=== Tulkojis: Sanitars ===


Tīņu gados Siriuss bija izklājis sienas ar tik daudz plakātiem un attēliem, ka maz bija redzams no sienas sudrabpelēkā zīda. Harijam atlika vien pieņemt, ka Siriusa vecākiem neizdevās noņemt mūžīgās līmes burvestību, kas tos turēja pie sienām, jo viņš bija pārliecināts, ka viņi nepriecātos par vecākā dēla gaumi. Šķita, ka Siriuss bija īpaši pacenties, lai kaitinātu savus vecākus. Tur bija vairāki lieli dzeltensarkani Grifidora karogi, pasvītrodami viņa atšķirību no viņa pārējās slīdeņu ģimenes. Tur bija daudz vientiešu motociklu attēlu un arī (Harijs apbrīnoja Siriusa nervus) vairāki plakāti ar vientiešu meitenēm, tērptām bikini. Harijs zināja, ka tās ir vientiešu bildes, jo tēli palika visai nekustīgi attēlos, blāvi smaidi un stiklotas acis sastingušas uz papīra. Kontrastā vienīgā burvju fotogrāfija uz sienām bija fotogrāfija ar četriem Cūkkārpas audzēkņiem stāvam plecu pie pleca, smejoties kamerā.

Ar patīkamu izjūtu vilni Harijs atpazina savu tēvu, viņa nekārtīgos, melnos matos stāvam tāpat kā Harijam, un arī viņš valkāja brilles. Viņam blakus bija Siriuss, vieglprātīgi izskatīgs, viņa nedaudz augstprātīgā seja daudz jaunāka un laimīgāka, kā Harijs to jebkad bija redzējis dzīvu. No Siriusa pa labi stāvēja Sīkaudzis, vairāk kā galvastiesu īsāks, tukls un miklām acīm, piesarcis ar prieku par viņa atrašanos foršākajā no kompānijām kopā ar apbrīnotajiem dumpiniekiem Džeimsu un Siriusu. No Džeimsa pa labi bija Vilksons, jau tad mazliet paplukuša paskata, bet viņā bija tā pati pārsteiguma sajūta, apzinoties esam pieņemtam un patīkamam... Vai arī tas vienkārši šķita tādēļ, ka Harijs zināja kā viss bijis, ka viņš ir redzējis lietas šajā bildē? Viņš mēģināja to noņemt no sienas; tā bija viņa – kā ne kā Siriuss atstāja viņam visu –, taču tā nekustējās. Siriuss nepieļāva iespēju viņa vecākiem pārdekorēt viņa istabu.


=== Tulkojis: crazy200 ===


Elfs apsēdās, ievilcis galvu starp saviem ceļiem, un sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ. Kad viņš sāka runāt, viņa balss klusa, bet ļoti skaidra šajā klusumā, atbalsojoties virtuvē.

— Saimnieks Siriuss aizbēga prom, laimīga diena, jo viņš bija slikts zēns un salauza manas saimnieces sirdi ar saviem patvaļīgajiem izlēcieniem. Bet saimniekam Regulusam bija īsts lepnums; viņš zināja, kā jānes Bleku vārds un tīrasiņu tituls. Daudzus gadus viņš runāja par Tumsas pavēlnieku, kas izvedīs burvjus no slēptuvēm, lai valdītu pār vientiešiem un vientiešu ģimenēs dzimušajiem... Un, kad viņam palika sešpadsmit gadu, saimnieks Reguluss pievienojās Tumsas pavēlniekam. Tik lepns, tik ļoti lepns, tik priecīgs kalpot...

— Un tad kādu dienu, gadu pēc viņa pievienošanās Tumsas pavēlniekam, saimnieks Reguluss nonāca lejā uz virtuvi, lai satiktu Mokšķi. Saimniekam Regulusam vienmēr bija paticis Mokšķis. Un saimnieks Reguluss teica... Viņš teica...

Vecais elfs sāka šūpoties vēl ātrāk.

— Viņš teica, ka Tumsas pavēlniekam nepieciešams elfs.

— Voldemortam bija nepieciešams elfs? — Harijs atkārtoja, atskatījies uz Ronu un Hermioni, kas izskatījās tikpat apjukuši kā viņš.

— Ak jā, — novaidēja Mokšķis. — Un saimnieks Reguluss bija piedāvājis Mokšķi. Tas bija pagodinājums, sacīja saimnieks Reguluss, pagodinājums saimniekam un Mokšķim, kam jādara viss, ko Tumsas pavēlnieks pavēl viņam... Un tad j-jāatgriežas mājās.

Mokšķis sāka elst un šūpoties vēl ātrāk.

— Tāpēc Mokšķis devās pie Tumsas pavēlnieka. Tumsas pavēlnieks neteica Mokšķim, ko viņi darīs, bet aizveda Mokšķi uz alu pie jūras. Un alā bija vēl viena ala, un tajā alā bija liels, melns ezers...

Matiņi uz Harija muguras sacēlās stāvus. Mokšķa vārdi šķita nākam pāri tumšajam ūdenim. Viņš redzēja to notiekam, tā it kā viņš tur būtu bijis klāt.

— Tur bija laiva...

Protams, tur bija laiva; Harijs zināju šo laivu, spokaini zaļa un maza, apburtā tā, lai varētu nest vienu burvi un vienu upuri uz salu ezera centrā. Tātad šādi Voldemorts pārbaudīja aizsardzību ap horkrustu: aizņemdamies nevērtīgu radību, mājas elfu...

— Tur bija b-biķeris pilns ar mikstūru. T-Tumsas pavēlnieks pavēlēja Mokšķim to izdzert.

Elfs nodrebēja no galvas līdz kājām.

— Mokšķis dzēra, un dzerot viņš redzēja šausmu lietas... Mokšķa iekšas dega... Mokšķis kliedz pēc saimnieka Regulusa, lai saimnieks viņu izglābj, viņš kliedza pēc saimnieces Blekas, bet Tumsas pavēlnieks tikai smējās. Viņš lika Mokšķim izdzert visu mikstūru... Viņš iemeta medaljonu tukšajā biķerī... Viņš piepildīja biķeri ar mikstūru. Un tad Tumsas pavēlnieks aizbrauca prom, atstājot Mokšķi uz salas...

Harijs varēja redzēt, kā tas viss notiek. Viņš redzēja Voldemorta balto, čūskveidīgo seju pazūdam tumsā, sarkanās acis vērojot sabrukušo elfu, kura nāve bija tikai dažu minūšu attālumā, tiklīdz viņš mēģinās slāpēt savas neremdināmās slāpes, ko radīja mikstūra. Bet šeit Harija iztēle atdūrās pret sienu, jo viņš nevarēja iztēloties, kā Mokšķis izbēga.

— Mokšķim bija nepieciešams ūdens, viņš aizlīda uz salas malu un sāka dzert no tumšā ezera... Un rokas, mirušas rokas sniedzās ārā no ūdens un vilka viņu zem ūdens...

— Kā tu tiki prom? — jautāja Harijs, un viņš nemaz nebija pārsteigts, dzirdot sevi čukstam.

Mokšķis pacēla savu neglīto galvu un paskatījās uz Hariju ar savām lielajām, asinīm pieplūdušajām acīm.

— Saimnieks Reguluss teica, lai Mokšķis nāk mājās, — viņš teica.

— Es zinu, bet kā tu aizbēgi no pazemjiem?

Mokšķis, šķiet, nesaprata.

— Saimnieks Reguluss teica, lai Mokšķis nāk mājās, — viņš atkārtoja.

— Es zinu, bet...

— Vai tad tas nav acīm redzams, Harij? — sacīja Rons. — Viņš aizteleportējās.

— Bet... Tu nevarēji teleportēties ne uz, ne prom no alas, — teica Harijs, — savādāk Dumidors...

— Elfu maģija nav tāda kā burvju maģija, vai ne? — sacīja Rons. — Es domāju, elfi var teleportēties iekšā un ārā no Cūkkārpas, kamēr mēs nevaram.

Sekoja klusums, kamēr Harijs apdomāja šo. Kā gan Voldemorts varēja pieļaut šādu kļūdu? Bet kamēr viņš šo apdomāja, Hermione ierunājās, viņas balss bija auksta kā ledus.

— Nu protams, Voldemorts nebūs ņēmis vērā mājas elfu maģiju, tāpat kā visi tīrasiņi, kas izturas pret tiem kā pret dzīvniekiem... Viņam nekad nebūtu ienācis prātā, ka elfiem varētu būt maģija, kādas viņam nav.

— Mājas elfa augstākais likums ir klausīt savam saimniekam, — sacīja Mokšķis. — Mokšķim tika pavēlēts nākt mājās, tāpēc viņš atgriezās mājās...

— Tātad tu darīji, kas tev tika pavēlēts, vai ne? — sacīja Hermione. — Tu vienkārši klausīji pavēlēm.

Mokšķis piekrītoši pamāja ar galvu, šūpojoties vēl ātrāk nekā pirms tam.

— Kas notika tad, kad tu atgriezies? — jautāja Harijs. — Ko darīja Reguluss, kad tu viņam izstāstīji, kas notika?

— Saimnieks Reguluss bija ļoti noraizējies, — novaidēja Mokšķis. — Saimnieks Reguluss teica, lai Mokšķis paslēpjas un neatstāj māju. Un tad... tas bija kādu laiku vēlāk... kādu nakti saimnieks Reguluss atnāca pie Mokšķa, viņš bija savādāks, uztraucies, Mokšķis to varēja pateikt... Un viņš teica, lai Mokšķis aizved viņu tur, kur Tumsas pavēlnieks bija viņu aizvedis...

Harijs varēja to visu redzēt, pārbijies, vecs elfs un tievs, tumšs meklētājs, kurš bija tik ļoti līdzīgs Siriusam. Mokšķis zināja, kā atrast ieeju alā, zināja, kā pacelt laivu; tikai šoreiz tas bija viņa saimnieks Regeluss, kurš devās ar viņu uz salu ar biķeri.

— Un viņš tev pavēlēja izdzert mikstūru? — ar riebumu jautāja Harijs.

Mokšķis noliedzoši pakratīja galvu un sāka raudāt. Hermione piespieda rokas pie mutes: viņa, šķiet, kaut ko saprata.

— S-Saimnieks Reguluss paņēma tādu pašu medaljonu, kāds bija Tumsas pavēlniekam, — sacīja Mokšķis, asarām tekot lejup elfa degunam. — Un viņš pavēlēja Mokšķim paņemt to un, kad biķeris būs tukšs, apmainīt medaljonus.