Grāmatas fragmentu tulkojumi Opcijas

[eyedam]

Šajā pavedienā vari izlasīt HP 7. grāmatas fragmentu tulkojumus, kas to autoriem kalpoja kā atļauja HP forumu piekļuvei pirms latviešu versijas iznākšanas.



=== 1. nodaļa ===
11-12. lpp. (scelenty)
15-17. lpp. (terapsina)

=== 3. nodaļa ===
31-32. lpp. (grāmatu tārps)
35-36. lpp. (orx)
37-39. lpp. (Noveau)
39-41. lpp. (ils)

=== 4. nodaļa ===

53-53. lpp. (kobis)
55-57. lpp. (korkijwolfs)

=== 5. nodaļa ===

66-67. lpp. (kvadrātsakne no priedes)
70-71. lpp. (Blackberry.)

=== 6. nodaļa ===
79-80. lpp. (Nattivity)
87-88. lpp. (rowzee)
89-90. lpp. (Ariannita)

=== 7. nodaļa ===
95-96. lpp. (Jūnija Samāra)
102-103. lpp. (Marvolo Kedavra)
104-105. lpp. (helbaffy)
111-114. lpp. (hram)

=== 8. nodaļa ===
117-118. lpp. (spoon)
119-120. lpp. (kreevy)
127-127. lpp. (Subjektiņš)

=== 9. nodaļa ===
134-136. lpp. (positiv denken)
139-140. lpp. (gremlins)
140-143. lpp. (Hula)

=== 10. nodaļa ===
146-147. lpp. (berserks)
148-148. lpp. (Sanitars)
159-162. lpp. (crazy200)

=== 11. nodaļa ===
166-167. lpp. (The Shine)
169-170. lpp. (Selina)

=== 12. nodaļa ===
198-200. lpp. (Siri)

=== 13. nodaļa ===
207-208. lpp. (trobelius)
208-209. lpp. (dreamer)
213-215. lpp. (**Kittie**)
217-218. lpp. (elliitee)

=== 14. nodaļa ===
221-223. lpp. (Nazgul)
223-224. lpp. (Putnubiedēklis)

=== 15. nodaļa ===
238-239. lpp. (Aksa_lemon)
240-241. lpp. (monta)

=== 16. nodaļa ===
259-260. lpp. (Chou)
269-269. lpp. (***Dancing_Queen***)

=== 17. nodaļa ===

270-271. lpp. (Scorpse)
271-272. lpp. (Nenuil)
276-277. lpp. (The master of the Death)
279-279. lpp. (pekene)
282-285. lpp. (Fantomass)

=== 18. nodaļa ===

287-288. lpp. (Victor Krum)
288-289. lpp. (sourgruel)

=== 19. nodaļa ===

296-297. lpp. (Daniels_Redclifs)
308-309. lpp. (Pele)
309-310. lpp. (Elie)

=== 20. nodaļa ===

315-316. lpp. (colorless wind)
325-326. lpp. (Medus Mošķis)
326-327. lpp. (Antaress)

=== 21. nodaļa ===

330-332. lpp. (Laupītājmeitēns Ronja)

=== 22. nodaļa ===

355-357. lpp. (karralá)
358-360. lpp. (Shadowstalker)

=== 23. nodaļa ===

363-364. lpp. (raimmis)
384-385. lpp. (Oriole)

=== 24. nodaļa ===

388-389. lpp. (Kaķurēgs)
389-390. lpp. (Kī Kī)
393-394. lpp. (ligaanna)

=== 25. nodaļa ===

417-418. lpp. (Timmy)

=== 26. nodaļa ===

419-420. lpp. (Tension)
423-424. lpp. (Denija)
424-425. lpp. (kuitala)
428-438. lpp. (Pand(emo)niumLust)

=== 27. nodaļa ===

445-446. lpp. (Džea)

=== 28. nodaļa ===

447-449. lpp. (RiSkS)
449-451. lpp. (washulis)
458-459. lpp. (nessie)

=== 29. nodaļa ===

469-473. lpp. (Fijusska)

=== 30. nodaļa ===

485-486. lpp. (BlueberryAnima)
486-487. lpp. (!Harpy!)

=== 31. nodaļa ===

490-491. lpp. (voldy)

=== 32. nodaļa ===

513-528. lpp. (arturchix)
500-503. lpp. (Earnella (Still Alive))

=== 33. nodaļa ===

532 - 538. lpp. (eyedam)

=== 34. nodaļa ===

555-556. lpp. (Andza)
560-561. lpp. (Lynda)

=== 35. nodaļa ===

565-566. lpp. (new_zealand 143)
573-574. lpp. (Hareki)
576-579. lpp. (šķirmice)

=== 36. nodaļa ===

581-581. lpp. (Eliitis)
582-583. lpp. (Normunds)
587-589. lpp. (jefeniite)
593-594. lpp. (jauatkales)

=== Epilogs ===

603-604. lpp. (elesarels)
606-607. lpp. (Edzinsh)

[eyedam]

======= 9. nodaļa =======


=== Tulkojusi: positiv denken ===


Viss šķita dūmakains, Harijs un Hermione lēni pielēca kājās un ķēra pēc saviem zižļiem. Vairums cilvēku tikai tagad bija aptvēruši, ka ir noticis kaut kas dīvains; galvas joprojām bija pagrieztas virzienā, kurā bija izgaisis sudraba kaķis. Klusums izplatījās ārpusē stindzinošiem viļņiem no vietas, kur bija nolaidies Aizstāvis. Tad kāds spalgi iekliedzās.

Harijs un Hermione iemetās panikas pārņemtajā pūlī. Viesi rāvās uz visām pusēm; daudzi teleportējās; aizsardzības burvestība ap Midzeņiem bija lauzta.

— Ron! — Hermione kliedza. — Ron, kur tu esi?

Kad viņi lauza savu ceļu šķērsām deju placim, Harijs redzēja pūlī uzrodamies apmetņos un maskās tērptas figūras; tad viņš ieraudzīja Vilksonu un Tonksu, viņu zižļus paceltus, un dzirdēja abus kliedzam Sargum! – kliedzienus, kas atbalsojās no visām pusēm...

— Ron! Ron! — Hermione sauca, pa pusei šņukstot, kamēr viņa un Harijs tika grūstīti no pārbiedēto viesu puses: Harijs sagrāba viņas roku, lai pārliecinātos, ka viņi nav izšķirti, kad nošvīkstēja gaismas svītra pāri viņu galvām, vai nu aizsardzības burvestība vai kaut kas vairāk draudīgs, ko viņi nepazina...

Un tad Rons bija tepat. Viņš cieši ieķērās Hermiones brīvajā rokā, un Harijs sajuta viņas pagriešanos uz vietas; redze un skaņa bija izgaisuši, kad tumsa iespiedās viņā; viss, ko viņš varēja just, bija Hermiones roka, kad viņi tika spiesti caur telpu un laiku, prom no Midzeņiem, prom no pēkšņi uzbrukušajiem nāvēžiem, prom, iespējams, no paša Voldemorta...

— Kur mēs esam? — teica Rona balss.

Harijs atvēra savas acis. Kādu mirkli viņš nodomāja, ka viņi vispār nav pametuši kāzas: viņi joprojām bija cilvēku ieskauti.

— Tutenhamona laukuma iela,— noelsās Hermione. — Ejam, tikai ejam, mums jāatrod kaut kur, kur jums pārģērbties.

Harijs darīja kā viņa lika. Viņi pa pusei gāja, pa pusei skrēja pa plato, tumšo ielu, kur drūzmējās vēlas nakts klīstošie un kura bija slēgtu veikalu ieskauta, pāri viņiem mirgoja zvaigznes. Divstāvīgais autobuss aizdārdēja garām, un uz viņiem draiski noskatījās priecīgi krogus-gājēji, kad viņi tiem gāja garām; Harijs un Rons joprojām valkāja apmetņus.

— Hermion, mums nav nekā, ko pārģērbt,— Rons teica viņai, kad jauna sieviete gandrīz pārsprāga, smejoties savus aizsmakušos smieklus, viņu ieraudzīdama.

— Kāpēc gan es nepārliecinājos vai man līdzi ir Paslēpnis? — teica Harijs, iekšēji nolamājot sevi par paša muļķību. — Visu pagājušo gadu es to nēsāju sev līdzi un...

— Viss kārtībā, man ir Paslēpnis, man ir arī drēbes jums abiem,— teica Hermione. — Tikai centieties uzvesties dabīgi līdz tam, kamēr tas notiks.

Viņa ieveda viņus sānielā, tad ēnainas alejas patvērumā.

— Kad tu teici, ka mums ir Paslēpnis un drēbes...— teica Harijs, sarauktu pieri paskatoties uz Hermioni, kura nenesa neko citu, izņemot savu mazo, ar pērlītēm rotāto rokassomiņu, kuru viņa tieši šobrīd pārmeklēja.

— Jā, tās ir te,— teica Hermione, un Harijam un Ronam par galīgu pārsteigumu viņa izņēma ārā divus džinsu pārus, sporta kreklu, dažas sarkanbrūnas zeķes un, visbeidzot, sudraboto Paslēpni.

— Kā, pie velna...

— Neatklājamā izplešanās burvestība,— pateica Hermione. — Sarežģīti, bet es domāju, es to esmu izdarījusi labi; lai vai kā, es centos apgādāt mūs ar visu, kas mums nepieciešams. — Viņa nedaudz sakratīja trauslā izskata somu, un tas atbalsojās kā kravas nodalījumā – it kā iekšpusē ripotu daži smagi priekšmeti. — Ai, sasodīts, tām jābūt grāmatām,— viņa teica, ielūkojoties iekšpusē, — un es tās visas biju sakrāvusi kaudzēs pēc tēmām... Nu labi... Harij, tu labāk ņem Paslēpni. Ron, pasteidzies un pārvelc...

— Kad tu to visu izdarīji? — Harijs jautāja, kamēr Rons vilka nost savas drēbes.

— Es jau tev stāstīju Midzeņos, es pakoju lietas jau dienām, kā zini, ja gadījumā mums vajadzētu ātri doties prom. Es kārtoju tavu mugursomu šorīt, Harij, pēc tam, kad tu izmainījies, un ieliku to te... Man bija tikai sajūta...

— Tu esi apbrīnojama, patiešām,— teica Rons, pasniedzot drēbju murskuli.

— Paldies,— teica Hermione, izspiežot mazu smaidiņu, saspiezdama drēbes somā. — Lūdzu, Harij, uzvelc to Paslēpni!


=== Tulkojusi: gremlins ===


— Nav svarīgi kā viņus sauc! — Hermione nedaudz histēriski iesaucās. — Kā viņi mūs atrada? Ko mēs darīsim?

Kaut kādā veidā viņas panika šķita noskaidrojam Harija apziņu.

— Aizslēdz durvis,— viņš viņai teica. — Un, Ron, izslēdz gaismas.

Viņš palūkojās lejup uz paralizēto Dolohovu, ātri domājot, kamēr noklikšķēja slēdzene un Rons izmantoja Izslēdzi, lai atstātu kafejnīcu tumsā. Harijs varēja dzirdēt, kā vīrietis, kas bija pirms tam ņirgājies par Hermioni, kliedza uz citu meiteni no attāluma.

— Ko mēs ar viņiem darīsim? — Rons cauri tumsai čukstēja Harijam. Tad vēl klusāk piebilda: — Nogalināsim viņus? Viņi nogalinātu mūs. Viņiem tikko bija laba iespēja.

Hermione nodrebinājās un paspēra soli atpakaļ. Harijs pakratīja galvu.

— Mums tikai vajag izdzēst viņu atmiņas,— Harijs teica. — Tā būs labāk, tas novedīs viņus no pēdām. Ja mēs nogalinātu viņus, tad būtu acīmredzams, ka esam bijuši šeit.

— Tu esi boss,— teica Rons, izklausoties pamatīgi atvieglots. — Bet es nekad neesmu izpildījis atmiņas burvestību.

— Tāpat arī es,— teica Hermione. — Bet es zinu teoriju.

Viņa ievilka dziļu un mierīgu elpu, tad notēmēja ar zizli pret Dolohova pieri un izsaucās: — Obliviate!

Mirklī Dolohova acis kļuva neizteiksmīgas un sapņainas.

— Izcili,— Harijs noteica, uzplikšķinot viņai pa muguru. — Parūpējies par otru un viesmīli, kamēr mēs ar Ronu uzkopsim.\

— Uzkopsim? — pārjautāja Rons, palūkojoties apkārt uz daļēji iznīcināto kafejnīcu. — Kāpēc?

— Vai tu nedomā, ka viņi varētu sākt prātot, kas ir noticis, ja pamodīsies un atklās, ka atrodas vietā, kas izskatās kā tikko bombardēta?

— Ak, pareizi, jā...

Rons brīdi cīnījās, pirms viņam izdevās izvilkt zizli no kabatas.

— Nav brīnums, ka es to nevaru izvilkt. Hermione, tu esi paņēmusi manus vecos džinsus. Tie ir šauri.

— Ak, man tik ļoti žēl,— Hermione nošņācās un, kad viņa vilka viesmīli prom no logiem, Harijs dzirdēja viņu nomurminām ieteikumu, kur vēl Rons varētu iebāzt savu zizli.

Kad kafejnīca bija atjaunota tās sākotnējā stāvoklī, viņi aizvilka nāvēžus atpakaļ viņu vietā un nostādināja ar seju vienam pret otru.

— Bet kā viņu mūs atrada? — Hermione jautāja, lūkojoties no viena kūtrā vīra uz otru. — Kā viņi zināja, kur mēs esam?

Viņa pagriezās pret Hariju.

— Tu... tu nedomā, ka tev vēl arvien varētu būt atsaite, vai ne, Harij?

— Viņam nevar būt,— Rons teica. — Atsaite salūzt septiņpadsmit gados, tas ir burvju likums. To nevar uzlikt pieaugušajiem.

— Tik tālu, cik tu zini,— iebilda Hermione. — Ja nu nāvēži ir atraduši veidu, kā to uzlikt septiņpadsmit gadus vecam?

— Bet Harijs nav bijis neviena nāvēža tuvumā pēdējās divdesmit četras stundas. Kurš gan varēja viņam uzlikt Atsaiti?

Hermione neatbildēja. Harijs jutās aptraipīts un bojāts. Vai tiešām tā nāvēži atrada viņus?

— Ja es nevaru izmantot maģiju, un jūs nevarat izmantot maģiju man līdzās, neatklājot mūsu pozīcijas... — viņš sāka.

— Mēs nesadalīsimies! — Hermione stingri noteica.

— Mums vajag drošu vietu, kur noslēpties,— teica Rons. — Dod mums laiku pārdomāt lietas.

— Drūmkakte,— bilda Harijs.


=== Tulkojusi: Hula ===


Pārējie abi blenza.

— Nekļūsti smieklīgs, Harij, Strups var tur iekļūt!

— Rona tētis teica, ka viņi esot uzlikuši lāstus pret viņu; un, pat ja tie nav nostrādājuši,— viņš turpināja, kad Hermione sāka strīdēties, — nu un? Es zvēru, nekas man nepatiktu labāk kā satikt Strupu!

— Bet...

— Hermione, kur tad vēl? Tā ir labākā iespēja, kas mums ir. Strups ir vienīgais nāvēdis. Ja man vēl joprojām ir izsekošanas lāsts, viņu pūļi sekos mums, vienalga, kur mēs arī ietu.

Viņa nevarēja strīdēties, lai gan izskatījās, ka labprāt to darītu. Kamēr viņa slēdza ciet kafejnīcas durvis, Rons klikšķināja Deluminatoru, lai izdzēstu kafejnīcas gaismas. Tad, kad Harijs bija aizskaitījis līdz trīs, viņi pagrieza burvestības pret viņu trim upuriem, un, pirms viesmīle vai kāds no nāvēžiem varēja izdarīt ko vairāk par miegainu izkustēšanos, Harijs, Rons un Hermione atkal bija nekavējoties izlocījušies un pazuduši blīvajā tumsā.

Pēc dažām sekundēm Harija plaušas pateicīgi izpletās un viņš atvēra acis: nu viņi stāvēja labi pazīstama un nekopta skvēra vidū. Garas, sagruvušas mājas lūkojās uz viņiem no visām pusēm. Divpadsmitais numurs bija viņiem redzams, jo par tā eksistenci viņiem bija pateicis Dumidors, slepensargs, un viņi traucās uz to, kontrolējot ik jardu, vai viņi netiek izsekoti vai novēroti. Viņi uzskrēja pa akmens pakāpieniem, un Harijs vienreiz uzsita ar zizli pa parādes durvīm. Viņi dzirdēja metālisku klikšķu virkni un ķēdes šķindoņu, tad durvis līgojoties ar čīkstoņu atvērās un viņi pārsteidzās pāri slieksnim.

Kad Harijs aiz sevis aiztaisīja durvis, vecmodīgā gāzes lampa iedegās, metot ņirbošu gaismu visā priekšnama garumā. Māja izskatījās tieši tā, kā Harijs to atcerējās: baisa, ar zirnekļu tīkliem, mājas elfu galvu apveidiem metot spocīgas ēnas uz kāpnēm. Garie, tumšie aizkari slēpa Siriusa mātes portretu. Vienīgā lieta, kas bija nevietā, bija troļļa kājas lietussargu statīvs, kas gulēja uz grīdas, it kā Tonksa tikko to atkal būtu apgāzusi.

— Es domāju, ka te kāds ir bijis,— Hermione čukstēja, rādot uz statīvu.

— Tas varētu būt noticis, kad Ordenis aizgāja,— Rons atmurmināja.

— Nu, kur ir tie lāsti, kas uzlikti pret Strupu? — Harijs jautāja.

— Varbūt tie aktivizējas tikai tad, kad viņš parādās? — ierosināja Rons, tomēr viņi palika cieši kopā pie kājslauķa ar mugurām pret durvīm, baidīdamies doties tālāk mājā.

— Labi, mēs te nevaram stāvēt mūžīgi,— sacīja Harijs un spēra soli uz priekšu.

— Severuss Strups?

Trakača Tramdāna balss izdvesa no tumsas, liekot visiem trim no izbailēm palēkties atpakaļ. — Mēs neesam Strups! — ķērca Harijs, pirms kaut kas pārbrāzās viņam pāri kā auksts gaiss un viņa mēle saritinājās, padarot par neiespējamu runāt. Tomēr, pirms viņam bija laiks to savā mutē izjust, viņa mēle atkal bija atmudžinājusies.

Šķita, ka abi pārējie ir izjutuši to pašu nepatīkamo sajūtu. Rons rīstoties izgrūda trokšņus, Hermione stostījās: — Tam b-bija j-jābūt M-Mēles sasiešanas lāstam, ko Tramdāns uzlicis pret Strupu!

Harijs piesardzīgi spēra vēl vienu soli uz priekšu. Kaut kas pārvietojās ēnās halles galā, un, pirms kāds no viņiem ko varēja pateikt, kāda gara, putekļu krāsas un baiga figūra bija uzcēlusies no paklāja. Hermione kliedza un tāpat, aizkariem atsprāgstot, darīja arī Bleka kundze. Pelēkā figūra slīdēja uz viņu pusi arvien ātrāk un ātrāk, bārdai un matiem, kas bija līdz jostasvietai, plīvojot, tās seja bija iekritusi un bezmiesiska, ar tukšiem acu dobumiem: šausminoši pazīstama, briesmīgi mainījusies, un tā pacēla izkāmējušu roku, rādot uz Hariju.

— Nē! — Harijs kliedza, un, lai gan viņš bija pacēlis zizli, nekāda burvestība nenāca prātā. — Nē! Tie nebijām mēs! Mēs tevi nenogalinājām...

Pie vārda "nenogalinājām" būtne eksplodēja, atstājot milzīgu putekļu mākoni: klepojot un ar asarojošām acīm Harijs lūkojās apkārt un ieraudzīja Hermioni uz grīdas pie durvīm ar seju, aizsegtu ar rokām, un Ronu, kas drebēja no galvas līdz kājām, neveikli uzsitam viņai pa plecu, sakot: — Viss k-kārtībā... Tas ir p-prom...

Putekļi novirmoja ap Hariju kā migla, ķerot zilo gāzes gaismu, un Bleka kundze turpināja kliegt.

— Draņķasiņi, mēsli, bezgoži, kauna traipi manu senču mājās...

— AIZVERIES! — Harijs auroja, vēršot zizli pret viņu, un ar blīkšķi un sarkanu dzirksteļu uzliesmojumu aizkari atkal aizcirtās, Bleka kundzi apklusinot.

— Tas... tas bija... — Hermione šņukstēja, kad Rons palīdzēja viņai nostāties uz kājām.

— Jā,— teica Harijs,— bet tas taču patiesībā nebija viņš? Tikai kaut kas, lai nobiedētu Strupu.

Vai tas bija nostrādājis, Harijs domāja, vai arī Strups bija saspridzinājis šausminošo apveidu tikpat ikdienišķi kā nogalinājis Dumidoru? Nerviem joprojām džinkstot, viņš veda pārējos divus tālāk hallē, pusiztēlodamies, ka atklājas kādas jaunas šausmas, bet nekas nekustējās, izņemot peli, kas pārskrēja pāri grīdlīstei.