Grāmatas fragmentu tulkojumi Opcijas

[eyedam]

Šajā pavedienā vari izlasīt HP 7. grāmatas fragmentu tulkojumus, kas to autoriem kalpoja kā atļauja HP forumu piekļuvei pirms latviešu versijas iznākšanas.



=== 1. nodaļa ===
11-12. lpp. (scelenty)
15-17. lpp. (terapsina)

=== 3. nodaļa ===
31-32. lpp. (grāmatu tārps)
35-36. lpp. (orx)
37-39. lpp. (Noveau)
39-41. lpp. (ils)

=== 4. nodaļa ===

53-53. lpp. (kobis)
55-57. lpp. (korkijwolfs)

=== 5. nodaļa ===

66-67. lpp. (kvadrātsakne no priedes)
70-71. lpp. (Blackberry.)

=== 6. nodaļa ===
79-80. lpp. (Nattivity)
87-88. lpp. (rowzee)
89-90. lpp. (Ariannita)

=== 7. nodaļa ===
95-96. lpp. (Jūnija Samāra)
102-103. lpp. (Marvolo Kedavra)
104-105. lpp. (helbaffy)
111-114. lpp. (hram)

=== 8. nodaļa ===
117-118. lpp. (spoon)
119-120. lpp. (kreevy)
127-127. lpp. (Subjektiņš)

=== 9. nodaļa ===
134-136. lpp. (positiv denken)
139-140. lpp. (gremlins)
140-143. lpp. (Hula)

=== 10. nodaļa ===
146-147. lpp. (berserks)
148-148. lpp. (Sanitars)
159-162. lpp. (crazy200)

=== 11. nodaļa ===
166-167. lpp. (The Shine)
169-170. lpp. (Selina)

=== 12. nodaļa ===
198-200. lpp. (Siri)

=== 13. nodaļa ===
207-208. lpp. (trobelius)
208-209. lpp. (dreamer)
213-215. lpp. (**Kittie**)
217-218. lpp. (elliitee)

=== 14. nodaļa ===
221-223. lpp. (Nazgul)
223-224. lpp. (Putnubiedēklis)

=== 15. nodaļa ===
238-239. lpp. (Aksa_lemon)
240-241. lpp. (monta)

=== 16. nodaļa ===
259-260. lpp. (Chou)
269-269. lpp. (***Dancing_Queen***)

=== 17. nodaļa ===

270-271. lpp. (Scorpse)
271-272. lpp. (Nenuil)
276-277. lpp. (The master of the Death)
279-279. lpp. (pekene)
282-285. lpp. (Fantomass)

=== 18. nodaļa ===

287-288. lpp. (Victor Krum)
288-289. lpp. (sourgruel)

=== 19. nodaļa ===

296-297. lpp. (Daniels_Redclifs)
308-309. lpp. (Pele)
309-310. lpp. (Elie)

=== 20. nodaļa ===

315-316. lpp. (colorless wind)
325-326. lpp. (Medus Mošķis)
326-327. lpp. (Antaress)

=== 21. nodaļa ===

330-332. lpp. (Laupītājmeitēns Ronja)

=== 22. nodaļa ===

355-357. lpp. (karralá)
358-360. lpp. (Shadowstalker)

=== 23. nodaļa ===

363-364. lpp. (raimmis)
384-385. lpp. (Oriole)

=== 24. nodaļa ===

388-389. lpp. (Kaķurēgs)
389-390. lpp. (Kī Kī)
393-394. lpp. (ligaanna)

=== 25. nodaļa ===

417-418. lpp. (Timmy)

=== 26. nodaļa ===

419-420. lpp. (Tension)
423-424. lpp. (Denija)
424-425. lpp. (kuitala)
428-438. lpp. (Pand(emo)niumLust)

=== 27. nodaļa ===

445-446. lpp. (Džea)

=== 28. nodaļa ===

447-449. lpp. (RiSkS)
449-451. lpp. (washulis)
458-459. lpp. (nessie)

=== 29. nodaļa ===

469-473. lpp. (Fijusska)

=== 30. nodaļa ===

485-486. lpp. (BlueberryAnima)
486-487. lpp. (!Harpy!)

=== 31. nodaļa ===

490-491. lpp. (voldy)

=== 32. nodaļa ===

513-528. lpp. (arturchix)
500-503. lpp. (Earnella (Still Alive))

=== 33. nodaļa ===

532 - 538. lpp. (eyedam)

=== 34. nodaļa ===

555-556. lpp. (Andza)
560-561. lpp. (Lynda)

=== 35. nodaļa ===

565-566. lpp. (new_zealand 143)
573-574. lpp. (Hareki)
576-579. lpp. (šķirmice)

=== 36. nodaļa ===

581-581. lpp. (Eliitis)
582-583. lpp. (Normunds)
587-589. lpp. (jefeniite)
593-594. lpp. (jauatkales)

=== Epilogs ===

603-604. lpp. (elesarels)
606-607. lpp. (Edzinsh)

[eyedam]

======= 7. nodaļa =======


=== Tulkojusi: Jūnija Samāra ===


Viņš gāja pa kalnainu ceļu rīta blāzmas zilajā gaismā. Tālumā dūmakā tīts atradās mazs ciemats. Vai viņa meklētais vīrs atradās tur, vīrs, kas viņam bija tik ļoti vajadzīgs, ka viņš nespēja domāt ne par ko citu, vīrs, kurš glabāja atbildes visām viņa problēmām?

— Ei, mosties!

Harijs atvēra acis. Viņš atkal gulēja saliekamajā gultā Rona noplukušajā bēniņu istabā. Saule vēl nebija uzlēkusi, un istaba tinās ēnās. Pumperniķelis gulēja, paslē```` galvu zem sīciņā spārna. Harijs juta dzelšanu rētā.

— Tu miegā murmināji.

— Tiešām?

— Jā. "Gregorovičs." Tu nepārtraukti atkārtoji: "Gregorovičs."

Harijs nebija uzlicis brilles, un Rona seja izskatījās mazliet izplūdusi.

— Kas ir Gregorovičs?

— Es nezinu. Tu taču to teici.

Harijs paberzēja pieri un domāja. Šis vārds likās dzirdēts, taču Harijs nespēja atcerēties, kur.

— Man liekas, ka Voldemorts viņu meklē.

— Nabaga čalis,— Rons teica.

Harijs piecēlās sēdus, joprojām berzēdams rētu. Viņš bija pilnībā pamodies. Viņš centās atcerēties, ko tieši bija redzējis sapnī, bet vienīgais, kas atausa atmiņā, bija kalnains apvārsnis un dziļā ielejā paslēpta ciemata aprises.

— Man liekas, ka viņš ir ārzemēs.

— Kas, Gregorovičs?

— Voldemorts. Es domāju, ka viņš ir ārzemēs un meklē Gregoroviču. Tā vieta neizskatījās pēc Lielbritānijas.

— Tu atkal biji viņa prātā?

Rons izklausījās noraizējies.

— Izdari man pakalpojumu un nesaki Hermionei,— Harijs sacīja. — Viņa grib, lai es pārstāju miegā redzēt visas tās lietas...

Viņš palūkojās uz Pumperniķeļa būri, domādams... Kāpēc vārds "Gregorovičs" likās pazīstams?

— Es domāju,— viņš lēni iesāka, — tam ir kāds sakars ar kalambolu. Tur ir kāda sakarība, bet... es nevaru izdomāt, kāda.

— Ar kalambolu? — Rons pārvaicāja. — Esi drošs, ka nedomā par Gorgoviču?

— Ko?

— Dragomirs Gorgovičs, dzinējs, pārcelts uz "Čadlijas Lielgabaliem" par rekordlielu samaksu pirms diviem gadiem. Viņam pieder sezonas rekords iemesto sviedeņu ziņā.

— Nē,— atbildēja Harijs. — Es pavisam noteikti nedomāju Gorgoviču.

— Es arī cenšos nedomāt,— Rons sacīja. — Starp citu, daudz laimes dzimšanas dienā.

— Pareizi! Biju aizmirsis! Man ir septiņpadsmit!

Harijs paķēra savu zizli, kas atradās blakus viņa saliekamajai gultai, notēmēja uz galdu, kur bija atstājis brilles un teica: — Šurpum brilles! — Lai gan tās atradās tikai kādas pēdas attālumā, redzēt tās lidojam bija kaut kas sajūsminošs. Vismaz, kamēr brilles netrāpīja Harijam pa aci.

— Tieši mērķī,— Rons nosprauslojās.

Līksmojot par atbrīvošanos no sekošanas, Harijs lika Rona mantām lidot viscaur istabai, pamodinot un satraucot Pumperniķeli. Vēl Harijs mēģināja sasiet savu sporta kurpju auklas ar maģijas palīdzību (gala rezultāta atsiešana aizņēma pāris minūtes) un, tīra prieka pēc, pārvērta "Čadlijas Lielgabalu" oranžās drēbes uz Rona plakātiem koši zilas.


=== Tulkojis: Marvolo Kedavra ===


Viņi visi skatījās uz Vīzlija kundzes pusi. Viņa centās runāt ar madāmu Delakūru, vienlaikus atkārtoti lūkodamās uz vārtiem.

— Es domāju, labāk sāksim bez Artūra,— pēc kāda brīža viņa sauca ārā uz dārzu. — Viņš noteikti ir aizkavēts dar... vai!

Viņi visi to ieraudzīja vienlaicīgi: gaismas apveids lidoja pāri pagalmam uz galda pusi, kur tas pārveidojās spožā zebiekstē, kas stāvēja uz pakaļkājām un runāja Vīzlija kunga balsī.

— Ar mani kopā nāk Burvestību ministrs.

Aizstāvis izzuda tukšā gaisā, atstājot Flēras ģimeni, izbrīnā lūkodamies uz vietu, kur tas pagaisa.

— Mums te nevajadzētu būt,— uzreiz teica Vilksons. — Harij... piedod... es paskaidrošu citā reizē...

Viņš satvēra Tonksas plaukstas locītavu, vilkdams viņu sev līdzi; viņi sasniedza žogu, pārkāpa tam pāri un pazuda. Vīzlija kundze izskatījās apjukusi.

— Ministrs... bet kāpēc...? Es nesaprotu...

Tomēr nebija laika, lai šo jautājumu apspriestu; pēc mirkļa no zila gaisa pie vārtiem bija parādījies Vīzlija kungs, kuram kompāniju sastādīja Rufuss Skrimžūrs – uzreiz atpazīstams pēc viņa sirmo matu krēpēm.

Abi jaunatnācēji soļoja uz dārzu un laternas apgaismoto galdu, pie kura visi sēdēja klusumā, vērodami viņus tuvojamies. Kolīdz Skrimžūrs nonāca laternas gaismas rādiusā, Harijs ievēroja, ka viņš izskatās daudz vecāks, nekā viņu pēdējā tikšanās reizē – izdēdējis un drūms.

— Atvainojos par traucējumu,— teica Skrimžūrs, klibodams uz galda galu. — It īpaši, jo redzu, ka esmu nelūgts ieradies uz svinībām.

Kādu brīdi viņa acis uzkavējās pie milzīgās zibšņa tortes.

— Novēlu jums vēl daudz priecīgu dzimšanas dienu!

— Paldies,— atbildēja Harijs.

— Man vajag ar jums parunāt,— Skrimžūrs turpināja. — Kā arī ar Ronalda Vīzlija kungu un Hermiones Greindžeras jaunkundzi.

— Ar mums? — pārsteigts teica Rons. — Kāpēc ar mums?

— To es jums pateikšu, kad mēs būsim kādā noslēgtākā vietā,— teica Skrimžūrs. — Vai šeit ir tāda vieta? — viņš pieprasīja Vīzlija kungam.

— Jā, protams,— teica Vīzlika kungs, kurš acīmredzami nervozēja. — Am, dzīvojamā istaba, jūs varētu izmantot to.

— Jūs varētu parādīt ceļu,— Skrimžūrs teica Ronam. — Jūsu kompānija mums nebūs nepieciešama, Artūr.


=== Tulkojusi: helbaffy ===


— Dumidors nomira vairāk kā mēnesi atpakaļ. Kāpēc vajadzēja tik ilgi gaidīt, lai atdotu to, ko viņš mums atstāja?

— Vai tad tas nav pašsaprotami? — teica Hermione, pirms Skrimžūrs varēja atbildēt. — Viņi gribēja izpētīt to, ko viņš mums atstāja. Jums nebija nekādu tiesību to darīt! — viņa drebošā balsī teica.

— Man bija visas tiesības,— nobeidzoši teica Skrimžūrs. — Dekrēts par attaisnojamu konfiskāciju dod Ministrijai pilnvaras konfiscēt testamenta saturu...

— Tas likums tika radīts, lai apturētu burvjus nodot tālāk tumšos artefaktus,— teica Hermione,— un Ministrijai ir jābūt pārliecinošiem pierādījumiem, ka aizgājēja mantas ir pretlikumīgas, pirms tās konfiscē! Vai jūs sakāt man, ka jūs domājāt, ka Dumidors centās mums nodot kaut ko nolādētu?

— Vai jūs plānojat turpināt karjeru Maģiskā likumā, Grendžeras jaunkundz? — jautāja Skrimžūrs.

— Nē, neplānoju,— atbildēja Hermione. — Es ceru izdarīt ko labu pasaulē!

Rons sāka smieties. Skrimžūra acis uz mirkli pievērsās viņam, līdz Harijs ierunājās.

— Tad kāpēc jūs nolēmāt atdot mums mūsu lietas atpakaļ? Nevarat iedomāties iemeslu, lai paturētu tās?

— Nē, tas būs tādēļ, ka trīsdesmit viena diena ir galā,— Hermione uzreiz atbildēja. — Viņi nevar turēt priekšmetus ilgāk par to, ja vien viņi var pierādīt, ka tie ir bīstami. Taisnība?

— Vai jūs teiktu, ka bijāt tuvs Dumidoram, Ronald? — jautāja Skrimžūrs, ignorējot Hermioni. Rons izskatījās izbijies.

— Es? Ne-ne gluži... Tas vienmēr bija Harijs, kurš...

Rons paskatījās apkārt uz Hariju un Hermioni, un ieraudzīja, ka Hermione raida viņam pārstāj-runāt-tagad! veida skatienu, bet ļaunums jau bija nodarīts: Skrimžūrs izskatījāt tā, it kā viņš būtu dzirdējis tieši to, ko gaidīja un gribēja dzirdēt. Viņš metās virsū kā putns uz laupījumu, kad dzirdēja Rona atbildi.

— Ja jau jūs nebijāt ļoti tuvs Dumidoram, tad kā jūs izskaidrojat to, ka viņš atcerējās jūs savā testamentā? Viņš izdarīja izcili nedaudz personīgu novēlējumu.
Lielākā daļa viņa piederumu – Viņa privātā bibliotēka, viņa maģiskie instrumenti un citas personiskās mantas – tika atstās Cūkkārpai. Kā jūs domājat, kāpēc jūs esat izņēmums?

— Es... nezinu,— teica Rons. — Es... kad es teicu, ka nebijām tuvi... es domāju, man liekas, ka es viņam patiku...


=== Tulkojis: hram ===


— Ko viņš vēlējās? — vaicāja misters Vīzlijs, skatoties te uz Hariju, te Ronu un Hermioni, kamēr atgriezās Vīzlija kundze.

— Atdot to, ko Dumidors bija mums novēlējis,— atteica Harijs. — Viņi tikai tagad izpilda viņa testamentu.

Ārā, dārzā pie pusdienu galda, trīs Skrimžūra atstātās lietas klejoja no rokas rokā. Visi bija izbrīnīti par Deluminatoru un Bīdla Barda stāstiem un satriekti par faktu, ka Skrimžūrs atteicies atdot zobenu, bet neviens no viņiem nevarēja rast nekādu izskaidrojumu, kādēļ Dumidoram būtu vajadzējis novēlēt Harijam veco zibsni. Kamēr misters Vīzlijs jau trešo vai ceturto reizi izmēģināja Deluminatoru, misis Vīzlija nedroši sacīja:

— Harij, dārgais, visi ir briesmīgi izsalkuši, bet mēs negribējām sākt bez jums... Varbūt tagad klāt galdu?

Viņi papusdienoja visai ātri, un tad, pēc nedaudz sasteigta "Daudz baltu dieniņu" un vairākiem kūkas gabaliem, pasēdēšana bija beigusies. Hagridam, kurš nākamajā dienā bija ielūgts uz kāzām, bet bija pārāk milzīgs, lai nakšņotu pārpildītajos Midzeņos, nācās uzsliet telti tuvējā klajumā.

— Tiekamies augšstāvā,— Harijs nočukstēja Hermionei, kad viņi palīdzēja Vīzlija kundzei atgriezt dārzu tā sākotnējā izskatā. — Pēc tam, kad visi būs devušies pie miera.

Augšā bēniņos Rons darbojās ap savu Deluminatoru, un Harijs piepildīja Hagrida ēzeļādas maku – nevis ar zeltu, bet gan lietām, kuras viņš vērtēja visaugstāk; lai arī cik šķietami nederīgas dažas no tām bija: Laupītāju karte, Siriusa apburtā spoguļa lauska un R.A.B. medaljons. Viņš cieši aizsēja maku un pakāra to kaklā, tad, turot rokā veco zibsni un vērojot tā vājos spārnu vēzienus, apsēdās. Visbeidzot Hermione pavēra durvis un uz pirkstu galiem ieslīdēja istabā.

— Slāpētum, — viņa nočukstēja, pavicinot zizli kāpju virzienā.

— Man šķita, ka tu šo burvestību neatzīsti, — sacīja Rons.

— Laiki mainās,— noteica Hermione. — Nu, parādi mums Deluminatoru!

Rons uzreiz paklausīja. Viņš to pacēla sev priekšā un noklikšķināja. Vienīgā viņu aizdegtā lampa acumirklī izdzisa.

— Lieta tāda,— tumsā čukstēja Hermione, — ka to pašu mēs varētu dabūt gatavu ar Peruāņu Tumsas pulveri.

Līdz ar mazu klikšķi no lampas atšķirtā gaismas bumba uzlidoja atpakaļ jaunizgaismotajos griestos.

— Tāpat forši,— kā aizsargājoties attrauca Rons. — Un, kā jau viņi sacīja, Dumidors to izveidojis pats!

— Es zinu, bet skaidrs, ka viņš nebūtu iekļāvis tevi savā testamentā tikai tāpēc, lai palīdzētu mums izslēgt gaismas!

— Tev šķiet, viņš zināja, ka ministrija konfiscēs viņa mantojumu un pārmeklēs visu, ko viņš mums atstājis? — Harijs jautāja.

— Nenoliedzami,— atbildēja Hermione. — Testamentā viņš nedrīkstēja atklāt, kādēļ novēlējis mums tieši šīs lietas, bet tas tomēr neizskaidro...

— ... kādēļ viņš mums nedeva kādu mājienu, kamēr vēl bija dzīvs? — vaicāja Rons.

— Nu, tieši tā, — atteica Hermione, pāršķirstot Bīdla Barda stāstus. — Ja šīs lietas bija tik svarīgas, lai tiktu nodotas tieši zem ministrijas degungala, tev nešķiet, ka viņš būtu ļāvis mums uzzināt, kāpēc... Ja vien tas viņam nešķita acīm redzami?

— Tādā gadījumā viņš kļūdījās, ne? — noteica Rons. — Vienmēr esmu teicis, ka viņš bija ķerts. Ģeniāls un tādā garā, bet jucis. Un kāda joda pēc viņš atstāja Harijam to veco zibsni?

— Nav ne jausmas,— atteica Hermione. — Kad Skrimžūrs lika tev to satvert, Harij, es biju pārliecināta, ka kaut kas notiks.

— Nu, jā, — teica Harijs; satverot zibsni, viņa pulss paātrinājās. — Bet Skrimžūra klātbūtnē jau es arī īpaši necentos, vai ne?

— Kā tu to domā?

— Zibsnis, ko es notvēru savā pirmajā kalambola mačā? — noteica Harijs. — Vai tad tu neatceries?

Hermione izskatījās vienkārši apstulbusi. Rons savukārt noelsās, lūkojoties no Harija uz zibsni un atpakaļ, līdz atguva balsi.

— Toreiz tu to gandrīs noriji!

— Tieši tā,— atbildēja Harijs, un, sirdij strauji sitoties, viņš piespieda lūpas pie zibšņa.

Tas neatvērās. Viņā uzausa neapmierinātība un rūgta vilšanās: viņš nolaida zeltīto bumbiņu, bet tad Hermione izsaucās.

— Uzraksts! Uz tā ir uzraksts!

Izbrīnā un satraukumā viņš gandrīz palaida vaļā zibsni. Hermionei bija taisnība. Uz gludās zelta virsmas vietā, kur pirms pāris sekundēm bija bijis viens vienīgs tukšums, tievā, ieslīpā rokrakstā, ko Harijs pazina kā Dumidora, bija iegravēti trīs vārdi.

Es atveros nobeigumā.

Uzraksts atkal izgaisa, tikko viņš bija to knapi izlasījis.
— "Es atveros nobeigumā..." Kas ar to domāts?

Rons un Hermione izbrīnā nošūpoja galvas.

— Es atveros nobeigumā... Nobeigumā... Es atveros nobeigumā...

Bet, lai arī cik bieži viņi dažnedažādās intonācijās atkārtoja šos vārdus, tā arī neizdevās atklāt jelkādu uzraksta nozīmi.

— Un zobens,— galu galā noteica Rons, kad viņi beidzot bija atmetuši mēģinājumus uzzināt zibšņa gravīras jēgu. — Kādēļ viņš vēlējās, lai Harijam būtu zobens?

— Un kādēļ viņš man to vienkārši nepateica? — Harijs klusi novilka. — Tas bija tur, tieši tur, pie viņa kabineta sienas, visu mūsu pagājušā gada sarunu laikā. Ja jau Dumidors gribēja, lai man tas piederētu, kādēļ viņš man toreiz to vienkārši neiedeva?

Harijs jutās tā, it kā sēdētu eksāmenā un censtos atbildēt uz jautājumu, kura atbildei it kā būtu jābūt zināmai, bet viņa prāts bija lēns un neatsaucīgs. Vai pagājušā gada sarunās ar Dumidoru viņš kaut ko bija palaidis garām? Vai viņam vajadzētu zināt, ko tas viss nozīmē? Vai Dumidors bija gaidījis, ka viņš sapratīs?

— Un par šo grāmatu... — sacīja Hermione. — Bīdla Barda stāsti... Nekad par tiem neesmu pat dzirdējusi!

— Tu nekad neesi dzirdējusi par Bīdla Barda stāstiem? — neticīgi vaicāja Rons. — Tu taču joko, vai ne?

— Nē, nejokoju! — pārsteigta atbildēja Hermione. — Tātad tu par tiem zini?

— Protams, ka zinu!

Harijs uzjautrināts paraudzījās augšup. Bija neticami, ka Rons lasījis grāmatu, par kuru Hermione pat nebija dzirdējusi. Bet Rons bija apjucis par viņu pārsteigumu.

— Nu, taču, izbeidziet! Visas vecās bērnu pasakas taču ir Bīdla, vai tad ne? Skaidrās laimes avots... Burvis un katls-spriņģotājs... Tusīgā Trusīgā un viņas klukstošā kāja...

— Atvaino... — ieķiķinājās Hermione. — Kas bija tas pēdējais?

— Nu taču! — izsaucās Rons, neticīgi skatīdamies uz Hariju un Hermioni. — Nevar būt, ka jūs neesat dzirdējuši par Tusīgo Trusīgo...

— Ron, tu taču ļoti labi zini, ka mēs ar Hariju esam uzauguši pie vientiešiem! — sacīja Hermione. — Bērnībā mēs tādus stāstus neesam dzirdējuši. Mēs klausījāmies Sniegbaltīti un septiņus rūķīšus un Pelnrušķīti...

— Tā ir kaut kāda slimība? — vaicāja Rons.

— Tātad tās ir bērnu pasaciņas? — vaicāja Hermione, atkal noliecoties pār rūnām.

— Jā, — domīgi novilka Rons,— tas ir, tā, zināt, saka, ka visi vecie stāsti nāk no Bīdla. Es nezinu, kādi tie ir oriģinālā.

— Bet es nesaprotu, kādēļ Dumidoram šķita, ka man tie jāizlasa?

Lejas stāvā kaut kas nočīkstēja.

— Droši vien tikai Čārlijs, tagad, kad mamma guļ, ložņā apkārt, grib ataudzēt matus,— nervozi sacīja Rons.

— Lai arī kā, mums vajadzētu likties gultās,— nočukstēja Hermione. — Negribētos rīt aizgulēties.

— Jā,— piekrita Rons. — Cietsirdīga trīskārša slepkavība, ko izdarījusi līgavaiņa māte, uz kāzām varētu mest nelielu ēnu. Es izslēgšu gaismas.

Un, kad Hermione atstāja istabu, viņš vēlreiz noklikšķināja Deluminatoru.