Grāmatas fragmentu tulkojumi Opcijas

[eyedam]

Šajā pavedienā vari izlasīt HP 7. grāmatas fragmentu tulkojumus, kas to autoriem kalpoja kā atļauja HP forumu piekļuvei pirms latviešu versijas iznākšanas.



=== 1. nodaļa ===
11-12. lpp. (scelenty)
15-17. lpp. (terapsina)

=== 3. nodaļa ===
31-32. lpp. (grāmatu tārps)
35-36. lpp. (orx)
37-39. lpp. (Noveau)
39-41. lpp. (ils)

=== 4. nodaļa ===

53-53. lpp. (kobis)
55-57. lpp. (korkijwolfs)

=== 5. nodaļa ===

66-67. lpp. (kvadrātsakne no priedes)
70-71. lpp. (Blackberry.)

=== 6. nodaļa ===
79-80. lpp. (Nattivity)
87-88. lpp. (rowzee)
89-90. lpp. (Ariannita)

=== 7. nodaļa ===
95-96. lpp. (Jūnija Samāra)
102-103. lpp. (Marvolo Kedavra)
104-105. lpp. (helbaffy)
111-114. lpp. (hram)

=== 8. nodaļa ===
117-118. lpp. (spoon)
119-120. lpp. (kreevy)
127-127. lpp. (Subjektiņš)

=== 9. nodaļa ===
134-136. lpp. (positiv denken)
139-140. lpp. (gremlins)
140-143. lpp. (Hula)

=== 10. nodaļa ===
146-147. lpp. (berserks)
148-148. lpp. (Sanitars)
159-162. lpp. (crazy200)

=== 11. nodaļa ===
166-167. lpp. (The Shine)
169-170. lpp. (Selina)

=== 12. nodaļa ===
198-200. lpp. (Siri)

=== 13. nodaļa ===
207-208. lpp. (trobelius)
208-209. lpp. (dreamer)
213-215. lpp. (**Kittie**)
217-218. lpp. (elliitee)

=== 14. nodaļa ===
221-223. lpp. (Nazgul)
223-224. lpp. (Putnubiedēklis)

=== 15. nodaļa ===
238-239. lpp. (Aksa_lemon)
240-241. lpp. (monta)

=== 16. nodaļa ===
259-260. lpp. (Chou)
269-269. lpp. (***Dancing_Queen***)

=== 17. nodaļa ===

270-271. lpp. (Scorpse)
271-272. lpp. (Nenuil)
276-277. lpp. (The master of the Death)
279-279. lpp. (pekene)
282-285. lpp. (Fantomass)

=== 18. nodaļa ===

287-288. lpp. (Victor Krum)
288-289. lpp. (sourgruel)

=== 19. nodaļa ===

296-297. lpp. (Daniels_Redclifs)
308-309. lpp. (Pele)
309-310. lpp. (Elie)

=== 20. nodaļa ===

315-316. lpp. (colorless wind)
325-326. lpp. (Medus Mošķis)
326-327. lpp. (Antaress)

=== 21. nodaļa ===

330-332. lpp. (Laupītājmeitēns Ronja)

=== 22. nodaļa ===

355-357. lpp. (karralá)
358-360. lpp. (Shadowstalker)

=== 23. nodaļa ===

363-364. lpp. (raimmis)
384-385. lpp. (Oriole)

=== 24. nodaļa ===

388-389. lpp. (Kaķurēgs)
389-390. lpp. (Kī Kī)
393-394. lpp. (ligaanna)

=== 25. nodaļa ===

417-418. lpp. (Timmy)

=== 26. nodaļa ===

419-420. lpp. (Tension)
423-424. lpp. (Denija)
424-425. lpp. (kuitala)
428-438. lpp. (Pand(emo)niumLust)

=== 27. nodaļa ===

445-446. lpp. (Džea)

=== 28. nodaļa ===

447-449. lpp. (RiSkS)
449-451. lpp. (washulis)
458-459. lpp. (nessie)

=== 29. nodaļa ===

469-473. lpp. (Fijusska)

=== 30. nodaļa ===

485-486. lpp. (BlueberryAnima)
486-487. lpp. (!Harpy!)

=== 31. nodaļa ===

490-491. lpp. (voldy)

=== 32. nodaļa ===

513-528. lpp. (arturchix)
500-503. lpp. (Earnella (Still Alive))

=== 33. nodaļa ===

532 - 538. lpp. (eyedam)

=== 34. nodaļa ===

555-556. lpp. (Andza)
560-561. lpp. (Lynda)

=== 35. nodaļa ===

565-566. lpp. (new_zealand 143)
573-574. lpp. (Hareki)
576-579. lpp. (šķirmice)

=== 36. nodaļa ===

581-581. lpp. (Eliitis)
582-583. lpp. (Normunds)
587-589. lpp. (jefeniite)
593-594. lpp. (jauatkales)

=== Epilogs ===

603-604. lpp. (elesarels)
606-607. lpp. (Edzinsh)

[eyedam]

======= 3. nodaļa =======


=== Tulkotājs: grāmatu tārps ===


Harijs apsēdās. Viņš domāja, ka zina, kas tagad sekos. Viņa tēvocis sāka soļot augšā un lejā, tante Petūnija un Dūdijs sekoja viņa kustībām ar raižpilniem skatieniem. Beidzot viņa milzīgā, violetā seja saspringa no koncentrēšanās un tēvocis Vernons apstājās Harija priekšā un sāka runāt.

— Esmu mainījis savas domas,— viņš teica.

— Kas par pārsteigumu,— teica Harijs.

— Tu nerunā tādā tonī...— sāka teikt tante Petūnija griezīgā balsī, bet Vernons Dērslijs viņu apklusināja.

— Tas viss ir lamatas,— teica tēvocis Vernons skatoties uz Hariju ar savām mazajām cūkas acīm. — Esmu izlēmis, ka neticu nevienam vārdam no tā visa. Mēs paliekam tepat. Mēs nekur neiesim.

Harijs paskatījās augšup uz savu tēvoci un juta jūtu sajaukumu starp izmisumu un uzjautrinājumu. Vernons Dērslijs bija mainījis savas domas ik divdesmit četras stundas pagājušās četras nedēļas, sakravājot, izkravājot un atkal sakravājot mašīnu pēc savas sirds mainīgajām iegribām. Harija mīļākais mirklis bija tad, kad tēvocis Vernons, nenojaušot, ka Dūdijs ir pievienojis kravai savas hanteles kopš pagājušās izkravāšanas, centās ievilkt tās atpakaļ bagāžniekā, kas beidzās ar sāpju kliedzieniem un pamatīgu lamāšanos.

— Pēc tevis teiktā,— Vernons Dērslijs apsēdās, nobeidzot savu soļošanu pa dzīvojamo istabu, — mums – Petūnijai, Dūdijam un man – draud briesmas. No... no...

— Dažiem no "manas kārtas". Pareizi, — teica Harijs.

— Nu, es tam neticu,— atkārtoja tēvocis Vernons, atkal nostājoties Harija priekšā. — Es vakar pavadīju nomodā pusi nakts, atkal un atkal to visu pārdomājot, un es domāju, ka tas ir tikai plāns, kā izdabūt mūs ārā no mājas.

— No mājas?— atkārtoja Harijs. — Kādas mājas?

— Šīs mājas! — ierēcās tēvocis Vernons, vēnai uz viņa pieres sākot pulsēt. — Mūsu mājas! Māju cenas tagad ir tik ļoti augstas šeit! Tu gribi dabūt mūs nost no ceļa, lai pēc tam varētu taisīt savus hokusus-pokusus, un tad, vēl pirms mēs to sapratīsim, viss būs uz tava vārda un...

— Vai tu esi izkūkojis prātu? — prasīja Harijs. — Plāns kā dabūt šo māju? Vai tu tiešām esi tik stulbs, kā izskaties?

— Tu neiedrošinies...! — iespiedzās tante Petūnija, bet atkal tēvocis Vernons viņu apklusināja.


=== Tulkojis: orx ===


Vai jūs nesaprotat? — iekliedzās Harijs. — Viņi spīdzinās un nogalinās jūs tāpat kā manus vecākus.

— Tēt, — teica Dūdijs skaļā balsī, — tēt... es eju ar šiem Ordeņa cilvēkiem.

— Dūdij, — teica Harijs, — pirmo reizi mūžā tu runā saprātīgi.

Viņš zināja, ka cīņa bija vinnēta. Ja Dūdijs bija pietiekami pārbijies, lai pieņemtu Ordeņa palīdzību, tad viņa vecāki pavadīs viņu. Nebija šaubu, ka viņi netiks atdalīti. Harijs uzmeta acis uz pulksteni.

— Viņi būs šeit apmēram pēc piecām minūtēm, — viņš teica un, kad neviens no Dērslijiem neatbildēja, viņš atstāja istabu. Šķiršanās, iespējams, uz visiem laikiem no savas tantes, tēvoča un brālēna bija viena lieta, ko viņš varēja aplūkot diezgan gaiši, bet tomēr gaisā valdīja drošs neveiklums. Ko teikt viens otram pēc 16 gadu nepatikas pavadītiem gadiem?

Atpakaļ savā guļamistabā Harijs niekojās bezmērķīgi ar savu čemodānu, tad iemeta dažus pūču riekstus cauri Hedvigas būrim.

— Mēs iesim drīz, patiešām drīz, — Harijs viņai teica. — Un tad tu varēsi lidot atkal.

Nozvanīja durvju zvans. Harijs vilcinājās, tad izgāja ārā no istabas un nogāja lejup pa kāpnēm. Tas bija pārāk daudz – gaidīt, ka Hestia un Dedalus tiks galā ar Dērslijiem paši.

— Harij Poter, — pīkstēja balss ar aizrautīgumu momentā, kad Harijs bija atvēris durvis; maza auguma vīrietis ar gaišsārti violetu cepuri paklanījās Harija priekšā. — Gods, kā vienmēr!

— Paldies, Dedalus, — teica Harijs, dodot mazu un mulsinošu smaidu tumšmatainajai Hestijai. — Ļoti labi, ka jūs to darāt. Viņi ir šeit, mana tante, tēvocis un brālēns.

— Labdien, Harija radinieki, — teica Dedalus, laimīgi ejot dzīvojamajā istabā.


=== Tulkojis: Noveau ===


— Gatavs, Dūdulīt? — jautāja Petūnija, nervozi pārbaudot savas rokassomiņas sprādzi un izvairoties skatīties uz Hariju. Dūdijs neatbildēja, bet stāvēja ar pusvirus pavērtu muti, atgādinot Harijam mazu Grūpu.

— Nāc līdzi, — teica tēvocis Vernons.

Viņš jau bija sasniedzis dzīvojamās istabas durvis, kad Dūdijs nomurmināja: — Es nesaprotu.

— Ko tu nesaproti, Punculīt? — jautāja Petūnija, skatoties uz savu dēlu.

Dūdijs pacēla lielu, šķiņķim līdzīgu roku, norādot uz Hariju.

— Kādēļ viņš nenāk ar mums?

Tēvocis Vernons un Petūnijas tante sastinga, skatoties uz Dūdiju tā, it kā viņš būtu nodomājis kļūt par balerīnu.

Ko? – skaļi noteica tēvocis Vernons.
— Kādēļ viņš arī nenāk? — jautāja Dūdijs.

— Nu, viņš negrib, — noteica tēvocis Vernons, paskatījās uz Hariju ar niknu skatienu un piebilda, — tu nevēlies to, vai ne?

— It nemaz, — atteica Harijs.

— Nu redzi,— tēvocis Vernons pateica Dūdijam. — Tagad nāc, mēs dodamies prom.

Viņš izsoļoja no istabas. Pārējie dzirdēja, kā atveras ārdurvis, bet Dūdijs nepakustējās, un pēc dažiem soļiem arī Petūnijas tante apstājās.

— Kas tagad? — uzkliedza tēvocis Vernons, atkal pārādījies durvīs.

Likās, ka Dūdijs cīnijās ar uzskatiem, kurus bija pārāk grūti ietērpt vārdos. Pēc kāda brīža acīmredzot grūtas iekšējas cīņas viņš teica: — Bet kur viņš dosies?

Tante Petūnija un tēvocis Vernons palūkojās viens uz otru. Bija skaidrs, ka Dūdijs viņus uztrauca. Hestija Džounsa pārtrauca klusumu.

— Bet... jūs droši vien zināt, kur dosies jūsu māsasdēls? — viņa jautāja, izskatoties apmulsusi.

— Protams, zinām, — atteica tēvocis Vernons. — Viņš dosies līdzi dažiem no jūsu kliķes, vai tad ne? Pareizi, Dūdij, iesim uz mašīnu, tu dzirdēji to vīru, mēs steidzamies.

Atkal Vernons Dērslijs aizsoļoja līdz ārdurvīm, bet Dūdijs nesekoja.

— Dosies līdzi dažiem no savas kliķes?

Hestia izskatījās sašutusi. Harijs jau piepriekš bija sastapies ar šādu attieksmi, raganas un burvji likās pārsteigti, ka viņa tuvākie dzīvie radinieki tik maz interesējas par slaveno Hariju Poteru.

— Viss ir kārtībā, — Harijs mierināja viņu, — tam nav nozīmes, godīgi.

— Nav nozīmes? — Hestija atkārtoja, viņas balsij kļūstot augstākai.

— Vai šie cilvēki aptver, kam esi izgājis cauri? Kādās briesmās tu esi? Kādu vietu tu esi ieguvis Voldemorta pretinieku sirdīs?

— Nē... viņi neaptver, — atteica Harijs. — Patiesībā viņi domā, ka es esmu telpas izšķiešana, bet es esmu pieradis...

— Es nedomāju, ka tu esi telpas izšķiešana.

Ja Harijs neredzētu kustamies Dūdija lūpas, tad viņš tam neticētu. Bet tā bija, viņš vairākas sekunde skatījās uz Dūdiju, pirms saprata, ka tas bija viņa brālēns, kas runāja, piedevām, Dūdijs nosarka. Harijs bija apmulsis un pārsteigts.

— Nu... ē... paldies, Dūdij.


=== Tulkojis: ils ===


— Jums ir taisnība, mūsu grafiks ir ļoti saspringts,— Dedaluss teica un, pamājis pulkstenim, ielika to vestes kabatā. — Mēs gribam, lai jūsu, Harij, došanās prom no mājām laika ziņā būtu tad pat, kad notiks jūsu radinieku transgresija. Tādā veidā aizsargzintis sabruks tieši tad, kad jūs visi trauksieties pretī drošībai. — Viņš pagriezās uz Dērsliju pusi: — Tātad, viss ir iekrauts, un visi ir gatavi ceļam?

Neviens viņam neatbildēja: tēvocis Vernons joprojām ar izbailēm bolīja acis uz Dedalusa uzblīdušo vestes kabatu.

— Dedalus, iespējams, mums jāpagaida priekšnamā,— klusu sacīja Hestija, manāmi pārliecināta, ka no viņu puses dirnēšana viesistabā nav taktiska laikā, kad Harijs un Dērsliji mīļi atvadās, varbūt pat lejot gaužas asaras.

— Nav vērts,— Harijs teica tikpat klusiņām, bet tēvocis Vernons padarīja tālākos paskaidrojumus nevajadzīgus, skaļi paziņojot: — Labi, puis, tātad – atvadāmies.

Viņš uz atvadām pastiepa Harijam labo plaukstu, bet pašā pēdējā mirklī apjuka un vienkārši savilka to dūrē un pavicināja to uz augšu, uz leju kā metronoms.

— Vai tu esi gatavs, Didī? — Tante Petūnija pajautāja, drudžaini pārbaudot savas somiņas slēdzeni, lai nevajadzētu skatīties uz Hariju.

Dūdijs neatbildēja, viņš vienkārši stāvēja, nedaudz pavēris muti, un Harijam pēkšņi izlikās, ka viņš redz Hagrida milzīgo brāli.

— Nu tad iesim,— tēvocis Vernons sacīja.

Viņš gandrīz jau bija aizgājis līdz viesistabas durvīm, kad Dūdijs nomurmināja: — Nesaprotu.

— Ko tu nesaproti, mīļumiņ? — tante Petūnija jautāja, paskatījusies uz dēlu.

Dūdijs pacēla kā šķiņķis lielo roku un norādīja uz Hariju.

— Bet kādēļ viņš ar mums nebrauc?

Tēvocis Vernons un tante Petūnija gandrīz ieauga grīdā – viņi skatījās uz Dūdiju tā, it kā viņš nupat būtu paziņojis, ka vēlas kļūt par balerīnu.

— Ko? — skaļi jautāja tēvocis Vernons.

— Kāpēc arī viņš nav kopā ar mums? — Dūdijs jautāja.

— Nu, viņš... viņam negribas,— atbildēja tēvocis Vernons un, nikni paskatījies uz Hariju, piebilda: — Tev taču arī negribas?

— Nemaz,— Harijs atbildēja.

— Redzi nu,— tēvocis Vernons sacīja Dūdijam. — Labi, ejam, laiks braukt.

Viņš izgāja no viesistabas, atvēra ārdurvis, taču Dūdijs tā arī palika, stāvot uz vietas, arī tante Petūnija, spērusi pāris nedrošu soļu, apstājās.

— Kas atkal? — parādījies uz viesistabas sliekšņa, tēvocis Vernons ierēcās.

Izskatījās, ka Dūdijs cenšas sakopot domas, kas bija par smagu, lai izteiktu vārdos. Pēc vairāku sekunžu mokpilnas iekšējās cīņas nabags beidzot izspieda: — Bet kur tad viņš ies?

Tante Petūnija un tēvocis Vernons saskatījās. Bija skaidrs, ka Dūdijs ir viņus nobiedējis. Hestija Džonsa pārtrauca klusumu.

— Nu, vai tad jums nav zināms, uz kurieni dosies jūsu māsasdēls? — viņa apjukusi jautāja.

— Protams, ka mēs zinām,— Vernons Dērslijs atbildēja. — Pie viena no jūsējiem? Vai ne? Labi, Dūdij, sēdies mašīnā, tu taču dzirdēji, ka ir jāsteidzas.

Vernons Dērslijs atkal atradās pie durvīm, taču Dūdijs atkal nesekoja viņam.

— Pie viena no mūsējiem?

Hestija jūtami sadusmojās. Ar to jau Harijs bija sastapies – burvjus un burves apstulbināja viņa tuvāko radinieku pilnīgais intereses trūkums par slaveno Hariju Poteru.

— Viss ir kārtībā,— viņš mēģināja pārliecināt Hestiju. — Īstenībā tam arī nav nekādas nozīmes.

— Nav nozīmes? — Hestija atkārtoja bīstami skanīgā balsī. — Vai tad tiešām šie ļaudis nesaprot, ko jums ir nācies pārdzīvot? Kādas briesmas jums draud? Nesaprot, ka jūs ieņemat unikālu stāvokli cīņā pret Voldemortu, jūs esat visas cīņas dvēsele?

— Ēēē... nē, nesaprot,— viņš apliecināja Hestijai. — Patiesībā viņi domā, ka es te tikai veltīgi vietu aizņemu, bet es jau esmu pieradis...

— Es nedomāju, ka tu veltīgi te aizņem vietu.

Ja Harijs neredzētu, kā kustas Dūdija lūpas, viņš neticētu savām ausīm. Un tomēr viņš vairākas sekundes skatījās uz Dūdiju, pirms saprata, ka šos vārdus patiešām saka viņa brālēns. Ne tikai saka, bet pat stipri piesarkst. Harijs samulsa un vienlaikus sajuta arī pārsteigumu.

— Nu... ēēē... paldies, Dūdij.

Harijam atkal izlikās, ka Dūdijs cīnās ar domām, pārāk masīvām, lai tās izteiktu, tomēr viņš nomurmināja:

— Tu izglābi man dzīvību.

— Nu, ja runā atklāti, tad ne jau dzīvību,— Harijs atbildēja, — atprātotāji paņemtu tikai tavu dvēseli.

Tagad viņš skatījās uz brālēnu ar izbrīnu. Ne šajā vasarā, ne pagājušajā viņi praktiski nesarunājās viens ar otru, tāpēc ka Harijs iegriezās Dzīvžogu ielā uz neilgu laiku un lielāko daļu no tā pavadīja savā istabā. Tagad viņš pēkšņi saprata, ka tase ar aukstu tēju, uz kuras viņš šorīt uzkāpa, nemaz nebija mīna-lamatas. Un tomēr, aizkustināts Harijs juta lielu atvieglojumu no tā, ka Dūdijs ir izsmēlis visas savas jūtu izrādīšanas spējas. Atvēris muti
vēl pāris reižu, viņš apklusa, kļuvis pavisam purpursarkans.

Toties tante Petūnija pēkšņi sāka raudāt. Hestija Džonsa pat ar labvēlību paskatījās uz viņas pusi, kura gan tūlīt pārvērtās niknumā, jo tante Petūnija tūlīt pat steidzās apskaut nevis Hariju, bet gan Dūdiju.

— T-tāds mīļš Dūduliņš,— viņa šņukstēja, spiežoties pie viņa varenās krūts, — t-tāds labs p-puisītis... p-paldies pateica...

— Nepateica viņš paldies! — Hestija sašutusi iekliedzās. — Viņš vienīgi pateica, ka nedomā, ka Harijs te veltīgi vietu aizņem.

— Jā, bet no Dūdija mutes tas skan tikpat kā "es mīlu tevi",— Harijs noteica, nesaprotot, ko lai dara – sašust vai sākt smieties – pārāk jau komiska izskatījās Petūnijas tante, kas apskāva Dūdiju tā, it kā viņš pirms mirkļa būtu iznesis Hariju no degošas mājas.

— Mēs braucam vai nebraucam? — atkal ierēcās tēvocis Vernons, parādījies viesistabas durvīs. — Te kāds runāja par saspringtiem grafikiem!

— Jā-jā, braucam,— atbildēja Dedaluss Dingls, kas apstulbis bija to visu vērojis, bet tagad tā kā attapies. — Mums patiešām ir laiks. Harij...

Viņš piegāja pie jaunekļa un ar abām delnām aptvēra viņa delnu.

— Veiksmi. Ceru, ka vēl tiksimies. Tāpat kā uz jums cer visa burvju sabiedrība.

— O,— atsaucās Harijs,— nu ja. Paldies.

— Palieciet sveiks, Harij,— Hestija sacīja un arī paspieda viņa roku. — Mūsu domas vienmēr būs ar jums.

— Es domāju, ka ar viņiem viss būs labi,— Harijs atbildēja, uzmetis skatienu tantei Petūnijai un Dūdijam.

— Ak, es esmu pārliecināts, ka beigās mēs kļūsim par labākajiem draugiem,— jautri apsolīja Dingls un, atstājot viesistabu, pamāja ar cilindru. Hestija sekoja viņam.

Dūdijs maigi izkļuva no mātes apkampieniem un piegāja pie Harija, kurš ar grūtībām noturējās, nepabaidījis viņu ar maģiju. taču tad Dūdijs pastiepa viņam lielo, sārto delnu.

— Ak kungs, Dūdij! — Harijs sacīja, pacēlis balsi, lai pārkliegtu tantes Petūnijas atsākušās raudas. — Tevi atprātotāji samainījuši, vai kas?

— Nezinu,— Dūdijs atbildēja. — Uz tikšanos, Harij.

— Jā... — Harijs sacīja, saspiežot un pakratot Dūdija roku. — Varbūt. Esi piesardzīgs, Lielais Dī.

Dūdijs gandrīz pasmaidīja un gāzelēdamies izgāja no viesistabas. Harijs izdzirdēja, kā viņš smagi brien pa celiņa granti un pēc tam noklaudz automašīnas durvis.

Petūnijas tante, kas spieda pie sejas kabatlakatu, pagriezās uz šo skaņu. Izskatījās, ka viņa nebija domājusi palikt viena ar Hariju. Aši iebāzusi lakatu kabatā, viņa noteica: — Nu..., visu labu,— un neatskatoties devās uz durvju pusi.

— Visu labu,— Harijs teica.

Tad viņa apstājās un apgriezās. Uz mirkli Harijam pazibēja doma, ka viņa grib vēl kaut ko pateikt: Petūnijas tante pārlaida viņam neparasti biklu skatienu un izskatījās, ka jau ver vaļā muti, taču tad pakratīja galvu un izskrēja no istabas, lai pievienotos vīram un dēlam.