Spoku ciems, [C] [BP] [PZP Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Pārslēgt uz: Lineārais+

[Džezā tikai Meit...]

Daniels skrēja cauri mežam. Bija pagājušas trīs dienas kopš tā vakara. Viņš bija skrējis dienu un nakti, ik pa laiciņam atpūšoties uz kāda nokrituša zara. Dens paklupa pār kādu sakni un gandrīz uzkrita zaram, kas vertikāli gāja laukā no zemes. Viņš atviegloti nopūtās un turpināja skriet. Galvā atskanēja Saīdas balss. Pirmā upurēšana būs pēc nedēļas... Ak, Dievs. Un ja tie būs kāds no maniem vecākiem... Dens apstājās, padzēra ūdeni no kāda strautiņa un paņēma no kabatas cepumu. Bija grūti kaut ko norīt, tāpēc Dens ielika cepumu atpakaļ kabatā un turpināja skriet. Drīz viņš jau sadzirdēja mašīnas, braucam garām pa tikko atjaunoto lielceļu. Beidzot! Tūlīt, tūlīt jau būšu klāt. Bet tieši tad, kad līdz ceļam bija palikuši pārdesmit metri, viņš pēkšņi sadzirdēja krakšķi un nākamajā mirklī, caur kāju izgāja asas sāpes. Viņš sabruka uz mīkstā sūnu paklāja un paskatījās, kas noticis. Kāju bija caurdūris šķēps. Kāds mednieks droši vien izlicis lamatas meža cūkām. Viņš izrāva to no kājas un neskatoties atpakaļ, mēģināja tikt līdz ceļam. Vēl mazliet. Bija palikuši tikai trīs metri...

Ciemā:
Saīda stāvēja mājā uz balkona un noraudzījās uz spokiem. Tie paklausīgi nesāja baļķus un lika vienu pie/uz otra. Drīz altāris būs gatavs. Viņa nodomāja un paskatījās tālāk. Kāds spoku pāris kaut ko apsprieda. Viņi neizskatījās tik uztraukti kā pārējie un labprātīgi nodevās darbam. Es viņus paturēšu acīs... Saīda nogāja lejā un pie viņas pielidoja kāda satraukta spoku meitene. Pusdienas ir gatavas. Vai jūs vēl ko vēlēsieties? Nē. Tas būs viss. Vari atgriezties pie darba. Meitene pagriezās un aizlidoja pie kāda zēna. Viņi sāka klusi sačukstēties un laiku pa laikam mazliet paskatījās uz Saīdu. Tas jau sāk kļūt kaitinoši. Kad viss būs gatavs, es sākšu ar viņiem abiem. Viņa apsēdās pie galda un sāka pusdienot. Kāpēc mani nepamet sajūta, ka kaut kas nav kārtībā? Visi taču ir šeit. Neviens nevar iztraucēt manus plānus. Viņa paskatījās uz visiem spokiem. Nekas. Tās droši vien ir manas iedomas. Viņa sapurināja matus un turpināja ēst, bet šī sajūta viņu nepameta un dziļi sirdī vajāja.

Tātad, jūs pagaidām rakstāt kā satiekaties un izbraucat. Tad jums pievienosies Eleonora... Sākam! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Lianjuks]

Par spīti tam, ka Elija kavēja viņas gaita nelikās diez ko steidzīga. Viņa nesteidzīgi vilkās cauri stacijai. Rokās bija liela avīze ko dīvainā kārtā viņa turēja ačigārni un vēl pietam lasīja. Pēkšņi atskanēja smiekliņš.
- Eu, Elij! - tuvumā esošā meitene pacēla labo kāju izveidojot padeni, bet joks neizdevās, jo kreisās kurpes papēdis nolūza un ar skaļu blīkšķi meitene nogāzās zemē. Apkārt esošo meiteņu bariņš apskrēja cietējai apkārt. Elija sastinga un apjuka, viņa bija tik ļoti iegrimusi avīzē, ka nebija ievērojusi meitenes mēģinājumu nogāzt Eliju no kājām. Salocijusi avīzi Esmeralda noliecās un novilka savas oranžās kediņas un pameta tās meitenei, kas nupat bija mēģinājusi viņu nogāzt.
- Noderēs..
Un Elija nozuda tuvējā vilcienā kas pēc nepilnas minūtes aizbrauca, bet svešā meitene šokēta nopētija oranžās kediņas. - Viņa aizbrauca ar basām kājām..
Elija nopētija visas kupejas un nedomājot iegāja vienā no tuvākajām. Apsēdusies patālāk no pārējiem un izvilkusi avīzi viņa nopūtās. - Es zolīti spēlēt nemāku.