Spoku ciems, [C] [BP] [PZP Opcijas

[Džezā tikai Meit...]

Daniels skrēja cauri mežam. Bija pagājušas trīs dienas kopš tā vakara. Viņš bija skrējis dienu un nakti, ik pa laiciņam atpūšoties uz kāda nokrituša zara. Dens paklupa pār kādu sakni un gandrīz uzkrita zaram, kas vertikāli gāja laukā no zemes. Viņš atviegloti nopūtās un turpināja skriet. Galvā atskanēja Saīdas balss. Pirmā upurēšana būs pēc nedēļas... Ak, Dievs. Un ja tie būs kāds no maniem vecākiem... Dens apstājās, padzēra ūdeni no kāda strautiņa un paņēma no kabatas cepumu. Bija grūti kaut ko norīt, tāpēc Dens ielika cepumu atpakaļ kabatā un turpināja skriet. Drīz viņš jau sadzirdēja mašīnas, braucam garām pa tikko atjaunoto lielceļu. Beidzot! Tūlīt, tūlīt jau būšu klāt. Bet tieši tad, kad līdz ceļam bija palikuši pārdesmit metri, viņš pēkšņi sadzirdēja krakšķi un nākamajā mirklī, caur kāju izgāja asas sāpes. Viņš sabruka uz mīkstā sūnu paklāja un paskatījās, kas noticis. Kāju bija caurdūris šķēps. Kāds mednieks droši vien izlicis lamatas meža cūkām. Viņš izrāva to no kājas un neskatoties atpakaļ, mēģināja tikt līdz ceļam. Vēl mazliet. Bija palikuši tikai trīs metri...

Ciemā:
Saīda stāvēja mājā uz balkona un noraudzījās uz spokiem. Tie paklausīgi nesāja baļķus un lika vienu pie/uz otra. Drīz altāris būs gatavs. Viņa nodomāja un paskatījās tālāk. Kāds spoku pāris kaut ko apsprieda. Viņi neizskatījās tik uztraukti kā pārējie un labprātīgi nodevās darbam. Es viņus paturēšu acīs... Saīda nogāja lejā un pie viņas pielidoja kāda satraukta spoku meitene. Pusdienas ir gatavas. Vai jūs vēl ko vēlēsieties? Nē. Tas būs viss. Vari atgriezties pie darba. Meitene pagriezās un aizlidoja pie kāda zēna. Viņi sāka klusi sačukstēties un laiku pa laikam mazliet paskatījās uz Saīdu. Tas jau sāk kļūt kaitinoši. Kad viss būs gatavs, es sākšu ar viņiem abiem. Viņa apsēdās pie galda un sāka pusdienot. Kāpēc mani nepamet sajūta, ka kaut kas nav kārtībā? Visi taču ir šeit. Neviens nevar iztraucēt manus plānus. Viņa paskatījās uz visiem spokiem. Nekas. Tās droši vien ir manas iedomas. Viņa sapurināja matus un turpināja ēst, bet šī sajūta viņu nepameta un dziļi sirdī vajāja.

Tātad, jūs pagaidām rakstāt kā satiekaties un izbraucat. Tad jums pievienosies Eleonora... Sākam! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Roviela]

Eleonora, kuru draugi drīkstēja vienkārši dēvēt par Elī, kravāja mantas šodienas ceļojumam un reizē dzēra kafiju. Šorīt pamodusies, viņa kā pirmo bija pamanījusi skaisto laiku ārā aiz loga, un tūlīt nolēmusi, ka diena būs kā radīta vienam labam izbraucienam. Tā kā Eleonora nemēdza atlikt to, ko bija nodomājusi, tagad viņa kārtoja somā to, ko parasti ņēma līdzi.
Beigusi pekelēties, viņa, mazliet padomājusi, mugursomai pievienoja vēl guļammaisu un tepiķīti - ja nu sagribas ceļot ilgāk par vienu dienu? - uzvilka velosipēdistu puscimdiņus, uzspieda mammas vaigam buču, izmeta - "gaidi mani šovakar vai rīt! čau! es pazvanīšu!" un pēc neilga laiciņa jau izbrauca ar savu mīļoto veļuku caur pagalma vārtiem.
Pilsētā nebija interesanti braukt, nācās uzmanīties no mašīnām, it īpaši tām, kas par katru cenu gribēja uztaurēt vai nolaist logu stiklus un uzprasīt, kurp tad viņa tā dodas, brīdi braucot viņai blakus. Elī ar šķelmīgiem smaidiem atjokojās par ceļojumiem apkārt pasaulei vai uz zemes malu, un veikli nozuda kārtējā mazajā šķērsieliņā, kur auto neuzdrošinājās viņai sekot. Lai nu ko, bet ielas un ieliņas meitene pārzināja labi.
Pēc vairākiem līdzīgiem manevriem pilsētas robeža beidzot bija klāt, tagad varēja tā, pa īstam braukt.
Kilometrs ritēja pēc kilometra, meitenes trenētās, slaidās kājas nenogurušas mina pedāļus, un pēc dažām stundām viņa bija jau mežā. Šo ceļu Eleonora nebrauca pirmo reizi, bet pirmo reizi uz tā gadījās nelāga ķibele. Kad viņa bija nokļuvusi netālu no iezīmīgas autobusa pieruras - tās jumts bija apbūvēts apkārt slaikam, augošam bērzam, tāds apaļš caurums, par ko meitene ne reizi vien bija nobrīnījusies - vai tad nevarēja pieturu uzcelt pāris soļus nostāk? - un nupat kārtējo reizi skatījās uz to un brīnījās, priekšējais ritenis neveiksmīgi ieslīdēja asfalta spraugā, atskanēja krakšķis, un Eleonora attapās zemē.
Piecēlusies un novērtējusi bojājumus - gan savus, gan riteņa, - viņa atklāja, ka pati tikusi cauri pilnīgi bez kādiem nobrāzumiem, par drēbes pietika vienkārši nopurināt, bet veļuka priekšējais ritenis bija saliekts, pāris spieķi mētājas atdalījušies no tā.
Meitene noskuma. Nekas cits tagad neatliek, kā stāvēt pieturā un gaidīt nākamo autobusu, jo, pāris reizes pamēģinājusi, viņa saprata, ka saviem spēkiem riteni taisnu neatlieks. Aizripinājusi nelaimīgo braucamo līdz pieturai, viņa to pieslēja bērza stumbram, noņēma ķiveri un apsēdusies uz soliņa sagatavojās ilgi gaidīt.