![]() |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
![]() |
![]()
Raksts
#1
|
|
Studē augstākās pārvērtības ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 28.06.06 Veļasgabals 2012 ![]() |
Mierīgi bija aizritējis kārtējais mēnesis. Pirmais vasaras mēnesis jūnijs bija pienācis. No kuģa nokāpa daži cilvēki. Pavisam sveši viens otram un nemaz neapzinājās, kur nonākuši. Nosaukuma salai nebija, arī īpaši daudz iedzīvotāju manīt nevarēja. No ostas varēja redzēt paplukušu daudzstāvu ēku. Pie tās bija piestiprināta šilte ar uzrakstu Viesnīca. Briesmīga vieta..
Pati sala, gan bija visai patīkama okeāns te pat līdzās, ir arī mežs un visapkrt tik kluss, ja neskaitīja viļņu šalkoņu. Nekādas lielas pilsētas steigas, svaigs gaiss, mierīgi cilvēki. Kā izskatījās, tad uz salas tomēr nebija elektrības, jo elektrības stabus nekur neredzēja.. Cilvēki, kas bija kaut kur devušies uz mirkli apstājās un nobolīja acis uz iebraucējiem. Salas tomēr bija informēta par notiekošo un pašlaik te neredzēja nevienu meža iemītnieku, kas varētu nobiedēt šos ļautiņus. Pie iebraucējiem pienāca gara meitene, ogļu melniem matiem un rokās nesa savu melno kaķi. Seja bija ļoti nopietna, varētu teikt, ka pat pārāk. -Jūs laikam būsiet mūsu viesi uz visu šo mēnesi..- Viņa klusi noteica un visus uzmanīgi nopētīja. -Lūdzu, sekojiet..- Meitene sacīja un devās viesnīcas virzienā. Pašlaik bija vēlīna vakara stunda. Ap desmitiem.. Nevarētu teikt, ka ir tumšs, nē - vēl varēja redzēt debess malu viegli iesārtu pēc skaistā saulrieta. Nu varēja sākties nakts, kad sala dzīvos pilnvērtīgi. Bet meitene ar kaķi tikai gāja uz viesnīcu, pat neatskatīdamās. |
|
|
![]() |
![]()
Raksts
#2
|
|
Prāto, kā lietderīgāk ieguldīt rūķīšu zeltu ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 01.01.06 Kur: Starp melodisko dēļu čīkstoņu un caurvēja vaimanām* ![]() |
Kantru bija piefiksējis kādu vīrieti, kas tik bezkaislīgi klīda pa salu ar vīnu rokās. Puisēns nešpetni uzsmaidīja Kristoferam un sasitis kopā kāju potītes metās pieskriet tuvāk cilvēkam. Interese bija nevaldāmi liela. Viņš klusītēm pielavījās aiz muguras vīrietim un nopētīja viņu. Garie gumijas zābaki nodevīgi šļūkāja uz katra soļa. Viņš pagriezās pret blondo vīrieti un ar smaidu gandrīz līdz ausīm klusi iespurdzās. Es neko daudz par šiem cilvēkiem nezinu, viņi ar pūķi pa nāru ūdeni atpeldēja. Kantru vienmēr saukāja kuģus pa pūķiem,jo tādi nu tie reiz bija puisēna interpretācijā. Cilvēks, nejēga, tu mani redzēt būt? Viņš vaicāja ar manāmu interesi un puspavērtu muti.
|
|
|
![]() ![]() |
![]() |
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 17.06.2024 00:17 |