Jaunā Atlantīda. Pēdējā Karaļvalsts., [ATD], [C] Opcijas

[Ného]

(IMG:http://www.tvnet.lv/resources/albums/martins.maskalis/5109312/atlantida_sign2.jpg)

Tās nolāpītās siļķu mucas neciešami smirdēja, Gēroks aiz tām tupēja jau pusstundu un nu jau vairs nesaprata, kā ko tik smirdošu var ēst. Viņam riebās, ka viņam jāsēž tādās vietās, bet tomēr viņu priecēja uzdevums, ko viņam tēvocic bija lūdzis izdarīt.
Puisis atradās pie kāda neciešama, skopulīga un visādā ziņā nepatīkama vīra kuģa, kas veda pārtiku un daudz ko citu no salām ziemeļos. Šis kuģa kapteinis nebija vēlējies maksāt kārtīgi ostas nodevas, nebija ļāvis apskatīt sava kuģa kravu, ko tieši viņa pagātnes dēļ vēlējās visās ostās pārbaudīt. Pirms dažiem gadiem viņš bija sagāzis lielus podus kādā ostā - tajā viņu vairs viņu neielaiž. Bet ko nu par viņu, šis vīrs nav tas, kas mums vajadzīgs.

Gēroks gandrīz aizsnaudies pamanīja, ka no kuģa nokāpj seši vīr, tai skaitā pats kuģa kapteinis un dodas uz ostas krodziņu ieraut kādu rīta mēriņu. Puisi nogaidījis kamēr viņi pazūd aiz stūra un veikli uzrāpās pa trapu un, cik vien nemanāmi spēja, aizlavījās līdz kapteiņa kajītei. Tā, par laimi izrādijās neaizslēgta - nu gan viņš ir drošs, ka nekas nenotiks ar viņa mantām - tā nodomājis Gēroks ielavijās kajītē, bet pēkšņi viņām gar acīm sagriezās zvaigznītes un viss satumsa.

- Sveiki Kaara jaunskungs! - saldā un pieglaimīgā balsī teica kāds vīrs. Gēroks atvēr acis un pamanīja sev tuvu piebāztu resnu un ļumīgu seju - kā jums nepaveicās, šitā iekrist manās lamatās, es domāju, ka jūs esat gudrāks nekā parasts kramplauzis - vecis netīkami pasmaidīja.
Viņš atradās kapteiņa kajītē un viņam blakus stāvēja divi būdīgi vīri. Tādēļ viņs, laikam, nebija piesiets pie krēsla, uz kura sēdēja. - Nesaprotu ko jūs tādu slēpjat, jūs taču visu nokārtojāt kā nākas. Jums taču nebūtu jāsatraucas par to, ka ostas darbinieks nāk saskaņot papīrus. - puisis veikli atbildēja un grasijās slieties kājās, bet divas smagas rokas viņu piespieda pie krēsla.
- Ha, tu smejies par mani, neesmu es tāds muļķis, zinu, ko meklēji, bet vari neķert kreņķi, priekš taviem papīriem te nekā nav. Un pasaki sava tēvocim, lai vienreiz liekas mierā. Un pats lūgtum nerādies tuvumā manam kuģim. - attrauca kapteinis un iesvēlās savā krēslā pie galda. - Tagad puiss būs tā, tu neesi šeit bijis, es tev neko neesmu darījis, be, ja padzirdēšu pretējo, skaties, kas nesatiecies ar maniem vīriem.
Gēroks tika palaists vaļā un viņš varēja piecelties kājās. Viņš piegāja pie kapteiņa un pieglaimīgi teica - Jā, kaptein, darīšu kā teiksiet, tikai neaiztieciet mani.. - viņš virzijās pie kajītes durvīm un, kad bija pie tām nostājies, skaļi smejoties, iesaucās - ..es pie jūsu vecās tupeles nerādīšos, tikai pārdesmit ostas sargu, muļki! Gēroks iespēra pa viena būdīgā vīra pakaļu un, ātri atrāvis durvis, metās prom no kuģa, vēl aiz muguras izdzirdot saniknotu - ... ķeriet to sīko maitu!!!

Gēroks vēikli pārleca pāri kuģa bortam un viegli piezemējās uz laipas. Viņš skrēja cik jaudāja pa to prom, bet aiz sevis dzirdēja smagus soļus, kas bija vēl palielā attālumā. Pakaļskrējējiem, nebija nekādu cerību panākt puisi, bet viņš, lai šos vēl vairāk nokaitinātu, skrienot pagrieza galvu uz atpakaļu un nokliedzās - Ei, lāči, veiklāk citādi es jūs pa diviem lāgiem apsteig...
Gēroks, neskatoties uz ceļu, bija aizķēries aiz kāda kuģa trapa, un slaidā lokā nokrita uz laipas. Viņš nepaspēja tik veikli piecelties, kad viņu piespieda pie zemes kāds. Abi būdīgie vīri bija viņu panākuši - Nu kurš te ir tūļa! - viens no viņiem ierēcās mežonīgos smieklos. Abi vīri liecās pēc Gēroka, kā dvi izsalkuši vilki, kas gribētu viņu apēst.

Uz trapa, aiz kura aizķērās Gēroks, stāvēja kāds vīrs un noskatijās uz notiekošo.

[Puķu elfs]

Tikai mirklī, kad virs Tissas galvas iemirdzējās zilās pavasara debesis, viņa spēja dziļi ieelpot. Vien kādā slepenā apziņas kaktā vēl joprojām tupēja tumšais svešinieka tēls, pagaidām aizmirsts, nogrūsts malā un gatavs par to atriebties.
- Ko tu, Holen, domā par šo pārgājienu? Un par to svešo? Tumšs viss ap viņu... Tev tā nelikās?
Tālāk Tissa gāja klusējot, pateicīgi un uzmanīgi klausoties visā, ko puisis gribētu pastāstīt, brīžiem pasmaidot par kādu smieklīgu atgadījumu, brīžiem bažīgi pašūpojot galvu, izdzirdot ko nelāgu. Par lauku darbiem gan nekas dižs nebija stāstāms, tādēļ Tissa tikai nevērīgi atmeta ar roku:
- Metam laukā visu veco un sējam jauno.
Ierodoties smēdē, Tissa samulsa un neveikli mīņājoties palika stāvam uz sliekšņa. Nez kā tad bija piemirsies, ka ir pats pusdienlaiks? Muļķīgās iedomas par klusām, gandrīz slepenām pusdienām, kas sastāvētu no pāris maizītēm un varbūt saujas kaltētu šbolu, pagaisa. Sastingums nepārgāja, lai gan pusdienas bija brīnumgardas un mājinieki laipni. Ēdiens sprūda rīklē un vairāk tika stumdīts no vienas šķīvja malas uz otru, nekā celts pie mutes. Kad Tissa bija jau trešo reizi aizrijusies, viņa meta visus mēģinājumus pie malas un nomurminājusi pateicību saimniekiem, kā arī kaut ko par garšīgumu, atstūma pusizēsto šķīvi. Izdzirdējusi ka Holens arī ir paēdis un aicina viņu sev līdzi, Tissa strauji pieleca kājās un, vēlreiz nomurminājusi pateicību, aiztipināja puisim pakaļ. Bet Holena dāvana meiteni samulsināja vēl vairāk kā saimnieku vēlīgie smaidi.
- Nu ko tu! Ko tad es ar šito.... rīku?
Samulsušais skatiens nespēja uzreiz novērtēt darbarīka labās īpašības, tādēļ Tissa labu brīdi svārstīja to rokās, līdz viņai izdevās izmocīt strupu:
- Paldies.
Vēl mirkli pakavējusies Tissa pagriezās uz iešanu.
- Jā, nu tad rīt deviņos? Pie Rainas. Attā!
Un meitene izmetās laukā pa durvīm, piespiedusi Holena dāvanu pie krūtīm.