Vilkaču medības. Nolādēto ciemats., PG-16, [C][PZP] Opcijas

[Džūna]

Nomaļajā Transilvānijas ciemā Sibiu pulkstenis tikko nozvanījis divpadsmit dienā un bija sācies sniegputenis. Pilsēta, kas sastāvēja tikai no zemiem koka namiem bija pilna dzīvības. Pa ielām staigāja jautri čalojoši cilvēki. Sniegpārslas, vērpetēs griezdamās, krita lejup. Tukša bija tikai viena iela un uz tās fona izcēlās kāds vīrs- vienīgā dzīvā dvēsele, kas atradās ielas pašā galā. Viņš bija nopietns, domās iegrimis un mugurā tam bija mācītāja sutana un viņš stāvēja pie kroga „13 raganas” durvīm. Mācītājs lūkojās tālē un gaidīja. Cerēja, ka vēstules sasniegušas adresātus.

[novemberunge]

Grāfa sejā iezagās vīpsns vērojot mednieku uzvedību. Tīrās šausmas! Vai viņiem nekas nebija iemācīts? Likās, ka šejienieši bija savākušies uz trakoti nopietnu pasākumu, kuru grasījās ar cieņu padarīt par nenopietnu, vieglprātīgu. Bet tās tas nebija iekārtots! Tā tam nebija jābūt!
Pelēkajās acīs iemirdzējās ierasts, cinisks ledainums.

Taču viņa savdabīgās, vienmuļās pārdomas izjauca maiga, viegla balss. Kāda sieviete. Scelestus sarauca melnās uzacu līnijas aristokratiski pārsteigtā žestā un paklanījās dāmai, kā iepriekš, kad klanījās Džekam, nenovērsdams no viņas ne acu, lai arī sejā nebija lasāms nekas. Nekas tāds kas varētu aizķert vai ieinteresēt, nekas no tā, kas piederēja viņam pašam. Tā teikt, maska.
-Roissu de Lorēnu?- viņš pārjautāja, uzacīm nolaižoties atpakaļ.
Ak, jā... atminos, atminos. Dženifera, ja nekļūdos?- viņš bezemocionālā tonī atteica, uzburdams lūpās ieaudzināti šarmantu, paklausīgu smaidu, kas klasuīja nevis viņa jūtām, bet prātam. Šaušalīga dresūra.

Viņš negrasījās jautāt, kāpēc viņa ir te. Tāpat, viņš negrasījās aizrādīt, ka sievietēm vilkaču medības nav īstā nodarbošanās, jo tās nebūt nebija viņa banālās, salkanās, glaimīgas domas. Viņa acīs dāmas vienmēr bija bijušas tikpat stipras kā vīrieši, pat stiprākās. Un pārāk sarežģītas, lai par tām neinteresētos, taču attāli. Kā teorija, ko nevajadzēja pierādīt.
-Manu lēdij, kā klājas jūsu brālim?- pieklājīgs, atturīgs jautājums, tas pats smaids uz lūpām.

Ak, un tad ierunājās mācītājs, piesaistot visu uzmanību sev. Scelestus ieklausījās, viegli pamāja ar galvu, kad monologs bija izbeidzies. Desmit minūtes, kam? Viņš bija gatavs, kā vienmēr.
Skatiens uzmeklēja Natanielu un tad pievērsās atpakaļ Dženiferai.
-Nudien, skumji,- viņš novilka, patiesībā, bez jebkāda skumjuma balsī, it kā izklāstot faktus, kas vienmēr bija un palika fakti.