Vilkaču medības. Nolādēto ciemats., PG-16, [C][PZP] Opcijas

[Džūna]

Nomaļajā Transilvānijas ciemā Sibiu pulkstenis tikko nozvanījis divpadsmit dienā un bija sācies sniegputenis. Pilsēta, kas sastāvēja tikai no zemiem koka namiem bija pilna dzīvības. Pa ielām staigāja jautri čalojoši cilvēki. Sniegpārslas, vērpetēs griezdamās, krita lejup. Tukša bija tikai viena iela un uz tās fona izcēlās kāds vīrs- vienīgā dzīvā dvēsele, kas atradās ielas pašā galā. Viņš bija nopietns, domās iegrimis un mugurā tam bija mācītāja sutana un viņš stāvēja pie kroga „13 raganas” durvīm. Mācītājs lūkojās tālē un gaidīja. Cerēja, ka vēstules sasniegušas adresātus.

[novemberunge]

OOC: vaaah, jūs tik ātri postojat. rediģēju.

Scelestus apstājās. Pelēkās, ziemas pilnās acis, kuru zīlītes tumsā bija paplašinājušās neizmērāmos, cilvēkam netipiskos izmēros. Trenēts skatiens, trenētas, lieganas kustības- tas viss bija viņam iemācīts, nevis iedzimts- reiz taču viņš bija bijis pavisam cits cilvēks.
-Džeks Daniels!- grāfs momentāli atpazina kluso, uzmanīgo balsi, kas skanēja tepat netālu un seju, ko slēpa lielā platmale.
-Sveiciens arī jums,- viņš attrauca, viegli paklanīdamies, taču nenolaizdams no paziņas ne acu, it kā neuzticēdamies viņam. Turklāt, piezīme par vienpaša dabu viņa smalkajamā, nedaudz izlutinātajam ausīm bija pārāk smaga, tāpēc tika laista garām kā kaut kas lieks un nesaprasts. Ko gan viņš varēja atbildēt? Dzīve bija iemācījusi mainīties un pārmaiņas bija pati dzīve.

Pamājis māceklei, Scelestus viņu aicināja tuvāk un laiskā, vēsā balsī iepazīstināja ar Džeku, nevienā mirklī neizklausīdameis augstprātīgs vai lepns, lai gan savāds ledainums un atturība vienmēr plūda caur šī vīrieša augumu. Viņš bija liels noslēpums pat savam tuvākajam cilvēkam- Natanielai.
-Mana mācekle, Nataniela,- viņš pasmaidīja savādu, neīstu smaidu, -Un Džeks Daniels. Skatos, ka medīsim kopā...- tieši tobrīd asais skatiens uzķēra notikumus pie krogus durvīm- mācītājs bija aicinājis visus iekšā.
Neko vairāk arī neteicis, Scelestus apcirtās, saglabādams seja savādo smaidu, un pārliecinātā solī devās uz "13 Raganu" pusi, apbrīnodams šī vietas nosaukuma izvēli. Ciema ļaudis parasti bija sasodīti bailīgi un zaglīgi, vismaz viņaprāt, un tāds nosaukums vietā, kur bijās pat vampīra vārda bija kropli uzjautrinošs. Ak, tas noteikti nepiederēja vietējiem. Un neizskatījā, ka vietējie te sevišķi bieži iegrieztos.
Parūpējies, lai zirgs nekur neaizklīst un apsedzis to ar siltāko, dārgāko segu, ko vien varēja atrast savā pilī, vīrietis pameta skatienu atpakaļ aiz veca pieraduma, pārliecinādamies, ka Nataniela viņam seko, lai arī lieliski apzinājās, ka viņa viņu nepamestu. Līdz konkrētais robežai, kas saucās "nāves briesmas".

Grāfa soļi noklaudzēja uz kroga grīdas, sekojot pēdējai mugurai, kas ieslīdēja slepenajā ejā aiz dzērienu plauktiem. Un tur, uz sliekšņa, viņš arī palika, bezdievīgi nopētīdams pārējos medniekus un to mācekļus. Augstprātība, augstprātība, augstprātība no vienas puses, bet otras- tāda pieredze, kas reibināja aiz prieka. Jā, un garām nepaslīdēja fakts, kas likās kā uz delnas uzlikts- viņš šeit bija visvecākais.
Mācītāja uzruna, proti "mani bērni" lika viņa nepielūdzamajai sejai savilkties smīnā. Scelestus jau sen, sen kā nebija dievticīgs. Reliģija viņam bija uzspiesta bērnībā un to viņš uzskatīja par pienākumu, nevis kaut ko svētu. Un, redzot tos visus vilkačus, tos vampīrus un viņu upurus... ja būtu Dievs, vai viņš to visu būtu pieļāvis?
Taču vīrietis neteica neko, tikai pakāpās malā, pie sienas, zinādams, ka tūlīt telpā nak iekšā vēl- viņa mācekle, Džeks arī... droši vien vēl kāds, kas aizkavējies.

Scelestus bija pamanījis kādu vīrieti pamājam viņam, nododot sveicienu. Grāfs viegli pielieca galvu, lai gan, tas tiesa, nekādi nespējās atcerēties, kur bija redzējis svešinieka seju. Bet, gan jau, līdz ar laiku viņš to atminēsies- tāpat kā vietu, laiku un datumu, kad viņi bija tikušies. Spīdoša atmiņa bija viena liela priekšrocība un tikpat liels posts, tāpat kā nauda.

Šo rakstu rediģēja ColdCrow: 18.01.2007 20:11